3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Rīgas

dome - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

Rīgas dome norāda, ka Satversmes 105. pants tajā nostiprināto

pamattiesību izmantošanai nosaka robežas, proti, īpašuma tiesības

nevar tikt izmantotas pretēji sabiedrības interesēm. Tiesības uz

īpašumu un tā izmantošanu esot ne tikai Pieteikuma iesniedzējai,

bet arī tās kaimiņiem. Noteiktais aizliegums trokšņot

neierobežojot Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz īpašumu, jo

aizliedzot nevis vispār atskaņot mūziku, bet gan to atskaņot tik

skaļi, ka mūzikas radītais troksnis traucē apkārtējo personu

mieru, iestāžu un organizāciju normālu darbību.

Apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums garantējot pārējo

personu tiesības uz privāto dzīvi un tiesības pilnvērtīgi

izmantot savu īpašumu, tādēļ tas esot piemērots, lai nodrošinātu

Satversmes 96. un 105. pantā paredzētās tiesības un sasniegtu

leģitīmo mērķi - aizsargāt Rīgas iedzīvotāju tiesiskās intereses,

nepieļaujot viņu miera traucēšanu. Labums, ko sabiedrība iegūst,

saucot personu pie atbildības par tās radīto troksni, kas traucē

apkārtējo citu personu mieru, esot lielāks par personai nodarīto

zaudējumu.

Trokšņa radītās problēmas Rīgas administratīvajā teritorijā

esot aktuālas jau ilgus gadus, un kārtību sargājošām iestādēm

neesot izdevies garantēt sabiedrības tiesības tikt pasargātai no

pārmērīga trokšņa ar līdzekļiem, kas mazāk ierobežotu personu,

kura rada citu personu mieru traucējošu troksni.

Apstrīdētās normas paredzot atbildību par nepastāvīgu troksni.

Uz to skaidri norādot Noteikumu Nr. 80 4.1. punktā ietvertā

frāze, ka "par pastāvīga trokšņa radīšanu ar savu darbību

vai bezdarbību, kas pārsniedz normatīvajos aktos noteiktos

trokšņa normatīvus vai robežlielumus, vainīgā persona saucama pie

atbildības likumā noteiktajā kārtībā". Minētajā punktā

paredzētais pārkāpums varot izpausties arī tādā veidā, ka

radītais troksnis gan nepārsniedz noteiktos normatīvus, tomēr

apkārtējiem iedzīvotājiem traucē. Tas, vai personas darbība

traucē apkārtējo iedzīvotāju mieru, esot izvērtējams katras

konkrētās lietas ietvaros.

Apstrīdētajās normās skartais jautājums par trokšņošanu, kas

traucē apkārtējo personu mieru, neesot noregulēts citos

normatīvajos aktos, jo nedz LAPK, nedz arī kāds cits normatīvais

akts nenosakot atbildību par kaimiņu radīto troksni, citastarp

arī tādu, kas rodas, atskaņojot mūziku kafejnīcās, bāros un

klubos. LAPK 167.1 pants paredzot atbildību par

akustiskā trokšņa normatīvu un vides trokšņa robežlielumu

pārkāpšanu. Šāds troksnis pēc savas būtības esot pastāvīgs (bāros

un kafejnīcās to radot iekārtas, kas nepieciešamas komercdarbības

veikšanai, piemēram, gaisa kondicionieri, nosūcēji utt.), tas

tiekot mērīts un iekartēts. Nedz likums "Par

piesārņojumu", nedz uz tajā ietvertā pilnvarojuma pamata

izdotie Ministru kabineta noteikumi neregulējot jautājumu par

nepastāvīgu troksni. Tādējādi par šāda veida trokšņa radīšanu

nevarot tikt piemērota atbildība, pamatojoties uz LAPK

167.1 pantu. Likumā neesot noteikts veids, kā šādu

troksni mērīt, neesot noteikti arī šāda trokšņa robežlielumi.

Pastāvīgi akustiskie un vides trokšņi uz apkārtējiem cilvēkiem

iedarbojoties citādi nekā nepastāvīgi trokšņi.

Turklāt Rīgas dome esot tiesīga izdot saistošos noteikumus,

lai īstenotu savu autonomo funkciju, tas ir, nodrošinātu

sabiedrisko kārtību.

Rīgas dome uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norāde uz

nepieciešamību apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām no to

pieņemšanas brīža nav pamatota. Esot jāņem vērā arī fakts, ka

apstrīdētā norma skar ar pašvaldības budžetu saistītus

jautājumus. Tūlītēja sprieduma izpilde varētu radīt nelabvēlīgas

sekas Rīgas iedzīvotājiem.