2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Administratīvā rajona

tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka

apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 1. pantam un 105. panta pirmajam

teikumam.

Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā ir administratīvā lieta

Nr. A420191520, kas ierosināta pēc juridiskās personas

pieteikuma par tāda administratīvā akta, ar kuru personai

noteikts papildu nekustamā īpašuma nodokļa aprēķins,

atcelšanu.

Pieteicēja šajā administratīvajā lietā veikusi tai piederošā

nekustamā īpašuma fasādes renovācijas un izgaismošanas darbus un

tādējādi saskaņā ar Saistošo noteikumu Nr. 198

4.18.2. apakšpunktu ieguvusi tiesības saņemt nekustamā

īpašuma nodokļa atvieglojumu, sākot ar 2018. gadu.

Atbilstoši Saistošo noteikumu Nr. 198

23.2 punktam šādam atvieglojumam vajadzējis būt

piešķirtam piecus gadus, sākot ar nākamo taksācijas gadu pēc

atzīmes izdarīšanas Rīgas domes Vienotajā informācijas sistēmā.

Ņemot vērā minēto, pieteicējai nekustamā īpašuma nodokļa

aprēķinos 2018. un 2019. gadam piemērots atvieglojums

50 procentu apmērā no taksācijas gadā aprēķinātās nekustamā

īpašuma nodokļa summas. Arī Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu

pārvaldes 2020. gada 18. janvāra maksāšanas paziņojumā

par 2020. gadu pieteicējai aprēķināts nekustamā īpašuma

nodoklis, piemērojot minēto atvieglojumu. Savukārt pēc

apstrīdētās normas spēkā stāšanās Rīgas domes Pašvaldības

ieņēmumu pārvalde ar 2020. gada 26. februāra lēmumu

atcēlusi 2020. gada 18. janvāra maksāšanas paziņojumu

daļā par 2020. gada februāri-decembri, papildus aprēķinot

nekustamā īpašuma nodokli 2244,94 euro apmērā.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka pieteicējai tās izskatīšanā

esošajā administratīvajā lietā bija radusies tiesiskā paļāvība uz

to, ka pēc fasādes renovācijas un izgaismošanas darbu veikšanas

tā turpmākos piecus taksācijas gadus varēs saņemt nodokļa

atvieglojumu noteiktajā apmērā. Līdz pat 2020. gada

30. janvārim regulējums neesot grozīts, tātad pēc savas

būtības esot bijis pietiekami noteikts un nemainīgs, lai

pieteicēja un citas juridiskās personas tam varētu uzticēties un

saistībā ar to plānot savu darbību.

Apstrīdētās normas izstrādes materiāliem vajagot sniegt

iespēju pārliecināties par to, vai pašvaldība ir izvērtējusi

apstrīdētās normas ietekmi uz jau ievadītajām tiesiskajām

attiecībām, meklējot saprātīgu līdzsvaru starp personas tiesisko

paļāvību un sabiedrības interesēm, kuru labad attiecīgais

regulējums tiek mainīts. Tomēr izskatāmajā gadījumā paskaidrojuma

raksts nesaturot apstrīdētās normas nepieciešamības pamatojumu.

Tādējādi pieteicējai Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā

administratīvajā lietā un citām juridiskajām personām, uz kurām

attiecas apstrīdētā norma, bijis liegts pārliecināties par tās

mērķi un pamatotību. Vispārīgu jautājuma apspriešanu domes sēdē

nevarot uzskatīt par pienācīgu un labas likumdošanas principam

atbilstošu izvērtējumu.

Turklāt vajagot ņemt vērā to, ka apstrīdētā norma stājās spēkā

jau pēc tam, kad pašvaldības ieņēmumu pārvalde bija izsūtījusi

nodokļa maksāšanas paziņojumus par 2020. gadu. Nodokļu

maksātāji esot rēķinājušies ar šajā taksācijas periodā maksājamā

nodokļa apmēru. Pašvaldība varējusi atbilstoši regulēt pārejas

periodu attiecībā uz tekošo taksācijas gadu. Šāds pārejas periods

arī varējis būt viens no iespējamiem saudzējošākiem risinājumiem

attiecībā uz tādām tiesiskajām attiecībām, kuras ievadītas pirms

šā tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās.

Vispārējais nodokļu princips, kas attiecas arī uz nekustamā

īpašuma nodokli, paredzot, ka nodokļu taksācijas periods ir

kalendāra gads. Minētais princips garantējot nodokļu maksājumu

prognozējamību un tiesisko stabilitāti. Atkāpēm no šā principa

vajagot būt atbilstoši pamatotām ar būtiskām sabiedrības

interesēm. Izskatāmajā gadījumā šāds pamatojums neesot

konstatējams.

Papildus esot ņemama vērā arī pašvaldības nekonsekventā

rīcība, ar Saistošajiem noteikumiem Nr. 4, kas stājās spēkā

2021. gada 1. janvārī, atgriežoties pie iepriekšējā

regulējuma, t. i., izslēdzot apstrīdēto normu. Turklāt šādu

izmaiņu pamatojums bijis identisks sākotnējam atvieglojuma

ieviešanas pamatojumam.

Līdz ar to Rīgas dome neesot vispusīgi un pilnvērtīgi

izvērtējusi apstrīdētās normas ietekmi uz tām juridiskajām

personām, kas bija veikušas ēku sakārtošanas un pārbūves darbus

un paļāvušās uz noteikta apmēra nodokļa atvieglojumu saņemšanu

turpmākos piecus gadus pēc darbu pieņemšanas. Šāda situācija

neatbilstot Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās

paļāvības principam un Satversmes 105. panta pirmajā teikumā

ietvertajām tiesībām uz īpašumu.