6. pants

Ietekme uz valsts un pašvaldību

budžetu

Rīcības virziens

Kopā

Plānotais finansējums, EUR

Papildu nepieciešamais finansējums, EUR*

NAP2027 indikatīvais finansējums, EUR

Valsts budžets

ES politikas instrumentu finansējums

Valsts budžets

ES politikas instrumentu finansējums

1.rīcības virziens

10 817 364

04814

9 290 717 763

21 885 123

1 280 078 302

38 280 000

318 000 000

2.rīcības virziens

941 653 28415

189 701 008

100 866 882

285 834 075

325 630 115

313 098 632

3.rīcības virziens

288 758 521

24 394 602

61 819 714

13 786 510

188 757 695

170 734 278

4.rīcības virziens

5 555 000

0

0

4 250 000

1 305 000

7 900 000

5.rīcības virziens

67 567 407

4 659 077

4 505 397

40 813 379

17 589 554

8 200 00016

KOPĀ

12 120 898 260

9 509 472 450

189 077 116

1 624 762 266

571 562 364

817 932 910

*- Indikatīvais papildu nepieciešamā finansējuma apmērs.

Vairākiem pasākumiem plānota ietekme uz pašvaldību budžetu

(informācija sniegta 5.pielikumā). Detalizēti aprēķini par

Pamatnostādņu konkrētu uzdevumu īstenošanai nepieciešamo

finansējumu ir/tiks veikti, izstrādājot īstermiņa plānošanas

dokumentus (Plāns personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju

veicināšanai, Darba aizsardzības jomas attīstības plāns, Plāns

sociālo pakalpojumu attīstībai, Plāns sieviešu un vīriešu

vienlīdzīgu tiesību un iespēju veicināšanai, Plāns minimālo

ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai), no uzdevumiem

izrietošus konceptuālos ziņojumus, sniedzot priekšlikumus par

nozares prioritārajiem pasākumiem u.tml.. ES politikas

instrumentu finansējuma apmērs var tikt pārskatīts atbilstoši LR

valdības un EK dienestu sarunām un lēmumiem par 2021.-2027.gada

plānošanas perioda ES struktūrfondu finansējuma sadalījumu

(sadalījums norādīts uz 26.04.2021.). Pamatnostādņu īstenošanai

nepieciešamais finansējums ir plānots atbilstoši mērķiem,

uzdevumiem un rezultatīvajiem rādītājiem, nevis NAP2027

norādītajam indikatīvajam finansējuma sadalījumam.

Detalizētu atšifrējumu par ietekmi uz valsts un pašvaldību

budžetu skat. 5.pielikumā.

1 OECD Healt Working Paper No.121. The Economics

of Patient Safety Part III: Long- Term Care: 2020, skatīt

https://www.oecd-ilibrary.org/docserver/be07475c-en.pdf?expires=1617095134&id=id&accname=guest&checksum=1871BF1EBB2FA4BA20C7C55A84567DEA

2 Satversmes tiesas 2006.gada 11.decembra

spriedums lietā Nr.2006-10-03, skat.13.un 14.punktu

3

https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/DOC/?uri=CELEX:52021DC0102&from=LV

4 ANO, A/RES/70/1 Transforming our world: the

2030 Agenda for Sustainable Development (2015. gada 21.

oktobris).

5 Sociālās politikas snieguma monitoringa ietvars

(Social Policy Performance Monitor), Nodarbinātības

snieguma monitors (Employment Policy Monitor), Vienotais

novērtējuma ietvars (Joint Assessment Framework),

Eiropas sociālo tiesību pīlāra monitoringa ietvars

(Monitoring framework of European Pillar of

Social Rights), Ilgtspējīgas attīstības mērķu indikatori

(Sustainable development goals indicators)

6 Jaunās EK iniciatīvas - Eiropas Sociālo

tiesību pīlāra rīcības plāna ietvaros ir noteikti jauni,

ilgtermiņa nabadzības un sociālās atstumtības mērķi, kas

sniedzami līdz 2030.gadam - Nabadzības vai sociālās atstumtības

riskam pakļauto personu skaits būtu jāsamazina vismaz par 15

miljoniem. EK aicina dalībvalstis noteikt savus valsts

mērķrādītājus kā ieguldījumu šajos kopīgajos centienos. Tā kā

turpinās diskusijas par rādītāja metodoloģiju un mērķa

noteikšanas metodoloģiju ES līmenī, rādītāja vērtība tiks

noteikta pēc lēmumu pieņemšanas (skat. arī 5.rīcības virziena

20.uzdevumu).

7 Rādītāja aprēķinā tiek izmantoti pieņēmumi par

laika posmu (gados) (G), par kuru no pensijas piešķiršanas gada

tiek plānota vecuma pensijas izmaksa, un uzkrāto pensijas

kapitālu, ko veido apdrošināšanas iemaksu summa un ikgadējais

kapitāla pieaugums. Rādītāja vērtības samazinājumu 2027.gadā

ietekmē tas, ka palielinās dzīve ilgums (pieaug G) un samazinās

darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits, tādējādi samazinoties

valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu algu summai un pensiju

kapitāla pieaugumam. 2027.gadā izmantots rezultatīvais rādītājs

2056.gadam atbilstoši Theoretical Replacement Rates (TRRs)

aprēķinam (avots: European Union (2018), Pension Adequacy

Report: current and future income adequacy in old age in the

EU. Volume II, Country profiles, saite:

https://op.europa.eu/en/publication-detail/-/publication/62f83ed2-7821-11e8-ac6a-01aa75ed71a1/language-en

(141.lpp)).

8 Balstoties uz starptautiski atzītu

metodoloģiju, t.i., Pasaules Veselības Organizācijas

Invaliditātes Novērtēšanas sarakstu WHODAS 2.0, ar kura

palīdzību tiek novērtēti personas funkcionēšanas ierobežojumi

saskaņā ar Starptautisko funkcionēšanas, nespējas un veselības

klasifikāciju. WHODAS 2.0 anketas pielietošanas lietderība

Latvijas invaliditātes sistēmā tiek vērtēta Pasaules Bankas un

Eiropas Komisijas Strukturālo reformu dienesta programmas

projektā "Latvijas invaliditātes novērtēšanas sistēmas

izvērtējums un pilnveidošana" (projekts norises laiks

2019.- 2021.)

9 Rādītāja bāzes vērtība tiks noteikta 2023.gadā.

Mērķa vērtība tiks noskaidrota reprezentatīvā Latvijas

iedzīvotāju omnibuss aptaujā pamatnostādņu īstenošanas

noslēguma gadā.

10 Rādītāja bāzes vērtība tiks noteikta

2023.gadā. Atkārtota mērķa vērtības noteikšana plānota

pamatnostādņu īstenošanas noslēguma gadā.

11 Rādītāja bāzes vērtība tiks noteikta

2023.gadā. Atkārtota mērķa vērtības noteikšana plānota

pamatnostādņu īstenošanas noslēguma gadā.

12 Individuālā budžeta modeļa pamatā ir princips,

ka atbalsts katrai personai tiek nodrošināts, ņemot vērā

individuālās vajadzības, personai noteiktā finansējuma

ietvaros, tādā veidā nodrošinot lielākas pašnoteikšanās

iespējas un iespējami efektīvāko atbalstu katrai personai.

13 Atbilstoši pamatnostādnēs definētajam

starpnozaru sadarbības principam

14 Iekļaujot pašvaldību finansējumu EUR 186 402

860 MIL ieviešanai

15 Iekļaujot pašvaldību finansējumu EUR 39 621

204

16 NAP2027 indikatīvajā finansējumā netiek

iekļauti pasākumi, kas horizontāli aptver visu valsts pārvaldes

iestāžu atalgojuma pārskatīšanu un IKT attīstību

Labklājības ministrs G.

Eglītis

1. pielikums

Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas

pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam

Pamatnostādņu sasaiste ar

politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem

Pamatnostādņu izstrādi nosaka Ministru kabineta 2020.gada

4.marta rīkojums nr.95 (protokols nr.8, 34.§) "Par nozaru

politiku pamatnostādnēm 2021.-2027.gada plānošanas

periodam".

Pamatnostādņu sasaiste ar Eiropas

Savienības, Eiropas Padomes un citiem Latvijai saistošiem

starptautiskajiem tiesību aktiem un dokumentiem:

• ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (Latvijā

spēkā no 1990.gada 4.maija), Starptautiskais pakts par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Latvijā spēkā no

1992.gada 14.jūlija) nosaka vispārējās cilvēka pamattiesības un

paredz to īstenošanu bez jebkādas diskriminācijas.

• ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām

un kultūras tiesībām (Latvijā spēkā no 1992.gada 14.jūlija)

paredz, ka tajā pasludinātās tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

diskriminācijas - neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma,

valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, tautības

vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem

apstākļiem.

• ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un

politiskajām tiesībām (Latvijā spēkā no 1992.gada 14.jūlija)

paredz personu pilsonisko un politisko tiesību īstenošanu

neatkarīgi no personas no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas,

reliģijas, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa

vai dzimšanas.

• ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas

izskaušanu, kas tika pieņemta ANO Ģenerālajā Asamblejā

1979.gada 18.decembrī, nosakot starptautiski vienotu sieviešu

cilvēktiesību standartu, Latvijā stājās spēkā 1992.gada 14.maijā.

Tai pievienojoties, Latvija uzņēmusies veicināt sieviešu un

vīriešu līdztiesību visās dzīves jomās, izmainot sieviešu un

vīriešu sociālās un kultūras uzvedības modeļus ar mērķi izskaust

dzimumu aizspriedumus un no tiem izrietošas negatīvās

prakses.

• ANO Bērnu tiesību konvencija (pieņemta ANO Ģenerālajā

asamblejā 1989.gada 20.novembrī, Latvijā stājās spēkā 1992.gada

14.maijā). Konvencija aptver bērnu pilsoniskās, politiskās,

sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības no dzimšanas līdz

pilngadības sasniegšanai. Pievienojoties konvencijai, Latvija ir

apņēmusies nodrošināt konvencija paredzētās bērnu tiesības bez

jebkādas diskriminācijas un neatkarīgi no bērna, viņa vecāku vai

aizbildņu rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģiskās

piederības, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās,

etniskās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, veselības

stāvokļa un dzimšanas apstākļiem vai jebkādiem citiem

apstākļiem.

• ANO Ģenerālajā asamblejā 2015.gadā 12.augustā

pieņemtā rezolūcija par ilgtspējīgas attīstības programmu

2030.gadam, kurā starp 17 ilgtspējīgas attīstības mērķiem un

169 apakšmērķiem vairāki ir tiešā veidā saistīti ar sociālās

aizsardzības un darba tirgus politikas jomām, paredzot galējas

nabadzības izskaušanu, nevienlīdzības samazināšanu, iekļaujošas

sabiedrības veidošanu, cilvēktiesību aizsargāšanu, dzimumu

līdztiesības veicināšanu, tiesiskuma nodrošināšanu, visiem

pieejamas pienācīgas kvalitātes nodarbinātības un pienācīga

dzīves līmeņa nodrošināšanu, cita starpā īstenojot sociālās

aizsardzības sistēmas (1.mērķis. Visur izskaust nabadzību

visās tās izpausmēs; 2.mērķis. Izskaust badu, panākt

pārtikas nodrošinājumu un uzlabotu uzturu, veicināt ilgtspējīgu

lauksaimniecību; 4.mērķis. Nodrošināt iekļaujošu, taisnīgu

un kvalitatīvu izglītību un veicināt mūžizglītības iespējas

visiem; 5.mērķis. Panākt dzimumu līdztiesību un nodrošināt

pilnvērtīgas iespējas visām sievietēm un meitenēm;

8.mērķis. Veicināt noturīgu, iekļaujošu un ilgtspējīgu

ekonomikas izaugsmi, pilnīgu un produktīvu nodarbinātību un

pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem; 10.mērķis.

Samazināt nevienlīdzību starp valstīm un valstu iekšienē;

16.mērķis. Veicināt miermīlīgu un iekļaujošu sabiedrību

ilgtspējīgai attīstībai, nodrošināt taisnīgas tiesas pieejamību

visiem un izveidot efektīvas, atbildīgas un iekļaujošas

institūcijas visos līmeņos).

• ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām

(pieņemta ANO Ģenerālajā asamblejā 2006.gada 13.decembrī,

Latvijā stājās spēkā 2010.gada 31.martā). Ratificējot

Konvenciju, Latvija ir apņēmusies nodrošināt un veicināt to, lai

visas personas ar invaliditāti varētu pilnībā īstenot visas

cilvēktiesības un pamatbrīvības bez jebkāda veida diskriminācijas

invaliditātes dēļ. Konvencija nosaka sfēras, kurās dalībvalstīm

nepieciešams veikt pasākumus, lai personas ar invaliditāti varētu

īstenot savas tiesības, kā arī nosaka jomas, kurās stiprināma

personu ar invaliditāti tiesību aizsardzība, tai skaitā,

sabiedrības izpratnes veidošana un stereotipu un aizspriedumu

apkarošana; pieeja fiziskajai videi, transportam, informācijai un

sakariem; patstāvīgs dzīvesveids un iekļaušanās un līdzdalība

sabiedrības dzīvē ar atbilstošiem pakalpojumiem un citiem sociālā

atbalsta pasākumiem; individuālā pārvietošanās ar pēc iespējas

lielāku personīgo patstāvību; vispusīgu adaptācijas un

rehabilitācijas pakalpojumu un programmu nodrošināšana, jo īpaši

veselības aizsardzības, nodarbinātības, izglītības un sociālo

pakalpojumu jomā; iekļaušanās darba tirgū un atbilstošas un

drošas darba vides veidošana; pienācīgs dzīves līmenis un sociālā

aizsardzība).

• SDO konvencijas darba tiesību un darba aizsardzības

jomā, kas nosaka minimālās prasības un regulē dažādus darba

tiesību un darba aizsardzības jautājumus (šobrīd Latvijai

saistošas ir 43 spēkā esošas konvencijas).

• Līgums par ES (2.pants un 3.panta 3.punkts) nosaka,

ka ES ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka

cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un

cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības

dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms,

tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas,

kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība. ES darbība ir

vērsta uz to, lai apkarotu sociālo atstumtību un diskrimināciju

un veicinātu sociālo taisnīgumu un aizsardzību, sieviešu un

vīriešu līdztiesību, paaudžu solidaritāti un bērnu tiesību

aizsardzību.

• Līgumā par ES darbību (8., 10., 157.pants) ir

noteikts, ka nosakot un īstenojot savu politiku un veicot savas

darbības, ES tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un

vīriešiem un sekmēt vienlīdzību, tiecas apkarot diskrimināciju

dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības,

invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ. Saskaņā ar

Līgumu (3.pants), dalībvalstīm un Savienībai jāizstrādā

koordinēta stratēģija nodarbinātības jomā, īpaši atbalstot

kvalificētu, mācītu un pielāgoties spējīgu darbaspēku, kā arī

tādus darba tirgus, kas spēj reaģēt uz pārmaiņām ekonomikā.

Līgums paredz, ka visas dalībvalstis nodrošina to, lai tiktu

ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai

vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu.

• ES Pamattiesību harta nosaka personas tiesības

strādāt un iesaistīties brīvi izraudzītā vai akceptētā profesijā

(15.pants), diskriminācijas aizliegumu dalībvalstīs, tostarp

dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes,

ģenētisko īpatnību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko

vai jebkuru citu uzskatu dēļ, diskrimināciju saistībā ar

piederību pie nacionālās minoritātes, diskriminācija īpašuma,

izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ

(21.pants), uzliek par pienākumu nodrošināt vīriešu un sieviešu

līdztiesību visās jomās un pasaka, ka līdztiesības princips

neliedz saglabāt vai noteikt pasākumus, kuri paredz īpašas

priekšrocības nepietiekami pārstāvētam dzimumam kādā jomā

(23.pants), paredz bērna labklājībai nepieciešamās aizsardzības

un aprūpes nodrošināšanu (24.pants), vecāka gadagājuma cilvēku

tiesības dzīvot cienīgu un neatkarīgu dzīvi (25.pants), personu

ar invaliditāti neatkarības, sociālās un profesionālās

integrācijas un dalības sabiedriskajā dzīvē nodrošināšanu

(26.pants) darba ņēmēju tiesības uz veselībai nekaitīgiem,

drošiem un cilvēka cieņai atbilstošiem darba apstākļiem

(31.pants), ģimenes juridiskās, ekonomiskās un sociālās

aizsardzības nodrošināšanu (33.pants), tiesības uz sociālā

nodrošinājuma pabalstiem un sociāliem pakalpojumiem tādos

gadījumos kā maternitāte, slimība, nelaimes gadījums darba vietā,

atrašanās apgādībā vai vecums, darba zaudējums, kā arī

nepietiekami līdzekļi (34.pants).

• Parakstot Eiropas Sociālo hartu (Latvijā spēkā no

2002.gada 2.marta) un Pārskatīto Eiropas Sociālo hartu (Latvijā

spēkā no 2013.gada 27.februāra), Latvija līdztekus citiem

nosacījumiem ir apņēmusies virzīties uz iespējami augstāka un

stabila nodarbinātības līmeņa sasniegšanu, nodrošināt vai

veicināt attiecīgu arodorientāciju, arodapmācību un

rehabilitāciju, radīt taisnīgu, drošu un veselībai nekaitīgu

darba apstākļu piemērošanas un tiesību īstenošanas ietvaru,

nodrošināt arodorientāciju un arodapmācību, nodrošināt tiesības

strādājošajiem ar ģimenes saistībām uz vienlīdzīgām iespējām un

vienlīdzīgu attieksmi, nodrošināt iespēju strādājošiem tikt

informētiem un aizsargātiem darba attiecību pārtraukšanas

gadījumos, veicināt ģimeņu un bērnu un jauniešu sociālo,

ekonomisko un juridisko aizsardzību, nodrošināt personu ar

invaliditāti un garīgi atpalikušu personu tiesības uz neatkarību,

integrāciju un dalību sabiedriskajā dzīvē, nodrošināt piekļuvi

sociālai palīdzībai ikvienai personai, kam trūkst attiecīgu

līdzekļu un kas nespēj nodrošināt šos līdzekļus vai nu pašas

spēkiem vai no citiem avotiem, it īpaši no sociālās drošības

shēmas pabalstiem, bet atbalstu personām un viņu ģimenēm, kuras

dzīvo vai ir pakļautas riskam dzīvot trūkumā vai sociālās

nevienlīdzības apstākļos, nodrošināt galvenokārt ar darbu,

dzīvesvietu, apmācību, izglītību, kultūru un sociālo un

medicīnisko aprūpi. Hartas ratifikācija paredz tādu sociālās

labklājības dienestu izveidi, kas, izmantojot sociālā darba

metodes, veicinātu kā indivīdu, tā sabiedrības grupu labklājību

un to piemērošanos sociālajai videi. Visu hartā ratificēto

tiesību ievērošana valstij ir jānodrošina bez diskriminācijas

rases, krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politikas vai

atšķirīgu uzskatu, nacionālās izcelsmes, sociālās izcelsmes,

veselības, saistības ar nacionālajām minoritātēm, dzimšanas vai

citu iemeslu pamata.

• Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencija (Latvijā spēkā no 1997.gada 27.jūnija)

nosaka, ka tajā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek

nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma,

rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem

uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu

nacionālo minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita

stāvokļa. Tāpat ir noteiktas prasības (6.pants), kas liek

dalībvalstīm nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu. Šī tiesību

norma, cita starpā, uzliek valstij par pienākumu finansiāli

atbalstīt personu, lai tā varētu īstenot savas tiesības uz

taisnīgu tiesu.

• Padomes lēmums (ES) 2018/1215 (2018.gada 16.jūlijs)

par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm,

kas jāņem vērā nodarbinātības politikā un reformu programmās.

Pamatnostādnes paredz: 1) palielināt pieprasījumu pēc

darbaspēka, veicinot kvalitatīvu darbavietu izveidi,

sociālo ekonomiku un sociālo inovāciju, samazinot darbaspēka

nodokļu slogu, ieviešot pārredzamus un paredzamu algu noteikšanas

mehānismus, nodrošinot adekvātu minimālās algas līmeni u.c.; 2)

stiprināt darbaspēka

piedāvājumu un uzlabot piekļuvi nodarbinātībai, prasmēm un

kompetencēm, tai skaitā, risinot bezdarba un neaktivitātes

jautājumus, sniedzot mērķētu atbalstu darba meklēšanā, nodrošinot

apmācības un pārkvalificēšanos, atbalstot un pielāgojot darba

vidi personām ar invaliditāti, nodrošinot dzimumu līdztiesību un

lielāku sieviešu dalību darba tirgū, sekmējot darba un privātās

dzīves saskaņošanu, īpaši personām ar aprūpes pienākumiem; 3)

uzlabot darba tirgu

darbību un sociālā dialoga efektivitāti, mazinot darba

tirgus segmentāciju, cīnoties ar nedeklarētu darbu un nedrošiem

darba apstākļiem, uzlabojot aktīvas darba tirgus politikas

efektivitāti, paplašinot tās mērķus, mērķauditorijas sasniegšanas

pasākumus un tvērumu, nodrošinot bezdarbnieku sociālo aizsardzību

līdztekus atbilstošiem aktīvās darba tirgus politikas pasākumiem,

veicinot izglītojamo un darba ņēmēju mobilitāti, stiprinot

sociālo dialogu un koplīgumu slēgšanu; 4) veicināt vienlīdzīgas iespējas

visiem, sekmēt sociālo iekļaušanu un apkarot nabadzību,

novēršot visa veida diskrimināciju darba tirgū, modernizējot

sociālās aizsardzības sistēmas, lai nodrošinātu efektīvu,

iedarbīgu, ilgtspējīgu un adekvātu aizsardzību visos personas

mūža posmos, nodrošinot adekvātus minimālā ienākuma pabalstus,

sekmējot cilvēku aktīvu līdzdalību darba tirgū un sabiedrības

dzīvē, nodrošinot pieejamību cenu ziņā pieņemamiem, piekļūstamiem

un kvalitatīviem pakalpojumiem, nodrošinot piekļuvi adekvātai

palīdzībai sociālo mājokļu vai mājokļu jomā, nodrošinot pensiju

sistēmu adekvātumu līdztekus pasākumiem, kas pagarina darba mūža

ilgumu un sekmē aktīvu novecošanos.

• Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2017.gada

17.novembrī kopīgi parakstītais Eiropas Sociālo tiesību

pīlārs nosaka 20 principus un tiesības, kas nepieciešami labi

funkcionējošu un taisnīgu darba tirgu un sociālās drošības

sistēmu atbalstam. Tie ir strukturēti trijās kategorijās: 1)

vienādas iespējas un piekļuve darba tirgum, aptverot nosacījumus

par vispārīgās un profesionālās izglītības un mūžizglītības

pieejamību, dzimumu līdztiesības nodrošināšanu, vienādas

attieksmes un iespēju (bez jebkādas diskriminācijas)

nodrošināšanu tādās jomās kā nodarbinātība, sociālā aizsardzība,

izglītība un piekļuve sabiedrībai pieejamām precēm un

pakalpojumiem, kā arī aktīva atbalsta sniegšanai nodarbinātības

un pašnodarbinātības veicināšanai (īpaši jauniešiem un

bezdarbniekiem); 2) taisnīgi darba nosacījumi, aptverot tādus

aspektus kā kvalitatīvi, droši un pielāgojami darba apstākļi/

darba vide, taisnīgs atalgojums un minimālās algas adekvātums,

sociālās aizsardzības pieejamība un apmācība, darba un privātās

dzīves saskaņošanas iespējas; 3) sociālā aizsardzība un

iekļaušana, nosakot bērnu tiesības būt aizsargātiem pret

nabadzību, pienācīgu sociālo aizsardzību darba ņēmējiem un

pašnodarbinātajiem, bezdarbniekiem, tiesības uz pienācīgu

minimālo ienākumu pabalstu līdzekļu trūkuma gadījumā, ar iemaksām

samērojamas un adekvātas pensijas saņemšanu, adekvātu un

vajadzībām pielāgotu atbalstu personām ar invaliditāti,

kvalitatīviem un cenas ziņā pieejamiem ilgtermiņa aprūpes

pakalpojumiem, īpaši mājaprūpes pakalpojumiem un aprūpes

pakalpojumiem kopienās, kā arī piekļuvi labas kvalitātes

sociālajam mājoklim vai kvalitatīvu palīdzību mājokļa

nodrošināšanā, īpaši sociāli neaizsargātām personām un

bezpajumtniekiem. Pīlārs palīdz pārraudzīt dalībvalstu

nodarbinātības un sociālos rādītājus un tiek izmantots Eiropas

ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadam.

• Padomes ieteikumi (2016.gada 15.februāris) par

ilgstošo bezdarbnieku integrāciju darba tirgū

(2016/C 67/01) aicina dalībvalstis veicināt darba meklētāju

reģistrāciju nodarbinātības dienestā, jo īpaši uzlabojot

informācijas sniegšanu par pieejamo atbalstu, Nodarbinātības

dienestiem kopā ar citiem darba tirgus integrāciju atbalstošiem

sadarbības partneriem sniegt individualizētus ieteikumus,

nodrošināt individuālu pakalpojumu piedāvājumu (līgums par

integrāciju darbā) un vienota kontaktpunkta darbību

reģistrētajiem ilgstošajiem bezdarbniekiem, veicināt un attīstīt

partnerības starp darba devējiem, sociāliem partneriem,

nodarbinātības dienestiem, valdības iestādēm, sociāliem

dienestiem un izglītības un apmācību nodrošinātājiem.

• 2004.gada 29.aprīļa Eiropas Parlamenta un Padomes Regula

Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu

un 2009.gada 16.septembra Eiropas Parlamenta un Padomes Regula

Nr. 987/2009, kas nosaka īstenošanas kārtību Regulai

Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, kā

arī Padomes regulas, kas nosaka sociālās drošības shēmu

piemērošanu darba ņēmējiem, pašnodarbinātajiem un viņu ģimenes

locekļiem, kuri pārvietojas Kopienas teritorijā ((EEK) regula

Nr. 1408/71, (EEK) regula Nr.574/72).

• Eiropas Parlamenta un Padomes 2019.gada 20.jūnija

direktīva 2019/1158 par darba un privātās dzīves līdzsvaru

vecākiem un aprūpētājiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu

2010/18/ES ievieš minimālos standartus attiecībā uz atvaļinājumu

ģimenes apstākļu dēļ un elastīgu darba režīmu darba ņēmējiem, kā

arī veicina aprūpes pienākumu vienlīdzīgu sadali starp vecākiem.

Direktīva ietvert dalībvalstu pienākumu nodrošināt: 1) vismaz 10

darba dienas ilgu apmaksātu paternitātes atvaļinājumu bērna

tēvam; 2) vismaz četrus mēnešus ilgu vecāku atvaļinājumu katram

no bērna vecākiem ar vairākiem nosacījumiem, t.sk.: vismaz divi

mēneši no vecāku atvaļinājuma ir apmaksāti un nav nododami otram

vecākam, darbiniekiem jābūt tiesībām vecāku atvaļinājumu lūgt

izmantot elastīgā veidā, papildus izvērtējama vecāku atvaļinājuma

nosacījumu pielāgošana adoptētājiem un vecākiem, kuriem ir

ilgstoši slimojoši bērni vai bērni ar invaliditāti; 3) vismaz

piecu darba dienu gadā ilgu aprūpētāja atvaļinājumu, ja tas

nepieciešams saistībā ar darbinieka piederīgā medicīnisko

stāvokli; 4) darbinieku tiesības lūgt elastīgu darba režīmu bērna

aprūpes nolūkā (līdz bērna vismaz 8 gadu vecumam) un darba devēju

pienākumu šādus lūgumus izskatīt un uz tiem reaģēt; 5) darbinieku

iegūto tiesību saglabāšanu paternitātes, vecāku vai aprūpētāja

atvaļinājuma laikā, kā arī darbinieku aizsardzību pret

diskrimināciju, atlaišanu un citām nelabvēlīgām sekām, ja

darbinieks ir izmantojis Direktīvā paredzētās tiesības.

Dalībvalstīm Direktīvas prasības jāievieš līdz 2022.gada

2.augustam.

• Padomes direktīvas, kas nosaka vienlīdzīgas attieksmes un

vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu, vienlīdzīgu pieeju precēm un

pakalpojumiem neatkarīgi no dzimuma (Direktīva 79/7/EEK,

Direktīva 92/85/EEK, Direktīva 96/97/EK, Direktīva 2000/78/EK,

Direktīva 2002/73/EK, Direktīva 2004/113/EK, Direktīva

2005/54/EK, Direktīva 2006/54/EK, Direktīva 2010/18/ES, Direktīva

2010/41/ES).

• Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīva 2004/80/EK par

kompensāciju noziegumos cietušajiem, kas noteic, ka dalībvalstis

nodrošina to, ka tad, ja tīšs, vardarbīgs noziegums izdarīts

dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā kompensācijas prasītājs

pastāvīgi dzīvo, tad prasītājam ir tiesības prasību iesniegt

kādai iestādei vai citai struktūrai pēdējā dalībvalstī.

• Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 5.aprīļa

direktīva 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un

apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes

Pamatlēmumu 2002/629/TI, paredzot minimālos noteikumus noziedzīgu

nodarījumu un sankciju definēšanai cilvēku tirdzniecības jomā. Ar

to arī, ņemot vērā dzimumu perspektīvu, tiek ieviesti vienoti

noteikumi, lai pastiprinātu šā nozieguma novēršanu un no tā

cietušo aizsardzību.

• ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas

2020.gada 10.martā pieņemtās rekomendācijas 1979.gada

Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu

veiksmīgākai ieviešanai Latvijā, kas cita starpā, aicina Latviju

vairāk informēt mērķa grupu par Konvencijā noteiktajām tiesībām,

celt šo tiesību nodrošināšanā iesaistīto pušu (tiesa, valsts

pārvalde, lēmumu pieņēmēji, nevalstiskās organizācijas,

tiesībsarga institūcija) zināšanu un izpratnes līmeni un

kapacitāti, nodrošināt pieejamību juridiskajam atbalstam un tiesu

sistēmai marginalizētām un riska grupām, apstiprināt visaptverošu

dzimumu līdztiesības stratēģiju, stiprināt dzimumu līdztiesības

integrētās pieejas izmantošanu politikas plānošanā, īstenošanā un

uzraudzībā, nodrošinot tam adekvātus finanšu, tehniskos un

cilvēkresursus. Tāpat ir izteikta rekomendācijas, lai samazinātu

dzimumu stereotipus, uz dzimumu vērstu vardarbību un pilnveidotu

atbalstu vardarbībā cietušām personām. Latvijai tiek rekomendēts

stiprināt vienlīdzīgas darba samaksas principa ievērošanu,

īstenot pasākumus darba tirgus horizontālās un vertikālās

segregācijas mazināšanai, veicināt sieviešu nodarbinātību,

pilnveidot ienākumu atbalsta sistēmu, īpaši dažādām riska

grupām.

• Komisijas 2020.gada 5.marta Paziņojums Eiropas

Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu

komitejai un Reģionu komitejai "Savienība, kurā valda

līdztiesība: dzimumu līdztiesības stratēģija

2020.-2025.gadam" (COM/2020/152 final) nosaka politikas

mērķus un galvenās darbības šādos rīcības virzienos: 1)

Brīvība no vardarbības

un stereotipiem, paredzot uzdevumus un ieteikumus ES

dalībvalstīm ar dzimumu saistītas vardarbības izbeigšanai,

dzimumu stereotipu apkarošanai; 2) Piedzīvot izaugsmi ekonomikā, kur

valda dzimumu līdztiesība, paredzot uzdevumus un

ieteikumus ES dalībvalstīm dzimumu nevienlīdzības novēršanai

darba tirgū, vienlīdzīgas līdzdalības dažādās ekonomikas nozarēs

panākšanai, vīriešu un sieviešu darba samaksas un pensiju

atšķirību novēršanai, dzimumu nevienlīdzības novēršanai aprūpes

jomā; 3) Līdztiesīga

vadība visā sabiedrībā, paredzot uzdevumus un ieteikumus

ES dalībvalstīm dzimumu līdzsvara panākšanai lēmumu pieņemšanā un

politikā; 4) Dzimumu

līdztiesības aspekta integrēšana un intersekcionālā perspektīva

ES rīcībpolitikas jomās.

• Padomes 2019.gada 8.novembra ieteikums par darbinieku un

pašnodarbināto personu piekļuvi sociālajai aizsardzībai

(2019/C 387/01) aicina ES dalībvalstis saskaņā ar valstu sociālās

aizsardzības sistēmu pamatprincipiem nodrošināt pienācīgas

sociālās aizsardzības pieejamību visiem darbiniekiem un

pašnodarbinātām personām, noteikt minimālos standartus darbinieku

un pašnodarbināto personu sociālās aizsardzības jomā (a)

bezdarbnieka pabalsti; b) slimības pabalsti un veselības aprūpes

pabalsti; c) maternitātes un līdzvērtīgi paternitātes pabalsti;

d) invaliditātes pabalsti; e) vecuma pabalsti un apgādnieka

zaudējuma pabalsti; f) pabalsti sakarā ar nelaimes gadījumiem

darbā un arodslimībām). Dalībvalstīm tiek ieteikts nodrošināt

pienācīgas sociālās aizsardzības pieejamību visiem darbiniekiem

neatkarīgi no nodarbinātības attiecību veida - obligātā kārtā un

pašnodarbinātām personām vismaz brīvprātīgi un attiecīgā gadījumā

obligātā kārtā augstāk minētajās jomās (a)-f)). Ieteikumos ir

iekļauti norādījumi par adekvātuma, faktiskā seguma un

pārredzamības nodrošināšanu.

• Padomes 2019.gada 10.decembra secinājumi (14630/19)

"Jaunais ES Stratēģiskais ietvars par veselību un drošību

darbā: drošības un veselības darbā ieviešanas veicināšana

ES" nosaka būtiskākos jautājumus un izaicinājumus darba

aizsardzības jomā, kam būtu jāpievērš uzmanība, pieņemot jaunu ES

līmeņa stratēģisko ietvaru par veselību un drošību darbā

2021.-2027.gadam. Secinājumos uzsvērti līdz šim sasniegtais

progress un izteikts aicinājums Komisijai, dalībvalstīm un

sociālajiem partneriem turpināt īstenot aktivitātes, kas vērstas

uz nodarbināto aizsardzību, jo īpaši pievēršot uzmanību

mainīgajai darba videi, jaunām nodarbinātības formām,

psihoemocionālajiem riska faktoriem, muskuļu-skeleta slimībām

u.c.

• Komisijas 2021.gada 28.jūnija Paziņojums Eiropas

Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu

komitejai un Reģionu komitejai "ES drošības un veselības

darbā stratēģiskais ietvars 2021.-2027.gadam. Drošība un veselība

darbā mainīgajā darba pasaulē" (COM(2021) 323 final)

nosaka šādus būtiskākos mērķus darba aizsardzības jomā: 1)

prognozēt un pārvaldīt pārmaiņas jaunajā darba pasaulē, ko

izraisa vides, digitalizācijas un demogrāfijas izmaiņas; 2)

pilnveidot nelaimes gadījumu darbā un arodslimību prevenciju; 3)

paaugstināt gatavību turpmākajām iespējamajām veselības jautājumu

krīzēm.

• ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas

(turpmāk - ANO Komiteja) sniegtie komentāri un rekomendācijas

par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām

ieviešanu Latvijā (10.10.2017., CRPD/C/LVA/CO/1). Kopumā

Latvija saņēma vairāk kā piecdesmit rekomendācijas, kuras aptver

gandrīz visus ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti

tiesībām pantus. Rekomendācijas ir vērstas, piemēram, uz

izpratnes veicināšanu par ANO Konvencijā noteikto principu

īstenošanu, deinstitucionalizācijas procesa nodrošināšanu,

veselības un izglītības pieejamības uzlabošanu visa mūža garumā,

atbalsta sniegšanu visu personu ar invaliditāti nodarbinātībai

atvērtā darba tirgū iekļaujošā nodarbinātības vidē līdzvērtīgi

pārējiem u.c. jomām ANO Komiteja katrai valstij izvēlas divas

galvenās rekomendācijas. Latvijas gadījumā šīs rekomendācijas ir

par iekļaujošu izglītību un neatkarīgu dzīvi un iekļaušanos

kopienā.

• Komisijas 2021.gada 3.marta Paziņojums Eiropas

Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu

komitejai un Reģionu komitejai "Savienība, kurā valda

līdztiesība: stratēģija par personu ar invaliditāti tiesībām

2021.-2030.gadam". Stratēģijas mērķis ir nodrošināt, ka

visas personas ar invaliditāti var izmantot savas cilvēktiesības,

tām ir nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīga piekļuve

līdzdalībai ekonomikā, sabiedrības dzīvē un pakalpojumiem, tās

netiek diskriminētas, tām tiek nodrošināta iespēja brīvi

pārvietoties, pienācīga dzīves kvalitāte un patstāvīga dzīve, jo

īpaši koncentrējoties uz deinstitucionalizācijas procesu, sociālo

aizsardzību un nediskrimināciju darba tirgū.

• Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas

Padomes ieteikums par dzimumu līdztiesību izglītībā,

nodarbinātībā un uzņēmējdarbībā (2013) dalībvalstīm īstenot

praksi, kas veicina dzimumu līdztiesību izglītībā, veicina

ģimenei labvēlīgu politiku un darba apstākļus, kas ļauj tēviem un

mātēm panākt līdzsvaru starp darba laiku un ģimenes saistībām, un

sekmē lielāku sieviešu līdzdalību nodarbinātībā privātajā un

sabiedriskajā sektorā, palielināt sieviešu pārstāvību ar lēmumu

pieņemšanu saistītos amatos, novērš diskriminējošas darba

samaksas atšķirības starp dzimumiem, īsteno pasākumus, lai

veicinātu sieviešu un vīriešu iesaisti uzņēmējdarbībā, kā arī

stiprina dzimumu līdztiesības principa integrēšanu politiku

plānošanā, īstenošanā un novērtēšanā.

• Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas

Padomes ieteikums par dzimumu līdztiesību sabiedriskajā dzīvē

(2015) dalībvalstīm īstenot pasākumus, lai dzimumu līdztiesības princips

tiktu iekļauts valsts politiku

un budžetu

izstrādē, īstenošanā un

novērtēšanā, stiprinātu atbildības

un uzraudzības mehānismus

dzimumu līdztiesības jomā,

panāktu dzimumu līdzsvarotu

pārstāvību lēmumu pieņemšanas

amatos sabiedriskajā dzīvē,

veicinātu sieviešu lielāku

līdzdalību visos valdības

līmeņos, kā

arī parlamentos, tiesu

iestādēs un

citās valsts

iestādēs, stiprinātu starptautisko

sadarbību, daloties ar zināšanām, gūto

pieredzi un

labu praksi

dzimumu līdztiesības jomā.

Pamatnostādņu sasaiste ar Latvijas

Republikas Satversmi:

Latvijas Republikas Satversmes VIII. nodaļa

"Cilvēka pamattiesības" ietver divus ar dzimumu

līdztiesības un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu saistītus

pantus: atsauci uz starptautiskajiem dokumentiem (89.pants) un

līdztiesības pamatprincipu (91.pants) "Visi cilvēki Latvijā

ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek

īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Tāpat tiek

noteiktas personas tiesības uz nodarbošanās un darbavietas izvēli

(106.pants), veiktajam darbam atbilstošas un ne mazākas kā valstī

noteiktās minimālās darba samaksas saņemšanu (107.pants), uz

sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos

likumā noteiktajos gadījumos (109.pants), uz koplīgumu un

streikošanu (108.pants), kā arī uzsver valsts pienākumu sniegt

atbalstu bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku

gādības vai cietuši no varmācības (110.pants). Savukārt 92.pants

noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā un ikvienam ir tiesības uz advokāta

palīdzību. Savukārt Latvijas Republikas Satversmes ievada

ceturtajā rindkopā noteikts, ka Latvija kā demokrātiska,

tiesiska, sociāli atbildīga valsts balstās uz cilvēka cieņu.

Sociāli atbildīgas valsts princips ir no demokrātiskas valsts

tiesiskas valsts pamatnormas atvasināts princips, kas ietilpst

Satversmes 1.panta tvērumā. Tādējādi visu iepriekš minēto pantu

saturs ir tieši saistīts ar 1.pantā noteikto.

Pamatnostādņu sasaiste ar Valdības

deklarāciju:

Deklarācija par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru

kabineta iecerēto darbību nosaka uzdevumus ienākumu

nevienlīdzības samazināšanai, pensiju sistēmas ilgtspējas

nodrošināšanai un savlaicīga finanšu uzkrājuma jeb rezerves fonda

izveidošanai, pensiju adekvātuma palielināšanai, minimālo

ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai, sociālās palīdzības

sistēmas pārskatīšanai, valsts materiālā atbalsta sistēmas un

sociālo pakalpojumu attīstībai, deinstitucionalizācijas procesa

nostiprināšanai, ģimenes un darba dzīves saskaņošanai, aktīvas un

veselīgas novecošanas atbalstīšanai, ģimeņu ar bērnu ar

invaliditāti un personu ar invaliditāti atbalstam, ārpusģimenes

aprūpes pilnveidošanai, bezdarbnieku un ekonomiski neaktīvo

iedzīvotāju iekļaušanai darba tirgū, kvalitatīvāku un drošāku

darba vietu nodrošināšanai labklājības nozares pakalpojumu

sniegšanā iesaistīto cilvēkresursu veiktspējas stiprināšanai.

Pamatnostādņu sasaiste ar nacionālā

līmeņa ilgtermiņa un vidēja termiņa attīstības plānošanas

dokumentiem:

• Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030

(Saeimas paziņojums, apstiprināta Saeimas 2010.gada 10.jūnija

sēdē) nosaka, ka ieguldījumi cilvēkkapitālā, sociālās

iekļaušanas veicināšana un nabadzības riska un ienākumu

nevienlīdzības mazināšana ir prioritāri ilgtermiņa uzdevumi, lai

nodrošinātu visa potenciālā cilvēkresursa, jo īpaši nabadzības un

sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu,

līdzdalību darba tirgū un izaugsmes iespēju izmantošanu, uzlabotu

veselības, sociālās aprūpes un sociālās drošības, kā arī

mūžizglītības sistēmu pakalpojumus un efektivitāti. Sabiedrības

novecošanās un depopulācijas radīto ietekmi paredz mazināt

primāri, palielinot vecāku iespējas atgriezties darbā un saskaņot

darba un ģimenes dzīvi, tai skaitā, attīstot mūsdienīgas un

elastīgas darba formas, kā arī veidojot tādu sociālās drošības

sistēmu, kas, nodrošinot ienākumu aizvietojumu sociālā riska

iestāšanās gadījumā, vienlaikus veicina indivīda aktīvu

iesaistīšanos darba tirgū un savas karjeras veidošanā. Starp

iespējamiem risinājumiem iekļaujoša darba tirgus veidošanai ir

paredzēta augstākās kvalitātes darba tirgus informācijas sistēmas

attīstība, kas palīdzētu darba devējiem, indivīdiem un apmācības

speciālistiem pieņemt pamatotus īstermiņa un vidēja termiņa

lēmumus. Kā viens no stratēģiskajiem principiem ir definēta

tolerance, kas paredz visu veidu sociālās atstumtības un

diskriminācijas mazināšanu, ieskaitot ienākumu nevienlīdzību,

vecuma un dzimuma diskrimināciju darba tirgū, etniskos

aizspriedumus un lingvistiskās institucionālās barjeras.

• Latvijas Nacionālais attīstības plāns

2021.-2027.gadam (Saeimas paziņojums, apstiprināts Saeimas

2020.gada 2.jūlija sēdē) prioritātes "Stipras ģimenes,

veseli un aktīvi cilvēki" ietvaros noteiktajos rīcības

virzienos "Uz cilvēku centrēta veselības aprūpe",

"Stipras ģimenes paaudzēs", "Sociālā

iekļaušana" paredz uzdevumus multidisciplināru un

starpnozaru sadarbībā balstītu pakalpojumu attīstībai, īpaši

uzsverot jomas, kam ir būtiska ietekme uz priekšlaicīgu mirstību

un darbspēju zudumu, ģimeņu atbalsta sistēmas pilnveidošanai un

kvalitatīvai pamatvajadzību nodrošināšanai, individualizēta

sociālā atbalsta nodrošināšanai, īpaši nabadzības riskam

visvairāk pakļautajām iedzīvotāju grupām. Prioritātes

"Uzņēmumu konkurētspēja un materiālā labklājība"

ietvaros noteiktā rīcības virzienā "Darbs un ienākumi"

ir paredzēti uzdevumi iekļaujoša darba tirgus attīstībai, tai

skaitā, aktīvās darba tirgus politikas attīstīšanai, kvalitatīvu

darba vietu izveidei, sociālās uzņēmējdarbības attīstībai,

adekvātu un veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām atbilstošu

valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumu nodrošināšanai.

Prioritātes "Kvalitatīva dzīves vide un teritoriju

attīstība" ietvaros noteiktā rīcības virzienā

"Tehnoloģiskā vide un pakalpojumi" ir paredzēts

uzdevums fiziskās un digitālās vides pieejamības un

piekļūstamības palielināšanai, rīcības virzienā

"Mājoklis" - mājokļa pieejamības uzlabošana grūtībās

nonākušiem un nelabvēlīgā situācijā esošiem iedzīvotājiem,

sociālo mājokļu atjaunošanai. Prioritātes "Vienota, droša un

atvērta sabiedrība" ietvaros noteiktā rīcības virzienā

"Tiesiskums un pārvaldība" ir paredzēts uzdevums bērnu

tiesību aizsardzības sistēmas pilnveidošanai. Starp mērķiem tiek

norādīti nabadzības riska un ienākumu nevienlīdzības

samazināšana, nodarbinātības līmeņa palielināšana un ilgstošā

bezdarba līmeņa samazināšana, zemo sociālās apdrošināšanas

iemaksu veicēju īpatsvara samazināšana, smago un letālo nelaimes

gadījumu skaita darba vietās samazināšana. Tāpat šajā pašā

rīcības virzienā ir paredzēts uzdevums īstenot mazaizsargāto un

cietušo personu atbalsta un aizsardzības sistēmu, ieviešot

inovatīvus, uz rezultātu vērstus un ekonomiskus risinājumus visās

pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs, tiesās un ārpustiesas strīdu

izskatīšanas institūcijās, tādejādi nodrošinot efektīvu, ērtu,

savlaicīgu, sabiedrībai saprotamu un pieejamu tiesībaizsardzības

sistēmu.

• Reģionālās attīstības pamatnostādnes 2021.-2027.gadam

(Ministru kabineta 2019.gada 26.novembra rīkojums nr.587)

cita starpā paredz uzdevumus cilvēkresursu piesaistei un

nodarbinātības veicināšanai reģionos, valsts un pašvaldību

sniegto pakalpojumu nodrošināšanai reģionos atbilstoši

demogrāfiskajiem izaicinājumiem.

• Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnēs

2021.-2027.gadam (Ministru kabineta 2021.gada 16.februāra

rīkojums Nr.93) ir noteikti šādi rīcības virzieni: 1)

Cilvēkkapitāla stiprināšana, cita starpā paredzot darbaspēka

piedāvājuma atbilstības tautsaimniecības pieprasījumam un

ieguldījumu cilvēkkapitālā veicināšanu, augsti kvalificētu

speciālistu sagatavošanu/ piesaisti, īstenot pasākumus darbaspēka

apmācībām, atbalstu pirmspensijas vecuma iedzīvotāju

nodarbinātībai u.tml.; 2) Uzņēmējdarbības vides sakārtošana, lai

radītu labāko vietu, kur uzsākt un īstenot uzņēmējdarbību, kā arī

uzņēmumu eksportspējas pieauguma veicināšana, 3) Infrastruktūras

veidošana, publiskās infrastruktūras efektīvāka pārvaldība un

stiprināšana u.c.

• Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības

pamatnostādnes 2021.-2027.gadam (Ministru kabineta

2021.gada 5.februāra rīkojums nr.72) cita starpā izvirzīti

uzdevumi dažādu sabiedrības grupu savstarpējā uzticēšanās,

līdzdalības un sadarbības, kā arī tolerances veicināšanai,

vienlaikus mazinot stereotipus un aizspriedumus pret dažādu

sabiedrības grupu pārstāvjiem.

• Pamatnostādņu projekta "Bērnu, jaunatnes un ģimenes

attīstības pamatnostādnes 2021.-2027.gadam"

(izstrādes stadijā) mērķis ir ģimenēm ar bērniem draudzīga

sabiedrība, kas veicina bērnu un jaunatnes labklājību, veselīgu

attīstību un vienlīdzīgas iespējas. Pamatnostādnes aptvers

pasākumus bērnu un jauniešu drošības, psiholoģiskās un

emocionālās labklājības nodrošināšanai, pasākumus vardarbības

(tai skaitā, vardarbības ģimenē) mazināšanai, preventīvo darbu ar

ģimenēm ar bērniem un jauniešiem, atbalstu krīzes situācijās,

atbalstu ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem un jauniešiem,

pasākumus tautas ataudzes veicināšanai, pasākumus

tiesībsargājošo, bērnu tiesību aizsardzības institūciju un citu

darbā ar bērniem un jauniešiem iesaistīto institūciju/

organizāciju rīcībspējas stiprināšanai un sadarbības

uzlabošanai.

• Pamatnostādņu projekts "Sabiedrības veselības

pamatnostādnes 2021.-2027.gadam" (izsludināts valsts

sekretāru sanāksmē 2021.gada 25.februārī) paredz virkni

mērķētus pasākumus nevienlīdzības veselības aprūpē mazināšanai un

veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības palielināšanai, tai

skaitā, dažādām nabadzības un/vai sociālās atstumtības riskam

pakļautajām iedzīvotāju grupām vai citās riska situācijās esošiem

iedzīvotājiem (piemēram, izglītojoši un informatīvi pasākumi par

seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem, aizspriedumu

mazināšanai pret personām ar psihiskiem veselības traucējumiem

u.c.; atbalsta pasākumi personām, kuras cieš no atkarībām, kā arī

atkarības personas ģimenes locekļiem; pasākumi veselīgas un

drošas dzīves un darba vides veicināšanai; iedzīvotāju

finansiālās aizsardzības uzlabošana slimības un nespējas

gadījumos, tai skaitā palielinot valsts apmaksāto veselības

aprūpes pakalpojumu, zāļu un medicīnas ierīču pieejamību). Cita

starpā pamatnostādņu projektā paredzēti izglītojoši un

informatīvi pasākumi par dažādiem sabiedrības veselības jomas

jautājumiem, tai skaitā, aprūpes centru darbiniekiem, pašvaldību

darbiniekiem, arodārstiem, kā arī starpinstitūciju sadarbības

pilnveidošana.

• Pamatnostādņu projekts "Digitālās transformācijas

pamatnostādnes 2021.-2027.gadam" (Ministru kabineta

2021.gada 6.jūlija rīkojums nr.490) attīstības virziena

"Digitālās prasmes un izglītība" ietvaros paredz

digitālo prasmju kā caurviju pamatprasmju integrēšanu izglītības

un mūžizglītības mācību programmās, sniedzot atbalstu

nodarbināto, kā arī bezdarbnieku, darba meklētāju un bezdarba

riskam pakļauto pieaugušo digitālo prasmju attīstībai. Attīstības

virziena ietvaros "Tautsaimniecības (t.sk.valsts pārvaldes)

digitālā transformācija" rīcības virzienā "Sabiedrības

sociālā labklājība un veselība" ir noteikti uzdevumi

vienotas e-aprūpes platformas izveidei starp ilgstošas sociālās

aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem, datu

apmaiņas nodrošināšanai starp labklājības nozares un veselības

aprūpes nozares informācijas sistēmām, kā arī plānota sociālās

aprūpes personu un sociālo darbinieku digitālo prasmju pilnveide,

digitālo rīku izmantošanā darbā ar klientiem, profesionālās

kompetences pilnveidei. Līdztekus tam ir iekļauta virkne uzdevumu

valsts pārvaldes sniegto pakalpojumu digitalizācijai un

pieejamības uzlabošanai, IT risinājumu un infrastruktūras

attīstībai, valsts pārvaldes cilvēkresursu kompetences un prasmju

attīstībai, kā arī izvirzīti mērķi IKT sektorā nodarbināto

sieviešu īpatsvara paaugstināšanai.

• Pamatnostādņu projekts "Izglītības attīstības

pamatnostādnes 2021.-2027.gadam "Nākotnes prasmes nākotnes

sabiedrībai"" (Ministru kabineta 2021.gada

22.jūnija rīkojums nr.436) cita starpā paredz iekļaujošas

izglītības pieejas visos izglītības līmeņos nodrošināšanu,

pieaugušo izglītības sistēmas attīstību, nodrošinot kvalitatīvu

un pieejamu pieaugušo izglītības piedāvājumu, nosakot mērķus

pieaugušo izglītības īpatsvara palielināšanā, jauniešu, kas nav

iesaistīti izglītībā, nodarbinātībā vai neapgūst arodu, īpatsvara

samazināšanā, bērnu un juaniešu ar speciālām vajadzīgām

iekļaušanai vispārējās izglītības sistēmā u.tml.

• Pamatnostādņu projekta "Jaunatnes politikas

pamatnostādnes 2021.-2027. gadam" (izsludināts valsts

sekretāru sanāksmē 2021.gada 10.jūnijā) rīcības virzieni un

to uzdevumi vērsti uz to, lai radītu iespējas visu jauniešu

attīstībai un labklājībai, stiprinātu jauniešu iekļaušanos

sabiedrībā un līdzdalību visās dzīvēs jomās, kā arī sekmētu

kvalitatīvas un ilgtspējīgas darba ar jaunatni sistēmas izveidi

valsts un pašvaldību līmenī. Pamatnostādņu projekta rīcības

virziena "Darba tirgum un patstāvīgai dzīvei nepieciešamo

prasmju un iemaņu apguves veicināšana" ietvaros paredzēts

veicināt sabiedrībā, t.sk. darba devēju vidū, izpratni par

neformālās izglītības un ikdienas mācīšanās, t.sk. brīvprātīgā

darba, nepieciešamību darba tirgum un patstāvīgai dzīvei

nepieciešamo prasmju un iemaņu apguvē, uzlabot brīvprātīgā darba

īstenošanas sistēmu, kā arī izveidot un attīstīt darba prakses

atbalsta sistēmu jauniešiem, t.sk. jauniešiem NEET situācijā,

nodrošinot konsultatīvu atbalstu, mentoringu un darba prakses

iespējas.

Pamatnostādņu sasaiste ar nacionāla

līmeņa tiesību aktiem:

• Likums "Par sociālo drošību" (pieņemts

Saeimā 1995.gada 7.septembrī, stājies spēkā 1995.gada

5.oktobrī) nosaka sociālās drošības sistēmas veidošanas un

darbības principus, galvenās sociālās tiesības un personas

pienākumus, to realizēšanas pamatnosacījumus, kā arī reglamentē

sociālo pakalpojumu veidus. Likums nosaka: 1) ka personai, kura

strādā vai vēlas strādāt algotu darbu, ir tiesības uz bezmaksas

konsultāciju, izvēloties izglītību un profesiju; palīdzību

piemērotas darbavietas atrašanā; materiālu nodrošinājumu bezdarba

vai darba devēja maksātnespējas gadījumā; 2) tiesības uz sociālo

apdrošināšanu un sociālai apdrošināšanai obligāti pakļauto

personu loku; 3) sociāli apdrošinātas personas tiesības uz

pasākumiem, kas nepieciešami veselības un darbspēju aizsardzībai,

saglabāšanai, uzlabošanai un atjaunošanai, un materiālu

nodrošinājumu slimības, grūtniecības un dzemdību, invaliditātes

un vecuma, bezdarba, apgādnieka zaudēšanas gadījumā; 4) sociālās

palīdzības saņemšanas nosacījumus; 5) atbalsta saņemšanas

tiesības ar bērna uzturēšanu saistītu izdevumu kompensēšanai,

dzīvokļa nodrošināšanai saistīto izdevumu segšanai, bērniem un

jauniešiem paredzēto pakalpojumu saņemšanā, personu ar

invaliditāti iesaistīšanai sabiedrības dzīvē. Nodrošinot sociālos

pakalpojumus, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no personas

rases, etniskās piederības, ādas krāsas, dzimuma, vecuma,

invaliditātes, veselības stāvokļa, reliģiskās, politiskās vai

citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā

vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Piemērojot šo likumu

un veicot praktiskus pasākumus, sociālās tiesības jāīsteno pēc

iespējas pilnīgāk.

• Likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

(pieņemts Saeimā 1997.gada 1.oktobrī, stājies spēkā 1998.gada

1.janvārī) nosaka valsts sociālās apdrošināšanas vispārīgos

principus, kā arī regulē tās finansiālo un organizatorisko

struktūru. Likumā definēti valsts sociālās apdrošināšanas veidi

(valsts pensiju apdrošināšana, sociālā apdrošināšana bezdarba

gadījumam, sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā

un arodslimībām, invaliditātes apdrošināšana, maternitātes,

paternitātes un slimības apdrošināšana, vecāku apdrošināšana,

veselības apdrošināšana), kā arī noteiktas divas obligāti

apdrošināmās nodarbināto grupas - darba ņēmēji, kuri kļūst par

sociāli apdrošināmiem, kolīdz nodibinātas darba tiesiskās

attiecības, un pašnodarbinātie, kuriem pašiem ir jāveic iemaksas.

Valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veikšana ir

noteikta kā pamats sociālās apdrošināšanas pakalpojumu

saņemšanai. Savukārt likumi, kas regulē atsevišķos valsts

sociālās apdrošināšanas veidus (likums "Par apdrošināšanu

bezdarba gadījumam" (pieņemts Saeimā 1999.gada

25.novembrī, stājies spēkā 2000.gada 1.janvārī), likums

"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"

(pieņemts Saeimā 1995.gada 6.novembrī, stājies spēkā 1997.gada

1.janvārī), likums "Par obligāto sociālo

apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un

arodslimībām" (pieņemts Saeimā 1995.gada 2.novembrī,

stājies spēkā 1997.gada 1.janvārī), likums "Par

valsts pensijām" (pieņemts Saeimā 1995.gada

2.novembrī, stājies spēkā 1996.gada 1.janvārī), detalizētāk

atrunā valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu/atlīdzību/pensiju

piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtību šajā likumā

paredzētajos apdrošināšanas gadījumos, kā arī nosaka, kurām

personām un kādos gadījumos ir tiesības uz šiem

pakalpojumiem.

• Valsts fondēto pensiju likums (pieņemts Saeimā

2000.gada 17.februārī, stājies spēkā 2001.gada 1.jūlijā)

nosaka valsts fondēto pensiju shēmas izveidošanas un darbības

vispārējos principus, līdzekļu iemaksāšanas, administrēšanas,

pārvaldīšanas, ieguldīšanas un izmaksāšanas vispārīgos

noteikumus, kā arī valsts uzraudzību pār šīm darbībām.

• Konkrētu nozaru darbinieku izdienas pensiju shēmu

regulējošie likumi (Likums "Par izdienas pensijām

Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām

dienesta pakāpēm", Prokuroru izdienas pensiju likums, Valsts

un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju,

teātru un cirka mākslinieku izdienas pensiju un baleta

mākslinieku pabalsta par radošo darbu likums, Tiesnešu izdienas

pensiju likums, Diplomātu izdienas pensiju likums, Korupcijas

novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu izdienas pensiju

likums, 1992.gada 26.marta lēmums Nr.104 "Par izdienas

pensijām", Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta

neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanā iesaistīto

darbinieku izdienas pensiju likums, Valsts drošības iestāžu

amatpersonu izdienas pensijas likums) nosaka tiesības uz

izdienas pensiju un reglamentē kārtību, kādā tā tiek piešķirta,

aprēķināta un izmaksāta šī pensija.

• Valsts sociālo pabalstu likums (pieņemts Saeimā

2002.gada 31.oktobrī, stājies spēkā 2003.gada 1.janvārī)

nosaka regulāri izmaksājamos un vienreiz izmaksājamos valsts

sociālo pabalstu veidus, to personu loku, kurām ir tiesības uz

valsts sociālajiem pabalstiem, šo pabalstu piešķiršanas

nosacījumus, piešķiršanas un izmaksas kārtību.

• Darba likums (pieņemts Saeimā 2001.gada 20.jūnijā,

stājies spēkā 2002.gada 1.jūnijā) regulē tādus jautājumus kā

darba tiesisko attiecību nodibināšana un izbeigšanās, darbinieka

pienākumi un tiesības, darbinieka aizsardzība, izbeidzot darba

tiesiskās attiecības, darba samaksa, darba laiks un atpūtas

laiks, darba koplīgums, strīdu izšķiršana, darbinieku pārstāvība.

Likums regulē vienlīdzīgu tiesību principa ievērošanu darba tirgū

(vienlīdzīgas tiesības uz darbu, drošiem un veselībai nekaitīgiem

darba apstākļiem), uzliekot par pienākumu tā ievērošanu un

nodrošināšanu bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas -

neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma,

invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības,

nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa,

seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem. Likumā noteiktais

atšķirīgas attieksmes aizliegums attiecas uz darba tiesisko

attiecību dibināšanu (sākot ar darba sludinājuma publicēšanu un

darba interviju), to pastāvēšanas laiku, darba apstākļu

profesionālās apmācības, vai kvalifikācijas paaugstināšanas

noteikšanu, kā arī darba līguma uzteikšanu. Darba likums ietver

virkni tiesību normu, kas paredz priekšrocības darba attiecībās

gan tiem darbiniekiem, kuriem ir bērni, gan grūtniecēm. Darba

likumā noteikto priekšrocību mērķis ir nepieciešamība saskaņot

darbinieka darba un ģimenes dzīvi, kas vienlaikus mijiedarbojas

arī ar demogrāfijas veicināšanu valstī un vienlīdzīgu tiesību

principa nodrošināšanu, un diskriminācijas aizliegumu darba

tiesiskajās attiecībās, kā arī darbinieces veselības un drošības

nodrošināšanas nepieciešamību.

• Darba aizsardzības likums (pieņemts Saeimā 2001.gada

20.jūnijā, stājies spēkā 2002.gada 1.jūnijā) nosaka minimālās

prasības darba aizsardzības jomā. Likuma mērķis ir garantēt un

uzlabot nodarbināto un pašnodarbināto drošību un veselības

aizsardzību darbā, nosakot darba devēju, nodarbināto un viņu

pārstāvju, pašnodarbināto, kā arī valsts institūciju pienākumus,

tiesības un savstarpējās attiecības darba aizsardzībā.

• Likums "Par darbinieku aizsardzību darba devēja

maksātnespējas gadījumā" (pieņemts Saeimā 2001.gada

20.decembrī, stājies spēkā 2003.gada 1.janvārī) reglamentē

gan darbinieku prasījumu apmierināšanas vispārīgos noteikumus

darba devēja maksātnespējas gadījumā, gan darbinieku prasījumu

garantiju fonda līdzekļu veidošanas un izlietošanas kārtību.

• Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums

(pieņemts Saeimā 2002.gada 9.maijā, stājies spēkā 2002.gada

1.jūlijā) nosaka bezdarbniekiem, darba meklētājiem un

bezdarba riskam pakļautajām personām paredzētos aktīvos

nodarbinātības pasākumus un bezdarba samazināšanas preventīvos

pasākumus, valsts un pašvaldību kompetenci šo pasākumu

īstenošanā, kā arī bezdarbnieka un darba meklētāja statusu,

tiesības un pienākumus. Likums nosaka, ka, īstenojot aktīvos

nodarbinātības un preventīvos bezdarba samazināšanas pasākumus,

aizliegta atšķirīga attieksme personas dzimuma, rases un etniskās

piederības dēļ. Par diskrimināciju dzimuma dēļ likuma izpratnē

uzskatāma arī mazāk labvēlīga attieksme pret sievieti

grūtniecības laikā vai pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam,

bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā.

• Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums

(pieņemts Saeimā 2002.gada 31.oktobrī, stājies spēkā 2003.gada

1.janvārī) nosaka sociālā darba, karitatīvā sociālā darba,

sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas, profesionālās

rehabilitācijas pakalpojumu (turpmāk - sociālie pakalpojumi) un

sociālās palīdzības sniegšanas un saņemšanas principus, to

personu loku, kurām ir tiesības saņemt šos pakalpojumus un

palīdzību, kā arī sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un

profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas un

finansēšanas principus.

• Invaliditātes likums (pieņemts Saeimā 2010.gada

20.maijā, stājies spēkā 2011.gada 1.janvārī) nosaka kārtību,

kādā veicama prognozējamas invaliditātes un invaliditātes

ekspertīze, invaliditātes iedalījumu grupās, kā arī prognozējamas

invaliditātes, invaliditātes riska un invaliditātes seku

mazināšanai nepieciešamos atbalsta pasākumus.

• Bērnu tiesību aizsardzības likums (pieņemts Saeimā

1998.gada 19.jūnijā, stājies spēkā 1998.gada 22.jūlijā)

nosaka bērna pamattiesības (tai skaitā, tiesības uz ģimeni,

pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem, sociālās tiesības), bērnu

tiesību aizsardzībā iesaistītās puses, reglamentē to tiesības,

pienākumus un atbildību par bērna tiesību nodrošināšanu, nosaka

bērna tiesību aizsardzības sistēmu un tās darbības tiesiskos

principus, reglamentē ārpusģimenes aprūpi. Likums cita starpā

regulē Labklājības ministrijas un tās padotības iestāžu

kompetenci bērnu tiesību aizsardzības jomā.

• Likums "Par pašvaldībām" (pieņemts

Saeimā 1994.gada 19.maijā, stājies spēkā 1994.gada 9.jūnijā)

nosaka cita starpā pašvaldību kompetenci sociālās palīdzības un

sociālās aprūpes sniegšanā, dzīvokļa jautājumu risināšanā,

ārpusģimenes aprūpes jautājumos, bērnu tiesību nodrošināšanā.

• Likums "Par palīdzību dzīvokļa jautājumu

risināšanā" (pieņemts Saeimā 2001.gada 6.decembrī,

stājies spēkā 2002.gada 1.janvārī) nosaka kuras personas ir

tiesīgas saņemt palīdzību dzīvojamo telpu jautājumu risināšanā,

kārtību, kādā tiek sniegta palīdzība dzīvokļa jautājumu

risināšanā.

• Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums

(pieņemts Saeimā 2005.gada 17.martā, stājies spēkā 2005.gada

1.jūnijā) reglamentē valsts nodrošinātās juridiskās

palīdzības sniegšanas vispārīgos noteikumus, ar mērķi veicināt

fiziskas personas tiesības uz taisnīgu tiesas aizsardzību,

nodrošinot valsts garantētu finansiālu atbalstu juridiskās

palīdzības saņemšanai.

• Likums "Par valsts kompensāciju

cietušajiem" (pieņemts 2006.gada 18.maijā, stājies

spēkā 2006.gada 20.maijā) nosaka kārtību, kādā Juridiskās

palīdzības administrācija izmaksā valsts kompensāciju cietušajam,

un valsts kompensācijas apmēru ar mērķi nodrošināt fiziskajai

personai, kura Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā ir

atzīta par cietušo, tiesības saņemt valsts kompensāciju par tīša

noziedzīga nodarījuma rezultātā radīto morālo aizskārumu,

fiziskajām ciešanām vai mantisko zaudējumu.

• Atšķirīgas attieksmes aizliegums un/vai līdztiesības

principi ir noteikti dažādu nozaru galvenajos normatīvajos aktos

- Izglītības likumā, Jaunatnes likumā, Sporta likumā, Zinātniskās

darbības likumā, likumā "Par tiesu varu", Fizisko

personu, kuras veic saimniecisko darbību, diskriminācijas

aizlieguma likumā, Administratīvā procesa likumā, Pacientu

tiesību likumā, Patērētāju tiesību aizsardzības likumā u.c.

2. pielikums

Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas

pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam

Sociālās aizsardzības un darba

tirgus politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam

Esošās situācijas raksturojums un

galvenie izaicinājumi

Saturs

1 Izmantotie saīsinājumi

2 Lietotie termini

3 Sociāli ekonomiskās situācijas raksturojums

3.1 Demogrāfiskā situācija un prognozes

3.2 Nabadzība un sociālā atstumtība

3.3 Nodarbinātība un bezdarbs

3.4 Izdevumi sociālai aizsardzībai

3.5 Sociālie transferti

4 Valsts un pašvaldību sniegtais finansiālais atbalsts

4.1 Sistēmas raksturojums

4.2 Pensiju adekvātums

4.3 Speciālie nodokļu režīmi

4.4 Valsts sociālās apdrošināšanas pabalsti

4.5 Valsts sociālie pabalsti

4.6 Atbalsta trūcīgām mājsaimniecībām adekvātums

4.6.1 Pašvaldības sociālās palīdzības pabalsti

4.6.2 Eiropas Atbalsta Fonda vistrūcīgākām personām sniegtais

atbalsts

4.7 Minimālo atbalsta sliekšņu paaugstināšana

5 Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspēja un

stabilitāte

5.1 Finansiālā stabilitāte

5.2 Fondētā pensiju līmeņa pilnveide

5.3 Pensionēšanās nosacījumu pārskatīšana

5.4 Izdienas pensijas

6 Sociālie pakalpojumi

6.1 Sociālo pakalpojumu klāsts/ pieejamība

6.2 Sociālo pakalpojumu nodrošināšana

6.2.1 Sociālā aprūpe personām ar funkcionāliem traucējumiem un

senioriem

6.2.2 Sociālie pakalpojumi personām ar garīga rakstura

traucējumiem

6.2.3 Atbalsts bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem

bērniem, bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem

6.2.4 Funkcionālo traucējumu kompensēšana ar tehniskajiem

palīglīdzekļiem

6.2.5 Sociālā rehabilitācija personām ar funkcionāliem

traucējumiem

6.2.6 Profesionālā rehabilitācija

6.2.7 Sociālā rehabilitācija personām ar redzes vai dzirdes

invaliditāti

6.2.8 Sociālā rehabilitācija vardarbības mazināšanai

6.2.9 Sociālā rehabilitācija cilvēku tirdzniecības upuriem

6.2.10 Sociālā rehabilitācija no apreibinošām vielām un

procesiem atkarīgajām personām

6.3 Sociālo pakalpojumu grozs

6.4 Sabiedrībā balstītu pakalpojumu attīstība

6.5 Pakalpojumi invaliditātes seku mazināšanai

6.6 Sociālajos pakalpojumos nodarbināto kapacitāte un

atalgojums

7 Pakalpojumu kvalitātes uzraudzība

8 Sociālais darbs

8.1 Sociālā darba loma

8.2 Sociālā darbinieka profesijas standarts

8.3 Sociālo darbinieku izglītība

8.4 Sociālā darba prakse

8.4.1 Profesionālās kompetences pilnveide

8.4.2 Metodikas darbam ar noteiktām mērķa grupām padziļinātās

mācības

8.4.3 Supervīzijas sociālā darba speciālistiem

8.4.4 Metodikas darbam ar ģimenēm ar bērniem ilgtspēja

8.4.5 Specializācija sociālajam darbam izglītības iestādē

8.4.6 Sociālā darba vadības un pētniecības aspekts

izglītībā

8.5 Sociālā darba tiesiskais ietvars

8.6 Dalība profesionālajās organizācijās

8.7 Sociālo dienestu vadība un cilvēkresursu kapacitāte

8.8 Profesijas prestižs

8.9 Sociālo darbinieku atalgojuma sistēma

8.10 Izvērtējums par "Profesionāla sociālā darba

attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam" īstenošanas

gaitu

9 Mazāk aizsargāto personu pieeja tiesiskumam

10 Darba tirgus

10.1 Nodarbinātība un reģistrētais bezdarbs

10.1.1 Gados vecāku personu iekļaušana

10.1.2 Ilgstošais bezdarbs

10.1.3 Personu ar invaliditāti nodarbinātība

10.1.4 Jauniešu bezdarbs

10.2 Aktīvās darba tirgus politikas pasākumi

10.3 Aktīvās darba tirgus politikas pasākumu finansēšana un

pārklājums

10.4 NVA veiktspējas stiprināšana

10.5 Sociālā uzņēmējdarbība

10.6 Darba samaksa un minimālā darba alga

10.7 Iekļaujošu nodarbinātības pamatnostādņu 2015.-2020.gadam

īstenošanas novērtējums

11 Darba aizsardzība un darba tiesiskās attiecības

11.1 Darba aizsardzība

11.2 Darba tiesiskās attiecības un uzraudzība

11.3 Darba aizsardzības politikas pamatnostādņu

2016.-2020.gadam un Darba aizsardzības jomas attīstības plāna

2019.-2020.gadam īstenošanas novērtējums

12 Horizontālie jautājumi

12.1 Uz pierādījumiem balstītas politikas veidošana

12.2 Integrētās pieejas nodrošināšana politikas veidošanas

procesos

12.2.1 Sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu iespēju integrēta

pieeja

12.2.2 Personu ar invaliditāti nediskriminēšanas un

vienlīdzīgu tiesību princips

12.3 Iedzīvotāju finanšu pratība

12.4 Sabiedrības un iesaistīto sadarbības partneru

informēšana

12.5 Cilvēkkapitāls

12.6 IKT, infrastruktūras un darba procesu attīstība un

modernizācija

1 Izmantotie

saīsinājumi

ADTP Aktīvā darba tirgus politika

ANO Apvienoto Nāciju Organizācija

AUS Atlīdzības uzskaites sistēma

BURVIS Bezdarbnieku uzskaites un reģistrēto vakanču

informācijas sistēma

CSP Centrālā statistikas pārvalde

EK Eiropas Komisija

EM Ekonomikas ministrija

EPK Ekonomikas politikas komiteja

EP Eiropas Padome

EPM Nodarbinātības snieguma monitors

ERAF Eiropas Reģionālās attīstības fonds

ES Eiropas Savienība

ESF Eiropas Sociālais fonds

ESSPROS Eiropas integrētā sociālās aizsardzības statistikas

sistēma

Eurostat Eiropas Savienības statistikas birojs

EU-SILC apsekojums "Eiropas Savienības statistika par

ienākumiem un dzīves apstākļiem" (The European Union

Statistics on Income and Living Conditions)

FM Finanšu ministrija

FNL Funkcionēšanas novērtēšanas laboratorija

GMI Garantētais minimālais ienākumu līmenis

GRT Garīga rakstura traucējumi

IKP Iekšzemes kopprodukts

IKVD Izglītības kvalitātes valsts dienests

IS Informācijas sistēma

IZM Izglītības un zinātnes ministrija

JPA Juridiskās palīdzības administrācija

KPP Konkurētspējas paaugstināšanas pasākumi

LABIS Labklājības informācijas sistēma

LBAS Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība

LBF Latvijas Bērnu fonds

LDDK Latvijas Darba devēju konfederācija

LM Labklājības ministrija

LNB Latvijas Neredzīgo biedrība

LNS Latvijas Nedzirdīgo savienība

LU Latvijas Universitāte

MIL Minimālā ienākuma līmenis

MK Ministru kabinets

NAP2027 Latvijas Nacionālais attīstības plāns

2021.-2027.gadam

NRP Latvijas nacionālā reformu programma "ES 2020"

stratēģijas īstenošanai

NVA Nodarbinātības valsts aģentūra

NVD Nacionālais veselības dienests

OECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

PB Pasaules Banka

PIL Publiskā iepirkumu likums

PTAC Patērētāju tiesību aizsardzības centrs

RSU Rīgas Stradiņa universitāte

SAC Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas

institūcija

SAK Sociālās aizsardzības komiteja

SBSP Sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi

SIVA Sociālās integrācijas valsts aģentūra

SOPA Pašvaldību Sociālās palīdzības administrēšanas

lietojumprogramma

SPOLIS Valsts sociālās politikas monitoringa informācijas

sistēma

SPSPL Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums

SPPM Sociālās politikas snieguma monitoringa ietvars

TPL Tehniskie palīglīdzekļi

VDEĀVK Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts

komisija

VDI Valsts darba inspekcija

VIAA Valsts izglītības attīstības aģentūra

VID Valsts ieņēmumu dienests

VSAA Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra

VSAC Valsts sociālās aprūpes centrs

VSAOI valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas

VSIA NRC "Vaivari" VSIA "Nacionālais

rehabilitācijas centrs "Vaivari"

2 Lietotie

termini

Bezdarbnieks - visas tās personas, kuras vai nu ir, vai

nav reģistrētas Nodarbinātības valsts aģentūrā un kuras atbilst

visiem šiem nosacījumiem: 1) pārskata nedēļā nekur nestrādāja un

nebija pagaidu prombūtnē no darba; 2) pēdējo 4 nedēļu laikā

aktīvi meklēja darbu; 3) darba atrašanas gadījumā bija gatavas

nekavējoties (tuvāko 2 nedēļu laikā) sākt strādāt. Šajā

kategorijā ieskaita arī personas, kuras darbu jau ir atradušas un

uzsāks to 3 mēnešu laikā.

Bezdarba līmenis - bezdarbnieku īpatsvars atbilstošās

vecuma grupas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju kopskaitā,

procentos.

Bezdarbnieku profilēšana - metode darbam ar klientiem,

kura sniedz atbalstu klientam piemītošo vajadzību un ilgstoša

bezdarba riska identificēšanai un iespējamos rīcības scenārijus

šī riska novēršanai. Profilēšanas metode paredz klientu

sadalīšanu noteiktās funkcionālās grupās, ar katrai grupai secīgu

pakalpojumu klāstu un sadarbības noteikumiem.

Bez vecāku gādības palicis bērns - bērns, kura vecāki

nav zināmi, ir pazuduši vai ilgstošas slimības dēļ nespēj

realizēt aizgādību vai kura vecākiem pārtrauktas vai atņemtas

aizgādības tiesības.

Darbaspēka pieprasījums - tautsaimniecībā

nepieciešamais strādājošo skaits, ko nosaka aizpildīto darba

vietu un vakanto darba vietu kopskaits.

Darbinieki, kas zaudējuši cerību atrast darbu -

Darbaspēka apsekojuma dati ļauj apzināt tos ekonomiski neaktīvos

iedzīvotājus darbspējīgā vecumā, kas (vairs) nemeklē darbu, jo

uzskata, ka to neatradīs. Cilvēki, kuri ir snieguši šādu

subjektīvu pašnovērtējumu, tiek saukti par darbiniekiem, kas

zaudējuši cerības atrast darbu, un šādus cilvēkus bieži uzskata

par slēptajiem bezdarbniekiem, jo viņi tiktu uzskaitīti kā

bezdarbnieki, ja aktīvi meklētu darbu.

Dzimstības vispārīgais koeficients - dzīvi dzimušo

bērnu skaita attiecība pret vidējo iedzīvotāju skaitu.

Koeficientu aprēķina uz 1 000 iedzīvotāju.

Dzimumu līdztiesība - situācija, kurā sievietēm un

vīriešiem ir vienlīdzīgas tiesības un iespējas.

Summārais dzimstības koeficients - vidējais bērnu

skaits, kuri varētu piedzimt vienai sievietei viņas dzīves laikā,

ja dzimstība katrā vecuma grupā saglabātos aprēķina gada

līmenī.

Džini koeficients - Raksturo ienākumu nevienlīdzību.

Tas variē no 0 līdz 100. Džini koeficients ir 0, ja pastāv

absolūta ienākumu vienlīdzība (t. i., visiem iedzīvotājiem ir

vienādi ienākumi), bet, jo vairāk tas tuvojas 100, jo lielāka ir

ienākumu nevienlīdzība.

ESSPROS - Eiropas integrētā sociālās aizsardzības

statistikas sistēma, kas apvieno statistiski salīdzināmu

informāciju par sociālās aizsardzības organizāciju, tās

pašreizējo stāvokli un attīstību dalībvalstīs. ESSPROS

metodoloģijas mērķis ir apkopot starptautiski salīdzināmu

informāciju par izdevumiem sociālai aizsardzībai, kas tiek

novirzīti no valsts un pašvaldību budžetiem. Sociālie pabalsti

tiek klasificēti atbilstoši funkcijai. Sociālo pabalstu funkcija

attiecas uz primāro mērķi, kam sociālā aizsardzība tiek

nodrošināta. Ir noteikti šādi primārie mērķi: Slimība / veselības

aprūpe; Invaliditāte; Vecums; Apgādnieka zaudējums; Ģimenes /

bērni; Bezdarbs; Mājoklis; Sociālā atstumtība.

Ekonomiskās aktivitātes līmenis - ekonomiski aktīvo

iedzīvotāju (nodarbināto iedzīvotāju un bezdarbnieku kopskaits)

īpatsvars atbilstošās vecuma grupas iedzīvotāju kopskaitā, kas

parāda sabiedrības gatavību nekavējoties iesaistīties

tautsaimniecības attīstībā attiecīgajā laika periodā.

Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji - nodarbinātie un darba

meklētāji, kuri aktīvi meklē darbu, tai skaitā gan reģistrētie,

gan nereģistrētie bezdarbnieki NVA.

Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji - personas neatkarīgi

no vecuma, ieskaitot personas, kas jaunākas par darbspējas

vecumu, kuras nevar pieskaitīt ne pie nodarbinātajiem

iedzīvotājiem, ne arī pie darba meklētājiem (mājsaimnieces,

nestrādājošas personas ar invaliditāti, izglītības iestāžu

audzēkņi un studenti darbspējas vecumā, kas nestrādā un nemeklē

darbu, nestrādājošie pensionāri, personas, kas zaudējušas cerības

atrast darbu, personas, kas nevar strādāt ģimenes apstākļu dēļ

u.c.).

Ekvivalentais rīcībā esošais ienākums ir

mājsaimniecības rīcībā esošais ienākums, kas tiek aprēķināts uz

ekvivalento patērētāju. To iegūst, dalot mājsaimniecības ienākumu

ar ekvivalento mājsaimniecības lielumu, kuru veido, izmantojot

modificēto OECD skalu (1,0; 0,5; 0,3) - pirmajam pieaugušajam

tiek pielīdzināts svars 1,0, katram nākamajam mājsaimniecības

loceklim vecumā no 14 gadiem un vecākam - 0,5, bet katram bērnam

jaunākam par 14 gadiem - 0,3.1

Funkcionēšanas ierobežojums - slimības, traumas vai

iedzimta defekta izraisīts fizisks vai garīgs (organisma spēju;

mācīšanās, komunikācijas, orientācijas, pārvietošanās, pašaprūpes

spēju; savas uzvedības, aktivitāšu, līdzdalības kontrolēšanas

spēju) traucējums, kas ierobežo personas spējas strādāt, aprūpēt

sevi un apgrūtina tās iekļaušanos sabiedrībā. Funkcionēšanas

ierobežojumus izraisa orgānu un orgānu sistēmu līmenī esoši

funkcionālie traucējumi - redzes, dzirdes, kustību, garīga

rakstura un citi traucējumi. Funkcionāli traucējumi var būt arī

personām, kurām invaliditāte nav noteikta, tādēļ personas ar

funkcionāliem traucējumiem aptver plašāku personu loku nekā

personas ar invaliditāti, kas aptver tikai tās personas, kurām

saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir noteikta invaliditāte.

GMI līmenis - Ministru kabineta noteikts garantētais

minimālā ienākuma līmenis personai, kas līdz 2020.gadam tiek

noteikts, pamatojoties uz Labklājības ministrijas un Latvijas

Pašvaldību savienības ikgadējās sarunās kompromisa rezultātā

panāktu vienošanos. 2020.gadā GMI līmenis bija 64 eiro mēnesī

vienai personai. No 2021.gada 1.janvāra GMI slieksnis ir EUR 109

pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un EUR 76 pārējām

personām mājsaimniecībā. GMI sliekšņa apmērs noteikts Sociālo

pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā.

GMI pabalsts - naudas un mantiskais pabalsts, ko

piešķir ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras

objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un kuras

atzītas par trūcīgām. Šis pabalsts nodrošina katram ģimenes

loceklim garantēto minimālo ienākumu līmeni. Pabalsta apmēru

aprēķina a) līdz 2021.gadam kā starpību starp Ministru kabineta

vai pašvaldības noteikto garantēto minimālo ienākumu līmeni

katram ģimenes loceklim un trūcīgas ģimenes (personas) kopējiem

ienākumiem; b) kopš 2021.gada kā starpību starp GMI sliekšņu

summu mājsaimniecībai un mājsaimniecības kopējiem ienākumiem.

Ilgstošie bezdarbnieki - Personas, kuras ir bez darba

12 mēnešus un ilgāk, aktīvi meklē darbu un tā atrašanas gadījumā

ir gatavas sākt strādāt tuvāko 2 nedēļu laikā.

Invaliditāte - ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas,

smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas

ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas,

pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā.

Kvalitatīva darba vieta - darba vieta, ko raksturo šādi

aspekti: a) atalgojuma adekvātums attiecībā pret vidējo

tautsaimniecībā nodarbināto atalgojumu un spējā nodrošināt

pietiekamus ienākumus nodarbinātajam; b) ekonomiskā un sociālā

drošība saistībā ar bezdarba riska iespējamību un sociālo

aizsardzību darba zaudēšanas gadījumā; c) darba vides drošība un

kvalitāte gan attiecībā uz darba vides tehniskajām prasībām, gan

darba attiecībām. Raksturojums iekļauts Eiropas Sociālo tiesību

pīlāra 5.principā "Droši un pielāgojami darba

apstākļi", 6.principā "Atalgojums", 7.principā

"Informācija par nodarbinātības nosacījumiem un aizsardzība

atlaišanas gadījumā", 8.principā "Sociālais dialogs un

darbinieku dalība", 9.principā "Darba un privātās

dzīves līdzsvars" un 10.principā "Veselīga, droša un

labi pielāgota darba vide un datu aizsardzība".

Kvintiļu attiecības indekss (S80/S20) - Attiecība starp

ekvivalento rīcībā esošo ienākumu summu, ko saņem 20% valsts

iedzīvotāju ar augstākajiem ekvivalentajiem rīcībā esošajiem

ienākumiem (augstākā kvintile), pret ekvivalento rīcībā esošo

ienākumu summu, ko saņem 20% valsts iedzīvotāju ar zemākajiem

ekvivalentajiem rīcībā esošajiem ienākumiem (zemākā

kvintile).

Kvintiļu grupa - Viena piektā daļa (20%) no apsekoto

mājsaimniecību skaita, kuras sagrupētas pieaugošā secībā pēc to

rīcībā esošajiem ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli.

Pirmā kvintiļu grupa ietver mājsaimniecības ar zemākajiem

ienākumiem, bet piektā kvintiļu grupa ietver mājsaimniecības ar

augstākajiem ienākumiem.

Mājsaimniecības darba intensitāte - Darba intensitāte

(WI) ir darbspējas vecuma mājsaimniecības locekļu ienākumu

pārskata periodā nostrādāto mēneša skaita attiecība pret kopējo

mēnešu skaitu, ko mājsaimniecības locekļi teorētiski varēja

nostrādāt. Personas tiek iedalītas piecās darba intensitātes

kategorijās: no WI = 0 (nav nodarbināti); 0 < WI < 1; 0

< WI < 0,5 un 0,5 ≤ WI < 1 līdz WI = 1 (pilna

nodarbinātība). Tiek pieņemts, ka persona dzīvo mājsaimniecībā ar

ļoti zemu darba intensitāti, ja WI ≤ 0,2.

Mediāna - statistiskais rādītājs, kas raksturo

novērojumu, kas sagrupēti no zemākās vērtības līdz augstākajai,

centra vērtību (sadalījuma viduspunktu).

Minimālais ienākuma līmenis - valsts noteiktais

minimālo ienākumu apmērs indivīdam vai mājsaimniecībai. Minimālā

ienākuma līmeni nosaka 40% apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo

ienākumu mediānas vienam ekvivalentajam patērētājam, piemērojot

ekvivalences skalā pirmajai vai vienīgajai personai

mājsaimniecībā vērtību "1" un pārējām personām -

"0.7". 2019.gadā minimālā ienākuma līmenis pirmajai vai

vienīgajai personai mājsaimniecībā ir 233 euro mēnesī, pārējām

personām mājsaimniecībā - 163 euro mēnesī. Latvijā modificētas

OECD ekvivalences skalas izvēle, piešķirot bērnam un pārējiem

mājsaimniecības locekļiem augstāku patēriņa vērtību, balstījās uz

apsvērumiem par precīzākas atbilstības noteikšanu Latvijas

mājsaimniecību struktūrai un ar mērķi veicināt demogrāfijas

situācijai labvēlīgāku politikas veidošanu. Nabadzības riska

slieksnis un arī pārējie ES kopējie indikatori tiek izmantoti

galvenokārt statistiskiem nolūkiem, proti, situācijas

salīdzināšanai ar citām ES dalībvalstīm, un tas nenozīmē, ka

nacionālajā līmenī iedzīvotājiem tiek sniegts materiālais

atbalsts, ja viņi ir pakļauti nabadzības riskam pēc ES

metodoloģijas. Materiālajam atbalstam visnabadzīgākajiem

iedzīvotājiem katra ES dalībvalsts izmanto savu izvēlēto pieeju

un statistisko informāciju, tostarp izvēloties atšķirīgu

ekvivalences skalu, tādējādi mājsaimniecību locekļiem tiek

piešķirts atšķirīgs ekvivalentais svars atkarībā no to sastāva un

veidojas atšķirīga ienākumu mediāna. Latvija, nosakot iedzīvotāju

ekvivalentos ienākumus, piemērot ekvivalences skalu, kurā

pirmajam pieaugušajam mājsaimniecībā ekvivalentais svars ir 1,

katram nākamajam mājsaimniecības loceklim, tostarp bērnam,

ekvivalences svars ir 0.7 (turpmāk - Latvijas skala).

Nabadzības riska indekss - iedzīvotāju procentuālais

īpatsvars, kuru ekvivalentais rīcībā esošais ienākums ir mazāks

par 60% no nacionālā ekvivalentā rīcībā esošā ienākuma mediānas

(t.i., zem nabadzības riska sliekšņa).

Nabadzības riska slieksnis - 60% no rīcībā esošo

ienākumu mediānas pārrēķinātas uz ekvivalento patērētāju skaitu

mājsaimniecībā, piemērojot modificēto OECD skalu (1,0; 0,5; 0,3)

- pirmajam pieaugušajam tiek pielīdzināts svars 1,0, katram

nākamajam mājsaimniecības loceklim vecumā no 14 gadiem un vecākam

- 0,5, bet katram bērnam jaunākam par 14 gadiem - 0,3. 2019.gadā

nabadzības riska sliekšņa vērtība 2019.gadā pirmajai vai

vienīgajam pieaugušajam veidoja 441 euro mēnesī, katram nākamajam

mājsaimniecības loceklim vecumā no 14 gadiem un vecākam - 221

euro mēnesī un bērnam jaunākam par 14 gadiem - 132 euro

mēnesī.

Nabadzības vai sociālās atstumtības risks - Personas,

kuru ienākumi ir mazāki par nabadzības riska slieksni vai kuras

ir dziļi materiāli nenodrošinātas, vai arī ir nodarbinātas darbā

ar ļoti zemu intensitāti. Tiek uzskatīts, ka persona ir pakļauta

dziļai materiālajai nenodrošinātībai, ja tā nevar atļauties

vismaz 4 no 9 minētajiem posteņiem: samaksāt īri un komunālo

pakalpojumu rēķinus; uzturēt mājokli atbilstoši siltu; segt

neparedzētus izdevumus; katru otro dienu baudīt maltīti no gaļas,

zivīm vai līdzvērtīgu veģetāru maltīti; pavadīt brīvdienu nedēļu

ārpus mājām; vieglo auto; veļas mazgājamo mašīnu; krāsu

televizoru; telefonu.

Nodarbinātības līmenis - nodarbināto iedzīvotāju

īpatsvars atbilstošās vecuma grupas iedzīvotāju kopskaitā. Šis

rādītājs parāda, kāda daļa no darbaspējas vecuma iedzīvotājiem

patiešām ir reāli nodarbināti tautsaimniecībā attiecīgajā laika

periodā. Rēķinot nodarbinātības līmeni, tiek iekļauti ne tikai

darba ņēmēji, bet arī darba devēji un pašnodarbinātie.

Nodarbinātie iedzīvotāji - visas tās personas, kas

pārskata nedēļā vismaz vienu stundu veic jebkādu darbu vai nu par

samaksu naudā vai arī par atlīdzību precēs vai pakalpojumos, arī

pašnodarbinātas personas, darba devēji un personas, kas strādā,

lai iegūtu produkciju pašu patēriņam.

Persona ar invaliditāti - persona, kurai saskaņā ar

Latvijas normatīvajiem aktiem VDEĀVK noteicis invaliditāti.

Reģistrētā bezdarba līmenis - Nodarbinātības valsts

aģentūrā reģistrēto bezdarbnieku (darbspējas vecumā) īpatsvars

ekonomiski aktīvo iedzīvotāju darbspējas vecumā skaitā,

procentos.

Reģistrētie bezdarbnieki - personas, kuras saskaņā ar

Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu ir reģistrējušās

NVA kā bezdarbnieki un ir tiesīgas saņemt NVA pakalpojumus.

Reģistrētie darba meklētāji - personas, kuras saskaņā

ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu ir

reģistrējušās NVA kā darba meklētāji un ir tiesīgas saņemt NVA

pakalpojumus (izņemot bezdarbnieka pabalstu un profesionālās

izglītības piedāvājumu, bet saņemt valsts pensiju, mācīties

vidējās izglītības programmā klātienē, būt pilnā valsts

apgādībā).

Rīcībā esošie (neto) ienākumi - naudas ienākumi no

algota darba; naudas izteiksmē pārrēķinātie darba ņēmēja natūrā

gūtie ienākumi, izmantojot uzņēmuma vai dienesta auto privātām

vajadzībām; ienākumi vai zaudējumi, kas gūti no

pašnodarbinātības; saņemtās pensijas un pabalsti; regulāra naudas

palīdzība no citām mājsaimniecībām; peļņa no noguldījumu

procentiem, dividendēm, akcijām; ienākumi, ko saņēmuši bērni,

jaunāki par 16 gadiem; ienākumi no īpašuma izīrēšanas; saņemtā

summa VID ienākuma nodokļa pārmaksas dēļ (par saimnieciskās

darbības veikšanu, attaisnotajiem izdevumiem - izglītību,

ārstniecību u. tml.). No šīs kopējās ienākumu summas tiek

atskaitīti nekustamā īpašuma nodokļu maksājumi; naudas summas,

kas tikušas regulāri piešķirtas citām mājsaimniecībām; atmaksātā

summa VID sakarā ar nenomaksāto vai nepilnīgi nomaksāto ienākuma

nodokli.

Sociālā iekļaušana - ir pasākumu kopums, lai cilvēkiem

vai cilvēku grupām, kas atrodas neizdevīgākā sociālā situācijā,

uzlabotu līdzdalību sabiedrībā. To īsteno, palielinot viņu

rīcībspēju un cieņu, uzlabojot pieeju resursiem un paplašinot

iespējas līdzdalībai sabiedrībā. Cilvēka neizdevīgā pozīcija var

būt saistīta ar dzimumu, invaliditāti, rasi, tautību, izcelsmi,

reliģiju, ekonomisko vai citu statusu.

Sociālie transferti - valsts, pašvaldības piešķirtās

pensijas un pabalsti, izmaksātie uzturlīdzekļi bērniem,

stipendijas, sociālās apdrošināšanas pabalsti un kompensācijas,

tai skaitā arī citu valstu.

Trūcīga persona/ ģimene - ģimene (persona) tiek atzīta

par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim

mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz: a) līdz 2020.gada

decembrim - EUR 128,06; b) no 2021.gada 1.janvāra ir EUR 272

pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un EUR 190

pārējām personām mājsaimniecībā. Trūcīgas ģimenes (personas)

statusu nosaka uz laiku no trim līdz sešiem mēnešiem.

Mazaizsargāta persona - persona, kurai salīdzinājumā ar

citām personām/ personu grupām ir nepieciešams papildus atbalsts

monetārā vai nemonetārā veidā sociāli ekonomisku jautājumu

risināšanai.

Maznodrošināta persona/ ģimene - līdz 2020.gada

decembrim par maznodrošinātu atzīstama persona, kuras ienākumi un

materiālais stāvoklis nepārsniedz attiecīgās pašvaldības domes

noteikto līmeni, kas savukārt nedrīkst būt zemāks par Ministru

kabineta noteikto trūcīgas personas ienākumu un materiālā

stāvokļa līmeni (EUR 128,06). No 2021.gada 1.janvāra

maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni katra

pašvaldība savos saistošajos noteikumos ir tiesīga noteikt ne

augstāku par EUR 436 pirmajai vai vienīgajai personai

mājsaimniecībā un EUR 305 pārējām personām mājsaimniecībā, bet ne

zemāku par likumā noteikto trūcīgas mājsaimniecības ienākumu

slieksni (trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis ir EUR 272

pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un EUR 190

pārējām personām mājsaimniecībā).

3 Sociāli

ekonomiskās situācijas raksturojums

3.1 Demogrāfiskā

situācija un prognozes

Demogrāfisko situāciju Latvijā raksturo negatīvs iedzīvotāju

dabiskais pieaugums, negatīvs migrācijas saldo un vidējā mūža

ilguma palielināšanās, kas veicina sabiedrības novecošanos un

demogrāfiskās slodzes palielināšanos. 2020.gada sākumā uz 1 000

darbspējas vecuma iedzīvotājiem bija 380 pensijas vecuma

iedzīvotāju un 263 iedzīvotāju līdz darbspējas vecumam (0-14

gadi) (skat. 1.attēlu).

1.attēls

Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula [IRD020]

Kopš 1990. gada iedzīvotāju skaits Latvijā ir

samazinājies par 760 tūkstošiem. Starp astoņām ES dalībvalstīm,

kurās 2019. gadā bija samazinājies iedzīvotāju skaits, otrs

vislielākais iedzīvotāju skaita samazinājums bija Latvijā (- 6,4

cilvēki uz 1 000 iedzīvotāju). Lielākajā daļā ES dalībvalstu

iedzīvotāju skaits pieauga, un ES 28 pieaugums bija +2,5,

Igaunijā: +3,1, bet Lietuvā: 0,0. 2

Iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir negatīvs kopš

1991.gada un augstāko negatīvo rādītāju tas sasniedza 1998.gadā.

Laika periodā līdz 2018.gadam negatīvā tendence ir saglabājusies,

bet 2019.gadā tā ir nedaudz samazinājusies. Migrācijas

saldo ir negatīvs jau kopš 1989. gada, bet šim rādītājam ir

vērojama stabila tendence samazināties (skat. 2.attēlu).

2. attēls

Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula

[IRS010]

2020.gada sākumā pastāvīgo iedzīvotāju skaits Latvijā bija

1,91 milj., no tiem 54% bija sievietes un 46%

vīrieši. Vecumā līdz 39 gadiem sieviešu nemainīgi ir mazāk

nekā vīriešu (arī dzimušo skaitā meiteņu ir mazāk nekā zēnu),

reproduktīvajā vecumā (15-49 gadi) sieviešu un vīriešu skaits ir

līdzīgs, savukārt vecumā virs 65 gadiem sieviešu ir divas reizes

vairāk (skat. 3.attēlu).

3. attēls

Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula

[IRD040]

Iedzīvotāju vecuma grupā 0-17 gadi īpatsvars kopējā

iedzīvotāju skaitā 2020.gada sākumā bija 18,8%. Lai gan pēdējos

gados bērnu īpatsvars pakāpeniski nedaudz pieaug, salīdzinājumā

ar 1990. gadu tas ir samazinājies par 6-8 procentpunktiem.

Savukārt iedzīvotāju vecuma grupā 18-64 gadi īpatsvars 2020.gada

sākumā bija 60,6%, kas ir par 2,0 procentpunktiem mazāk nekā

1990.gadā. Visbūtiskākās izmaiņas ir iedzīvotāju vecuma grupā

virs 65 gadiem, jo šīs grupas iedzīvotāju īpatsvars pieaudzis par

8,8 procentpunktiem salīdzinājumā ar 1990.gadu (skat.

4.attēlu).

4.attēls

Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula

[IRD040]

Vispārīgais dzimstības koeficients uz 1 000 iedzīvotāju

laika posmā kopš 1990.gada ir samazinājies no 14,2 līdz 9,8

2019.gadā.3 Vēlamā summārā dzimstības

koeficienta vērtība, kas ir nepieciešama normālai paaudžu

nomaiņai (2,1-2,2), kopš 1990.gada Latvijā nav sasniegta. Pēdējo

reizi summārā dzimstības koeficienta vērtība 2,2 Latvijā bija

1986.-1987. gadā. Summārais dzimstības koeficients savu augstāko

līmeni pēc ilgstoša samazinājuma kopš 1993.gada sasniedza tikai

2016.gadā (1,74), bet 2019.gadā tas bija samazinājies līdz

1,612.4 ES28 vidēji summārais dzimstības koeficients

2018.gadā svārstījās robežās no 1,23 līdz 1,88, bet vidējā

vērtība - 1,565, liecinot, ka dzimstības samazinājums

vērojams visā Eiropā.

Darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazinājumu būtiski

ietekmē migrācija. Būtisks darbspējas vecuma iedzīvotāju

skaita samazinājums bija vērojams finanšu un ekonomiskās krīzes

laikā (2008.-2010.gadā). 2019. gadā emigrēja 1,3 reizes vairāk

iedzīvotāju darbspējas vecumā (12,2 tūkst.) nekā imigrēja (9,3

tūkst) turklāt emigrējošo sieviešu skaits bija gandrīz 2 reizes

lielāks nekā imigrējošo sieviešu skaits. Tā kā jaundzimušo

paaudzes (vienā gadā dzimušie) Otrā Pasaules kara beigās bija

skaitliski mazas, un tos nomainīja 1950.-1960.gados dzimušo

apjomīgās paaudzes, Latvijā iedzīvotāju novecošanās

pastiprinājusies vēlāk nekā citās Eiropas valstīs. Situācijas

izmaiņas esošajā periodā ietekmē mazskaitlīgo 1990-to gadu vidū

un otrajā pusē dzimušo ienākšana darba tirgū un skaitliski

lielāko 1950.-1960.gados dzimušo paaudžu pensionēšanās vecuma

sasniegšana. Tas būtiski ietekmēs sociālās apdrošināšanas

sistēmas noslodzi vidējā un ilgtermiņā, kā arī gaidāms, ka

būtiski pieaugs pieprasījums pēc veselības aprūpes un ilgtermiņa

aprūpes pakalpojumiem.

Saskaņā ar Eurostat demogrāfisko prognožu pieņēmumiem

par dzimstības, mirstības un migrācijas rādītāju attīstības

tendencēm, vīriešu paredzamais mūža ilgums palielināsies no 70,0

gadiem 2020.gadā līdz 80,6 gadiem 2060.gadā, bet sieviešu

paredzamais mūža ilgums - no 80,3 gadiem līdz 87,1 gadam;

savukārt summārais dzimstības koeficients palielināsies no 1,68

2020.gadā līdz 1,79 2060.gadā; neto migrācija prognozējami

sasniegs faktiski 0 līmeni 2060.gadā. Saskaņā ar Eurostat

prognozēm Latvija ilgtermiņā piedzīvos vienu no straujākajiem

iedzīvotāju skaita samazinājumiem starp ES dalībvalstīm -

2060.gadā iedzīvotāju skaits Latvijā saruks līdz 1,4 milj.. Visās

ES dalībvalstīs iedzīvotāju struktūrā sarūk darbspējas vecuma

iedzīvotāju īpatsvars. Atbilstoši prognozēm 2020.gadā šādu

iedzīvotāju (15-64 gadi) īpatsvars Latvijā būs 62,8% (ES - 64%),

bet 2060.gadā tikai 50,7% (ES - 56,1%). Savukārt pensijas vecuma

(65+) iedzīvotāju īpatsvara pieaugums plānots līdz 33,1%

2060.gadā. Latvijā 2020.gadā demogrāfiskās slodzes koeficients

(65+/15-64) būs 33,1, 2030.gadā - 43,5, bet 2060.gadā - jau

65,2.6

Sabiedrībai novecojot, nelielam nodarbināto skaitam nāksies

nodrošināt pensiju izmaksas lielam pensionāru skaitam. Tādēļ

pēdējā laikā ES līmenī tiek uzsvērta nepieciešamība pēc iespējas

pilnīgāk izmantot sava darbaspēka potenciālu, lai risinātu

problēmas, kas saistītas ar iedzīvotāju novecošanos, un vairotu

konkurenci pasaules mērogā.

3.2 Nabadzība un

sociālā atstumtība

Viens no stratēģijas "Eiropa 2020" kopējiem

ES mērķiem ir samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības

riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu par vismaz 20 miljoniem (no

116,1 miljona 2008.gadā līdz 96,1 miljonam 2020.gadā). 2019.gadā

nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 107,5

miljoni ES iedzīvotāju. Latvijas Nacionālās reformu

programmas stratēģijas "Eiropa 2020" ieviešanai

(turpmāk - NRP) nabadzības mazināšanai noteiktais mērķis

ir līdz 2020. gadam samazināt nabadzības riskam pakļautos un/vai

zemas darba intensitātes mājsaimniecībās dzīvojošo personu skaitu

par 121 tūkst. jeb līdz 21%.7 Līdzīgi kā ES, arī

Latvijā netiek sasniegts NRP noteiktais nabadzības mazināšanas

mērķis. Līdz 2013.gadam bija vērojama stabila virzība uz NRP

noteikto nabadzības riskam pakļauto un/vai zemas darba

intensitātes mājsaimniecībās dzīvojošo personu skaita

samazināšanas mērķi un 2011. un 2012.gadā tas tika gandrīz

sasniegts. Tomēr, palielinoties iedzīvotāju ienākumu

nevienlīdzībai, no 2013.gada atkal sāka palielināties nabadzības

riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. 2019.gadā nabadzības

riskam pakļauto vai ļoti zemas darba intensitātes mājsaimniecībā

dzīvojošu personu īpatsvars sasniedza 489 tūkstošus jeb 26,0 %

iedzīvotāju.

Jaunās EK iniciatīvas - Eiropas Sociālo tiesību pīlāra

rīcības plāna8 ietvaros ir noteikti jauni,

ilgtermiņa nabadzības un sociālās atstumtības mērķi. Rīcības

plāns ir EK ieguldījums sociālā pīlāra principu īstenošanā un tas

izvirza trīs mērķus, kas sasniedzami līdz 2030.gadam un ir

saskaņā ar Apvienoto Nāciju organizācijas (turpmāk - ANO)

ilgtspējīgas attīstības mērķiem9: 1) Līdz 2030. gadam

vismaz 78 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem vajadzētu būt

nodarbinātiem; 2) Vismaz 60 % visu pieaugušo katru gadu

jāpiedalās apmācībā; 3) Nabadzības vai sociālās atstumtības

riskam pakļauto personu skaits līdz 2030. gadam būtu jāsamazina

vismaz par 15 miljoniem. EK aicina dalībvalstis noteikt savus

valsts mērķrādītājus kā ieguldījumu šajos kopīgajos

centienos.

Pārskata periodā bija vērojama mājsaimniecību rīcībā esošo

ienākumu palielināšanās - galvenokārt vidējās darba samaksas,

minimālās darba algas un sociālo transfertu palielināšanās

rezultātā. Ienākumu pieaugums skāra mājsaimniecības visās

kvintiļu grupās. Procentuāli lielākais pieaugums bija vērojams

turīgākajās mājsaimniecībās, pārsniedzot vidējā pieauguma tempu

valstī. Ienākumu pieaugums zemāko ienākumu kvintilēs bija samērā

tuvs vidējā pieauguma tempam valstī, izņemot 2.kvintiles

mājsaimniecībās, kurās ienākumi auga vislēnāk (skat.

1.tabulu).

1.tabula

Mājsaimniecību

rīcībā esošie ienākumi kvintiļu grupās (eiro, mēnesī vidēji uz

vienu mājsaimniecības locekli)

Kvintiļu grupa

2014

2015

2016

2017

2018

2019

Ienākumu pieaugums 2019.g. pret 2014.g.,

%

1. kvintile

135,15

149,51

153,71

162,36

185,50

203.13

50.3

2. kvintile

245,13

256,89

266,14

285,17

320,20

353.45

44.2

3. kvintile

317,36

340,16

359,50

401,18

444,12

483.28

52.3

4. kvintile

449,16

483,31

514,33

572,41

638,42

679.63

51.3

5. kvintile

847,02

895,60

941,57

1076,25

1212,73

1290.15

52.3

Vidēji valstī

386,91

416,50

437,11

488,84

545,87

582.82

50.6

Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula

MIS010, MIS060

Saskaņā ar CSP provizoriskā novērtējuma datiem gandrīz

trešdaļai (29,3 %) Latvijas mājsaimniecību 2020.gada sākumā

nebija uzkrājumu. Lielākajai daļai (40,9 %) mājsaimniecību

uzkrājumi ļautu saglabāt esošo dzīves līmeni ne vairāk kā 3

mēnešus, 17 % mājsaimniecību uzkrājumi ļautu saglabāt esošo

dzīves līmeni 3 līdz 6 mēnešus, 8,4% mājsaimniecību to varētu

nodrošināt 6 līdz 12 mēnešus, savukārt tikai 4,4% mājsaimniecību

saglabātu esošo dzīves līmeni ilgāk par gadu.10

Mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu palielināšanās ir

ietekmējusi gan nabadzības riska sliekšņa palielināšanos, gan

monetārās nabadzības rādītājus11. Kopš 2014.gada

nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto

iedzīvotāju īpatsvars ir samazinājies par 4,9 procentpunktiem,

2019. gadā sasniedzot 26,0% (vīriešiem - 23,3%, sievietēm

-28,2%). Īpaši augsts šis rādītājs Latvijā ir iedzīvotājiem

vecuma grupā 65+. (skat. 5.attēlu) Turklāt sieviešu īpatsvars

šajā vecuma grupā pārsniedz 65% un viņu nabadzības vai sociālās

atstumtības risks ir būtiski augstāks nekā vīriešiem šajā vecuma

grupā.

5.attēls

Datu avots: Eurostat datu bāze, datu tabula [ilc_peps01]

Salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm, nabadzības vai

sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars

Latvijā visā pārskata periodā bija augstāks par ES28 vidējo

rādītāju 21,4%. 2019. gadā Latvija ar rādītāju 26,0% ierindojās

piektajā vietā ES28 grupā ar vienu no augstākajiem sociālās

atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvaru. Savukārt

Igaunijā 2019. gada rādītājs bija 24,3% jeb par 1,7

procentpunktiem labāks nekā Latvijai.12

Nabadzības vai sociālās atstumtības risks ir komplekss

indikators, kas sastāv no trijām komponentēm - nabadzības riska

indekss, ļoti zema darba intensitāte, dziļa materiālā

nenodrošinātība. Vienai no nabadzības vai sociālās atstumtības

riska komponentēm - dziļai materiālai nenodrošinātībai

pakļauto iedzīvotāju īpatsvaram vērojams būtisks uzlabojums un

Latvijā šis rādītājs ir samazinājies no 19,2% 2014. gadā līdz

7,3% 2020. gadā, ierindojoties 9. vietā ES; 2019. gadā ES 28:

5,4%, Lietuvā 9,4%, bet Igaunijā 3,3%.13 Turklāt

dziļas materiālās nenodrošinātības risks samazinājās vismaz uz

pusi visās iedzīvotāju vecuma grupās.

Dati par otru nabadzības vai sociālās atstumtības riska

komponenti - nabadzības riska indeksu, atspoguļo pavisam

nelielu uzlabojumu salīdzinājumā ar 2014. gadu. 2019. gadā

Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 407 tūkstoši jeb

21,6 % iedzīvotāju, t.i., par 0,9 procentpunktiem mazāk nekā

2014. gadā, kad nabadzības riskam bija pakļauti 22,5%

iedzīvotāju. Uzlabojumi ir vērojami iedzīvotājiem vecuma grupā 0

- 17 gadi un 18 - 64 gadi. Savukārt iedzīvotājiem vecuma grupā

65+ gadi nabadzības risks turpināja pieaugt līdz pat 2018. gadam,

kad sasniedza 47,9%, jeb par 13,3 procentpunktiem pārsniedzot

2014. gada rādītāju (34,6%). 2019. gadā iedzīvotājiem vecuma

grupā 65+ gadi (40,9%), salīdzinājumā ar 2018. gadu situācija ir

uzlabojusies samazinoties par 7 procentpunktiem, kaut arī vēl

arvien saglabājies augsts nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju

īpatsvars un visaugstākais tas ir sievietēm šajā vecuma grupā

(44,3%) (skat. 6.attēlu). Salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm

Latvijā 2019. gadā bija ceturtais augstākais nabadzības riska

indekss (21,6%). Augstāks nekā Latvijā nabadzības riska indekss

2019. gadā bija Rumānijā (23,4%), Bulgārijā (23,8%) un Igaunijā

(21,7%), ES 28 (16,8%).14

6.attēls

Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula

[NNR020]

Palielinoties ienākumiem tieši turīgākajām mājsaimniecībām un

mājsaimniecībās, kuru galvenais ienākumu avots ir algota darba

samaksa, kurās pensijas vecuma cilvēki neveido lielu

proporcionālo īpatsvaru, un saglabājoties relatīvi zemiem un

nemainīgiem ienākumiem iedzīvotājiem virs 65 gadiem, arī turpmāk

nabadzīgāko iedzīvotāju vidū šī vecuma grupa veidos proporcionāli

lielāko daļu. Bērnu un jauniešu nabadzības risks lielā mērā ir

atkarīgs no vecāku ienākumiem. Vidējās darba samaksas pieaugums,

strādājošo nabadzības riska samazināšanās, valsts atbalsta

palielināšana ģimenēm ar bērniem ietekmēja bērnu un jauniešu

nabadzības riska samazināšanos.

Pārskata periodā, analizējot nabadzības risku iedzīvotājiem

vecuma grupā 18-64 gadi dzimumu sadalījumā, atšķirības

starp sieviešu un vīriešu nabadzības riska līmeni ir saglabājušas

iepriekšējo gadu tendenci un sievietēm nabadzības risks ir

nedaudz augstāks nekā vīriešiem. Iedzīvotājiem vecuma grupā 65+

gadi nabadzības risks sievietēm vienmēr ir bijis daudz augstāks

nekā vīriešiem: šajā vecuma grupā nabadzības riska indekss

sievietēm 2019. gadā sasniedza 44,3%, bet vīriešiem - 34,4%

(skat. 6. attēlu). Vecuma grupā 65+ gadi viens no galvenajiem

ienākumiem ir vecuma pensija un plaisa starp sieviešu un vīriešu

pensiju apmēriem (pension gap) 2019. gadā Latvijā

sasniedza 14,8 %, pēdējo desmit gadu laikā pieaugot par 3,8

procentpunktiem. ES dalībvalstu starpā vislabākie rezultāti ir

Igaunijai, kur sieviešu pensijas apmērs ir tikai par 2,0% mazāks

nekā vīriešiem.15

Pēc mājsaimniecības tipa visaugstākais nabadzības riska

indekss ir vienas personas mājsaimniecībām vecumā virs 65 gadiem

un 2019.gadā tas bija 71,7%. Sievietēm, kuras dzīvo vienas 2019.

gadā nabadzības riska indekss bija 53,1%. Mājsaimniecībās ar

apgādībā esošiem bērniem salīdzinājumā ar mājsaimniecībām bez

apgādībā esošiem bērniem nabadzības risks ir zemāks (attiecīgi

15,6% un 27,8% 2019. gadā), turklāt atšķirība turpina

palielināties. Pārskata periodā nabadzības risks ir samazinājies

gandrīz visās mājsaimniecībās ar apgādībā esošiem bērniem.

Pozitīvi vērtējams, ka nabadzības risks daudzbērnu ģimenēs un

nepilnajās ģimenēs pārskata periodā ir samazinājies būtiski.

(skat. 7.attēlu)

7.attēls

Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula

NNR040

Ekonomiskā aktivitāte pozitīvi ietekmē nabadzības riska

samazināšanos. Vismazāk nabadzības riskam pakļauto bija

strādājošo iedzīvotāju vidū. Savukārt ievērojami vairāk

nabadzības riskam bija pakļauti bezdarbnieki. Nodarbināto

sieviešu nabadzības risks pēdējos gados pārsniedz nodarbināto

vīriešu nabadzības risku, savukārt bezdarbnieku un citu neaktīvo

vidū nabadzības risks vīriešiem nemainīgi ir augstāks nekā

sievietēm (skat. 2.tabulu).

2.tabula

Nabadzības riska

indekss pēc pamatnodarbošanās statusa iedzīvotājiem vecuma grupā

18+ gadi, %

Pamatnodarbošanās statuss

Gads

Pavisam

Vīrieši

Sievietes

Nodarbinātie

2014

9,2

9,0

9,5

2015

8,3

8,4

8,2

2016

8,8

8,2

9,4

2017

8,1

7,6

8,5

2018

8,5

8,1

8,8

2019

8,2

7,6

8,8

Bezdarbnieki

2014

55,0

52,9

57,9

2015

55,7

56,3

55,0

2016

56,5

62,6

48,5

2017

59,5

60,4

58,4

2018

57,7

62,4

53,0

2019

51,7

54,5

49,0

Citi neaktīvie

2014

31,9

32,8

31,4

2015

29,8

32,8

28,2

2016

30,7

33,5

29,1

2017

38,3

45,3

34,0

2018

33,1

39,9

28,8

2019

35,5

37,7

34,1

Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula

NNR030

Strādājošo vecuma grupā (18+ gadi) nabadzības risks Latvijā

visā pārskata periodā bijis zemāks par ES 28 rādītāju. Saskaņā ar

Eurostat provizoriskiem datiem 2019. gada ES 28 bija 9,2%,

Igaunijai 10,0%, savukārt Lietuvai 7,9% .16 Kopš

2014.gada Latvijā ir samazinājies darbspējīga vecuma personu

skaits, kam noteikta atbilstība trūcīgas personas statusam (no

46,3 tūkst. personām 2014.gadā līdz 14,4 tūkst. personām

2019.gadā), tāpat šajā periodā samazinājies darbspējīgā vecuma

personu īpatsvars starp trūcīgajiem (no 44,3 % 2014.gadā līdz -

34,9 % 2019.gadā), kā arī strādājošo darbspējīga vecuma personu

īpatsvars - no 13,6% līdz 8,1%.17

Izglītības nozīme turpmākajā dzīvē ir svarīgs

priekšnosacījums arī indivīda labklājībai. Jo augstāks ir

izglītības līmenis, jo zemāks ir risks nonākt zem nabadzības

riska sliekšņa. Līdzīga situācija vērojama arī Lietuvā, Igaunijā

un ES28 vidēji, kur lielu daļu nabadzības riskam pakļauto

iedzīvotāju ir ar zemu, vai ļoti zemu izglītību. 2018.gadā

Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 18,5% strādājošo

iedzīvotāju ar sākumskolas un pamatizglītību, Lietuvā - 16,5%,

Igaunijā - 19,7%, ES28 - 19,0%.18 Ar vidējo izglītību

Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 10,5% strādājošo

iedzīvotāju, Lietuvā - 10,4%, Igaunijā - 12,4%, ES28 -

9,0%.19 Vismazākais īpatsvars ir strādājošām personām

ar augstāko izglītību un 2019. gadā Latvijā tie bija 4,1%,

Lietuvā 4,1%, Igaunijā 5,7% iedzīvotāju, bet ES28 -

4,9%.20 Vienlaikus dati rāda, ka, neskatoties uz

augstākiem izglītības līmeņa rādītājiem sieviešu vidū, tās kopumā

ir vairāk pakļautas nabadzības riskam nekā vīrieši.

Nabadzības risks mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba

intensitāti Latvijā 2019. gadā bija 5,7%, bet ES28 vidējais -

6,2%, Igaunijā - 3,9%, Lietuvā - 5,5%. Saskaņā ar CSP

apkopotajiem datiem, 2019. gadā 7,9% iedzīvotāju dzīvoja ļoti

zemu darba intensitāti strādājošās mājsaimniecībās un kopš

2014.gada šis rādītājs saglabājās stabils. 2019. gadā tikai 7,1%

bērnu (līdz 17 gadu vecumam) dzīvoja mājsaimniecībās ar ļoti zemu

darba intensitāti, bet vislielākais šajās mājsaimniecībās

dzīvojošo īpatsvars bija starp pirmspensijas (55-59 gadi)

iedzīvotājiem (12,5 %).21

Personas veselības stāvoklis un darbspēju zaudējums ietekmē

viņu pakļautību nabadzības riskam. Lai gan nav pieejami

reprezentatīvi un ticami dati par nabadzības risku personām ar

invaliditāti22, var pieņemt, ka ierobežotas

darbspējas vai pilnīgs to zudums var būt par iemeslu

bezdarbam vai zemākas darba intensitātes nodarbinātībai. Tādēļ

cilvēkam ar invaliditāti ir ierobežotas iespējas gūt pietiekamus

ienākumus no algota darba un lielāka iespējamība tikt pakļautam

nabadzības riskam (skat. 8.attēlu). Analizējot personu ar

invaliditāti nodarbinātības rādītājus, var pieņemt, ka personu ar

invaliditāti ienākumus lielākoties veido invaliditātes pensija

vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts invaliditātes gadījumā,

kā arī specifiskie ar invaliditāti saistītie valsts un pašvaldību

pabalsti. Tas rada augstāku nabadzības un sociālās atstumtības

risku šajā mērķa grupā. Atbilstoši EU-SILC datiem nabadzības

riska slieksnis vienas personas mājsaimniecībai Latvijā 2017.gadā

bija 367 eiro mēnesī un 2018.gadā 409 eiro mēnesī.23

Vērtējot visus personu ar invaliditāti ienākumus, nabadzības

riskam 2017.gadā vidēji bija pakļautas 62,8% personas ar

invaliditāti (t.i., par 17,6 procentpunktiem mazāk nekā ienākumu

no sociālajiem transfertiem gadījumā), turklāt visaugstākais

nabadzības risks ir tieši personām ar II invaliditātes grupu

(73,4%) un III invaliditātes grupu ( 56,4%).24

8.attēls

Personu ar

invaliditāti īpatsvars, kuru kopējie ienākumi nepārsniedz

nabadzības riska slieksni 2015. - 2017. gadā (%)

Datu avots: Nodibinājuma "Baltic Institute of Social

Sciences" aprēķini, izmantojot Valsts sociālās

apdrošināšanas aģentūras sagatavotos administratīvos

mikrodatus

Ienākumu nevienlīdzību raksturojošie rādītāji Latvijā

ir starp augstākajiem ES dalībvalstīm - 5.kvintiles ienākumi ir

vidēji 6,5 reizes lielāki nekā 1.kvintilei (skat. 3.tabulu),

kamēr ES vidēji šis rādītājs ir 5 reizes. Ienākumu nevienlīdzība

ir viens no augstā nabadzības riska cēloņiem valstī, kas jau

daudzus gadus ir nemainīgi pastāvoša problēma nevienlīdzīgas

ienākumu pārdales un zemas sociālo transfertu ietekmes rezultātā.

Tāpat jāņem vērā, ka Latvijā iedzīvotāju ienākumu sadalījums

pirmajām trim kvintiļu grupām ir diezgan vienmērīgs, tāpēc

nelielas izmaiņas vienas kvintiļu grupas ienākumos var relatīvi

pasliktināt otras kvintiļu grupas situāciju.

3.tabula

Ienākumu

nevienlīdzību raksturojoši rādītāji

2014

2015

2016

2017

2018

2019

S80/S20

6,5

6,2

6,3

6,8

6,5

6,3

Džini

koeficients

35,4

34,5

34,5

35,6

35,2

34,5

Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula

NNI020, NNI030

Lai gan pakāpeniski samazinās mājsaimniecību īpatsvars, kurām

ir ļoti apgrūtinoši segt ar mājokļa uzturēšanu saistītos

izdevumus, tādu mājsaimniecību īpatsvars 2019.gadā joprojām

ir augsts - piektā daļa no visām mājsaimniecībām. Tikai nepilnai

trešdaļai mājsaimniecību mājokļa izdevumu segšana nebija

apgrūtinoša. Ar vislielākajām grūtībām segt ar mājokļa uzturēšanu

saistītus izdevumus saskaras viena pensionāra mājsaimniecības

(39,5%) un nepilnas ģimenes ar bērniem (33,0%)25, kā

arī trūcīgākās mājsaimniecības. 2018.gadā gandrīz ceturtā daļa

(24,3%) trūcīgāko mājsaimniecību (1.kvintiļu grupa) un gandrīz

piektā daļa mājsaimniecību zem nabadzības riska sliekšņa (18,1%)

naudas trūkuma dēļ nevarēja segt komunālo pakalpojumu rēķinus,

īri vai atmaksāt kredītu. Naudas trūkums liedza 17,5% trūcīgāko

mājsaimniecību un 18,4% mājsaimniecību zem nabadzības riska

sliekšņa uzturēt mājokli siltu.26

Dati par pašvaldību sniegto sociālo palīdzību arī atspoguļo

trūcīgo mājsaimniecību grūtības segt mājokļa izdevumus. Dzīvokļa

pabalstiem izlietoto līdzekļu īpatsvars no visiem sociālajai

palīdzībai izlietotajiem līdzekļiem 2014.-2019.gadā svārstījās no

45-59%, bet dzīvokļa pabalstu saņēmušo personu īpatsvars šajā

periodā pārsniedza 60% starp visiem sociālās palīdzības

saņēmējiem. Lielākā dzīvokļa pabalsta saņēmēju grupa ir pensijas

vecuma personas.

Minimālā ienākuma līmenis 2019.gadā vienai personai

bija 233 eiro mēnesī, savukārt ģimenei ar diviem pieaugušajiem un

diviem bērniem - 722 eiro mēnesī. Personu īpatsvars, kuru

ienākumi bija zemāki par minimālā ienākumi līmeni, bija 7,8%.

Viszemākais personu zem minimālā ienākuma līmeņa īpatsvars bija

Rīgas reģionā - 4,1%, savukārt visaugstākais Latgales reģionā -

10,9%). Dzimumu griezumā procentuāli vairāk vīriešiem ienākumi

bija zemāki par minimālā ienākuma līmeni - 8,2%, savukārt

sievietēm - 6,4%. Vecuma griezumā lielākais īpatsvars, kuriem

ienākumi bija zem minimālā ienākuma līmeņa, bija personas vecumā

no 50-64 gadiem (9,9%) un 18-24 gadi (9%), savukārt zemākais

īpatsvars pensijas vecuma cilvēkiem (6,5% personām virs 65 gadu

vecuma) un darbspējas vecuma iedzīvotājiem vecumā no 25-49 gadiem

(6,4%). Pēc mājsaimniecību veida lielākais īpatsvars zem minimālā

ienākuma līmeņa bija mājsaimniecībās ar ļoti zemu darba

intensitāti (53,7%), viena vecāka ģimenēs (17,3%), kā arī vienas

personas mājsaimniecībām, īpaši vīriešiem (13,7%) un līdz 64 gadu

vecumam (14,3%). Pēc pamatnodarbošanās statusa lielākais

īpatsvars ar ienākumiem līdz minimālā ienākuma līmenim bija

bezdarbniekiem - 38,4% un citām neaktīvajām personām - 18%.

Nabadzības situācijas izvērtējums parāda, ka:

• galvenās nabadzības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas ir

zemas darba intensitātes un bezdarbnieku mājsaimniecības,

pensijas vecuma iedzīvotāji, jo īpaši sievietes vecumā virs 65

gadiem;

• augstāks izglītības un nodarbinātības līmenis ietekmē

nabadzības riska mazināšanos;

• sociālajiem transfertiem ir būtiska nozīme nabadzības riskam

visvairāk pakļauto mājsaimniecību (zemāko ienākumu kvintiles)

ienākumu stabilizēšanā;

• galvenās iedzīvotāju grupas, kurām ienākumi ir zemāki par

valstī noteikti minimālā ienākuma līmeni, ir iedzīvotāji vecuma

grupā no 50-64 gadiem un no 18-24 gadiem), viena vecāka ģimenes,

ekonomiski neaktīvās personas (tai skaitā, bezdarbnieki) un

mājsaimniecības ar ļoti zemu darba intensitāti

3.3

Nodarbinātība un bezdarbs

Ekonomiskās aktivitātes palielināšanās ir pozitīvi ietekmējusi

situāciju darba tirgū Latvijā - kopš 2014.gada vērojams bezdarba

līmeņa samazinājums un nodarbinātības līmeņa pakāpeniska

palielināšanās. Nodarbinātības līmeņa pieaugumu sekmēja

ekonomiskās un darba tirgus situācijas uzlabošanās kopumā, tai

skaitā samērā labvēlīga situācija eksporta tirgos, augošs

mājsaimniecību patēriņš, ES fondu līdzekļu pieejamība

infrastruktūras, sociālajā un cilvēkresursu jomās, aktivitātes

pieaugums atsevišķās nozarēs (piem., būvniecībā), kas rezultātā

veicināja jaunu darbavietu veidošanos, bezdarba mazināšanos,

ienākumu pieaugumu mājsaimniecībās.

Laika posmā kopš 2014.gada gan kopējais nodarbinātības

līmenis Latvijā, gan sieviešu nodarbinātības līmenis

pārsniedz ES-27 vidējo rādītāju (skat. 4.tabulu).

4.tabula

Nodarbinātības

līmenis vecumā no 20-64 gadiem, % no kopējā iedzīvotāju

skaita

2014

2015

2016

2017

2018

2019

2020

Pavisam:

ES27

68,2

69,1

70,1

71,3

72,4

73,1

72,4

Latvija

70,7

72,5

73,2

74,8

76,8

77,4

77,0

Lietuva

71,8

73,3

75,2

76,0

77,8

78,2

76,7

Igaunija

74,3

76,5

76,6

78,7

79,5

80,2

78,8

Tai

skaitā: sievietēm

ES27

62,4

63,3

64,3

65,5

66,5

67,3

66,8

Latvija

68,5

70,5

71,8

72,7

74,8

75,5

75,2

Lietuva

70,6

72,2

74,3

75,5

76,7

77,4

75,8

Igaunija

70,6

72,6

72,6

75,1

75,6

76,3

75,8

Tai

skaitā: vīriešiem

ES27

74,0

74,9

76,0

77,2

78,3

79,0

78,1

Latvija

73,1

74,6

74,7

77,0

79,0

79,3

79,0

Lietuva

73,1

74,6

76,2

76,5

79,0

79,0

77,5

Igaunija

78,3

80,5

80,8

82,4

83,4

84,0

81,8

Datu avots: Darbaspēka apsekojums, Eurostat datu bāze, datu

tabulas [lfsi_emp_a]

Līdz ar sabiedrības novecošanos aktuāls ir jautājums par

ilgāku līdzdalību darba tirgū, darbspēju saglabāšanu un

produktīvu nodarbinātību, atbilstošu prasmju apguvi

nodarbinātības noturībai. 2019.gadā Latvijā ekonomiskās

aktivitātes līmenis vecuma grupā 55-64 gadi bija 72,1% (62,3%

vidēji ES), bet nodarbinātības līmenis - 67,3% un pārsniedza

vidējo ES līmeni par vairāk kā 8 procentpunktiem. 2020.gadā

turpināja pieaugt šīs vecuma grupas ekonomiskās aktivitātes

līmenis, sasniedzot 74,6%, kā arī nodarbinātības līmenis,

paaugstinoties līdz 68,6%. Lai arī nodarbinātības līmenis būtiski

ir pieaudzis vecuma grupā 55-64 gadi un gados vecākos

iedzīvotājus Latvijā raksturo samērā augsta līdzdalība darba

tirgū, kā galvenie izaicinājumi tomēr saglabājas bezdarbs un

īpaši ilgstošais bezdarbs, zemāka mobilitāte gan attiecībā uz

darbavietas maiņu, gan atgriešanos darba tirgū, stereotipi no

darba devēju puses, izglītības un veselības aspekti, kā arī

aprūpes pienākumi. Lai uzlabotu aktīvās novecošanās situāciju

kopumā, veicinātu pēc iespējas ilgāku līdzdalību darba tirgū un

mazinātu bezdarba iestāšanās riskus, būtiskākie darbības virzieni

ir veselības pieejamības, pieaugušo iedzīvotāju prasmju

pilnveides, nabadzības risku mazināšanas un kvalitatīvu darba

vietu nodrošināšana.

Nodarbinātības līmenis tieši korelē ar personas iegūto

izglītības līmeni - jo augstāks ir izglītības līmenis, jo

augstāks ir nodarbinātības līmenis, īsāks bezdarba ilgums, kā arī

labāki darba tirgus iznākumi algas un nodarbinātības noturības

izteiksmē. 2019.gadā visaugstākais nodarbinātības līmenis vecuma

grupā no 15 līdz 64 gadiem bija personām ar augstāko izglītību -

89,0%, bet viszemākais personām ar pamatizglītību vai zemāku

izglītību - 36,4 %.27

Joprojām saglabājas izteiktas reģionālās atšķirības.

Viszemākais nodarbinātības līmenis vecuma grupā no 15 līdz 64

gadiem 2020.gadā bija Latgales reģionā (65,0%), kur vērojams arī

lēnākais nodarbinātības līmeņa pieaugums starp reģioniem.

Savukārt augstākais nodarbinātības līmenis bija Rīgas un Pierīgas

reģionā (attiecīgi 73,9 % un 74,4%), kur vērojams arī straujākais

nodarbinātības līmeņa pieaugums.

Kopš 2010.gada vidus nodarbināto skaits pakāpeniski

palielinās, lai gan nodarbināto skaits joprojām būtiski atpaliek

no pirmskrīzes perioda pirms 2008.gada. Saskaņā ar Darbaspēka

apsekojuma datiem laika posmā no 2014.gada līdz 2020.gadam

nodarbināto skaits vecumā no 15-74 gadiem ir palielinājies par

8,4 tūkstošiem, turklāt lielākais nodarbināto skaita pieaugums

absolūtos skaitļos ir vērojams tieši gados vecāko nodarbināto

vidū (55 64 gadi un 65-74 gadi).28

Stabilo nodarbinātības līmeņa pieaugumu un darba tirgu ir

negatīvi ietekmējusi 2020.gada 13. martā izsludinātā ārkārtējā

situācija sakarā ar Covid-19 izplatību. Pirms pandēmijas

sākuma 2020.gada 1.martā bezdarba līmenis bija 6,3%, savukārt

2020.gada 30.jūnijā tas bija jau 8,6%, attiecīgi pieaugot

reģistrēto bezdarbnieku skaitam par aptuveni 25% no 58 247 līdz

78 266. Pandēmijas izraisīto nelabvēlīgo ekonomisko seku

rezultātā samazinājās reģistrēto vakanču skaits un 2020.gada

30.jūnijā tās bija 18 040 vakances, bet pirms pandēmijas

2020.gada 1.martā bija pieejamas 30 750 vakances. Vienlaikus gan

jāatzīmē, ka arī šajā laika posmā no 2020.gada marta līdz

2020.gada jūlijam ekonomiskā aktivitāte turpinājās un darba tirgū

notika gan jaunu vakanču reģistrēšana, gan notika bezdarbnieku

darbā iekārtošanās. Tā laika posmā no 2020.gada 1.marta līdz

2020.gada 30.jūnijam NVA tika reģistrētas 25 802 jaunas vakances

un 17 869 bezdarbnieki iekārtojās darbā, par ko liecina VID dati.

Vēl spilgtāk pandēmijas ietekmi raksturo izmaiņas salīdzinājumā

ar gadu iepriekš. 2020.gada 1.pusgadā NVA tika reģistrētas 41 758

vakances, kas bija par 18 255 jeb 30% mazāk salīdzinot ar 2019.

gada šo pašu periodu. 2020.gada jūnija beigās bija reģistrētas

aktuālas 18 040 brīvās darba vietas, kas bija par 13 132 jeb 42%

mazāk salīdzinot ar 2019. gada jūniju.

Bezdarba līmenis kopš 2014.gada līdz 2020.gadam ir

samazinājies par 2,8 procentpunktiem. 2020.gada 3.ceturksnī

bezdarba līmenis vecuma grupā 15-74 gadi bija 8,4%, tai skaitā,

sievietēm - 7,7% un vīriešiem - 9,0%. Bezdarba līmeņa pakāpeniska

samazināšanās bija vērojama visās vecuma grupās kā sievietēm, tā

vīriešiem.29 Bezdarba līmeņa samazinājumu ietekmēja

gan iedzīvotāju nodarbinātības pieaugums, gan ekonomiski aktīvo

iedzīvotāju skaita samazinājums.

Arī reģistrētā bezdarba līmenis aizvadītajos gados ir

sarucis. 2019.gada septembrī un oktobrī bija vērojams zemākais

reģistrētā bezdarba līmenis pēdējo desmit gadu laikā. 2020.gada

decembra beigās reģistrētā bezdarba līmenis bija 7,7%.

Nodarbinātības valsts aģentūrā (turpmāk- NVA) bija reģistrēti 69

605 bezdarbnieki. Zemākais bezdarba līmenis 2020. gada decembra

beigās reģistrēts Rīgas reģionā - 5,7%, augstākais bezdarba

līmenis bija Latgales reģionā - 15,4%. Vidzemes reģionā bezdarba

līmenis decembrī bija 7,6%, Zemgales reģionā - 7,3% un Kurzemes

reģionā - 8,2%. No reģistrēto bezdarbnieku kopskaita (69 605)

2020.gada decembra beigās 54,9% (38 185) bija sievietes un 45,1%

(31 420) vīrieši.

2020.gada decembra beigās puse reģistrēto bezdarbnieku bija ar

bezdarba ilgumu līdz 6 mēnešiem - 34 846 jeb 50,1%. Vidējais

bezdarba ilgums 2020.gada decembra beigās bija 183 dienas jeb

vairāk kā 6 mēneši, kas, salīdzinot ar atbilstošo periodu pirms

gada, bija par 44 dienām vairāk.

Reģistrēto bezdarbnieku kopskaitā 2020.decembra beigās lielāko

īpatsvaru veidoja bezdarbnieki ar profesionālo izglītību - 35,3%,

no kuriem puse (51,8%) bija vecumā 50 gadi un vairāk. Salīdzinot

ar 2014.gadu, reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars ar augstāko

izglītību ir pieaudzis - 2020.gada beigās no kopējā reģistrēto

bezdarbnieku skaita 21,6% bija augstākā izglītības, kamēr

2014.gadā - 14,7%. Savukārt, bezdarbnieku īpatsvars, kuru iegūtā

izglītība ir zemāka par pamatizglītību, ir samazinājies par 0,9

procentpunktiem, un 2020.gadā bija 1,9%.

2020.gada decembra beigās lielākās mērķa grupas no

bezdarbnieku kopskaita bija bezdarbnieki vecumā 50 gadi un vairāk

- 38,6% un ilgstošie bezdarbnieki - 24,8%. 2020.gada decembra

beigās 8 583 jeb 12,3% no reģistrētā bezdarbnieku kopskaita

valstī bija bezdarbnieki ar invaliditāti, turklāt atgriešanās

darba tirgū šai mērķa grupai ir lēnāka nekā citām grupām.

Bezdarba straujāku samazināšanos joprojām kavē darba tirgus

reģionālās atšķirības - reģistrētais bezdarba līmenis Latgales

reģionā ir vairāk nekā trīs reizes augstāks nekā Rīgas reģionā.

Riskus rada arī salīdzinoši augstais ilgstošo bezdarbnieku

īpatsvars - joprojām gandrīz 1/4 no reģistrētiem darba

meklētājiem ir bez darba ilgāk par gadu. Ņemot vērā negatīvās

demogrāfiskās tendences, arvien lielāka nozīme darbaspēka

piedāvājuma noturēšanai esošajā līmenī būs dažādu ekonomiski

neaktīvo iedzīvotāju grupu iesaistei darba tirgū.

Viens no darbspējīgā vecuma iedzīvotāju neaktivitātes vai

nepilna darbalaika iemesliem ir ģimenes un aprūpes pienākumu

veikšana. 2019.gadā bērnu vai pieaugušu personu aprūpe/

pieskatīšana bija neaktivitātes iemesls 5,0% no neaktīvajiem

iedzīvotājiem un 8,0% nepilnu darbalaiku strādājošajiem, savukārt

citi personiski vai ģimenes apstākļi bija neaktivitātes iemesls

11,2% no neaktīvajiem iedzīvotājiem un 14,5% nepilnu darbalaiku

strādājošiem. Aprūpes pienākumu veikšana kā neaktivitātes vai

nepilna darbalaika iemesls ir daudz izteiktāks sievietēm. Kopš

2014.gada vērojams, ka aprūpes un citi ģimenes pienākumu ietekme

uz neaktivitāti samazinās, bet pakāpeniski pieaug to ietekme uz

nepilna darbalaika nodarbinātību.30

Atbilstoši Ekonomikas ministrijas (turpmāk - EM)

prognozēm Covid-19 izplatības ierobežošanai noteikto

pasākumu kopums ir būtiski ierobežojis ekonomiskās aktivitātes

gandrīz visās tautsaimniecības jomās, primāri un visvairāk skarot

tādas nozares kā pasažieru pārvadājumi, ceļojumu biroju un

tūrisma operatoru rezervēšanas pakalpojumi, izmitināšanas un

ēdināšanas pakalpojumi, mākslas un dažādas kultūras jomas, sporta

centri un citas nozares, kas tiešā veidā saistītas ar iedzīvotāju

pārvietošanos un pulcēšanos. Saskaņā ar prognozēm 2020.gadā

iekšzemes kopprodukts (turpmāk - IKP) var sarukt par 3,6%,

salīdzinot ar 2019. gadu, bezdarba līmenim pieaugot līdz 8,3%.

Saskaņā ar EM sagatavoto tautsaimniecības izaugsmes mērķa

scenāriju, situācija darba tirgū varētu uzlaboties sākot ar 2021.

gada pavasara/vasaras sezonas atsākšanos, pieaugot sezonas

darbiem, gan kopumā nostabilizējoties situācijai ekonomikā.

Kopumā nodarbinātības un bezdarba relatīvie rādītāji varētu

atgriezties 2019.gada līmenī aptuveni 2022.gada beigās/ 2023.gada

sākumā, taču nodarbināto skaits absolūtā izteiksmē turpmākajos

gados visdrīzāk saglabāsies zem pirmskrīzes līmeņa, ņemot vērā

gan demogrāfiskos procesus - mazāku darbaspējīgo iedzīvotāju

skaitu darba tirgū, gan nepieciešamību pēc augstākas darbaspēka

efektivitātes - ekonomikas izaugsme nebūs tik daudz uz

nodarbināto skaita pieaugumu balstīta, kā uz darbaspēka

produktivitāti.

3.4 Izdevumi

sociālai aizsardzībai

Latvijā ir izveidota sociālās aizsardzības sistēma, kas

aizsargā iedzīvotājus īslaicīga ienākumu zaudējuma gadījumā

(slimība, maternitāte, paternitāte, bērna kopšana), nodrošina

iztikas līdzekļus pēc darba dzīves pārtraukšanas

(pensionējoties), daļēji vai pilnībā zaudējot darbspējas, ciešot

nelaimes gadījumā darbā u.c. Savukārt, ģimenes vai personas,

kurām finanšu līdzekļi ir nepietiekami ikdienas vajadzību

nodrošināšanai un kuru ienākumi ir zemāki par valstī noteikto

trūcīgās personas līmeni, var vērsties pēc palīdzības

pašvaldībā.

2020.gadā 1,3 milj. jeb 69,3% Latvijas iedzīvotāju saņēma

atbalstu sociālās sistēmas ietvaros, valsts pensija tika

izmaksāta 0,57 milj. jeb 30% Latvijas iedzīvotāju, valsts

sociālie pabalsti - 0,51 milj. jeb 26,6% Latvijas iedzīvotāju,

valsts sociālās apdrošināšanas pabalsti - 0,36 milj. jeb 18,8%

Latvijas iedzīvotāju, pašvaldību sociālās palīdzības pabalsti -

0,10 milj. jeb 5,3% Latvijas iedzīvotāju, valsts nodrošinātos

sociālos pakalpojumus saņēma 0,09 milj. jeb 4,7%, bet pašvaldību

nodrošinātos sociālos pakalpojumus - 0,14 milj. jeb 7,3% Latvijas

iedzīvotāju.31

Izdevumi sociālajai aizsardzībai Latvijā kopš 2014.gada

ir palielinājušies (skat. 5.tabulu). Lielākais procentuālais

izdevumu pieaugums šajā periodā bija veselības aprūpei (68,9

procentpunkti), ģimeņu un bērnu atbalstam (60,5 procentpunkti),

bezdarbnieku atbalstam (45,9 procentpunkti) un personu ar

invaliditāti atbalstam (30,3 procentpunkti).

5.tabula

Sociālās

aizsardzības izdevumi pēc ESSPROS klasifikācijas Latvijā

ESSPROS funkcija

2014

2015

2016

2017

2018

2019

Kopējie izdevumi sociālajai

aizsardzībai

milj.eiro

3413,40

3634,15

3788,48

3974,63

4434,54

4774,45

%

no IKP

14,5

14,8

14,9

14,7

15,2

15,7

Slimība/veselības aprūpe

milj.eiro

815,74

876,65

933,15

996,37

1198,14

1378,05

%

no IKP

3,5

3,6

3,7

3,7

4,1

4,5

Invaliditāte

milj.eiro

308,05

332,02

338,49

354,92

380,87

401,44

%

no IKP

1,3

1,4

1,3

1,3

1,3

1,3

Vecums

milj.eiro

1706,99

1748,35

1786,12

1868,26

2026,59

2141,96

%

no IKP

7,2

7,1

7,0

6,9

7,0

7,0

Apgādnieka zaudējums

milj.eiro

46,14

44,97

44,74

49,42

54,19

60,68

%

no IKP

0,2

0,2

0,2

0,2

0,2

0,2

Ģimene/bērni

milj.eiro

306,37

388,85

414,91

430,62

474,71

491,64

%

no IKP

1,3

1,6

1,6

1,6

1,6

1,6

Bezdarbs

milj.eiro

128,98

141,94

168,89

170,06

187,61

188,16

%

no IKP

0,5

0,6

0,7

0,6

0,6

0,6

Mājoklis

milj.eiro

22,78

21,12

19,78

18,74

17,12

16,28

%

no IKP

0,1

0,1

0,1

0,1

0,1

0,1

Sociālā atstumtība

milj.eiro

29,87

27,79

27,00

27,71

29,59

30,06

%

no IKP

0,1

0,1

0,1

0,1

0,1

0,1

Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula

SDG150; IKG10_010

Izdevumu pieaugumu ģimeņu un bērnu atbalstam ietekmēja

ekonomiskās krīzes periodā noteikto maternitātes, paternitātes un

vecāku pabalstu izmaksas ierobežojumu atcelšana, izmaiņas bērna

kopšanas pabalsta, ģimenes valsts pabalsta un vecāku pabalsta

piešķiršanas nosacījumos un apmērā, piemaksas pie ģimenes valsts

pabalsta par divu un vairāk bērnu audzināšanu ieviešana, kā arī

valsts materiālā atbalsta adoptētājiem, audžuģimenēm un

aizbildņiem paaugstināšana. Izdevumu pieaugumu veselības aprūpē

daļēji ietekmēja arī slimības pabalsta izmaksu pieaugums gan pēc

pabalsta izmaksas ierobežojumu atcelšanas, gan vidējā izmaksājamā

slimības pabalsta apmēra kāpums. Izdevumu pieaugums bezdarbnieku

atbalsta pasākumiem šajā periodā saistīts galvenokārt ar vidējā

izmaksājamā bezdarbnieka pabalsta apmēra kāpumu un izdevumu

pieaugumu darba devēju izmaksātajam atlaišanas pabalstam, daļēji

- izdevumu palielināšanās aktīvās nodarbinātības pasākumiem,

uzsākot vairāku ESF līdzfinansētu pasākumu īstenošanu un

nodrošinot lielākas mērķa grupas iesaisti. Izdevumu pieaugums

personu ar invaliditāti atbalstam ir saistīts ar izdevumu

palielināšanos asistenta pakalpojuma nodrošināšanai, pabalsta

personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama īpaša kopšana,

apmēra palielināšanu, izdevumu pieaugumu braukšanas maksas

atvieglojumiem sabiedriskajā transportā, kā arī zināmā mērā arī

ar sabiedrības novecošanos un attiecīgi personu ar invaliditāti

skaita pieaugumu, kur vērojams pensijas vecumu sasniegušu personu

skaita un īpatsvara pieaugums.

Neraugoties uz pakāpenisku sociālās aizsardzības izdevumu

pieaugumu Latvijā, no IKP (15,2 % 2018. gadā) atvēlētais

izdevumu īpatsvars joprojām ir trešais zemākais starp ES

dalībvalstīm, kā arī zemākais starp Baltijas

valstīm.32 2018.gadā ES28 vidējais rādītājs bija 27,5%

no IKP, savukārt Igaunijā tas sasniedza 16,4% no IKP, bet Lietuvā

- 15,8% no IKP. EK dienesti vairākkārt kā būtisku izaicinājumu

Latvijai ir norādījuši zemos sociālās aizsardzības

izdevumus33, kas liegs veiksmīgi sasniegt 1.

ilgtspējīgas attīstības mērķi - izskaust nabadzību un veicināt

neaizsargāto grupu aktīvu iekļaušanu un sociālo integrāciju, kas

ietver atbalstošu sociālo pakalpojumu sniegšanu šīm grupām. EK

dienestu vērtējumā, bez ievērojamiem ieguldījumiem sociālai

aizsardzībai nabadzības un sociālās atstumtības rādītāji, kā arī

ienākumu nevienlīdzības līmenis būtiski nesamazināsies.

3.5 Sociālie

transferti

Zemie sociālās aizsardzības izdevumi negatīvi ietekmē sistēmas

efektivitāti, ko uzskatāmi atspoguļo sociālo transfertu ietekme

uz nabadzības riska mazināšanu (skat. 6.tabulu). Sociālās

aizsardzības izdevumu palielinājums ģimeņu ar bērniem atbalstam

ir palielinājis sociālo transfertu nozīmi bērnu nabadzības riska

samazināšanā laika posmā no 2014.-2019.gadam, savukārt to ietekme

uz gados vecāko cilvēku pakļautību nabadzības riskam ir būtiski

samazinājusies.

6.tabula

Sociālo

transfertu ietekme uz nabadzības riska indeksu pēc vecuma

Vecuma grupa

2014

2015

2016

2017

2018

2019

Nabadzības riska

indekss pirms visiem sociālajiem transfertiem, %

Pavisam

40,9

40,2

39,9

39,1

39,3

38,4

0-17

34,0

32,3

31,7

29,8

29,5

28,0

18-64

30,6

29,9

29,5

28,8

28,7

28,3

65+

80,8

80,2

79,7

79,5

80,5

78,2

Nabadzības riska

indekss pēc visiem sociālajiem transfertiem, %

Pavisam

22,5

21,8

22,1

23,3

22,9

21,6

0-17

23,2

18,6

18,4

17,5

14,5

15,8

18-64

18,6

17,7

17,5

17,8

17,2

16,9

65+

34,6

38,1

39,9

45,7

47,9

40,9

Sociālo transfertu

ietekme (procentpunkti)

Pavisam

18,4

18,4

17,8

15,8

16,4

16,8

0-17

10,8

13,7

13,3

12,3

15,0

12,2

18-64

12,0

12,2

12,0

11,0

11,5

11,4

65+

46,2

42,1

39,8

33,8

32,6

37,3

Datu avots: Oficiālās statistikas portāls, datu tabula

NNR080

Vislielāko īpatsvaru mājsaimniecību ienākumu struktūrā

sociālie transferti veido zemāko ienākumu kvintilēs - vidēji pusi

no ienākumiem, kamēr augstāko ienākumu kvintilēs esošajās

mājsaimniecībās galvenais ienākumu avots ir algota darba samaksa

- gandrīz 80% no ienākumiem. Salīdzinājumā ar 2014.gadu sociālo

transfertu īpatsvars iedzīvotāju kopējos ienākumos 2019. gadā ir

pieaudzis tikai 1.kvintiles grupai (vistrūcīgākai iedzīvotāju

daļai). 2019.gadā 1.kvintiles mājsaimniecībās sociālie transferti

veidoja 52,2% no ienākumiem, 2.kvintiles mājsaimniecībās - 44,8%

no ienākumiem. Savukārt turīgākajās mājsaimniecībās sociālo

transfertu īpatsvars svārstās starp 12-18%.34

Pēdējo gadu laikā turpina samazināties sociālo transfertu

ietekme uz iedzīvotāju ienākumiem, turklāt tās ietekme Latvijā ir

būtiski zemāka nekā ES vidēji. 2018.gadā sociālo transferti

(neiekļaujot pensijas) nabadzības risku Latvijā samazināja par

19,10 procentiem, kamēr ES28 - par 32,94 procentiem. Sociālo

transfertu ietekme uz nabadzības riska mazināšanu Latvijā

2018.gadā bija zemākā Baltijas valstīs - Igaunijā sociālie

transferti nabadzības risku samazināja par 26,76 procentiem, bet

Lietuvā - par 22,90 procentiem.35

Izaicinājumi

• Sabiedrības novecošanās, bērnu un darbspējīgā vecuma

iedzīvotāju skaita samazināšanās

• Pieaugošs nabadzības risks pensijas vecuma

iedzīvotājiem, bezdarbniekiem un citiem neaktīviem

iedzīvotājiem

• Viens no augstākajiem ienākumu nevienlīdzības

rādītājiem starp ES dalībvalstīm

• Vieni no zemākajiem izdevumiem sociālai aizsardzībai

starp ES dalībvalstīm

• Zema sociālo transfertu ietekme uz nabadzības riska

mazināšanu, īpaši pensijas vecuma iedzīvotājiem

4 Valsts un

pašvaldību sniegtais finansiālais atbalsts

4.1 Sistēmas

raksturojums

Sociālās aizsardzības sistēma Latvijā ir piedzīvojusi būtiskas

pārmaiņas, gan ieviešot sociālās apdrošināšanas, sociālās

palīdzības un sociālo pakalpojumu sistēmas reformas, gan ieviešot

pagaidu risinājumus 2008.-2010.gada ekonomiskās krīzes un

2020.gada COVID-19 pandēmijas radīto seku mazināšanai, gan rodot

pastāvīgus risinājumus ilgtspējas un adekvātuma

nodrošināšanai.

Latvijā jau kopš 1996.gada darbojas uz sociālās

apdrošināšanas iemaksām balstīta sistēma, kas garantē

apdrošinātajām personām aizsardzību visu tradicionālo

sociālo risku gadījumā - iestājoties pensijas vecumam,

iegūstot invaliditāti, zaudējot apgādnieku, slimības gadījumā,

pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodā, piedzimstot bērnam,

aprūpējot bērnu, zaudējot darbu, kā arī ciešot darba negadījumā

vai saslimstot ar arodslimību. Sociālā apdrošināšana

atbilstoši individuālajām sociālās apdrošināšanas iemaksām

garantē noteiktu ienākumu aizvietojumu. Vienīgais sociālās

apdrošināšanas veids, kas nav saistīts ar saņemtā pakalpojuma

apjomu, ir no 2018. gada ieviestā veselības apdrošināšana. Valsts

sociālās apdrošināšanas sistēma darbojas pēc pašfinansēšanas

principa. Tā kā sociālās apdrošināšanas pensijas, atlīdzības un

pabalsti ir tieši atkarīgi no ienākumiem, no kuriem veiktas

sociālās apdrošināšanas iemaksas, palielinoties ienākumiem un

līdz ar to arī sociālajām iemaksām, palielinās arī sociālās

apdrošināšanas pakalpojumu vidējie apmēri un apdrošināto cilvēku

aizsardzība dažādu sociālo risku gadījumos.

Valsts sociālo pabalstu sistēma papildina valsts

sociālās apdrošināšanas sistēmu. Tā ietver gan regulāri

izmaksājamus pabalstus noteiktām mērķa grupām36, gan

vienreizēji izmaksājamus pabalstus37. Pabalsti kā

valsts atbalsts naudas izmaksu veidā tiek piešķirti papildu

izdevumu segšanai vai noteiktu ienākumu garantēšanai:

• tādām personām, kuras nav sociāli apdrošinātas, vai kuru

veiktās iemaksas nav pietiekamas valsts sociālās apdrošināšanas

pabalstu un pensiju saņemšanai;

• tādu papildus izdevumu rašanās gadījumos, kuros sociālās

apdrošināšanas sistēma neparedz aizsardzību (piemēram, ģimenes

valsts pabalsts, bērna kopšanas un piedzimšanas pabalsti, valsts

sociālā nodrošinājuma pabalsts, kas sniedz aizsardzību vecuma,

invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma gadījumā tām personām,

kuras nav sociāli apdrošinātas, u.c.).

Valsts sociālie pabalsti tiek finansēti no valsts pamatbudžeta

un to apmērs ir atkarīgs no valsts finansiālajām iespējām un

politiskajām prioritātēm. Valsts sociālie pabalsti tiek regulāri

pārskatīti, taču lielākā to daļa kādam sociāli ekonomiskam

rādītājam vai iedzīvotāju ienākumu līmeni raksturojošam rādītājam

nav piesaistīta. Latvijā universālo pabalstu piešķiršana nav

atkarīga no ģimenes materiālā stāvokļa, t.i., atbalsts tiek

sniegts neatkarīgi no saņēmēja ienākumiem.

Pašvaldību sniegtā sociālā palīdzība balstās uz

ienākumu izvērtējumu, nodrošinot trūcīgākiem iedzīvotājiem

atbalstu pamatvajadzību apmierināšanai. Līdzīgi kā citās ES

dalībvalstīs sociālās palīdzības saņēmējiem noteiktie

līdzdarbības pienākumi ir viens no nosacījumiem sociālās

palīdzības saņemšanai.

Latvijā noteikti šādi pašvaldības sociālās palīdzības

pabalsti38:

Līdz 2020.gada 31.decembrim:

• pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa

nodrošināšanai (turpmāk - GMI pabalsts);

• dzīvokļa pabalsts;

• vienreizējs pabalsts ārkārtas situācijā - pašvaldība

var piešķirt, neizvērtējot ienākumus, ja persona nonākusi

ārkārtas situācijā iepriekš neparedzamu apstākļu dēļ un

nespēj nodrošināt savas un ģimenes locekļu

pamatvajadzības;

• citi pabalsti pamatvajadzību apmierināšanai,

izvērtējot materiālo situāciju.

GMI pabalsts un dzīvokļa pabalsts ir noteikti kā divi

obligāti izmaksājamie pašvaldību sociālās palīdzības

pabalsti. Tikai tad, ja ir nodrošināta šo pabalstu

piešķiršana, pašvaldība, izvērtējot ģimenes (personas)

ienākumus, ir tiesīga no pašvaldības pamatbudžeta izmaksāt

arī citus sociālās palīdzības pabalstus savus brīvprātīgo

iniciatīvu ietvaros. GMI līmeni un pabalsta aprēķināšanas

kārtību regulē nacionālā līmenī, savukārt dzīvokļa pabalsta

un citu pabalstu pamatvajadzību nodrošināšanai apmēru,

piešķiršanas nosacījumus, tai skaitā ienākumu līmeņus to

saņemšanai, nosaka pašvaldība

No 2021.gada 1.janvāra:

• pamata sociālās palīdzības pabalsti:

• garantētā minimālā ienākuma pabalsts, ko aprēķina kā

starpību starp garantētā minimālā ienākuma sliekšņu summu

mājsaimniecībai un mājsaimniecības kopējiem ienākumiem;

• mājokļa pabalsts, ko piešķir ar mājokļa izdevumiem

saistītu izdevumu apmaksai. Laika periodā no 2021. gada 1.

janvāra līdz 2021.gada 31.martam tiek piešķirts atbilstoši

likumā un pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktajam

tiesiskajam regulējumam par dzīvokļa pabalstu līdz

2020.gada 31.decembrim. No 2021.gada 1.jūlija mājokļa

pabalsta aprēķināšanas kārtība tiks regulēta nacionālajā

līmenī.

• papildus sociālās palīdzības pabalsti: pabalsti

atsevišķu izdevumu apmaksai - materiāls atbalsts personām

sociālās funkcionēšanas un neatkarīgas dzīves

nodrošināšanai (piemēram, veselības aprūpes pakalpojumu

apmaksai, obligātajai izglītībai, u.c.), kuru piešķir par

trūcīgu vai maznodrošinātu atzītai mājsaimniecībai un šo

pabalstu mērķus, apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību

nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos;

• pabalsts krīzes situācijā - operatīvi sniegts

materiāls atbalsts ārēju notikumu radītu seku novēršanai

vai mazināšanai, kura apmēru, piešķiršanas un izmaksas

kārtību nosaka pašvaldība saistošajos noteikumos

Iedzīvotāji, vērtējot, uz kurām atbalsta sistēmām var

visvairāk paļauties, kā trešo drošāko atbalsta sistēmu pēc

ģimenes locekļu un radinieku atbalsta un personīgajiem resursiem

nosauc valsts sociālo apdrošināšanu. Turklāt salīdzinot 2013.gada

un 2019.gada aptauju rezultātus, paļāvība uz valsts sociālās

apdrošināšanas sistēmu ir palielinājusies (skat.

9.attēlu).39

9.attēls

Drošākās

iedzīvotāju atbalsta sistēmas

Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas sniegto atbalstu

pozitīvāk vērtē jaunāku vecuma grupu iedzīvotāji. Diemžēl

paļaušanās uz valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu nav saistīta

ar drošības sajūtu, ko tā rada - 34,5% gadījumu respondenti ir

pauduši viedokli, ka šī atbalsta sistēma drīzāk neļauj justies

droši, un 17,9% gadījumu, ka neļauj justies droši. Vairāk kā

piektā daļa respondentu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas

uzlabošanu saredz kā Saeimas un valdības primāri risināmu

uzdevumu drošības sajūtas paaugstināšanai.40

Savukārt uz pašvaldību sniegto atbalstu, nonākot finansiālās

grūtībās, paļautos 13,4% respondentu. Pozitīvāku vērtējumu šai

atbalsta sistēmai sniedz lauku iedzīvotāji un pirmspensijas

vecuma iedzīvotāji. Paļāvība uz pašvaldību sniegto atbalstu

zināmā mērā korelē ar drošības sajūtu, ko tas rada - 32,2%

gadījumu respondenti ir pauduši viedokli, ka šī atbalsta sistēma

drīzāk neļauj justies droši un 15,3% gadījumu, ka neļauj justies

droši.41

4.2 Pensiju

adekvātums

Latvijā darbojas trīs līmeņu pensiju sistēma. Tā

ietver:

1.līmeni - valsts obligātā nefondēto pensiju shēma;

2.līmeni - valsts fondēto pensiju shēma;

3.līmeni - privātā brīvprātīgā pensiju shēma.

Politikas mērķi attiecībā uz pensijas vecuma iedzīvotāju

ienākumu atvietojuma līmeni un adekvātumu tika definēti Pensiju

reformas koncepcijā, proti:

Minimālās pensijas apjomam jāsasniedz 20% no

vidējās bruto darba samaksas valstī, ja algas

pieaugums valstī pārsniedz cenu pieaugumu

Vecuma pensijas aizvietojuma līmenim jāsasniedz

40% no 1.pensiju līmeņa

Kā norādīts Valsts kontroles ziņojumā, valstī nav iespējams

pilnā apmērā realizēt Pensiju 1.līmeņa mērķi - nodrošināt

minimālo ienākumu līmeni pensijas vecuma iedzīvotājiem 20% apmērā

no vidējās bruto algas valstī, lai novērstu nabadzību šīs

iedzīvotāju grupas vidū, turklāt vērojama arvien lielāka

attālināšanās no tā sasniegšanas.42 Izvērtējumā ir

atzīts, ka pensiju 1.līmenim izvirzītais mērķis ar pašreizējiem

un tuvākajā laikā plānotajiem sociālās apdrošināšanas speciālā

budžeta ieņēmumiem nav arī sasniedzams. Tomēr uzsāktās reformas

nabadzības mazināšanai (MIL koncepcijas īstenošana) rada

priekšnoteikumus Pensiju reformas koncepcijā iecerētā mērķa

sasniegšanai un, ja tiks pieņemts lēmums minimālo valsts vecuma

pensiju pielīdzināt minimālajam ienākumu līmenim, tās apmērs

tuvosies 20% no vidējās bruto algas valstī.

Pensiju adekvātums ir jāvērtē arī Eiropas Sociālās hartas

kontekstā, proti, saskaņā ar Hartas 12.panta 1.punktu sociālās

drošības sistēmai jāspēj personai garantēt efektīvas tiesības

saņemt sociālo nodrošinājumu un saņemt adekvātu sociālo

nodrošinājumu. Eiropas Sociālo tiesību komiteja ir norādījusi, ka

minimālajam sociālā nodrošinājuma apmēram, ja tas ir ienākumus

aizstājošs, jebkurā gadījumā ir jābūt vismaz 50 % no ienākumu

mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju, bet, ja tas ir zem 40 %

no šīs mediānas, tad tas automātiski rada neatbilstību hartas

12.panta 1.punktam. Ņemot vērā to, ka Latvijas valsts ir atzinusi

sev par saistošu Hartas 12.panta 1.punktu, tad pensiju adekvātuma

palielināšanā ir jāvirzās uz šī aizvietojuma līmeņa

nodrošināšanu.

Latvijā ieviestais regulējums nodrošina noteiktu ienākumu

garantēšanu pensionēšanās vecumu sasniegušām personām:

pirmkārt, definējot minimālo pensijas apmēru.

Personām, kurām piešķirta valsts vecuma pensija, pensijas

apmērs nedrīkst būt mazāks par minimālās vecuma pensijas

aprēķina bāzi, kurai atkarībā no personas uzkrātā

apdrošināšanas stāža (pilnos gados) tiek piemērots

koeficients (skat. 3.pielikuma 1.tabulu). Tādējādi saskaņā ar

regulējumu mazākais iespējamais valsts vecuma pensijas

minimālais apmērs personām ar apdrošināšanas stāžu no 10 līdz

20 gadiem ir 70,43 eiro (personām ar invaliditāti kopš

bērnības - 117,39 eiro) 2019. gadā, bet lielākais personām ar

41 un vairāk gadu apdrošināšanas stāžu ir 108,85 eiro

(personām ar invaliditāti kopš bērnības - 181,42 eiro). Līdz

2020.gadam minimālā vecuma pensija bija piesaistīta valsts

sociālā nodrošinājuma pabalstam un tā apmērs nebija

pārskatīts kopš 2006.gada, bet personām ar invaliditāti no

bērnības - kopš 2009.gada. No 2020.gada minimālā vecuma

pensija tiek noteikta, par pamatu ņemot aprēķina bāzi 80 eiro

(iepriekš 64,03 eiro), personām ar invaliditāti no bērnības -

122,69 eiro (iepriekš 106,72 eiro), kurai piemēro atbilstoši

personas apdrošināšanas stāžam noteiktus koeficientus (skat.

3.pielikuma 1.tabulu);

otrkārt, paredzot valsts materiālo atbalstu

personām, kuras ir sasniegušas pensionēšanās vecumu, bet

kurām nav tiesību saņemt vecuma pensiju (valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsts (turpmāk - VSNP)). No 2017.gada VSNP

piešķir, sasniedzot valstī noteikto pensionēšanās vecumu

(iepriekš - piecus gadus pēc pensionēšanās vecuma

sasniegšanas).

Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk - VSAA) dati

liecina, ka minimālās vecuma pensijas īpatsvars samazinās un

2019.gadā tas bija 9,9% no jaunpiešķirtajām vecuma pensijām

(skat. 7.tabulu).

7.tabula

Attiecīgajā gadā

jaunpiešķirtās minimālās vecuma pensijas saņēmēju skaits

2014

2015

2016

2017

2018

2019

skaits

2 439

1 851

1 687

2 095

2 207

1 916

% no

jaunpiešķirtajām vecuma pensijām

13.6%

10.9%

10.1%

11.3%

11.6%

9.9%

Datu avots: VSAA

VSNP pensijas vecumu sasniegušām personām, kas garantē

minimālu ienākumu atvietojumu, ja personai nav tiesību saņemt

valsts vecuma pensiju vai apdrošināšanas atlīdzību, nav

pārskatīts kopš 2006.gada un tā apmērs ir 64,03 eiro 2020. gadā

(skat. 4.pielikumu). Pēc VSAA datiem 2019.gada decembrī 1693

personu bija piešķirts VSNP pensijas vecumu sasniegušām

personām.

Gados vecāko cilvēku augstais nabadzības risks un zemais

ienākumu adekvātums, īpaši minimālo pensiju saņēmējiem,

vairākkārt ir uzsvērts kā viens no Latvijas sociālās politikas

galvenajiem izaicinājumiem un aktuāli risināmajām problēmām

(skat. 3.pielikuma 3.tabulu).43 Vairāk nekā pusei

vecuma pensijas saņēmēju piešķirtās pensijas apmērs nepārsniedz

350 eiro mēnesī. Mazo pensiju saņēmēju ar apmēru līdz 250 eiro

(ar piemaksu) īpatsvars ik gadu jūtami samazinās - ja 2017.gadā

tie bija 33% no kopskaita, tad 2019.gadā - 16% (skat.

10.attēlu).

10.attēls

Datu avots: VSAA

Nodrošinot pensiju sistēmas finanšu ilgtspēju, ne vienmēr tiek

nodrošināta arī tās sociālā ilgtspēja, kas pašlaik ir galvenais

LV pensiju sistēmas izaicinājums. Pensiju apmēri un to

atvietojums (adekvātums) gan šobrīd, gan arī prognozējot

ilgtermiņam, atpaliek no OECD un ES valstu vidējā rādītāja. Par

pensiju zemo atvietojumu problēmu un iespējamajām sekām, ko

nākotnē vēl vairāk ietekmēs lielais mazo apdrošināšanas iemaksu

veicēju īpatsvars (1/3 maksā no ienākumiem, kas ir mazāki par

minimālo algu), kā jau vairākkārt norāda savos ziņojumos arī EK

un OECD.

2019.gada nogalē EK Ekonomikas politikas komiteja (EPK) un

Sociālās aizsardzības komiteja (SAK) izstrādāja vienotu ziņojumu

par pensiju ilgtspēju un adekvātumu.44 Ziņojumā ir

analizēta ES dalībvalstu politika, mēģinot mazināt iedzīvotāju

novecošanās ietekmi uz pensiju sistēmām. Pēdējā desmitgadē visās

ES valstīs veiktas pensiju reformas, kuru uzmanības centrā ir

valsts pensiju fiskālās ilgtspējas uzlabošana. Visizplatītākā

pieeja ir pensionēšanās vecuma paaugstināšana (skat. 11.attēlu).

Nesenās reformas arī norāda uz tendenci pakāpeniski atcelt

pensijas, kas piešķir priekšrocības, piemēram, izdienas pensijas

dažādām iedzīvotāju grupām. Dažas reformas pievērsās arī papildu

vai privāto pensiju lomai vecumdienu ienākumos. Reformu rezultātā

2070.gadā sagaidāms, ka pensiju izdevumi attiecībā pret IKP būs

aptuveni tādā pašā līmenī kā 2016.gadā, taču situācija katrā

dalībvalstī kopumā atšķirsies.

Ziņojumā secināts, ka lielākajā daļā valstu valsts izdevumu

pieaugums pensiju nodrošināšanai korelē ar lielāku pensijas

atvietojumu, taču pastāv arī izņēmumi. Piemēram, Beļģijā un

Vācijā ir paredzams, ka pensiju atvietojums būs salīdzinoši

augsts, kā arī kopējie izdevumi būs ļoti augsti (skat.

12.attēlu). Slovēnijā būs augstāki izdevumi, bet salīdzinoši zems

atvietojums. Savukārt Luksemburgā atvietojums būs zems, bet

kopējie izdevumi augsti. Turpretī Horvātijā būs gan zemi kopējie

izdevumi, gan arī zemas pensijas. Salīdzinoši veiksmīga situācija

ir prognozēta Igaunijā un Dānijā, jo šīm valstīm tiek prognozēts

samērā labs pensijas apmērs, vienlaikus nodrošinot zemus kopējos

pensiju sistēmas izdevumus. Latvijā prognozēts, ka, neieviešot

turpmākas izmaiņas pensiju politikā, nākotnē kopējie izdevumi būs

augsti, taču pensijas apmērs zems.45

11.attēls

Datu avots: EPK, SAK

Kopējais vecuma pensijas atvietojuma līmenis Latvijā laika

periodā kopš 2014.gada ir svārstījies ap 45%, kas ir viens no

zemākajiem rādītājiem ES. Lai gan vecuma pensijas teorētiskā

atvietojuma līmenis Latvijā ir salīdzinoši augsts - 59,1% bruto

(79,1% neto), tomēr arī tam ilgtermiņā ir tendence samazināties.

Kā viens no pensiju adekvātuma paaugstināšanas instrumentiem

lielākajā daļā ES dalībvalstu tiek piemērots pensiju

indeksācijas mehānisms. Latvijā valsts pensiju indeksācija

notiek reizi gadā - 1.oktobrī. Pensiju indeksācijas mērķis ir

nodrošināt piešķirto pensiju aizsardzību pret pirktspējas

krišanos un panākt to vērtības nezaudēšanu.

12.attēls

Pensiju izdevumi

un teorētiskais atvietojuma līmenis (2016-2056)

Datu avots, EPK, SAK

Pensiju indeksāciju ES dalībvalstīs balsta vai nu uz patēriņa

cenu indeksu, vai vidējā atalgojuma izmaiņām, vai arī abu šo

faktoru kombināciju. Indeksācija atbilstīgi faktiskajām patēriņa

cenu izmaiņām nodrošina pastāvīgu pirktspēju, saņemot pensiju, un

lielāku ilgtspēju, savukārt pensiju indeksācijas sasaiste arī ar

iemaksu algu summas reālajām izmaiņām valstī nodrošina arī reālu

tās pieaugumu un paaugstina pensijas adekvātumu. Tā kā relatīvā

nabadzības robeža ir saistīta ar iedzīvotāju ienākumiem,

indeksācija ar koeficientu, kas ir zemāks nekā algu pieauguma

koeficients, parasti palielina risku relatīvajai nabadzībai

pensijas vecumā. Latvijā pensiju indeksācijas sasaiste ar vidējās

apdrošināšanas iemaksu algas pieaugumu ir nodrošināta kopš

2015.gada, regulāri pārskatot un palielinot procentuālo

īpatsvaru. Vispārējā kārtībā pensijas vai tās daļu, kas

nepārsniedz 50% no iepriekšējā kalendārā gada vidējās

apdrošināšanas iemaksu algas valstī, pārskata, tām piemērojot

indeksu, ko veido faktiskais patēriņa cenu indekss un 50% no

apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem.

Lai palielinātu pensiju adekvātumu, pēdējos gados veiktās

izmaiņas pensiju indeksācijas nosacījumos:

Palielināta valsts sociālās apdrošināšanas vidējās iemaksu

algas pieauguma ietekme, īpaši pensionāriem ar lielāku darba

stāžu - pensiju indeksācijā piemēro 60% no apdrošināšanas

iemaksu algu summas reālā pieauguma procentiem, ja

apdrošināšanas stāžs ir no 30 - 39 gadiem (kā arī pensijām,

kas piešķirtas par darbu kaitīgos un smagos vai sevišķi

kaitīgos un smagos darba apstākļos), 70% - ja apdrošināšanas

stāžs ir no 40 līdz 44 gadiem, 80% - ja apdrošināšanas stāžs

ir 45 un vairāk gadu;

Kopš 2019.gada indeksāciju piemēro arī piemaksām pie tām

vecuma un invaliditātes pensijām, kas piešķirtas līdz

2011.gada 31.decembrim, nosakot jaunu apmēru katram

apdrošināšanas stāža gadam līdz 1995.gada 31.decembrim.

Ikgadējā pensiju indeksācijā piemaksas apmēru pārskata,

piemērojot faktisko patēriņa cenu indeksu un 50% no

apdrošināšanas iemaksu algu summas reālā pieauguma

procentiem. Piemaksas saņēmēju skaits - 78% no visiem vecuma

un 45% no visiem invaliditātes pensiju saņēmējiem.

Pensiju indeksācijas rezultātā vidējais pensijas apmērs

2014.gadā pieauga par 2,74%, 2015.gadā par 1,58%, 2016.gadā par

1,86%, 2017.gadā par 4,39%, 2018.gadā par 5,09% - 7,20% un

2019.gadā par 7,19% - 9,77%, skarot aptuveni 530 tūkst.

pensionāru. Lai nodrošinātu lielāku pensiju adekvātumu un pensiju

apmēra pieaugumu, kas būtu līdzvērtīgs atalgojuma pieaugumam

valstī, vidējā termiņā nepieciešams virzīties uz pensiju

pārskatīšanu, ņemot vērā 100% no apdrošināšanas iemaksu algu

summas reālā pieauguma procentiem.

Latvijā, sākotnēji kā pagaidu instruments, pensiju adekvātuma

palielināšanai 2006.gadā tika ieviesta piemaksa vecuma un

invaliditātes pensijas saņēmējiem par apdrošināšanas stāžu,

kas uzkrāts līdz 1995.gada 31.decembrim un ņemts vērā, piešķirot

(pārrēķinot) pensiju. Piemaksas ieviešanas mērķis bija uzlabot

materiālo nodrošinājumu pensionāriem ar nelielām pensijām un

lielu apdrošināšanas stāžu. To piešķiršana bija paredzēta uz

laiku līdz 2010.gadam, tomēr šo termiņu pagarināja līdz 2011.gada

31.decembrim un piemaksu sāka piešķirt bez ierobežojumiem pie

visām vecuma un invaliditātes pensijām, radot papildu slogu

speciālajam budžetam. Tādējādi ar 2012.gada 1.janvāri piemaksas

pie pensijas par nostrādātajiem gadiem līdz 1995.gada

31.decembrim no jauna vairs nepiešķir, taču turpina izmaksāt

iepriekš piešķirtās piemaksas. Piemaksu pie pensijas pēc

2012.gada nosaka tikai tajos gadījumos, kad vecuma pensiju

piešķir invaliditātes pensijas vietā un jau iepriekš (līdz

2012.gadam) pie invaliditātes pensijas bija piešķirta piemaksa.

Šādā gadījumā piemaksu pie vecuma pensijas izmaksā uz noteikto

invaliditātes laiku. Sākot ar 2014.gadu piemaksas izmaksā no

valsts pamatbudžeta līdzekļiem.

2019.gadā VSAA uzskaitē bija 342,8 tūkst. vecuma pensiju un

31,7 tūkst. invaliditātes pensiju saņēmēji, kuriem tika izmaksāta

arī piemaksa pie pensijas. Savukārt 108,7 tūkst. vecuma un 44,4

tūkst. invaliditātes pensiju saņēmēju piemaksa pie pensijas nav

piešķirta, lai arī viņiem ir apdrošināšanas stāžs līdz 1995.gada

31.decembrim. Lai novērstu nevienlīdzīgu attieksmi pret vecuma un

invaliditātes pensiju saņēmējiem, ir jānodrošina piemaksas pie

pensijas piešķiršana tām personām, kurām vecuma vai invaliditātes

pensija piešķirta pēc 2012.gada 1.janvāra.

EK stratēģiskajos dokumentos dzimumu līdztiesības jomā

sieviešu nabadzības mazināšana primāri tiek skatīta kontekstā ar

sieviešu un vīriešu darba samaksas un ieņēmumu atšķirību

mazināšanu, kā arī vienlīdzīgām iespējām darba tirgū. Kā papildus

risināmais jautājums dalībvalstīm tiek izcelta nepieciešamība

savlaicīgi reaģēt uz cēloņiem, kas ietekmē atšķirību

veidošanos vīriešu un sieviešu pensijās, tādā veidā

palielinot nabadzības risku, īpaši vecumdienās. EP secinājumos

"Sievietes un nabadzība"46 ir uzsvērts, ka

korelācija starp dzimumu un nabadzību nav vērtējama un

analizējama kā vienkārši atšķirības starp dzimumiem noteiktos

nabadzības radītājos. Secinājumos ES dalībvalstis tiek aicinātas

integrēt vīriešu un sieviešu vienlīdzīgu iespēju un tiesību

principu visos uz nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu

vērstajos politikas pasākumos (nodrošinot sinerģiju ar pārējām

politikas jomām), kā arī pasākumos, kas mazina vai ietekmē

pensiju atšķirības nākotnē, un nodrošina adekvātu sociālo

aizsardzību sievietēm nabadzības situācijā. Latvijas

prezidentūras ES Padomē izstrādātajos Padomes secinājumos

"Vienlīdzīgas ienākumu gūšanas iespējas sievietēm un

vīriešiem - sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības

novēršana" (apstiprināti 2015.gada 18.jūnijā) dalībvalstis

tiek aicinātas izstrādāt visaptverošus pasākumus, ar ko novērš

visus dažādos sieviešu un vīriešu pensiju atšķirības cēloņus.

Sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības, līdzdalības

darba tirgū atšķirības, aprūpes pienākumu sadalījums ir iemeslu

kopums, kas nosaka atšķirības arī sieviešu un vīriešu pensiju

apmēros. Vairākos pētījumos47 secināts, ka vēl arvien

sievietes bērnu un citu ģimenes locekļu aprūpē iesaistās biežāk

nekā vīrieši, līdz ar to arī sieviešu nodarbinātību šādi faktori

ietekmē vairāk nekā vīriešu nodarbinātību. Rezultātā sievietes -

biežāk nekā vīrieši - saskaras ar profesionālās darbības

pārtraukumiem, viņu karjeras un ienākumu izaugsmes iespējas ir

ierobežotākas un viņas, biežāk nekā vīrieši, izvēlas strādāt

nepilnas slodzes darbu (2020.gadā no visiem nepilnu darbalaiku

strādājošajiem 60.9% bija sievietes)48. Jāņem arī

vērā, ka sievietes visbiežāk izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu,

kura laikā apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas nevis no pilna

pabalsta apmēra, bet gan tikai no 171 eiro, kas kopumā ietekmē

nākotnes pensijas vai īstermiņa pabalstu apmērus. 2016.gadā

pensiju atšķirība starp sievietēm un vīriešiem veidoja 16,8%,

savukārt 2018.gadā -14,8%.49 Vienlaikus jānorāda, ka

pieaug arī atšķirība starp jaunpiešķirto vecuma pensiju apmēriem

sievietēm un vīriešiem. Ja 2014.gadā jaunpiešķirto vecuma pensiju

apmēru atšķirība starp sievietēm un vīriešiem bija ļoti neliela -

0,63% (278,23 eiro sievietēm un 279,99 eiro vīriešiem), tad

2019.gadā tā bija pieaugusi līdz 6,85% (391,00 eiro sievietēm un

417,77 eiro vīriešiem). Apzinoties nepieciešamību domāt par

pensiju pietiekamības jautājumu, tiek strādāts pie dažādām

iniciatīvām, kuras palielinātu pensijas apmēru un varētu

potenciāli mazināt nabadzības riska atšķirības starp vīriešiem un

sievietēm vecumdienās, tostarp darba un ģimenes dzīves

līdzsvarošanas pasākumiem. Vienlaikus ņemot vērā, ka ieviestā

pensiju sistēma ir balstīta uz ne tikai uz paaudžu solidaritātes

principu, bet arī uz dzimumu solidaritātes principu, ar to

saprotot, ka vecuma pensija kā sievietēm, tā vīriešiem ir

aprēķināma vienādi. Tādējādi G koeficients jeb laika posms

(gados), par kuru no pensijas piešķiršanas gada tiek plānota

vecuma pensijas izmaksa, un, kuru ņem vērā aprēķinot vecuma

pensiju, abiem dzimumiem tiek noteikts vienāds.

Tā kā materiālā nodrošinājuma un nabadzības mazināšanas

jautājumi primāri skatāmi kontekstā ar darba tirgus,

nodarbinātības un ekonomiskās neatkarības aspektiem un to ietekmi

uz personas dzīves un ienākumu līmeni, šajā nodaļā kā

izaicinājumi ir skatāmi 3.1.un 3.2. nodaļā identificētie

izaicinājumi.

4.3 Speciālie

nodokļu režīmi

Tā kā valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi ir tieši

atkarīgi no personas veikto iemaksu apmēra, būtiska nozīme

atbalsta adekvātuma nodrošināšanā kā īstermiņā, tā vidējā un

ilgtermiņā ir tam, kādam nodokļu režīmam ir pakļauta persona un

kāds ir iemaksu veikšana objekts. Lai gan Latvijā lielāko

obligāti sociāli apdrošināto personu īpatsvaru veido darba

ņēmēji, par kuriem valsts sociālās apdrošināšanas obligātās

iemaksas (turpmāk - VSAOI) tiek veiktas vispārējā kārtībā (86%)

un kuri tiek apdrošināti pret visiem riskiem, joprojām relatīvi

liels ir to iemaksu veicēju īpatsvars, kas nevar saņemt atbalstu

visu sociālo risku iestāšanās gadījumā.

Personas, kas maksā sezonas laukstrādnieku ienākuma

nodokli, ir pakļautas tikai pensiju apdrošināšanai, tāpat šīm

personām ir tiesības brīvprātīgi pievienoties pensiju

apdrošināšanai. Taču VSAOI par šo personu tiek veiktas, ja tās

gūtie ienākumi kalendārajā mēnesī pārsniedz 70 eiro.

2019.gadā sociāli apdrošināto sezonas laukstrādnieku ienākuma

nodokļa maksātāju skaits bija 2100 personas (paralēli darba

ņēmēja statusā - 915) no tām 38 personām bija piešķirta valsts

vecuma pensija un vidējais VSAOI objekts bija 153,48 eiro

mēnesī.

2018.gadā veiktais pirmais sezonas laukstrādnieku ienākuma

nodokļa režīma izvērtējums50 atklāja, ka minētais

režīms izvirzītos mērķus sasniedz tikai daļēji, jo sezonas

laukstrādnieku ienākuma palielinājums, kāds tas bija novērojams

laika periodā no 2015.gada līdz 2017.gadam, negarantēs iespēju

sezonas laukstrādniekiem, kas saņem tikai sezonas laukstrādnieku

ienākumu, saņemt vecuma pensiju. Apdrošināto sezonas

laukstrādnieku VSAOI objekts 14% gadījumu bija no vidējās darba

samaksas valstī un 33% gadījumu - no valstī noteiktās minimālās

mēneša darba algas. Tāpēc, ja personai VSAOI objekts veidosies

tikai no sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokļa, tad iemaksas

nav pietiekamas, lai nodrošinātu uzkrājumu minimālās vecuma

pensijas apmēram, tāpat arī persona, veicot tikai sezonas

laukstrādnieku ienākuma nodokli, pie esošā nodarbinātības perioda

ierobežojuma nevar savākt nepieciešamo minimālo apdrošināšanas

stāžu, kas dod tiesības uz vecuma pensiju. Ņemot vērā iepriekš

minētos izvērtējuma rezultātus, nav plānota sezonas

laukstrādnieku ienākuma nodokļa režīma paplašināšana vai tajā

ietverto kritēriju palielināšana attiecībā uz maksimālo ienākumu

vai nodarbinātības dienu skaitu.

Mikrouzņēmumu nodoklis tika ieviests 2010.gadā, lai

ekonomiskās krīzes periodā atvieglotu uzņēmējdarbības uzsākšanu

un mazinātu bezdarba pieaugumu. Pēc ekonomiskās situācijas

stabilizēšanās Latvijā vairākkārt ir aktualizēts jautājums par

šāda nodokļu maksāšanas režīma nepieciešamību, īpaši kontekstā ar

mikrouzņēmumos nodarbināto personu sociālo aizsardzību. Pēdējos

gados ir veiktas būtiskas izmaiņas Mikrouzņēmumu nodokļa

likumā, lai palielinātu mikrouzņēmumā strādājošo sociālo

aizsardzību, kā arī sekmētu šo uzņēmumu iekļaušanos vispārējā

nodokļu režīmā. No 2018.gada maksimālais mikrouzņēmumu gada

apgrozījums var būt 40 000 eiro. Savukārt tie nodokļu maksātāji,

kuru apgrozījums 2018. vai 2019. gadā ir lielāks par 40 000 eiro,

taču nepārsniedz 52 000 eiro, ir tiesīgi nepiemērot 20% MUN likmi

apgrozījuma ierobežojuma pārsniegumam virs 40 000 eiro, ja to

apgrozījums 2017. gadā vai 2016. gadā pārsniedza 40 000 eiro. Lai

uzņēmums varētu saglabāt mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusu,

tajā strādājošie darbinieki drīkst būt tikai viena mikrouzņēmuma

darbinieki. Ja uzņēmumā strādājošais darbinieks vienlaikus tiks

nodarbināts arī citos mikrouzņēmumos, tad šiem mikrouzņēmumiem

papildus 15% mikrouzņēmumu nodokļa likmei jāpieskaita divi

procentpunkti par katru šādu darbinieku. Savukārt no 2020.gada

šāds uzņēmums zaudē mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusu un

tam būs jāizvēlas cits nodokļu nomaksas režīms. No 2018.gada no

mikrouzņēmumu nodokļa 80%51 tiek novirzīti valsts

sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Maksimālais

ienākums mikrouzņēmuma darbiniekam nevar pārsniegt 720 eiro

mēnesī. Mikrouzņēmuma darbinieks var brīvprātīgi pievienoties

valsts sociālajai apdrošināšanai. Mikrouzņēmumu darbinieku

iemaksu objekts 2019.gadā vidēji mēnesī ir ap 50% no valstī

noteiktās minimālās darba algas. Tādējādi mikrouzņēmumu

darbinieku veiktās iemaksas nav pietiekamas, lai nodrošinātu

uzkrājumu minimālās vecuma pensijas apmēram, un nodokļu

maksātājiem, kuri maksā iemaksas vispārējā kārtībā, būs faktiski

jāuztur mikrouzņēmumu darbinieki, tiem sasniedzot pensijas

vecumu.

2020.gada 26.novembrī Saeimā tika pieņemts Grozījumi

Mikrouzņēmumu nodokļa likumā, lai no 2021.gada pakāpeniski

ierobežotu mikrouzņēmumu nodokļa režīmu. No 2021.gada

mikrouzņēmumu nodokli var attiecināt tikai uz vienu personu -

mikrouzņēmumu īpašnieku un mikrouzņēmumu nodokļa likme

apgrozījumam līdz 25 000 eiro gadā ir 25%, bet par apgrozījuma

pārsniegumu virs 25 000 eiro gadā - 40%, kas sadalās: 80% VSAOI

un 20% iedzīvotāju ienākuma nodokli. 2020.gada 27.novembrī Saeima

pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par valsts sociālo

apdrošināšanu"", ar kuru no 2021.gada 1.jūlija nosaka

arī mikrouzņēmumu darbiniekam minimālo VSAOI objektu (ja

mikrouzņēmuma apgrozījums būs mazāks par minimālās algas apmēru,

no starpības starp minimālo algu un mikrouzņēmuma apgrozījumu būs

jāveic VSAOI 10% pensiju apdrošināšanai. Par mikrouzņēmumu

darbiniekiem VSAOI būs jāveic vispārējā kārtībā).

2019.gadā mikrouzņēmumu darbinieku skaits bija 92016 personas

(paralēli ir arī statuss darba ņēmējs - 46100), no tām personas,

kurām ir piešķirta valsts vecuma pensija - 225 un vidējais VSAOI

objekts bija 216,67 eiro mēnesī.

Patentmaksas maksātāji52 ir pakļauti tikai

pensiju un invaliditātes apdrošināšanai. Patentmaksa ir valsts

noteikts vienots fiksēts maksājums, kas ietver iedzīvotāju

ienākuma nodokli un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās

iemaksas par fiziskās personas saimniecisko darbību. Patentmaksas

apmēri ir no 50 līdz 100 eiro mēnesī, no kuras maksājuma 67 %

tiek ieskaitīti valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā

budžetā. Tā kā patentmaksas maksātājiem reģistrētie iemaksu

objekti ir mazi (robežās no 127,86 eiro līdz 274,70 eiro mēnesī

atkarībā no patentmaksas lieluma), patentmaksas maksātājs uzkrāj

savu apdrošināšanas periodu, taču iemaksu objektu ietekme uz

vecuma vai invaliditātes pensijas apmēru ir neliela.

2020.gada 27.novembrī Saeima pieņēma grozījumus likumā

"Par iedzīvotāju ienākuma nodokli", lai no 2021.gada

sašaurinātu speciālo režīmu patentmaksātājiem, proti, no

2021.gada tiek saglabātas tikai samazinātās patentmaksas, kuru

maksātāji var būt personas, kurām piešķirta vecuma pensija, un

personas ar 1. vai 2.grupas invaliditāti. 2019.gadā

patentmaksātāju skaits bija 4515 personas (paralēli ir arī

statuss darba ņēmējs - 1767), no kurām personas, kurām piešķirta

valsts vecuma pensija - 5, un vidējais VSAOI objekts bija 165,00

eiro mēnesī.

Pašnodarbināto apdrošināšana pret sociālajiem riskiem

ir atkarīga no to gūtajiem ienākumiem. Līdz 2018.gadam

pašnodarbināta persona veica VSAOI tad, ja viņa ienākumi

sasniedza valstī noteikto minimālo darba algu mēnesī. No

2018.gada, ja pašnodarbinātā ienākums visa kalendāra gada laikā

nesasniedz 50 eiro, tad VSAOI var neveikt. Ja ienākums mēnesī

nesasniedz minimālās algas apmēru, no ienākumiem jāveic VSAOI 5%

pensiju apdrošināšanai. Savukārt pašnodarbinātajiem, kuru

ienākums mēnesī sasniedz un pārsniedz minimālās algas apmēru, no

brīvi izraudzīta objekta, kas nav mazāks par minimālās algas

apmēru, jāveic VSAOI un persona ir pakļauta pensiju

apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, vecāku

apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un

veselības apdrošināšanai, bet nav pakļauta bezdarba un nelaimes

gadījumu darbā apdrošināšanai.

No 2018.gada 1.janvāra, kopš ieviesa 5% VSAOI likmi pensiju

apdrošināšanai pašnodarbinātajam un noteica jaunu objektu, kuram

piemēro šo 5% likmi, pašnodarbināto, kuri iesnieguši

pašnodarbinātā ziņojumu, skaits ir būtiski palielinājies..

No 2021.gada 1.janvāra pašnodarbinātajiem vispārējā gadījumā

tiek samazināta VSAOI likme no 32,15% uz 31,07%. No 2021.gada

1.jūlija stājas spēkā nosacījums par minimālo VSAOI objektu arī

pašnodarbinātajiem - ja pašnodarbinātā ienākums mēnesī būs mazāks

par minimālo algu, no ienākuma būs jāveic VSAOI 10% pensiju

apdrošināšanai. Ja pašnodarbinātā ienākums sasniegs vai pārsniegs

minimālās algas apmēru, tad vismaz no minimālās algas būs jāveic

VSAOI 31,07% un no starpības starp ienākumu un objektu, no kura

veiktas VSAOI 31,07%, ir jāveic 10% pensiju apdrošināšanai.

Minimālais VSAOI objekts ceturksnī ir 1500 eiro (500 eiro x 3).

Ja pašnodarbinātais vienlaikus ir darba ņēmējs, kura ienākums ir

mazāks par minimālo algu, tad pašnodarbinātais maksā VSAOI 10% no

faktiskā ienākuma. Tiem pašnodarbinātajiem, kuri nav vienlaikus

darba ņēmēji un kuru ienākumi nesasniedz minimālās algas apmēru,

ir iespēja maksāt no faktiskā ienākuma 10% VSAOI pensiju

apdrošināšanai.

2019.gadā pašnodarbināto skaits bija 80 296 personas (paralēli

ir arī statuss darba ņēmējs - 48 741), no tām personas, kurām

piešķirta valsts vecuma pensija - 1270, un vidējais VSAOI objekts

bija 247,68 eiro mēnesī.

Autoratlīdzību saņēmējiem apdrošināšana pret

sociālajiem riskiem ir atkarīga no to gūtajiem ienākumiem, taču

papildu izņēmumus nosaka piederība noteiktai mērķa grupai vai

personas pakļautība citiem nodokļu maksāšanas režīmiem. No

2018.gada 1.janvāra autoratlīdzības izmaksātājam no saviem

līdzekļiem no autoratlīdzības par autoratlīdzības saņēmēju veic

5% VSAOI pensiju apdrošināšanai (5% VSAOI var neveikt par

autoratlīdzības saņēmēju, kuram ir piešķirta I vai II grupas

invaliditāte, vecuma pensionāru, par autoratlīdzības saņēmēju,

kuru pastāvīgā dzīvesvieta nav Latvijas Republikā un autortiesību

mantiniekiem un citu autortiesību pārņēmējiem). Ja

autoratlīdzības saņēmējs paralēli ir darba ņēmējs un alga viņam

pie viena vai vairākiem darba devējiem kopā sasniedz vai

pārsniedz minimālās algas apmēru, tad no autoratlīdzības kā

pašnodarbinātajam VSAOI nav jāveic (neatkarīgi no saņemtā

autoratlīdzības apmēra). Jāatzīmē, ka iepriekš minētais

nosacījums par darba algu attiecas tikai uz algu, no kuras ir

veiktas VSAOI, t.i., tas neattiecas uz algu, ko persona saņem

mikrouzņēmumā vai uz ienākumu, ko persona gūst sezonas

lauksaimniecības darbā. Ja autoratlīdzības saņēmējs paralēli ir

darba ņēmējs, bet alga viņam pie viena vai vairākiem darba

devējiem kopā nesasniedz minimālās algas apmēru, tad no

autoratlīdzības, kas mēnesī sasniedz vai pārsniedz minimālās

algas apmēru, ir jāveic VSAOI kā pašnodarbinātajam.

No 2021.gada 1.jūlija līdz 2021.gada 31.decembrim

autoratlīdzības saņēmējam ir tiesības nereģistrēties kā

saimnieciskās darbības veicējam, piemērojot šādu nodokļa

maksāšanas kārtību: - autoratlīdzības izmaksātājs (kas nav

kolektīvā pārvaldījuma organizācija), ja autors nav reģistrējis

saimniecisko darbību, ietur iedzīvotāju ienākuma nodokli izmaksas

vietā, nepiemērojot izdevumu normas, un iemaksā to vienotajā

nodokļu kontā ne vēlāk kā ienākuma izmaksas mēnesim sekojošā

mēneša 23.datumā, piemērojot likmi: - autoratlīdzības ieņēmumiem

līdz 25 000 eiro - 25%; - autoratlīdzības ieņēmumiem, kas

pārsniedz 25 000 eiro, - 40%. No autoratlīdzības aprēķinātais un

iemaksātais nodoklis, kas ieturēts, piemērojot 25% un 40% likmi,

tiek sadalīts: 80 % - VSAOI un 20% - iedzīvotāju ienākuma

nodoklim. No autoratlīdzībām, ko izmaksā kolektīvā pārvaldījuma

organizācijas, VSAOI neveic. Ja autoratlīdzības līgums ir

noslēgts līdz 2020. gada 31. decembrim un samaksa atbilstoši

noslēgtajam autoratlīdzības līgumam tiek izmaksāta 2021.gadā,

attiecībā uz ienākumu no minētā autoratlīdzības līguma 2021. gadā

piemēro likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

normas redakcijā, kas bija spēkā 2020. gada 31. decembrī.

2019.gadā autoratlīdzību saņēmēju skaits bija 32 987 personas

(paralēli ir arī statuss darba ņēmējs - 27 797), no kurām 114

bija personas, kurām piešķirta valsts vecuma pensija un vidējais

VSAOI objekts bija 140,07 eiro mēnesī.

Pašnodarbināto, patentmaksātāju un autoratlīdzību saņēmēju

VSAOI veikšanas nosacījumi un zemais iemaksu objekts ir

faktori, kas tieši ietekmē šo personu sociālo nodrošinājumu.

Līdztekus jānorāda, ka aptuveni 60% no šīm personām paralēli ir

pakļauti arī citiem nodokļu maksāšanas režīmiem kā darba ņēmēji

vai pašnodarbinātie. Līdz ar to ienākums no darbības speciālajos

nodokļu režīmos un ienākumu gūšana kā pašnodarbinātajam ir

uzskatāma kā papildus ienākums pie pamatdarba.

Satversmes tiesa 2020. gada 10. jūlijā pieņēma

spriedumu53, atzīstot, ka personu ar I vai II grupas

invaliditāti nepakļaušana invaliditātes apdrošināšanai no

1998.gada 1.janvāra līdz 2002.gada 31.decembrim ir neatbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109. pantam un spēkā

neesoša no tās spēkā stāšanās brīža. Likumā "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" joprojām ir normas, kas nosaka

nodarbinātas personas ar I vai II invaliditātes grupu apdrošināt

atsevišķiem veidiem. Piemēram, autoratlīdzības saņēmēji -

personas ar I vai II grupas invaliditāti netiek sociāli

apdrošināti. Darba devējam nav jāveic obligātās iemaksas 5% no

autoratlīdzības. Ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumā

konstatēto, nepieciešams pārskatīt personu ar I un II grupas

invaliditāti - autoratlīdzības saņēmēju pakļaušanu sociālajai

apdrošināšanai.

Kā norādījusi Valsts Kontrole savā ziņojumā, nodokļu politikā

paredzētie atviegloti nodokļu režīmi (mikrouzņēmumu nodokļa

režīms, pašnodarbinātās personas, autoratlīdzības saņēmēji un

patentmaksas maksātāji), kas pieļauj VSAOI par šajos nodokļu

režīmos nodarbinātajiem veikt mazākā apmērā vai tikai noteiktos

gadījumos, darbojas pretēji valsts izvirzītajam mērķim nabadzības

mazināšanai un pakļauj šajos režīmos nodarbinātos augstākam

nabadzības riskam gan darbnespējas gadījumā, gan sasniedzot

pensijas vecumu. Turklāt ir uzsvērts, ka pēdējos gados veiktie

pasākumi šajos nodokļu režīmos nodarbināto sociālā nodrošinājuma

uzlabošanai nav pietiekami, bet šo personu sociālā nodrošinājuma

uzlabošana caur sociālo pabalstu vai sociālās palīdzības sistēmām

samazinās pieejamo atbalstu tām sociālās atstumtības riskam

pakļautajām personām, kuru iespējas gūt ienākumus no algota

darba, ir ierobežotas (piemēram, personām ar invaliditāti,

senioriem).54 Maksājot nodokļus atvieglotā režīmā,

personas ne tikai neuzkrāj apdrošināšanas stāžu un sociālās

apdrošināšanas iemaksas, kas ir priekšnoteikums dažādu sociālo

garantiju saņemšanai, bet arī līdzvērtīgi nepiedalās

solidaritātes principa īstenošanā, šo slogu noveļot uz pārējiem

sistēmas dalībniekiem, jo īpaši vispārējā nodokļu režīmā

strādājošiem.

Jaunus izaicinājumus pietiekamas un pieejamas sociālās

aizsardzības nodrošināšanā rada arī darba tirgus

transformācija, tai skaitā, digitālo risinājumu un to radītās

transformācijas iespaidā radušās jaunās ekonomikas sistēmas.

Risinājumi nestandarta nodarbināto sociālās aizsardzības

pilnveidošanai ir jāvērtē kontekstā ar Padomes 2019.gada

8.novembra ieteikumu par darbinieku un pašnodarbināto personu

piekļuvi sociālajai aizsardzībai (2019/C 387/01) (turpmāk -

Ieteikums). Padome šajā Ieteikumā aicina ES dalībvalstis

nodrošināt pienācīgas sociālās aizsardzības pieejamību visiem

darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, noteikt minimālos

standartus darbinieku un pašnodarbināto personu sociālās

aizsardzības jomā (a) bezdarbnieka pabalsti; b) slimības pabalsti

un veselības aprūpes pabalsti; c) maternitātes un līdzvērtīgi

paternitātes pabalsti; d) invaliditātes pabalsti; e) vecuma

pabalsti un apgādnieka zaudējuma pabalsti; f) pabalsti sakarā ar

nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām). Dalībvalstīm tiek

ieteikts nodrošināt pienācīgas sociālās aizsardzības pieejamību

visiem darbiniekiem neatkarīgi no nodarbinātības attiecību veida

- obligātā kārtā un pašnodarbinātām personām vismaz brīvprātīgi

un attiecīgā gadījumā obligātā kārtā augstāk minētajās jomās.

Eiropas Komisija sadarbībā ar Padomes Sociālās aizsardzības

komiteju ir uzsākusi monitoringa ietvara izstrādi Ieteikuma

ieviešanas novērtējumam, lai novērtētu ES dalībvalstu progresu

sociālās aizsardzības nodrošināšanā visiem nodarbinātajiem

Provizoriskais novērtējums55 par nestandarta

nodarbinātībā iesaistīto personu un pašnodarbināto personu

pieejamību sociālai aizsardzībai liecina, ka Latvijā 2019.gadā

aptuveni 2% no visām obligāti sociāli apdrošinātām personām ir

ierobežota pieejamība sociālai aizsardzībai (t.i., personas nav

apdrošinātas pret visiem sociālās apdrošināšanas riskiem).

VSAA un VID sniegtie statistikas dati viennozīmīgi norāda uz

būtisku problēmu sociāli apdrošināto personu sociālajā

nodrošinājumā, it īpaši to personu vidū, kuras VSAOI veic no

objekta, kas mazāks par minimālo algu (skat. 13.attēlu).

Iestājoties apdrošināšanas riskam, cilvēks saņem nesamērīgi zemu

pensiju vai pabalstu, turklāt liela daļa personu pašas

nenodrošina sev pat minimālo vecuma pensiju, t.i., citiem

jāpiedalās tās finansēšanā. Ņemot vērā zemo sociālo nodrošinājumu

sociāli apdrošināto personu vidū, jo īpaši to personu vidū, kuras

pašas veic saimniecisko darbību un maksā sociālās apdrošināšanas

iemaksas kā pašnodarbinātie, patentmaksātāji, autoratlīdzību

saņēmēji, kā arī dažādās nestandarta nodarbinātības formās,

paredzams, ka nākotnē aprēķināto pensiju apmērs būs ļoti zems un

tādējādi pieaugs valsts garantēto minimālās vecuma pensijas

saņēmēju skaits, radot papildu slodzi valsts pensiju speciālā

budžetā. Jau šobrīd aptuveni 14% pensionāru saņem valsts

garantēto minimālo vecuma pensiju.

13.attēls

Datu avots: VSAA

2019.gadā 32,7% no sociāli apdrošinātām personām VSAOI objekts

bija mazāks par Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša

darba algas apmēru.56 Savukārt, 49,7% jeb pie 46,2

tūkst. darba devēju vismaz viens darba ņēmējs sešus mēnešus bija

saņēmis darba ienākumus mazākus par minimālo mēneša darba algu.

14,5% darba ņēmēju, kas bija darba attiecībās ar šiem darba

devējiem, vismaz sešus mēnešus saņēmuši darba ienākumus mazākus

par minimālo mēneša darba algu. To vidējie darba ienākumi bija

212 eiro mēnesī.57

COVID-19 pandēmijas radītā krīze pastiprināja problēmas, ko

rada VSAOI veikšana no zemiem ienākumiem, īpaši speciālajos

režīmos nodarbinātām personām, un nepietiekama aizsardzība

sociālo risku iestāšanās gadījumā. Covid-19 pandēmijas skartajiem

uzņēmumiem un darbiniekiem sniegtā finansiālā atbalsta (dīkstāves

pabalsts) analīze parāda, ka piešķirtais dīkstāves pabalsta

vidējais apmērs darbiniekiem bija 383 eiro, bet pašnodarbinātām

personām - 338 eiro. Apmēram 60% no darba ņēmējiem un 68%

pašnodarbināto piešķirtais dīkstāves pabalsts bija mazāks par

Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas apmēru,

bet maksimāli noteikto dīkstāves pabalsta apmēru 700 eiro mēnesī

saņēma tikai 16,6% darba ņēmēju un 17,8%

pašnodarbināto.58 Turklāt nodokļu parāda esamība, kā

arī aprēķināto nodokļu un deklarēto VSAOI ārkārtīgi zemais

līmenis, kas nesasniedza atbalsta sniegšanas nosacījumos

noteiktos sliekšņus, bija galvenie dīkstāves pabalsta iesniegumu

atteikuma iemesli.59 Laika posmā no marta līdz jūnijam

atteikto dīkstāves pabalsta iesniegumu īpatsvars darba ņēmējiem

svārstījās no 9% - 30%, bet pašnodarbinātajiem no 7% - 45%.

Ņemot vērā identificētās problēmas, 2020.gada 27.novembrī

Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par valsts

sociālo apdrošināšanu"", no 2021.gada 1.jūlija ieviešot

minimālo VSAOI objektu.

No 2021.gada ir samazināta VSAOI likme darba ņēmējiem

vispārējā gadījumā par vienu procentpunktu - no 35,09% līdz ir

34,09 %. Tāpat no 2021.gada 1.janvāra, ievērojot pārejas periodu

līdz 2021.gada 30.jūnijam, mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs ir

sociāli apdrošināms kā pašnodarbinātais, bet mikrouzņēmuma

darbinieki - kā darba ņēmēji vispārējā gadījumā. No 2021.gada

1.jūlija savukārt paredzēts ieviest VSAOI objekta minimumu.

Minimālās VSAOI varēs nemaksāt vairākas iedzīvotāju grupas,

piemēram, personas, kas sasniegušas pensijas vai izdienas

pensijas vecumu; personas ar I un II grupas invaliditāti, u.c. No

2021.gada 1.jūlija līdz 31.decembrim autoratlīdzības izmaksātājs

no autoratlīdzības ieturēs 25%, kas sadalās 80% valsts sociālās

apdrošināšanas obligātajām iemaksām un 20% iedzīvotāju ienākuma

nodoklim. Autoratlīdzības saņēmējs tiks apdrošināts ne tikai

pensiju apdrošināšanai, bet arī invaliditātei, slimībai,

maternitātei, paternitātei un veselībai.

Ierosinātās izmaiņas no vienas puses uzlabos iedzīvotāju

sociālo nodrošinātību gan saskaroties ar īstermiņa riskiem

(slimība), gan nākotnes perspektīvā varētu būt pozitīva ietekme

uz pensijas adekvātumu. Taču jārēķinās, ka iedzīvotāju spēja

nomaksāt obligātās sociālās iemaksas noteiktā apmērā, lielā mērā

ir atkarīga no nodarbinātības formas un regularitātes. Ekspertu

vērtējumā piedāvātais risinājums nav līdz galam izsvērts un rada

risku, ka darba devēji nebūs ieinteresēti veidot pusslodzes darba

vietas.

4.4 Valsts

sociālās apdrošināšanas pabalsti

Valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu mērķis ir garantēt

ienākumu aizvietojumu, zaudējot ienākumus no darba, kā arī

pārejošas darba nespējas, darbspēju zaudējuma vai nāves gadījumā.

Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros tiek nodrošināti

šādi sociālās apdrošināšanas pabalstu veidi: maternitātes

pabalsts, paternitātes pabalsts, vecāku pabalsts, slimības

pabalsts, bezdarbnieka pabalsts, atlīdzība par darbspēju

zaudējumu, apbedīšanas pabalsts (skat. 3.pielikuma 4.tabulu).

Būtiskākās izmaiņas valsts sociālās apdrošināšanas

pabalstos 2014.-2020.gadā ir saistītas ar:

1) Krīzes periodā noteikto slimības,

maternitātes, paternitātes, bezdarbnieku pabalstu izmaksājamo

apmēru ierobežojumu atcelšanu;

2) Kvalifikācijas perioda ieviešanu

pabalsta saņemšanai:

Kvalifikācijas periods īstermiņa pakalpojumiem galvenokārt

tiek noteikts, lai novērstu pakalpojumu ļaunprātīgu izmantošanu,

un atbilstoši Eiropas Padomes Sociālās drošības kodeksam (Code of

Social Security, Council of Europe) pabalsts attiecīgajā riska

gadījumā ir jānodrošina vismaz aizsargātajai personai, kura ir

uzkrājusi tādu kvalifikācijas periodu, kāds varētu tikt uzskatīts

par pietiekamu, lai izvairītos no ļaunprātīgas tiesību

izmantošanas. Latvijā kvalifikācijas periods līdz 2019.gada

31.decembrim bija noteikts bezdarbnieka pabalsta (sociālās

iemaksas bezdarba gadījumam veikušas ne mazāk kā 12 mēnešus

pēdējo 16 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas

dienas60) un slimības pabalsta gadījumā (sociālās

iemaksas slimības apdrošināšanai jābūt veiktām ne mazāk kā 3

mēnešus pēdējo 6 mēnešu periodā vai 6 mēnešus pēdējo 24 mēnešu

periodā pirms mēneša, kurā iestājies apdrošināšanas

gadījums61).

Izvērtējot īstermiņa pakalpojumu piešķiršanas nosacījumus un

dinamiku ilgākā laika periodā, bija konstatētas

problēmsituācijas:

persona ir bijusi nodarbināta un ilgstoši veikusi sociālās

iemaksas, bet tieši apdrošināšanas gadījuma iestāšanās brīdi

nav sociāli apdrošinātā persona, kā rezultātā tai nav tiesību

uz attiecīgo pabalstu;

persona noslēdz darba tiesiskās attiecības vai iegūst

pašnodarbinātā statusu (bieži vien formālas) īsi pirms

attiecīgā apdrošināšanas gadījuma iestāšanās, ar darba devēja

starpniecību deklarē vai veic sociālās iemaksas dažus

mēnešus, kā rezultātā iegūst tiesības uz attiecīgo

pabalstu.

Līdzīgi arī mikrouzņēmuma gadījumā persona reģistrējas VID kā

saimnieciskās darbības veicējs mikrouzņēmuma nodokļu režīmā,

sociālās apdrošināšanas iemaksas neveicot nevienu dienu.

Iestājoties kādam no minētajiem riskam, personai saskaņā ar

šobrīd spēkā esošo likumdošanu ir tiesības uz pakalpojumu -

maternitātes un paternitāte pabalsts tiks aprēķināts 70% apmērā

no valstī noteiktās mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas

(2019.gadā - 908,89 eiro), savukārt vecāku pabalsts tiks

aprēķināts 40% apmērā no valstī noteiktās mēneša vidējās

apdrošināšanas iemaksu algas.

Rezultātā veidojās netaisnīga situācija attiecībā pret tām

personām, kuras godīgi ilgtermiņā veikušas sociālās

apdrošināšanas iemaksas. Minēto problēmu risinājumam,

kvalifikācijas periods, sākot ar 2020.gada 1.septembri noteikts

arī tādiem īstermiņa sociālās apdrošināšanas pabalstiem, kā

maternitātes, paternitātes un vecāku pabalsts.

3) Stingrāku nosacījumu ieviešanu bezdarbnieka pabalsta

saņemšanai gan attiecībā uz izmaksas periodu, gan pabalsta

apmēru62;

4) Slimības pabalsta izmaksas

nosacījumu pilnveidošana,

lai sniegtu atbilstošāku atbalstu personām, kuras kopj slimu

bērnu vecumā līdz 18 gadiem, kuram diagnosticēta smaga

saslimšana (šādos gadījumos ir jābūt valsts SIA

"Bērnu klīniskās universitātes slimnīca" ārstu

konsīlija atzinumam par vecāka nepārtrauktas klātbūtnes

nepieciešamību smagas saslimšanas dēļ)63, vai par

bērnu, kuram ir piešķirts bērna ar invaliditāti kopšanas

pabalsts.64 Savukārt no 2021.gada 1.janvāra ir

pagarināts slimības pabalsta izmaksas ilgums līdz darbnespējas 30

dienai situācijā, ja bērns vecumā līdz 14 gadiem kopjams traumas

dēļ, kas saistīta ar kaulu lūzumu.

5) Paaugstināta atsevišķu sociālo pabalstu saņēmēju sociālā

aizsardzība vecuma, invaliditātes un bezdarba

gadījumā65.

Analizējot sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanas

nosacījumus, kā būtiskākie izaicinājumi un identificētās

problēmas, kas potenciāli var ietekmēt sistēmiskas izmaiņas

vidējā termiņā, jānorāda: