17. pants

1Vērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

2nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

3pārbauda, vai šos mērķus nevar sasniegt ar citiem, personas

4tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat

5iedarbīgi.

6Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka leģitīmo mērķi var sasniegt

7ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli - katra

8gadījuma individuālu vērtēšanu, ņemot vērā arī izdarītā

9noziedzīgā nodarījuma rezultātā radītā personas vai sabiedrības

10interešu apdraudējuma raksturu un kaitīguma pakāpi, kā arī laiku,

11kas pagājis pēc nodarījuma. Saeima šādam viedoklim nepiekrīt un

12norāda, ka par leģitīmā mērķa sasniegšanu liecina vispārēja

13personu un sabiedrības uzticēšanās tiesu ekspertiem un nekādi

14citi līdzekļi nevar padarīt par nebijušu tiesu eksperta amatam

15neatbilstošu rīcību.

1617.1. Apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums

17neparedz konkrēta gadījuma individuālu vērtēšanu, neparedz

18izņēmumus un ir noteikts uz mūžu.

19Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka uz mūžu noteikti

20ierobežojumi izslēdz prezumpciju, ka persona dzīves laikā spēj

21mainīties un mainīt savu uzvedību. Šādi ierobežojumi ir

22attaisnojami tikai gadījumos, kad iepriekš nodarītais pēc būtības

23ir nesavienojams ar konkrēto tiesību īstenošanu (sal.:

24Satversmes tiesas 2024. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr.

252023-44-01 14.1. punkts).

26Tādējādi Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētajā

27regulējumā ietvertais ierobežojums ir nepieciešams noteiktajā

28apmērā. Proti, vai visos gadījumos, kad persona ir saukta pie

29kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet

30kriminālprocess pret personu izbeigts uz nereabilitējoša pamata,

31ir atzīstams, ka šādas personas kļūšana par tiesu ekspertu var

32mazināt sabiedrības uzticēšanos tiesu eksperta profesijai un

33tiesas spriešanas procesam kopumā. Satversmes tiesai

34jāpārliecinās arī par to, vai apstrīdētais regulējums ir

35vienīgais līdzeklis, ar ko var sasniegt pamattiesību ierobežojuma

36leģitīmos mērķus.

3717.2. 2016. gada 11. februārī pieņemtā Tiesu ekspertu

38likuma anotācijā skaidrots nevainojamas reputācijas jēdziens,

39norādot, ka tas pēc būtības izslēdz normatīvo aktu pārkāpuma

40pieļaujamību neatkarīgi no nodoma vai pārkāpuma smaguma (sk.

41likumprojekta Nr. 68/Lp12 "Tiesu ekspertu likums"

42sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju). Pieejams:

43saeima.lv). Tādējādi likumā tika ietverts ierobežojums, kas

44liedz būt par tiesu ekspertu personai, kura saukta pie

45kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess izbeigts uz

46personu nereabilitējoša pamata, neatkarīgi no tā, vai noziedzīgs

47nodarījums izdarīts tīši vai aiz neuzmanības.

48Savukārt ar Grozījumiem ierobežojums tika attiecināts tikai uz

49personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par tīša

50noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Izmaiņas tika pamatotas ar to,

51ka citi Tiesu ekspertu likumā paredzētie tiesu eksperta amata

52ieņemšanas ierobežojumi jau bija saistīti ar tīša noziedzīga

53nodarījuma izdarīšanu, kā arī nepieciešamību noteikt regulējumu,

54kas būtu līdzīgs uz citām ar tiesu funkciju izpildi saistītām

55profesijām attiecinātajam regulējumam. Grozījumu likumprojekta

56anotācijā arī norādīts, ka attiecībā uz tiesu ekspertiem

57individuāls vērtējums tādos gadījumos, ja attiecīgā persona ir

58izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, nespētu sasniegt leģitīmo

59mērķi tādā pašā kvalitātē, jo nenovērstu vērtību konfliktu, kas

60rodas tad, ja tiesu eksperts ir izdarījis tīšu noziedzīgu

61nodarījumu (sk. likumprojekta Nr. 526/Lp14 "Grozījumi

62Tiesu ekspertu likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma

63ziņojumu (anotāciju). Pieejams: saeima.lv).

64Grozījumu nepieciešamība tika apspriesta Saeimas Juridiskās

65komisijas sēdēs. Tika aplūkota arī iespēja visos gadījumos, kad

66izdarīts noziedzīgs nodarījums, vērtēt, vai šis fakts objektīvi

67traucē veikt tiesu eksperta funkcijas. Tieslietu ministrija, kas

68bija izstrādājusi Grozījumu projektu, norādīja, ka tikusi

69pieļauta iespēja noteikt tādu regulējumu, kas paredzētu

70individuālā izvērtējuma komisiju, taču minētais risinājums netika

71iekļauts likumprojektā (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2024.

72gada 21. februāra sēdes audioierakstu. Pieejams:

73saeima.lv).

74Tādējādi likumdevējs, pieņemot Grozījumus, ir vērtējis un

75pamatojis nepieciešamību saglabāt ierobežojumu attiecībā uz tām

76personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par tīša

77noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet pret kurām kriminālprocess

78izbeigts uz nereabilitējoša pamata.

7917.3. Tiesu eksperta pienākums ir veikt ekspertīzi

80pilnā apjomā, sniedzot zinātniski pamatotu un objektīvu tiesu

81eksperta atzinumu, lai atbildētu uz ekspertīzes noteicēja

82uzdotajiem jautājumiem (sk. Tiesu ekspertu likuma 1. panta 3.

83punktu un 14. panta otrās daļas 1. punktu). Tiesu eksperts

84pilda nozīmīgu funkciju pirmstiesas izmeklēšanas un tiesas

85spriešanas procesā, un šī funkcija ir galvenokārt saistīta ar

86viņa speciālajām zināšanām un pieredzi kādā konkrētā nozarē

87(sk. Tiesu ekspertu likuma 1. panta 2. punktu).

88Tiesu eksperta atzinumu procesa virzītājs pirmstiesas

89izmeklēšanā un tiesa izmanto kā vienu no pierādījumiem, lai

90nonāktu pie taisnīga lietas rezultāta. Tomēr tiesu eksperta

91atzinumam nav augstākas ticamības kā citiem pierādījumiem.

92Jebkura pierādījuma, arī eksperta atzinuma, ticamība pārbaudāma,

93aplūkojot visus procesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par

94faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā (sal.: Senāta 2022.

95gada 20. janvāra lēmuma lietā Nr. SKK-22/2022 (11380033718)

966.2. punkts). Tādējādi tiesu eksperta atzinums procesa

97virzītājam pirmstiesas izmeklēšanā un tiesai nav saistošs tādā

98veidā, ka tie savu nolēmumu varētu pamatot tikai ar tiesu

99eksperta atzinumu. Turklāt, kā to paredz arī Tiesu ekspertu

100ētikas kodeksa 10. un 18. punkts, tiesu eksperts nedrīkst vērtēt

101lietas juridiskos aspektus un norādīt iespējamo lietas

102iznākumu.

103Tieslietu ministrija Satversmes tiesai sniegtajā viedoklī arī

104paudusi, ka ierobežojums, kas liedz ieņemt tiesu eksperta amatu

105personām, kuras izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, ir

106nepieciešams, jo tādējādi tiek nodrošināts, ka attiecībā uz

107līdzīgām ar tiesu varas funkciju izpildi saistītām profesijām

108(zvērināts advokāts, zvērināts notārs un zvērināts tiesu

109izpildītājs) ir līdzīgi regulētas prasības amata ieņemšanai. Taču

110no likuma "Par tiesu varu" izriet, ka minēto profesiju

111pārstāvji ir piederīgi tiesu sistēmai (sk. likuma "Par

112tiesu varu" 16.1 nodaļu). Attiecinot līdzīgu

113ierobežojumu uz tiesu ekspertiem, nav ņemts vērā, ka tie saskaņā

114ar likumu "Par tiesu varu" nav piederīgi tiesu

115sistēmai, bet gan ir citas ar lietas izskatīšanu tiesā saistītas

116personas (sk. likuma "Par tiesu varu" 18.

117nodaļu).

118Lai gan tiesu eksperts pilda nozīmīgu funkciju pirmstiesas

119kriminālprocesā un tiesvedībā krimināllietās, kā arī citu

120kategoriju lietu izskatīšanā, viņa atzinumam ir tāda pati

121tiesiskā nozīme kā citiem pierādījumiem lietā un tiesu eksperta

122statuss nav identisks citu tiesu sistēmai piederīgo profesiju

123statusam.

12417.4. Noziedzīgi nodarījumi atkarībā no personas vai

125sabiedrības interešu apdraudējuma rakstura un kaitīguma pakāpes

126ir dažādi. Krimināllikumā noziedzīgi nodarījumi ir iedalīti

127kriminālpārkāpumos un noziegumos (mazāk smagi, smagi un sevišķi

128smagi noziegumi). Tie apdraud dažādas ar Krimināllikumu

129aizsargātas intereses, piemēram, personas dzīvību, veselību,

130mājokļa neaizskaramību, brīvību, īpašumu, vispārējo drošību un

131sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Satversmes tiesa arī ir

132atzinusi, ka kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša pamata

133attiecas uz atšķirīgiem personas izdarītiem noziedzīgiem

134nodarījumiem. Ir arī tādi personu nereabilitējoši apstākļi, kas

135aptver situācijas, kad ar personas nodarījumu saistītais

136sabiedrības interešu apdraudējums ir salīdzinoši zems un tāda

137pati ir šā nodarījuma kaitīguma pakāpe (sk. Satversmes tiesas

1382022. gada 15. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-41-01 18.4.1.

139punktu).

140Pieteicējai Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā lietā

141tika atteikta resertifikācija, jo bija saņemta informācija, ka šī

142persona ir saukta pie kriminālatbildības par tīšu noziedzīgu

143nodarījumu, kas kvalificēts kā mazāk smags noziegums. Saskaņā ar

144Kriminālprocesa likuma 402. pantu personu sauc pie

145kriminālatbildības tad, ja izmeklēšanā savāktie pierādījumi

146norāda uz šīs personas vainu izmeklējamā noziedzīgā nodarījumā un

147prokurors ir pārliecināts, ka pierādījumi to apstiprina. Ja

148persona ir saukta pie kriminālatbildības, kriminālprocess var

149tikt izbeigts gan uz tiem pašiem personu nereabilitējošiem

150pamatiem kā gadījumos, kad kriminālprocess tiek izbeigts vēl

151pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, gan uz tādu nereabilitējošu

152apstākļu pamata, kuri var tikt piemēroti tikai pēc personas

153saukšanas pie kriminālatbildības (sk. Kriminālprocesa likuma

154379. pantu, 411. panta 6. un 7. punktu). Izskatāmajā lietā

155persona tika nosacīti atbrīvota no kriminālatbildības, un tas

156saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 380. pantu ir viens no personu

157nereabilitējošiem pamatiem.

158Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 415. pantam prokurors, ja

159viņš, ņemot vērā izdarītā noziedzīga nodarījuma raksturu un

160radīto kaitējumu, personu raksturojošos datus un citus lietas

161apstākļus, iegūst pārliecību, ka apsūdzētais turpmāk neizdarīs

162noziedzīgus nodarījumus, var kriminālprocesu izbeigt, personu

163nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības. Tātad arī pēc personas

164saukšanas pie kriminālatbildības var tikt konstatēti tādi

165apstākļi, kas liecina par zemu nodarījuma kaitīguma pakāpi. Tas

166vien, ka persona ir bijusi saukta pie kriminālatbildības, pats

167par sevi neliecina, ka šīs personas izdarītā noziedzīgā

168nodarījuma kaitīguma pakāpe bijusi augstāka nekā būtu bijusi

169gadījumā, kad kriminālprocess izbeigts jau izmeklēšanas stadijā.

170Turklāt šādā gadījumā personas vaina noziedzīga nodarījuma

171izdarīšanā nav atzīta ar spēkā stājušos tiesas spriedumu.

172Arī tiesībsargs Satversmes tiesai sniegtajā viedoklī

173norādījis, ka personas saukšana pie kriminālatbildības nevar būt

174kritērijs ierobežojuma noteikšanai, jo pat lietās ar līdzīgiem

175apstākļiem vienā gadījumā lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu

176uz nereabilitējoša pamata var tikt pieņemts jau izmeklēšanas

177stadijā, bet citā gadījumā - tikai pēc lietas nonākšanas pie

178prokurora un personas saukšanas pie kriminālatbildības.

179Likumdevējs pieņēmis, ka ikviena persona, kura saukta pie

180kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un

181kriminālprocess pret kuru izbeigts uz nereabilitējoša pamata,

182vienmēr var sabiedrībā radīt šaubas un mazināt uzticēšanos tiesu

183ekspertu darbībai un tiesas spriešanas procesam. Tomēr

184likumdevējs nav apsvēris to, ka noziedzīgu nodarījumu kaitīguma

185pakāpe un arī nereabilitējošie apstākļi var būt dažādi.

186Personas saukšana pie kriminālatbildības par tīša noziedzīga

187nodarījuma izdarīšanu pati par sevi ne vienmēr liecina, ka šīs

188personas iepriekšējā rīcība ir nesavienojama ar darbību tiesu

189eksperta profesijā.

19017.5. Lai noteiktu personai aizliegumu strādāt kādā

191profesijā, nozīme ir ne tikai tam, pret kādām interesēm persona

192vērsusies, izdarot attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, bet arī šo

193personu raksturojošiem kritērijiem, piemēram, personas attieksmei

194pret savulaik izdarīto nodarījumu un dzīvesveidam pēc tā

195izdarīšanas. Personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo

196nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties

197(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā

198Nr. 2017-07-01 19.2.2. punktu). Satversmes tiesa jau ir

199atzinusi, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktam pašam par

200sevi nevajadzētu vienmēr ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi

201(sal.: Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

202Nr. 2020-36-01 19.3.2. punkts).

203Saeima atbildes rakstā norāda, ka ir jau apsvērusi, kādos

204gadījumos sabiedrības uzticēšanās tiesu ekspertiem un tiesas

205spriešanas procesam netiek nopietni apdraudēta un ir pieļaujama

206personas kļūšana par tiesu ekspertu, bet kādos gadījumos tas nav

207pieļaujams. Proti, ierobežojums esot saistīts ar konkrētu vainas

208formu - noziedzīgs nodarījums, kas izdarīts ar nodomu (tīši) - un

209skarot tikai personas, attiecībā uz kurām procesa virzītājs -

210prokurors - ir pieņēmis lēmumu par saukšanu pie

211kriminālatbildības.

212Tomēr jāņem vērā, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktais

213ierobežojums ir attiecināts uz visiem tīši izdarītajiem

214noziedzīgiem nodarījumiem, neņemot vērā to, ka tie atšķiras pēc

215sava rakstura un kaitīguma pakāpes. Tas, ka persona noziedzīgu

216nodarījumu izdarījusi tīši, nenozīmē, ka šī persona vēlāk

217nevarētu laboties un sekmīgi iekļauties sabiedrībā (sk.

218Satversmes tiesas 2024. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr.

2192023-44-01 14.2. punktu).

22017.6. Ievērojot tiesu ekspertiem uzticētās funkcijas un

221kompetenci, secināms, ka var būt dažādi apstākļi, kas kopsakarā

222ļauj atzīt, ka personas iepriekšējā noziedzīgā rīcība nekaitēs

223tiesu eksperta funkciju veikšanai. Tostarp var tikt ņemti vērā,

224piemēram, tādi apstākļi kā noziedzīga nodarījuma kaitīguma

225pakāpe, laiks, kas pagājis pēc noziedzīga nodarījuma,

226aizsargājamās intereses, pret kurām konkrētais noziedzīgais

227nodarījums bija vērsts, personas attieksme pret pašas nodarījumu,

228kā arī uzvedība un rīcība pēc noziedzīga nodarījuma

229izdarīšanas.

230Par saudzējošāku līdzekli, ar kura palīdzību leģitīmos mērķus

231varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, būtu atzīstams tāds

232līdzeklis, kas liegtu būt par tiesu ekspertu tikai tādai

233personai, kura patiešām apdraud sabiedrības uzticēšanos šai

234profesijai un tiesas spriešanas procesam kopumā. Satversmes tiesa

235jau ir atzinusi, ka saudzējošāki līdzekļi var būt dažādi.

236Saudzējošāks līdzeklis var būt gan tāds regulējums, kas noteiktos

237gadījumos pieļauj individuālu vērtēšanu, gan regulējums, kurā

238ietvertais ierobežojums ir saistīts ar konkrētām noziedzīgu

239nodarījumu grupām un ar noziedzīgu nodarījumu aizskartajām

240interesēm, vai regulējums, kas noteikts uz konkrētu laikposmu

241(sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma

242lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punkts).

243Individuāls vērtējums, kurā tiktu ņemts vērā gan nodarījuma

244smagums, gan nereabilitējošie apstākļi, gan arī laiks, kas

245pagājis pēc nodarījuma, un pašas personas attieksme un uzvedība

246pēc nodarījuma izdarīšanas, var būt viens no līdzekļiem, ar

247kuriem personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Padome

248Satversmes tiesai sniegtajā viedoklī norādījusi, ka kopš 2008.

249gada, pamatojoties uz apstrīdēto regulējumu, tiesu eksperta

250sertifikāta darbība izbeigta divos gadījumos. Pieteikuma

251iesniedzējs nav sniedzis informāciju, kā arī no Tiesu

252informatīvajā sistēmā pieejamās informācijas neizriet, ka

253administratīvajā tiesā izskatīšanā atrastos arī citas lietas,

254kurās būtu piemērojams apstrīdētais regulējums. Tādējādi nav

255pamata uzskatīt, ka to personu skaits, kuras būtu vērtējamas

256individuāli, varētu būt liels un tas varētu prasīt no valsts

257ievērojamus resursus.

258Attiecībā uz atsevišķām profesijām likumdevējs ir paredzējis

259cita veida ierobežojumus personai, pret kuru kriminālprocess

260izbeigts uz nereabilitējoša pamata, piemēram, saistot tos ar

261konkrētām noziedzīgu nodarījumu grupām un interesēm, kas ar

262noziedzīgu nodarījumu aizskartas (sk. Psihologu likuma 6.

263panta 6. punktu). Ja tiktu noteikti izņēmumi no konkrētā

264aizlieguma un precizēts, uz kādām ar Krimināllikumu aizsargātām

265interesēm ir attiecināms Satversmes 106. panta pirmajā teikumā

266ietverto pamattiesību ierobežojums, konkrētais aizliegums

267joprojām būtu viens no citu personu tiesību un demokrātiskas

268valsts iekārtas aizsardzības līdzekļiem, jo tādā veidā tiktu

269nodrošināts, ka no tiesu ekspertu loka tiek izslēgtas tikai tās

270personas, kuras apdraud leģitīmo mērķu sasniegšanu.

271Secinot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir

272pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo personas

273pamattiesības. Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi

274iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Piemērotākais līdzeklis, kas

275ļautu sasniegt leģitīmos mērķus bez nesamērīgas personu

276pamattiesību ierobežošanas, ir jāizvēlas likumdevējam (sk.

277Satversmes tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr.

2782021-05-01 21. punktu).

279No minētā secināms, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktā

280ierobežojuma leģitīmos mērķus līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt

281ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt

282neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības.

283Tādējādi apstrīdētais regulējums neatbilst samērīguma

284principam.

285Līdz ar to apstrīdētais regulējums

286neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.