17. pants

Vērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

pārbauda, vai šos mērķus nevar sasniegt ar citiem, personas

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat

iedarbīgi.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka leģitīmo mērķi var sasniegt

ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli - katra

gadījuma individuālu vērtēšanu, ņemot vērā arī izdarītā

noziedzīgā nodarījuma rezultātā radītā personas vai sabiedrības

interešu apdraudējuma raksturu un kaitīguma pakāpi, kā arī laiku,

kas pagājis pēc nodarījuma. Saeima šādam viedoklim nepiekrīt un

norāda, ka par leģitīmā mērķa sasniegšanu liecina vispārēja

personu un sabiedrības uzticēšanās tiesu ekspertiem un nekādi

citi līdzekļi nevar padarīt par nebijušu tiesu eksperta amatam

neatbilstošu rīcību.

17.1. Apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums

neparedz konkrēta gadījuma individuālu vērtēšanu, neparedz

izņēmumus un ir noteikts uz mūžu.

Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka uz mūžu noteikti

ierobežojumi izslēdz prezumpciju, ka persona dzīves laikā spēj

mainīties un mainīt savu uzvedību. Šādi ierobežojumi ir

attaisnojami tikai gadījumos, kad iepriekš nodarītais pēc būtības

ir nesavienojams ar konkrēto tiesību īstenošanu (sal.:

Satversmes tiesas 2024. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr.

2023-44-01 14.1. punkts).

Tādējādi Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētajā

regulējumā ietvertais ierobežojums ir nepieciešams noteiktajā

apmērā. Proti, vai visos gadījumos, kad persona ir saukta pie

kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet

kriminālprocess pret personu izbeigts uz nereabilitējoša pamata,

ir atzīstams, ka šādas personas kļūšana par tiesu ekspertu var

mazināt sabiedrības uzticēšanos tiesu eksperta profesijai un

tiesas spriešanas procesam kopumā. Satversmes tiesai

jāpārliecinās arī par to, vai apstrīdētais regulējums ir

vienīgais līdzeklis, ar ko var sasniegt pamattiesību ierobežojuma

leģitīmos mērķus.

17.2. 2016. gada 11. februārī pieņemtā Tiesu ekspertu

likuma anotācijā skaidrots nevainojamas reputācijas jēdziens,

norādot, ka tas pēc būtības izslēdz normatīvo aktu pārkāpuma

pieļaujamību neatkarīgi no nodoma vai pārkāpuma smaguma (sk.

likumprojekta Nr. 68/Lp12 "Tiesu ekspertu likums"

sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju). Pieejams:

saeima.lv). Tādējādi likumā tika ietverts ierobežojums, kas

liedz būt par tiesu ekspertu personai, kura saukta pie

kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess izbeigts uz

personu nereabilitējoša pamata, neatkarīgi no tā, vai noziedzīgs

nodarījums izdarīts tīši vai aiz neuzmanības.

Savukārt ar Grozījumiem ierobežojums tika attiecināts tikai uz

personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par tīša

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Izmaiņas tika pamatotas ar to,

ka citi Tiesu ekspertu likumā paredzētie tiesu eksperta amata

ieņemšanas ierobežojumi jau bija saistīti ar tīša noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu, kā arī nepieciešamību noteikt regulējumu,

kas būtu līdzīgs uz citām ar tiesu funkciju izpildi saistītām

profesijām attiecinātajam regulējumam. Grozījumu likumprojekta

anotācijā arī norādīts, ka attiecībā uz tiesu ekspertiem

individuāls vērtējums tādos gadījumos, ja attiecīgā persona ir

izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, nespētu sasniegt leģitīmo

mērķi tādā pašā kvalitātē, jo nenovērstu vērtību konfliktu, kas

rodas tad, ja tiesu eksperts ir izdarījis tīšu noziedzīgu

nodarījumu (sk. likumprojekta Nr. 526/Lp14 "Grozījumi

Tiesu ekspertu likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma

ziņojumu (anotāciju). Pieejams: saeima.lv).

Grozījumu nepieciešamība tika apspriesta Saeimas Juridiskās

komisijas sēdēs. Tika aplūkota arī iespēja visos gadījumos, kad

izdarīts noziedzīgs nodarījums, vērtēt, vai šis fakts objektīvi

traucē veikt tiesu eksperta funkcijas. Tieslietu ministrija, kas

bija izstrādājusi Grozījumu projektu, norādīja, ka tikusi

pieļauta iespēja noteikt tādu regulējumu, kas paredzētu

individuālā izvērtējuma komisiju, taču minētais risinājums netika

iekļauts likumprojektā (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2024.

gada 21. februāra sēdes audioierakstu. Pieejams:

saeima.lv).

Tādējādi likumdevējs, pieņemot Grozījumus, ir vērtējis un

pamatojis nepieciešamību saglabāt ierobežojumu attiecībā uz tām

personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par tīša

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet pret kurām kriminālprocess

izbeigts uz nereabilitējoša pamata.

17.3. Tiesu eksperta pienākums ir veikt ekspertīzi

pilnā apjomā, sniedzot zinātniski pamatotu un objektīvu tiesu

eksperta atzinumu, lai atbildētu uz ekspertīzes noteicēja

uzdotajiem jautājumiem (sk. Tiesu ekspertu likuma 1. panta 3.

punktu un 14. panta otrās daļas 1. punktu). Tiesu eksperts

pilda nozīmīgu funkciju pirmstiesas izmeklēšanas un tiesas

spriešanas procesā, un šī funkcija ir galvenokārt saistīta ar

viņa speciālajām zināšanām un pieredzi kādā konkrētā nozarē

(sk. Tiesu ekspertu likuma 1. panta 2. punktu).

Tiesu eksperta atzinumu procesa virzītājs pirmstiesas

izmeklēšanā un tiesa izmanto kā vienu no pierādījumiem, lai

nonāktu pie taisnīga lietas rezultāta. Tomēr tiesu eksperta

atzinumam nav augstākas ticamības kā citiem pierādījumiem.

Jebkura pierādījuma, arī eksperta atzinuma, ticamība pārbaudāma,

aplūkojot visus procesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par

faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā (sal.: Senāta 2022.

gada 20. janvāra lēmuma lietā Nr. SKK-22/2022 (11380033718)

6.2. punkts). Tādējādi tiesu eksperta atzinums procesa

virzītājam pirmstiesas izmeklēšanā un tiesai nav saistošs tādā

veidā, ka tie savu nolēmumu varētu pamatot tikai ar tiesu

eksperta atzinumu. Turklāt, kā to paredz arī Tiesu ekspertu

ētikas kodeksa 10. un 18. punkts, tiesu eksperts nedrīkst vērtēt

lietas juridiskos aspektus un norādīt iespējamo lietas

iznākumu.

Tieslietu ministrija Satversmes tiesai sniegtajā viedoklī arī

paudusi, ka ierobežojums, kas liedz ieņemt tiesu eksperta amatu

personām, kuras izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, ir

nepieciešams, jo tādējādi tiek nodrošināts, ka attiecībā uz

līdzīgām ar tiesu varas funkciju izpildi saistītām profesijām

(zvērināts advokāts, zvērināts notārs un zvērināts tiesu

izpildītājs) ir līdzīgi regulētas prasības amata ieņemšanai. Taču

no likuma "Par tiesu varu" izriet, ka minēto profesiju

pārstāvji ir piederīgi tiesu sistēmai (sk. likuma "Par

tiesu varu" 16.1 nodaļu). Attiecinot līdzīgu

ierobežojumu uz tiesu ekspertiem, nav ņemts vērā, ka tie saskaņā

ar likumu "Par tiesu varu" nav piederīgi tiesu

sistēmai, bet gan ir citas ar lietas izskatīšanu tiesā saistītas

personas (sk. likuma "Par tiesu varu" 18.

nodaļu).

Lai gan tiesu eksperts pilda nozīmīgu funkciju pirmstiesas

kriminālprocesā un tiesvedībā krimināllietās, kā arī citu

kategoriju lietu izskatīšanā, viņa atzinumam ir tāda pati

tiesiskā nozīme kā citiem pierādījumiem lietā un tiesu eksperta

statuss nav identisks citu tiesu sistēmai piederīgo profesiju

statusam.

17.4. Noziedzīgi nodarījumi atkarībā no personas vai

sabiedrības interešu apdraudējuma rakstura un kaitīguma pakāpes

ir dažādi. Krimināllikumā noziedzīgi nodarījumi ir iedalīti

kriminālpārkāpumos un noziegumos (mazāk smagi, smagi un sevišķi

smagi noziegumi). Tie apdraud dažādas ar Krimināllikumu

aizsargātas intereses, piemēram, personas dzīvību, veselību,

mājokļa neaizskaramību, brīvību, īpašumu, vispārējo drošību un

sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Satversmes tiesa arī ir

atzinusi, ka kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša pamata

attiecas uz atšķirīgiem personas izdarītiem noziedzīgiem

nodarījumiem. Ir arī tādi personu nereabilitējoši apstākļi, kas

aptver situācijas, kad ar personas nodarījumu saistītais

sabiedrības interešu apdraudējums ir salīdzinoši zems un tāda

pati ir šā nodarījuma kaitīguma pakāpe (sk. Satversmes tiesas

2022. gada 15. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-41-01 18.4.1.

punktu).

Pieteicējai Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā lietā

tika atteikta resertifikācija, jo bija saņemta informācija, ka šī

persona ir saukta pie kriminālatbildības par tīšu noziedzīgu

nodarījumu, kas kvalificēts kā mazāk smags noziegums. Saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 402. pantu personu sauc pie

kriminālatbildības tad, ja izmeklēšanā savāktie pierādījumi

norāda uz šīs personas vainu izmeklējamā noziedzīgā nodarījumā un

prokurors ir pārliecināts, ka pierādījumi to apstiprina. Ja

persona ir saukta pie kriminālatbildības, kriminālprocess var

tikt izbeigts gan uz tiem pašiem personu nereabilitējošiem

pamatiem kā gadījumos, kad kriminālprocess tiek izbeigts vēl

pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, gan uz tādu nereabilitējošu

apstākļu pamata, kuri var tikt piemēroti tikai pēc personas

saukšanas pie kriminālatbildības (sk. Kriminālprocesa likuma

379. pantu, 411. panta 6. un 7. punktu). Izskatāmajā lietā

persona tika nosacīti atbrīvota no kriminālatbildības, un tas

saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 380. pantu ir viens no personu

nereabilitējošiem pamatiem.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 415. pantam prokurors, ja

viņš, ņemot vērā izdarītā noziedzīga nodarījuma raksturu un

radīto kaitējumu, personu raksturojošos datus un citus lietas

apstākļus, iegūst pārliecību, ka apsūdzētais turpmāk neizdarīs

noziedzīgus nodarījumus, var kriminālprocesu izbeigt, personu

nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības. Tātad arī pēc personas

saukšanas pie kriminālatbildības var tikt konstatēti tādi

apstākļi, kas liecina par zemu nodarījuma kaitīguma pakāpi. Tas

vien, ka persona ir bijusi saukta pie kriminālatbildības, pats

par sevi neliecina, ka šīs personas izdarītā noziedzīgā

nodarījuma kaitīguma pakāpe bijusi augstāka nekā būtu bijusi

gadījumā, kad kriminālprocess izbeigts jau izmeklēšanas stadijā.

Turklāt šādā gadījumā personas vaina noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā nav atzīta ar spēkā stājušos tiesas spriedumu.

Arī tiesībsargs Satversmes tiesai sniegtajā viedoklī

norādījis, ka personas saukšana pie kriminālatbildības nevar būt

kritērijs ierobežojuma noteikšanai, jo pat lietās ar līdzīgiem

apstākļiem vienā gadījumā lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu

uz nereabilitējoša pamata var tikt pieņemts jau izmeklēšanas

stadijā, bet citā gadījumā - tikai pēc lietas nonākšanas pie

prokurora un personas saukšanas pie kriminālatbildības.

Likumdevējs pieņēmis, ka ikviena persona, kura saukta pie

kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un

kriminālprocess pret kuru izbeigts uz nereabilitējoša pamata,

vienmēr var sabiedrībā radīt šaubas un mazināt uzticēšanos tiesu

ekspertu darbībai un tiesas spriešanas procesam. Tomēr

likumdevējs nav apsvēris to, ka noziedzīgu nodarījumu kaitīguma

pakāpe un arī nereabilitējošie apstākļi var būt dažādi.

Personas saukšana pie kriminālatbildības par tīša noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu pati par sevi ne vienmēr liecina, ka šīs

personas iepriekšējā rīcība ir nesavienojama ar darbību tiesu

eksperta profesijā.

17.5. Lai noteiktu personai aizliegumu strādāt kādā

profesijā, nozīme ir ne tikai tam, pret kādām interesēm persona

vērsusies, izdarot attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, bet arī šo

personu raksturojošiem kritērijiem, piemēram, personas attieksmei

pret savulaik izdarīto nodarījumu un dzīvesveidam pēc tā

izdarīšanas. Personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo

nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā

Nr. 2017-07-01 19.2.2. punktu). Satversmes tiesa jau ir

atzinusi, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktam pašam par

sevi nevajadzētu vienmēr ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi

(sal.: Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2020-36-01 19.3.2. punkts).

Saeima atbildes rakstā norāda, ka ir jau apsvērusi, kādos

gadījumos sabiedrības uzticēšanās tiesu ekspertiem un tiesas

spriešanas procesam netiek nopietni apdraudēta un ir pieļaujama

personas kļūšana par tiesu ekspertu, bet kādos gadījumos tas nav

pieļaujams. Proti, ierobežojums esot saistīts ar konkrētu vainas

formu - noziedzīgs nodarījums, kas izdarīts ar nodomu (tīši) - un

skarot tikai personas, attiecībā uz kurām procesa virzītājs -

prokurors - ir pieņēmis lēmumu par saukšanu pie

kriminālatbildības.

Tomēr jāņem vērā, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktais

ierobežojums ir attiecināts uz visiem tīši izdarītajiem

noziedzīgiem nodarījumiem, neņemot vērā to, ka tie atšķiras pēc

sava rakstura un kaitīguma pakāpes. Tas, ka persona noziedzīgu

nodarījumu izdarījusi tīši, nenozīmē, ka šī persona vēlāk

nevarētu laboties un sekmīgi iekļauties sabiedrībā (sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr.

2023-44-01 14.2. punktu).

17.6. Ievērojot tiesu ekspertiem uzticētās funkcijas un

kompetenci, secināms, ka var būt dažādi apstākļi, kas kopsakarā

ļauj atzīt, ka personas iepriekšējā noziedzīgā rīcība nekaitēs

tiesu eksperta funkciju veikšanai. Tostarp var tikt ņemti vērā,

piemēram, tādi apstākļi kā noziedzīga nodarījuma kaitīguma

pakāpe, laiks, kas pagājis pēc noziedzīga nodarījuma,

aizsargājamās intereses, pret kurām konkrētais noziedzīgais

nodarījums bija vērsts, personas attieksme pret pašas nodarījumu,

kā arī uzvedība un rīcība pēc noziedzīga nodarījuma

izdarīšanas.

Par saudzējošāku līdzekli, ar kura palīdzību leģitīmos mērķus

varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, būtu atzīstams tāds

līdzeklis, kas liegtu būt par tiesu ekspertu tikai tādai

personai, kura patiešām apdraud sabiedrības uzticēšanos šai

profesijai un tiesas spriešanas procesam kopumā. Satversmes tiesa

jau ir atzinusi, ka saudzējošāki līdzekļi var būt dažādi.

Saudzējošāks līdzeklis var būt gan tāds regulējums, kas noteiktos

gadījumos pieļauj individuālu vērtēšanu, gan regulējums, kurā

ietvertais ierobežojums ir saistīts ar konkrētām noziedzīgu

nodarījumu grupām un ar noziedzīgu nodarījumu aizskartajām

interesēm, vai regulējums, kas noteikts uz konkrētu laikposmu

(sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma

lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punkts).

Individuāls vērtējums, kurā tiktu ņemts vērā gan nodarījuma

smagums, gan nereabilitējošie apstākļi, gan arī laiks, kas

pagājis pēc nodarījuma, un pašas personas attieksme un uzvedība

pēc nodarījuma izdarīšanas, var būt viens no līdzekļiem, ar

kuriem personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Padome

Satversmes tiesai sniegtajā viedoklī norādījusi, ka kopš 2008.

gada, pamatojoties uz apstrīdēto regulējumu, tiesu eksperta

sertifikāta darbība izbeigta divos gadījumos. Pieteikuma

iesniedzējs nav sniedzis informāciju, kā arī no Tiesu

informatīvajā sistēmā pieejamās informācijas neizriet, ka

administratīvajā tiesā izskatīšanā atrastos arī citas lietas,

kurās būtu piemērojams apstrīdētais regulējums. Tādējādi nav

pamata uzskatīt, ka to personu skaits, kuras būtu vērtējamas

individuāli, varētu būt liels un tas varētu prasīt no valsts

ievērojamus resursus.

Attiecībā uz atsevišķām profesijām likumdevējs ir paredzējis

cita veida ierobežojumus personai, pret kuru kriminālprocess

izbeigts uz nereabilitējoša pamata, piemēram, saistot tos ar

konkrētām noziedzīgu nodarījumu grupām un interesēm, kas ar

noziedzīgu nodarījumu aizskartas (sk. Psihologu likuma 6.

panta 6. punktu). Ja tiktu noteikti izņēmumi no konkrētā

aizlieguma un precizēts, uz kādām ar Krimināllikumu aizsargātām

interesēm ir attiecināms Satversmes 106. panta pirmajā teikumā

ietverto pamattiesību ierobežojums, konkrētais aizliegums

joprojām būtu viens no citu personu tiesību un demokrātiskas

valsts iekārtas aizsardzības līdzekļiem, jo tādā veidā tiktu

nodrošināts, ka no tiesu ekspertu loka tiek izslēgtas tikai tās

personas, kuras apdraud leģitīmo mērķu sasniegšanu.

Secinot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir

pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo personas

pamattiesības. Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi

iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Piemērotākais līdzeklis, kas

ļautu sasniegt leģitīmos mērķus bez nesamērīgas personu

pamattiesību ierobežošanas, ir jāizvēlas likumdevējam (sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr.

2021-05-01 21. punktu).

No minētā secināms, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktā

ierobežojuma leģitīmos mērķus līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt

ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt

neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības.

Tādējādi apstrīdētais regulējums neatbilst samērīguma

principam.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums

neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.