Par Tiesu ekspertu likuma 6. panta trešās daļas 5. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam

1Pieaicinātā persona - Tiesu ekspertu

2padome (turpmāk - Padome) - norāda: ja apstrīdētā norma pirms

3Grozījumiem tiktu atzīta par neatbilstošu Satversmei, tad

4neatbilstība varētu tikt attiecināta arī uz apstrīdēto normu pēc

5Grozījumiem.

6Pamatojoties uz apstrīdēto normu, kopš 2008. gada tiesu

7eksperta sertifikāta darbība izbeigta divos gadījumos. Pārbaudi,

8vai uz personu nav attiecināmi Tiesu ekspertu likuma 6. pantā

9minētie ierobežojumi, līdz 2020. gadam Padome veica tikai

10attiecībā uz tiesu eksperta amata kandidātiem. 2020. gadā Padome

11pieņēma lēmumu par tiesu eksperta sertifikāta darbības

12izbeigšanu, kad disciplinārlietas ietvaros tika saņemta

13informācija par to, ka tiesu eksperts ir iekļauts Sodu reģistrā.

14Tāpēc šobrīd informācija no Sodu reģistra tiek pieprasīta arī

15tiesu eksperta resertifikācijas procesā.

16Personai ir tiesības pārsūdzēt Padomes lēmumu par tiesu

17eksperta sertifikāta darbības izbeigšanu. Līdz ar to katrā

18gadījumā pastāv iespēja, ka tiesa individuāli izvērtēs tiesiskos

19un faktiskos apstākļus konkrētajā lietā. Padome uzskata, ka

20pastāvošo kārtību nav lietderīgi mainīt, tai deleģējot tiesisko

21un faktisko apstākļu individuālu vērtēšanu.

1Pieaicinātā persona - Valsts tiesu

2ekspertīžu birojs - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

3Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam

4teikumam.

5Apstrīdētā norma būtu attiecināma uz valsts tiesu ekspertiem,

6jo ekspertam atsevišķās ekspertīzēs jāizmanto gan ierobežotas

7pieejamības, gan klasificētā informācija. Savukārt šāds

8ierobežojums privātam tiesu ekspertam nozīmē nevienlīdzīgu

9attieksmi salīdzinājumā, piemēram, ar procesā pieaicināto

10ekspertu, kuram nav tiesu eksperta sertifikāta.

11Ir bijis gadījums, kad tiesu ekspertam, kuram savulaik

12piemērots kriminālsods, Padome izbeidza tiesu eksperta

13sertifikāta darbību 15 gadus pēc soda saņemšanas. No brīža, kad

14atklājās informācija par sodāmību, līdz brīdim, kad tika pieņemts

15lēmums par sertifikāta darbības izbeigšanu, tiesu eksperts veica

16pienākumus, taču iestādē tika saņemtas vēstules, kurās personas,

17atsaucoties uz tiesu eksperta sodāmību, apšaubīja viņa kompetenci

18un viņa sniegtos atzinumus.

19Likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots pamattiesību

20ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ierobežojuma

21mīkstināšana attiecībā uz valsts tiesu ekspertiem mazinātu

22sabiedrības uzticēšanos tiesu ekspertu institūtam, kā arī

23traucētu sasniegt leģitīmo mērķi.

1Pieaicinātā persona - Valsts policijas

2Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālistikas pārvaldes

3Ekspertīžu birojs - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

4Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam

5teikumam.

6Noziedzīga nodarījuma izdarīšana - arī tad, ja kriminālprocess

7izbeigts uz nereabilitējoša pamata - ir tiesiskuma vērtībām

8pretēja darbība. Tiesu eksperta reputācija ir nozīmīga, un nav

9pieļaujams tas, ka rodas šaubas par tiesu eksperta tiesisko

10apziņu. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir

11samērīgs. Ierobežojums ir noteikts, lai nodrošinātu to, ka tiesu

12eksperti atbilst augstiem profesionālajiem standartiem, aizsargā

13tiesiskumu un personu pamattiesības, sabiedrisko drošību,

14labklājību, veicina sabiedrības sadarbību ar tiesu ekspertiem un

15uzticēšanos tiem. Ja ekspertīzes veikšana tiktu uzticēta

16personai, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, varētu uzskatīt,

17ka valsts nevērīgi izturas pret sabiedrības priekšstatu par to,

18kāda uzvedība ir akceptējama, un varētu tikt apdraudēts

19tiesiskums un harmoniskas sabiedrības funkcionēšana. Tas varētu

20novest pie negatīva tiesu ekspertu un ekspertīzes iestādes

21darbības un uzticamības vērtējuma sabiedrībā.

1Pieaicinātā persona - Valsts policijas

2koledža - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

3101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

4Tiesu ekspertīzi nosaka tiesa, tāpēc ir svarīgi nodrošināt

5sabiedrības uzticēšanos tiesas veiktajām darbībām, arī ekspertu

6izvēlei. Tiesu ekspertu ētikas kodeksa 2. pantā norādīts viens no

7ekspertu darbības mērķiem - veidot pozitīvu sabiedrības

8priekšstatu par ekspertu darbību. Ja tiesu ekspertīzi veic

9persona, kura ir saukta pie kriminālatbildības, tad, pat ja lieta

10tika izbeigta, var rasties neuzticēšanās eksperta sniegtajam

11atzinumam. Ja tiek pieļauti tādi apstākļi, kuri var radīt šaubas

12par tiesu ekspertu autoritāti, objektivitāti un viņu atzinumu

13likumību, tiesu eksperta reputācija var tikt apšaubīta. Tas var

14apdraudēt ne vien tiesu ekspertīzes ticamību, uzticēšanos tiesu

15ekspertīzes iestādēm, bet arī ietekmēt sabiedrības uzticēšanos

16tiesas procesam kopumā.

1Pieaicinātā persona - Latvijas

2Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzējs, Valsts policijas

3Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālistikas pārvaldes

4Ekspertīžu biroja Zemgales ekspertu nodaļas vadītājs Māris

5Krauze - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

6101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

7Apstrīdētā norma ir aizgūta no likumiem, kuros paredzēti

8ierobežojumi personām, kas spriež tiesu, pieņem nolēmumus.

9Savukārt tiesu eksperts veic objektu vai materiālu zinātnisku un

10praktisku izpēti, bet nepieņem lēmumus. Tiesu eksperts sniedz

11eksperta atzinumu, kas pakļauts pierādījumu vērtēšanai.

12Pirmstiesas izmeklēšanā un iztiesāšanas stadijā eksperts var

13atstatīties vai viņam var pieteikt noraidījumu, ja ir šaubas par

14viņa objektivitāti. Tiesu ekspertam ir saistošas arī normas par

15profesionālo darbību un atbildību, kas ietvertas Tiesu ekspertu

16ētikas kodeksā, Krimināllikumā, Kriminālprocesa likumā, kā arī

17normas, ko papildus noteikušas tiesu ekspertīzes iestādes.

18Tādējādi apstrīdētās normas neesība neapdraudētu demokrātisko

19valsts iekārtu.

20Secinājumu

21daļa

1Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību lietā,

2pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

32. punktu, jo apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku. Proti, šajā

4normā noteiktais ierobežojums vairs neattiecas uz personām, kuras

5tika sauktas pie kriminālatbildības, bet pret kurām

6kriminālprocess par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aiz

7neuzmanības izbeigts uz nereabilitējoša pamata.

8Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts

9noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

10pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku.

11Minētā norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas

12procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās,

13kurās strīda vairs nav. Lai lemtu par tiesvedības izbeigšanu uz

14Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta pamata,

15tiesai jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku un

162) vai ir apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sk.

17Satversmes tiesas 2019. gada 12. decembra lēmuma par tiesvedības

18izbeigšanu lietā Nr. 2019-02-03 14. punktu).

1911.1. Apstrīdētā norma noteica aizliegumu būt par tiesu

20ekspertu ikvienai personai, kura saukta pie kriminālatbildības,

21bet pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata,

22neatkarīgi no tā, vai izdarīts tīšs noziedzīgs nodarījums vai

23noziedzīgs nodarījums aiz neuzmanības. Pēc Grozījumu spēkā

24stāšanās Tiesu ekspertu likumā vairs nav ietverts aizliegums

25attiecībā uz personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par

26noziedzīga nodarījuma izdarīšanu aiz neuzmanības. Savukārt

27attiecībā uz personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par

28tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, tiesiskais regulējums nav

29mainījies un apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums joprojām ir

30spēkā.

31Līdz ar to apstrīdētā norma pēc būtības ir zaudējusi spēku

32daļēji - tikai attiecībā uz personu, kura saukta pie

33kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess par noziedzīga

34nodarījuma izdarīšanu aiz neuzmanības izbeigts uz nereabilitējoša

35pamata.

3611.2. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

3719.1 panta pirmās daļas 2. punktu administratīvā tiesa

38ir tiesīga vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā par tādas

39tiesību normas, ko ir piemērojusi iestāde vai kas būtu jāpiemēro

40tās izskatāmajā lietā, neatbilstību Satversmei. Proti, tiesas

41pieteikums iesniedzams vienīgi par normu, no kuras ir atkarīgs

42administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda risinājums. Tādējādi

43viens no apstākļiem, kas pēc tiesas pieteikuma ierosinātā lietā

44prasa tiesvedību turpināt, ir tas, ka apstrīdētās normas

45satversmības izvērtēšana ir nepieciešama, lai taisnīgi atrisinātu

46konkrēto administratīvo lietu. Tāpat Satversmes tiesai jāņem

47vērā, ka apstrīdētā norma var būt ietekmējusi arī citas personas,

48kas ir vienādos vai salīdzināmos apstākļos ar tiesas izskatīšanā

49esošās lietas apstākļiem. Tāpēc tiesvedības turpināšana un

50apstrīdētās normas satversmības vērtēšana var būt nepieciešama,

51lai aizsargātu arī citu personu pamattiesības (sal.:

52Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības

53izbeigšanu lietā Nr. 2017‑19‑01 7. punkts un 2021. gada 7.

54oktobra sprieduma lietā Nr. 2020-59-01 15.1. punkts).

55Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošās lietas apstākļi ir

56saistīti tieši ar personas saukšanu pie kriminālatbildības par

57tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tādējādi arī pēc Grozījumu

58spēkā stāšanās šādai personai ar apstrīdēto normu radītā tiesiskā

59situācija pēc būtības nav mainījusies, jo joprojām pastāv

60apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums, kas šādai personai

61liedz būt par tiesu ekspertu.

62No lietas materiāliem un Tiesu informatīvajā sistēmā pieejamās

63informācijas neizriet, ka administratīvajā tiesā būtu ierosinātas

64citas lietas, kurās piemērojama apstrīdētā norma, ciktāl tā

65attiecās uz personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par

66noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts aiz neuzmanības. Tātad

67apstrīdētās normas satversmības vērtēšana šajā daļā nav

68nepieciešama, lai novērstu arī citu personu pamattiesību

69aizskārumu.

70Tādējādi apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecās uz personām,

71kuras sauktas pie kriminālatbildības par noziedzīga nodarījuma

72izdarīšanu aiz neuzmanības, ir zaudējusi spēku un nav arī citu

73apstākļu, kuru dēļ tiesvedība par šīs normas atbilstību

74Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam

75teikumam būtu turpināma.

76Līdz ar to tiesvedība lietā šajā

77prasījuma daļā ir jāizbeidz.

7811.3. Uz personu, kas ir pieteicēja Pieteikuma

79iesniedzēja izskatīšanā esošajā lietā, joprojām attiecas

80apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kas šai personai

81liedz būt par tiesu ekspertu. Administratīvajā lietā prasījums ir

82gan par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, gan nemantiskā

83kaitējuma atlīdzināšanu. Tādējādi tiesai jāpiemēro apstrīdētā

84norma, ciktāl tā paredzēja ierobežojumu, kas liedz būt par tiesu

85ekspertu personai, kura saukta pie kriminālatbildības, bet pret

86kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu

87izbeigts uz nereabilitējoša pamata, redakcijā, kas bija spēkā

88līdz 2024. gada 1. martam, kā arī pēc Grozījumiem spēkā esošajā

89redakcijā.

90Līdz ar to Satversmes tiesai jāvērtē

91tāda tiesiskā regulējuma satversmība, kas liedza un arī šobrīd

92liedz būt par tiesu ekspertu personai, kura saukta pie

93kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess par tīša

94noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša

95pamata (turpmāk - apstrīdētais regulējums).

1Izskatāmajā lietā izteiktas šaubas par apstrīdētā

2regulējuma atbilstību gan Satversmes 101. panta pirmajai daļai,

3gan 106. panta pirmajam teikumam. Ja ir apstrīdēta tiesību normas

4atbilstība vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai,

5ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā

6pieeja tās satversmības vērtēšanai (sk. Satversmes tiesas

72017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016‑07‑01 14.2.

8punktu).

9Pieteicēja Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā

10administratīvajā lietā ir Valsts policijas tiesu eksperte un

11amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi. Pieteicēja ir tiesu

12eksperte valsts tiešās pārvaldes iestādē un ir nodarbināta valsts

13dienestā. Tāpēc Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajā

14regulējumā noteiktais ierobežojums pieteicējai aizskar Satversmes

15101. panta pirmajā daļā ietvertās tiesības pildīt valsts

16dienestu.

17Atbilstoši Tiesu ekspertu likumam tiesības veikt tiesu

18ekspertīzi ir ne tikai valsts tiesu ekspertam, bet arī privātam

19tiesu ekspertam (sk. Tiesu ekspertu likuma 3. panta pirmo

20daļu). Tiesu ekspertu likuma mērķis ir reglamentēt tiesu

21eksperta profesionālo darbību, lai valstī nodrošinātu objektīvu,

22tiesisku un zinātniski pamatotu tiesu ekspertīzi (sk. Tiesu

23ekspertu likuma 2. pantu). Šis likums nosaka vienādas

24sertifikācijas un resertifikācijas prasības, kā arī ierobežojumus

25visām personām, kuras vēlas darboties tiesu eksperta profesijā

26(sk. Tiesu ekspertu likuma 6. pantu). Tādējādi likumdevējs

27ir noteicis vienotu regulējumu, saskaņā ar kuru persona var kļūt

28par noteiktas profesijas - tiesu eksperts - pārstāvi neatkarīgi

29no tā, vai persona pēc tiesu eksperta sertifikāta iegūšanas

30izvēlas kļūt par valsts tiesu ekspertu vai privāto tiesu

31ekspertu.

32Tiesu eksperta sertifikāts dod tiesības darboties konkrētajā

33profesijā, taču pats par sevi nedod personai tiesības pildīt

34valsts dienestu. Pēc tiesu eksperta sertifikāta iegūšanas persona

35var darboties šajā profesijā kā valsts tiesu eksperts vai kā

36privātais tiesu eksperts. Turklāt attiecībā uz personu, kas

37darbojas kā valsts tiesu eksperts, citos normatīvajos aktos var

38būt noteiktas papildu prasības un ierobežojumi, kas attiecas

39tieši uz valsts dienesta pildīšanu. Piemēram, Iekšlietu

40ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes

41amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas

42likuma (turpmāk - Dienesta gaitas likums) 4. pantā ir noteiktas

43obligātās prasības dienesta pildīšanai.

44Satversmes 106. panta pirmajā teikumā lietotais jēdziens

45"nodarbošanās" attiecināms uz nodarbinātību gan

46publiskajā, gan privātajā sektorā, turklāt arī uz tādām

47profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz

48Darba likumā regulētā darba līguma pamata (sk. Satversmes

49tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01

5014.1. punktu). Arī personai, kas ir pieteicēja

51administratīvajā lietā, apstrīdētais regulējums liedz darboties

52konkrētā profesijā, proti, būt par tiesu ekspertu. Šāds

53ierobežojums attiecībā uz šo personu pastāv neatkarīgi no tā, vai

54šī persona darbojas kā valsts tiesu eksperts vai privātais tiesu

55eksperts. Lai arī pieteicēja Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā

56esošajā administratīvajā lietā līdz šim amata pienākumus ir

57pildījusi iestādē, kurā saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 2.

58pantu tiek pildīts valsts dienests, šīs personas turpmākā darbība

59tiesu eksperta profesijā ir saistīta tieši ar Satversmes 106.

60panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām izvēlēties un saglabāt

61nodarbošanos.

62Tādējādi izskatāmās lietas pamatjautājums ir par apstrīdētā

63regulējuma atbilstību Satversmes 106. panta pirmajā teikumā

64ietvertajām tiesībām izvēlēties un saglabāt nodarbošanos.

65Līdz ar to Satversmes tiesa

66visupirms izvērtēs apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes

67106. panta pirmajam teikumam.

1Satversmes 106. panta pirmais teikums noteic, ka

2ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu

3atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

4Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret

5visām valsts darbībām, kas ierobežo brīvību izvēlēties

6nodarbošanās veidu un vietu. Tomēr šī norma neliedz valstij

7noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu

8nodarbošanos varētu īstenot, ciktāl šādas prasības ir saderīgas

9ar vispārējiem tiesību principiem un citām augstāka juridiska

10spēka tiesību normām (sal.: Satversmes tiesas 2022. gada 15.

11decembra sprieduma lietā Nr. 2021-41-01 11.2. punkts).

12Turklāt Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ir nostiprināts

13tāds būtisks tiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos elements kā

14tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver

15tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē (sk.

16Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr.

172020-36-01 12. punktu). Tādējādi Satversmes 106. panta

18pirmajā teikumā noteiktās tiesības ir attiecināmas arī uz

19personām, kas izvēlējušās vai turpina darboties tiesu eksperta

20profesijā.

21Pieteicēja Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā

22administratīvajā lietā kopš 2006. gada ir darbojusies tiesu

23eksperta profesijā. 2020. gadā Padome ieguvusi informāciju, ka šī

24persona 2004. gadā saukta pie kriminālatbildības par tīša

25noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un kriminālprocess pret to

26izbeigts uz nereabilitējoša pamata. Šā iemesla dēļ un

27pamatojoties uz apstrīdēto regulējumu, kā arī Tiesu ekspertu

28likuma 24. panta ceturtās daļas 1. punktu, Padome šai personai

29atteikusi resertifikāciju un izbeigusi tiesu eksperta sertifikāta

30darbību.

31Apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums attiecas gan

32uz tiesu eksperta kandidātu, gan personu, kura jau ieguvusi tiesu

33eksperta sertifikātu. Atbilstība Tiesu ekspertu likumā

34noteiktajām prasībām tiek vērtēta arī tiesu eksperta

35resertifikācijas un disciplinārlietas procesā. Saskaņā ar Tiesu

36ekspertu likuma 24. panta ceturtās daļas 1. punktu tiesu eksperta

37sertifikāta darbība tiek izbeigta, ja uz personu attiecas

38apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums. Turklāt

39atbilstoši minētā panta sestajai daļai persona, kuras tiesu

40eksperta sertifikāta darbība izbeigta, pamatojoties uz apstrīdēto

41regulējumu, nav tiesīga pretendēt uz jauna tiesu eksperta

42sertifikāta iegūšanu.

43Līdz ar to apstrīdētais regulējums

44personai ierobežo Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās

45tiesības brīvi izvēlēties un saglabāt nodarbošanos.

1Vērtējot pamattiesību ierobežojuma satversmību,

2visupirms jāpārbauda, vai ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

3kārtībā pieņemtu tiesību normu un tādā likumdošanas procesā, kas

4atbilst labas likumdošanas principam.

5Saeima 2016. gada 11. februārī pieņēma Tiesu ekspertu likumu,

6kura 6. panta trešās daļas 5. punkts noteica aizliegumu būt par

7tiesu eksperta kandidātu personai, kura saukta pie

8kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess izbeigts uz

9nereabilitējoša pamata. Likums izsludināts 2016. gada 1. martā

10oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 42 un

11stājās spēkā 2016. gada 15. martā.

12Grozījumus, ar kuriem Tiesu ekspertu likuma 6. panta trešās

13daļas 5. punkts pēc vārda "kriminālprocess" papildināts

14ar vārdiem "par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu",

15Saeima pieņēmusi 2024. gada 29. februārī, tie izsludināti 2024.

16gada 1. martā oficiālajā izdevumā "Latvijas vēstnesis"

17Nr. 44A un stājās spēkā 2024. gada 2. martā.

18Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas nav izteikuši

19iebildumus par apstrīdētā regulējuma pieņemšanas un

20izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas

21par to, ka tas ir pieņemts un izsludināts Satversmē un Saeimas

22kārtības rullī noteiktajā kārtībā, ir pieejams atbilstoši

23normatīvo aktu prasībām un pietiekami skaidri formulēts, lai

24persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu

25saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas.

26Savukārt jautājums par to, vai likumdevējs likumprojekta

27izstrādes procesā atbilstoši labas likumdošanas principam ir

28vērtējis to apstākli, ka ierobežojums ir noteikts uz mūžu, pēc

29būtības ir saistīts ar jautājumu par to, vai likumdevējs,

30pieņemot apstrīdēto regulējumu, ir ievērojis samērīguma principu.

31Tādējādi attiecīgos apsvērumus Satversmes tiesa pārbaudīs,

32vērtējot apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību

33ierobežojuma samērīgumu.

34Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

35ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

36kārtībā pieņemtu tiesību normu.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad.

5Saeima norāda, ka tiesu eksperti ir personas, kuras palīdz

6tiesai nonākt pie taisnīga un pareiza lietas iznākuma, un tiesu

7ekspertiem ir būtiska loma tiesiskuma nodrošināšanā. Tādēļ esot

8svarīgi, lai sabiedrība varētu būt pārliecināta, ka tiesu

9eksperti ne tikai profesionāli veic savus pienākumus, bet arī

10sekmē savas profesijas prestižu sabiedrībā un sabiedrības

11uzticēšanos gan tiesu ekspertiem, gan tiesu sistēmai kopumā.

12Ierobežojums esot noteikts tādēļ, lai persona, kuras rīcības

13kaitīguma pakāpe ir tik augsta, ka šī rīcība atbilst

14Krimināllikumā paredzēta noziedzīga nodarījuma sastāvam un

15turklāt ir veikta ar nodomu, nevarētu kaitēt tiesu ekspertīzes

16veikšanai un tiesu ekspertu, kā arī tiesas autoritātei. Tādējādi

17apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot demokrātiskas valsts

18iekārtas aizsardzība. Tam piekrīt arī Pieteikuma iesniedzējs.

19Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 116. pantu

20eksperts ir ar lietu izskatīšanu tiesā saistīta persona, kas veic

21ekspertīzi, izpildot tiesneša un tiesas lēmumus. Tiesu ekspertīze

22ir nozīmīga tiesas procesa daļa, ja tiesai pašai nav speciālo

23zināšanu par kādu lietā būtisku jautājumu. Tādējādi tiesu

24eksperti savas profesionālās darbības ietvaros sekmē tiesu varas

25īstenošanu.

26Tiesu eksperts savus profesionālos pienākumus veic

27kriminālprocesa, civilprocesa, administratīvā procesa,

28administratīvā pārkāpuma procesa un Satversmes tiesas procesa

29ietvaros, pamatojoties uz lēmumu par ekspertīzes noteikšanu.

30Tiesu eksperta atzinums ir viens no pierādīšanas līdzekļiem, ko

31tiesa izmanto, lai nonāktu pie taisnīga un pareiza lietas

32iznākuma (sal.: Senāta 2023. gada spriedums lietā Nr.

33SKA-[A]/2023). Turklāt saskaņā ar Kriminālprocesa likumu

34tiesu eksperts savus pienākumus veic arī pirmstiesas izmeklēšanā,

35pamatojoties uz procesa virzītāja doto uzdevumu (sk.

36Kriminālprocesa likuma 193. pantu). Tādējādi tiesu eksperta

37atzinumam kā vienam no pierādīšanas līdzekļiem ir nozīme arī

38pirmstiesas izmeklēšanā, jo tas palīdz izdarīt secinājumus par

39personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un sekmē

40krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulēšanu.

41Tiesu ekspertu likuma 6. panta pirmās daļas 4. punktā tiesu

42ekspertiem ir noteikta prasība pēc nevainojamas reputācijas.

43Reputācija ir sabiedrībā izplatīts vērtējošs uzskats par personu,

44un viens no nevainojamas reputācijas būtiskākajiem aspektiem ir

45sabiedrības cieņa un uzticēšanās (sal.: Satversmes tiesas

462022. gada 15. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-41-01 18.2.

47punkts).

48Jēdziens "nevainojama reputācija" ir interpretējams

49kopsakarā ar citām Tiesu ekspertu likuma normām. Tiesu ekspertu

50likuma 6. panta trešajā daļā noteikti vairāki ierobežojumi, kuri

51nav savienojami ar darbošanos tiesu eksperta profesijā.

52Likumdevējs ir uzskatījis, ka par tādas personas reputāciju, kura

53saukta pie kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess par

54tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša

55pamata, var būt šaubas un šādas personas darbošanās tiesu

56eksperta profesijā apdraudētu sabiedrības uzticēšanos tiesu

57ekspertiem un tiesas spriešanas procesam.

58Tas, ka konkrētā tiesas procesā iesaistītās personas uzticas

59tiesu ekspertam, ir būtiski, jo šī uzticēšanās nodrošina

60sadarbību ar tiesu ekspertu. Ja procesa virzītājs vai tiesa kā

61pierādījumu lietā izmanto tāda tiesu eksperta, par kura

62reputāciju nav šaubu, atzinumu, tiek sekmēts efektīvs pirmstiesas

63izmeklēšanas un tiesas process un taisnīga lietas izskatīšana.

64Tādā veidā tiek nodrošināta personai Satversmes 92. pantā

65noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu aizsardzība. Tātad ar

66apstrīdēto regulējumu tiek nodrošināta citu personu tiesību

67aizsardzība.

68Svarīga ir arī visas sabiedrības uzticēšanās tiesu ekspertiem.

69Lai gan tiesu eksperti paši neīsteno tiesas spriešanas funkciju,

70uzticēšanās viņiem ir cieši saistīta ar uzticēšanos tiesas

71spriešanas procesam kopumā. Sabiedrības uzticēšanās tiesu varai

72ir demokrātiskas tiesiskas valsts, kā arī atklātas, taisnīgas un

73harmoniskas sabiedrības elements. Tikai tad, ja tiesu vara bauda

74sabiedrības uzticēšanos, ir iespējams pilnvērtīgi īstenot tiesas

75spriešanas funkciju (sal.: Satversmes tiesas 2022. gada 15.

76decembra sprieduma lietā Nr. 2021-41-01 15. punkts).

77Uzticēšanās tiesu varai ir nesaraujami saistīta ar uzticēšanos

78valsts varai. Tādējādi ar apstrīdēto regulējumu sekmējot

79uzticēšanos tiesu varai, tiek nodrošināta arī demokrātiskas

80valsts iekārtas aizsardzība.

81Līdz ar to pamattiesību ierobežojums

82ir noteikts, lai aizsargātu citu personu tiesības un demokrātisku

83valsts iekārtu.

1Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

2Satversmes tiesai visupirms jāpārbauda tas, vai izraudzītie

3līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, proti, vai ar

4izraudzītajiem līdzekļiem šos mērķus var sasniegt.

5Lai nodrošinātu citu personu tiesību aizsardzību un vairotu

6uzticēšanos tiesu ekspertu profesijai un tiesu varai, šajā

7profesijā jādarbojas tādām personām, kuru personiskās īpašības un

8profesionālā sagatavotība neizraisa šaubas. Šīm personām

9jāatbilst pietiekami augstiem ētikas un profesionālās kompetences

10standartiem, lai baudītu sabiedrības cieņu un uzticēšanos.

11Personas iepriekš veikta noziedzīga rīcība ietekmē personas

12reputāciju un raksturo tās ētikas standartus. Šādas rīcības

13rezultātā personas reputācija ir ietekmēta arī tad, ja persona

14saukta pie kriminālatbildības, bet kriminālprocess vēlāk izbeigts

15(sal.: Satversmes tiesas 2024. gada 24. oktobra sprieduma

16lietā Nr. 2023-44-01 13. punkts). Noziedzīgs nodarījums no

17citiem likumpārkāpumiem atšķiras ar lielāku radītā kaitējuma vai

18iespējamā kaitējuma smaguma pakāpi, un likumdevējs ar

19krimināltiesību līdzekļiem paredzējis aizsargāt pašas svarīgākās

20un nozīmīgākās intereses. Ja kriminālprocess izbeigts uz

21nereabilitējoša pamata, persona pēc būtības ir atzīta par vainīgu

22noziedzīga nodarījuma izdarīšanā (sk. Satversmes tiesas 2022.

23gada 15. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-41-01 15. punktu).

24Tādējādi tas, ka persona ir saukta pie kriminālatbildības par

25tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, var radīt negatīvu

26priekšstatu par šo personu un ietekmēt sabiedrības viedokli arī

27par tās profesionālo darbību.

28Ir būtiski, lai procesa virzītājs pirmstiesas izmeklēšanā un

29tiesa atzinuma sniegšanai piesaistītu tādus tiesu ekspertus, kuri

30nerada risku tiesu ekspertīzes tiesiskai norisei un taisnīgai

31lietas izskatīšanai. Tiesu eksperta iepriekšēja noziedzīga rīcība

32var būt pamats šaubām par viņa objektivitāti un atbilstību

33nevainojamas reputācijas prasībai. Turklāt tas var negatīvi

34ietekmēt procesa virzītāja, tiesas un paša tiesu eksperta

35sadarbību ar konkrētā procesa dalībniekiem. Tas, ka ar lietas

36izskatīšanu saistīto procesuālo darbību veikšanā kā eksperts tiek

37iesaistīta persona, kas saukta pie kriminālatbildības par tīša

38noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, var mazināt visas sabiedrības

39uzticēšanos tiesu ekspertiem, tiesas spriešanas procesam un

40valsts varai kopumā.

41Ar apstrīdēto regulējumu ikvienai personai, kura saukta pie

42kriminālatbildības, bet kriminālprocess par tīša noziedzīga

43nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata, ir

44liegts būt par tiesu ekspertu. Tādā veidā tiek nodrošināts tas,

45ka tiesu ekspertu profesijā darbojas tikai tādas personas, kas

46sekmē uzticēšanos šai profesijai un tiesas spriešanas procesam

47kopumā.

48Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

49noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu

50sasniegšanai.

1Vērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

2nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

3pārbauda, vai šos mērķus nevar sasniegt ar citiem, personas

4tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat

5iedarbīgi.

6Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka leģitīmo mērķi var sasniegt

7ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli - katra

8gadījuma individuālu vērtēšanu, ņemot vērā arī izdarītā

9noziedzīgā nodarījuma rezultātā radītā personas vai sabiedrības

10interešu apdraudējuma raksturu un kaitīguma pakāpi, kā arī laiku,

11kas pagājis pēc nodarījuma. Saeima šādam viedoklim nepiekrīt un

12norāda, ka par leģitīmā mērķa sasniegšanu liecina vispārēja

13personu un sabiedrības uzticēšanās tiesu ekspertiem un nekādi

14citi līdzekļi nevar padarīt par nebijušu tiesu eksperta amatam

15neatbilstošu rīcību.

1617.1. Apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums

17neparedz konkrēta gadījuma individuālu vērtēšanu, neparedz

18izņēmumus un ir noteikts uz mūžu.

19Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka uz mūžu noteikti

20ierobežojumi izslēdz prezumpciju, ka persona dzīves laikā spēj

21mainīties un mainīt savu uzvedību. Šādi ierobežojumi ir

22attaisnojami tikai gadījumos, kad iepriekš nodarītais pēc būtības

23ir nesavienojams ar konkrēto tiesību īstenošanu (sal.:

24Satversmes tiesas 2024. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr.

252023-44-01 14.1. punkts).

26Tādējādi Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētajā

27regulējumā ietvertais ierobežojums ir nepieciešams noteiktajā

28apmērā. Proti, vai visos gadījumos, kad persona ir saukta pie

29kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet

30kriminālprocess pret personu izbeigts uz nereabilitējoša pamata,

31ir atzīstams, ka šādas personas kļūšana par tiesu ekspertu var

32mazināt sabiedrības uzticēšanos tiesu eksperta profesijai un

33tiesas spriešanas procesam kopumā. Satversmes tiesai

34jāpārliecinās arī par to, vai apstrīdētais regulējums ir

35vienīgais līdzeklis, ar ko var sasniegt pamattiesību ierobežojuma

36leģitīmos mērķus.

3717.2. 2016. gada 11. februārī pieņemtā Tiesu ekspertu

38likuma anotācijā skaidrots nevainojamas reputācijas jēdziens,

39norādot, ka tas pēc būtības izslēdz normatīvo aktu pārkāpuma

40pieļaujamību neatkarīgi no nodoma vai pārkāpuma smaguma (sk.

41likumprojekta Nr. 68/Lp12 "Tiesu ekspertu likums"

42sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumu (anotāciju). Pieejams:

43saeima.lv). Tādējādi likumā tika ietverts ierobežojums, kas

44liedz būt par tiesu ekspertu personai, kura saukta pie

45kriminālatbildības, bet pret kuru kriminālprocess izbeigts uz

46personu nereabilitējoša pamata, neatkarīgi no tā, vai noziedzīgs

47nodarījums izdarīts tīši vai aiz neuzmanības.

48Savukārt ar Grozījumiem ierobežojums tika attiecināts tikai uz

49personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par tīša

50noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Izmaiņas tika pamatotas ar to,

51ka citi Tiesu ekspertu likumā paredzētie tiesu eksperta amata

52ieņemšanas ierobežojumi jau bija saistīti ar tīša noziedzīga

53nodarījuma izdarīšanu, kā arī nepieciešamību noteikt regulējumu,

54kas būtu līdzīgs uz citām ar tiesu funkciju izpildi saistītām

55profesijām attiecinātajam regulējumam. Grozījumu likumprojekta

56anotācijā arī norādīts, ka attiecībā uz tiesu ekspertiem

57individuāls vērtējums tādos gadījumos, ja attiecīgā persona ir

58izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, nespētu sasniegt leģitīmo

59mērķi tādā pašā kvalitātē, jo nenovērstu vērtību konfliktu, kas

60rodas tad, ja tiesu eksperts ir izdarījis tīšu noziedzīgu

61nodarījumu (sk. likumprojekta Nr. 526/Lp14 "Grozījumi

62Tiesu ekspertu likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma

63ziņojumu (anotāciju). Pieejams: saeima.lv).

64Grozījumu nepieciešamība tika apspriesta Saeimas Juridiskās

65komisijas sēdēs. Tika aplūkota arī iespēja visos gadījumos, kad

66izdarīts noziedzīgs nodarījums, vērtēt, vai šis fakts objektīvi

67traucē veikt tiesu eksperta funkcijas. Tieslietu ministrija, kas

68bija izstrādājusi Grozījumu projektu, norādīja, ka tikusi

69pieļauta iespēja noteikt tādu regulējumu, kas paredzētu

70individuālā izvērtējuma komisiju, taču minētais risinājums netika

71iekļauts likumprojektā (sk. Saeimas Juridiskās komisijas 2024.

72gada 21. februāra sēdes audioierakstu. Pieejams:

73saeima.lv).

74Tādējādi likumdevējs, pieņemot Grozījumus, ir vērtējis un

75pamatojis nepieciešamību saglabāt ierobežojumu attiecībā uz tām

76personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības par tīša

77noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet pret kurām kriminālprocess

78izbeigts uz nereabilitējoša pamata.

7917.3. Tiesu eksperta pienākums ir veikt ekspertīzi

80pilnā apjomā, sniedzot zinātniski pamatotu un objektīvu tiesu

81eksperta atzinumu, lai atbildētu uz ekspertīzes noteicēja

82uzdotajiem jautājumiem (sk. Tiesu ekspertu likuma 1. panta 3.

83punktu un 14. panta otrās daļas 1. punktu). Tiesu eksperts

84pilda nozīmīgu funkciju pirmstiesas izmeklēšanas un tiesas

85spriešanas procesā, un šī funkcija ir galvenokārt saistīta ar

86viņa speciālajām zināšanām un pieredzi kādā konkrētā nozarē

87(sk. Tiesu ekspertu likuma 1. panta 2. punktu).

88Tiesu eksperta atzinumu procesa virzītājs pirmstiesas

89izmeklēšanā un tiesa izmanto kā vienu no pierādījumiem, lai

90nonāktu pie taisnīga lietas rezultāta. Tomēr tiesu eksperta

91atzinumam nav augstākas ticamības kā citiem pierādījumiem.

92Jebkura pierādījuma, arī eksperta atzinuma, ticamība pārbaudāma,

93aplūkojot visus procesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par

94faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā (sal.: Senāta 2022.

95gada 20. janvāra lēmuma lietā Nr. SKK-22/2022 (11380033718)

966.2. punkts). Tādējādi tiesu eksperta atzinums procesa

97virzītājam pirmstiesas izmeklēšanā un tiesai nav saistošs tādā

98veidā, ka tie savu nolēmumu varētu pamatot tikai ar tiesu

99eksperta atzinumu. Turklāt, kā to paredz arī Tiesu ekspertu

100ētikas kodeksa 10. un 18. punkts, tiesu eksperts nedrīkst vērtēt

101lietas juridiskos aspektus un norādīt iespējamo lietas

102iznākumu.

103Tieslietu ministrija Satversmes tiesai sniegtajā viedoklī arī

104paudusi, ka ierobežojums, kas liedz ieņemt tiesu eksperta amatu

105personām, kuras izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, ir

106nepieciešams, jo tādējādi tiek nodrošināts, ka attiecībā uz

107līdzīgām ar tiesu varas funkciju izpildi saistītām profesijām

108(zvērināts advokāts, zvērināts notārs un zvērināts tiesu

109izpildītājs) ir līdzīgi regulētas prasības amata ieņemšanai. Taču

110no likuma "Par tiesu varu" izriet, ka minēto profesiju

111pārstāvji ir piederīgi tiesu sistēmai (sk. likuma "Par

112tiesu varu" 16.1 nodaļu). Attiecinot līdzīgu

113ierobežojumu uz tiesu ekspertiem, nav ņemts vērā, ka tie saskaņā

114ar likumu "Par tiesu varu" nav piederīgi tiesu

115sistēmai, bet gan ir citas ar lietas izskatīšanu tiesā saistītas

116personas (sk. likuma "Par tiesu varu" 18.

117nodaļu).

118Lai gan tiesu eksperts pilda nozīmīgu funkciju pirmstiesas

119kriminālprocesā un tiesvedībā krimināllietās, kā arī citu

120kategoriju lietu izskatīšanā, viņa atzinumam ir tāda pati

121tiesiskā nozīme kā citiem pierādījumiem lietā un tiesu eksperta

122statuss nav identisks citu tiesu sistēmai piederīgo profesiju

123statusam.

12417.4. Noziedzīgi nodarījumi atkarībā no personas vai

125sabiedrības interešu apdraudējuma rakstura un kaitīguma pakāpes

126ir dažādi. Krimināllikumā noziedzīgi nodarījumi ir iedalīti

127kriminālpārkāpumos un noziegumos (mazāk smagi, smagi un sevišķi

128smagi noziegumi). Tie apdraud dažādas ar Krimināllikumu

129aizsargātas intereses, piemēram, personas dzīvību, veselību,

130mājokļa neaizskaramību, brīvību, īpašumu, vispārējo drošību un

131sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Satversmes tiesa arī ir

132atzinusi, ka kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša pamata

133attiecas uz atšķirīgiem personas izdarītiem noziedzīgiem

134nodarījumiem. Ir arī tādi personu nereabilitējoši apstākļi, kas

135aptver situācijas, kad ar personas nodarījumu saistītais

136sabiedrības interešu apdraudējums ir salīdzinoši zems un tāda

137pati ir šā nodarījuma kaitīguma pakāpe (sk. Satversmes tiesas

1382022. gada 15. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-41-01 18.4.1.

139punktu).

140Pieteicējai Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošajā lietā

141tika atteikta resertifikācija, jo bija saņemta informācija, ka šī

142persona ir saukta pie kriminālatbildības par tīšu noziedzīgu

143nodarījumu, kas kvalificēts kā mazāk smags noziegums. Saskaņā ar

144Kriminālprocesa likuma 402. pantu personu sauc pie

145kriminālatbildības tad, ja izmeklēšanā savāktie pierādījumi

146norāda uz šīs personas vainu izmeklējamā noziedzīgā nodarījumā un

147prokurors ir pārliecināts, ka pierādījumi to apstiprina. Ja

148persona ir saukta pie kriminālatbildības, kriminālprocess var

149tikt izbeigts gan uz tiem pašiem personu nereabilitējošiem

150pamatiem kā gadījumos, kad kriminālprocess tiek izbeigts vēl

151pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, gan uz tādu nereabilitējošu

152apstākļu pamata, kuri var tikt piemēroti tikai pēc personas

153saukšanas pie kriminālatbildības (sk. Kriminālprocesa likuma

154379. pantu, 411. panta 6. un 7. punktu). Izskatāmajā lietā

155persona tika nosacīti atbrīvota no kriminālatbildības, un tas

156saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 380. pantu ir viens no personu

157nereabilitējošiem pamatiem.

158Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 415. pantam prokurors, ja

159viņš, ņemot vērā izdarītā noziedzīga nodarījuma raksturu un

160radīto kaitējumu, personu raksturojošos datus un citus lietas

161apstākļus, iegūst pārliecību, ka apsūdzētais turpmāk neizdarīs

162noziedzīgus nodarījumus, var kriminālprocesu izbeigt, personu

163nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības. Tātad arī pēc personas

164saukšanas pie kriminālatbildības var tikt konstatēti tādi

165apstākļi, kas liecina par zemu nodarījuma kaitīguma pakāpi. Tas

166vien, ka persona ir bijusi saukta pie kriminālatbildības, pats

167par sevi neliecina, ka šīs personas izdarītā noziedzīgā

168nodarījuma kaitīguma pakāpe bijusi augstāka nekā būtu bijusi

169gadījumā, kad kriminālprocess izbeigts jau izmeklēšanas stadijā.

170Turklāt šādā gadījumā personas vaina noziedzīga nodarījuma

171izdarīšanā nav atzīta ar spēkā stājušos tiesas spriedumu.

172Arī tiesībsargs Satversmes tiesai sniegtajā viedoklī

173norādījis, ka personas saukšana pie kriminālatbildības nevar būt

174kritērijs ierobežojuma noteikšanai, jo pat lietās ar līdzīgiem

175apstākļiem vienā gadījumā lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu

176uz nereabilitējoša pamata var tikt pieņemts jau izmeklēšanas

177stadijā, bet citā gadījumā - tikai pēc lietas nonākšanas pie

178prokurora un personas saukšanas pie kriminālatbildības.

179Likumdevējs pieņēmis, ka ikviena persona, kura saukta pie

180kriminālatbildības par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un

181kriminālprocess pret kuru izbeigts uz nereabilitējoša pamata,

182vienmēr var sabiedrībā radīt šaubas un mazināt uzticēšanos tiesu

183ekspertu darbībai un tiesas spriešanas procesam. Tomēr

184likumdevējs nav apsvēris to, ka noziedzīgu nodarījumu kaitīguma

185pakāpe un arī nereabilitējošie apstākļi var būt dažādi.

186Personas saukšana pie kriminālatbildības par tīša noziedzīga

187nodarījuma izdarīšanu pati par sevi ne vienmēr liecina, ka šīs

188personas iepriekšējā rīcība ir nesavienojama ar darbību tiesu

189eksperta profesijā.

19017.5. Lai noteiktu personai aizliegumu strādāt kādā

191profesijā, nozīme ir ne tikai tam, pret kādām interesēm persona

192vērsusies, izdarot attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, bet arī šo

193personu raksturojošiem kritērijiem, piemēram, personas attieksmei

194pret savulaik izdarīto nodarījumu un dzīvesveidam pēc tā

195izdarīšanas. Personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo

196nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties

197(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā

198Nr. 2017-07-01 19.2.2. punktu). Satversmes tiesa jau ir

199atzinusi, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktam pašam par

200sevi nevajadzētu vienmēr ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi

201(sal.: Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

202Nr. 2020-36-01 19.3.2. punkts).

203Saeima atbildes rakstā norāda, ka ir jau apsvērusi, kādos

204gadījumos sabiedrības uzticēšanās tiesu ekspertiem un tiesas

205spriešanas procesam netiek nopietni apdraudēta un ir pieļaujama

206personas kļūšana par tiesu ekspertu, bet kādos gadījumos tas nav

207pieļaujams. Proti, ierobežojums esot saistīts ar konkrētu vainas

208formu - noziedzīgs nodarījums, kas izdarīts ar nodomu (tīši) - un

209skarot tikai personas, attiecībā uz kurām procesa virzītājs -

210prokurors - ir pieņēmis lēmumu par saukšanu pie

211kriminālatbildības.

212Tomēr jāņem vērā, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktais

213ierobežojums ir attiecināts uz visiem tīši izdarītajiem

214noziedzīgiem nodarījumiem, neņemot vērā to, ka tie atšķiras pēc

215sava rakstura un kaitīguma pakāpes. Tas, ka persona noziedzīgu

216nodarījumu izdarījusi tīši, nenozīmē, ka šī persona vēlāk

217nevarētu laboties un sekmīgi iekļauties sabiedrībā (sk.

218Satversmes tiesas 2024. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr.

2192023-44-01 14.2. punktu).

22017.6. Ievērojot tiesu ekspertiem uzticētās funkcijas un

221kompetenci, secināms, ka var būt dažādi apstākļi, kas kopsakarā

222ļauj atzīt, ka personas iepriekšējā noziedzīgā rīcība nekaitēs

223tiesu eksperta funkciju veikšanai. Tostarp var tikt ņemti vērā,

224piemēram, tādi apstākļi kā noziedzīga nodarījuma kaitīguma

225pakāpe, laiks, kas pagājis pēc noziedzīga nodarījuma,

226aizsargājamās intereses, pret kurām konkrētais noziedzīgais

227nodarījums bija vērsts, personas attieksme pret pašas nodarījumu,

228kā arī uzvedība un rīcība pēc noziedzīga nodarījuma

229izdarīšanas.

230Par saudzējošāku līdzekli, ar kura palīdzību leģitīmos mērķus

231varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, būtu atzīstams tāds

232līdzeklis, kas liegtu būt par tiesu ekspertu tikai tādai

233personai, kura patiešām apdraud sabiedrības uzticēšanos šai

234profesijai un tiesas spriešanas procesam kopumā. Satversmes tiesa

235jau ir atzinusi, ka saudzējošāki līdzekļi var būt dažādi.

236Saudzējošāks līdzeklis var būt gan tāds regulējums, kas noteiktos

237gadījumos pieļauj individuālu vērtēšanu, gan regulējums, kurā

238ietvertais ierobežojums ir saistīts ar konkrētām noziedzīgu

239nodarījumu grupām un ar noziedzīgu nodarījumu aizskartajām

240interesēm, vai regulējums, kas noteikts uz konkrētu laikposmu

241(sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma

242lietā Nr. 2017-07-01 19.3. punkts).

243Individuāls vērtējums, kurā tiktu ņemts vērā gan nodarījuma

244smagums, gan nereabilitējošie apstākļi, gan arī laiks, kas

245pagājis pēc nodarījuma, un pašas personas attieksme un uzvedība

246pēc nodarījuma izdarīšanas, var būt viens no līdzekļiem, ar

247kuriem personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Padome

248Satversmes tiesai sniegtajā viedoklī norādījusi, ka kopš 2008.

249gada, pamatojoties uz apstrīdēto regulējumu, tiesu eksperta

250sertifikāta darbība izbeigta divos gadījumos. Pieteikuma

251iesniedzējs nav sniedzis informāciju, kā arī no Tiesu

252informatīvajā sistēmā pieejamās informācijas neizriet, ka

253administratīvajā tiesā izskatīšanā atrastos arī citas lietas,

254kurās būtu piemērojams apstrīdētais regulējums. Tādējādi nav

255pamata uzskatīt, ka to personu skaits, kuras būtu vērtējamas

256individuāli, varētu būt liels un tas varētu prasīt no valsts

257ievērojamus resursus.

258Attiecībā uz atsevišķām profesijām likumdevējs ir paredzējis

259cita veida ierobežojumus personai, pret kuru kriminālprocess

260izbeigts uz nereabilitējoša pamata, piemēram, saistot tos ar

261konkrētām noziedzīgu nodarījumu grupām un interesēm, kas ar

262noziedzīgu nodarījumu aizskartas (sk. Psihologu likuma 6.

263panta 6. punktu). Ja tiktu noteikti izņēmumi no konkrētā

264aizlieguma un precizēts, uz kādām ar Krimināllikumu aizsargātām

265interesēm ir attiecināms Satversmes 106. panta pirmajā teikumā

266ietverto pamattiesību ierobežojums, konkrētais aizliegums

267joprojām būtu viens no citu personu tiesību un demokrātiskas

268valsts iekārtas aizsardzības līdzekļiem, jo tādā veidā tiktu

269nodrošināts, ka no tiesu ekspertu loka tiek izslēgtas tikai tās

270personas, kuras apdraud leģitīmo mērķu sasniegšanu.

271Secinot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir

272pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo personas

273pamattiesības. Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi

274iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Piemērotākais līdzeklis, kas

275ļautu sasniegt leģitīmos mērķus bez nesamērīgas personu

276pamattiesību ierobežošanas, ir jāizvēlas likumdevējam (sk.

277Satversmes tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr.

2782021-05-01 21. punktu).

279No minētā secināms, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktā

280ierobežojuma leģitīmos mērķus līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt

281ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt

282neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības.

283Tādējādi apstrīdētais regulējums neatbilst samērīguma

284principam.

285Līdz ar to apstrīdētais regulējums

286neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.

1Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai, ja tiek

2secināts, ka apstrīdētais regulējums neatbilst kaut vienai

3augstāka juridiska spēka normai, tas atzīstams par prettiesisku

4un spēkā neesošu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta

5sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 20. punktu).

6Līdz ar to izskatāmajā lietā nav nepieciešams vērtēt

7apstrīdētā regulējuma atbilstību arī Satversmes 101. panta

8pirmajai daļai.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

2daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.

6Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

7lietās, kas ierosinātas pēc tiesas pieteikuma, Satversmes tiesai

8jānoskaidro, kāda ietekme uz attiecīgo lietu būs tās spriedumam.

9Vienlaikus Satversmes tiesai jāgādā arī par to, lai situācija,

10kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku,

11neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā

12arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

13(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

14Nr. 2020-36-01 21. punktu).

1519.1. Ja apstrīdētā norma redakcijā, kas ir spēkā no

162024. gada 2. marta, tiktu atzīta par spēkā neesošu no šā

17sprieduma publicēšanas dienas, varētu tikt apdraudēti tie

18leģitīmie mērķi, kuru aizsardzībai attiecībā uz personu, kura

19vēlas būt par tiesu ekspertu, ir noteikti ierobežojumi, jo tādā

20gadījumā šajā normā ietvertais aizliegums pilnībā zaudētu spēku

21un līdz ar to varētu tikt apdraudētas citu personu tiesības un

22demokrātiska valsts iekārta. Likumdevējam ir jānosaka jauns

23tiesiskais regulējums, izvēloties kādu no personas pamattiesības

24mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tāpēc šajā gadījumā ir

25nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstošā norma

26vēl kādu laiku paliek spēkā, lai likumdevējs varētu pieņemt jaunu

27tiesisko regulējumu. Tādējādi apstrīdētā norma redakcijā, kas ir

28spēkā no 2024. gada 2. marta, atzīstama par spēkā neesošu no

292025. gada 1. jūnija.

3019.2. Pieteikuma iesniedzēja izskatīšanā esošā lietā

31celta prasība par tāda labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar

32kuru persona tiktu resertificēta un tai tiktu atkārtoti

33piešķirtas tiesu eksperta tiesības, kā arī par nemantiskā

34kaitējuma atlīdzināšanu.

35Lemjot par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiek

36piemērotas materiālo tiesību normas, kas ir spēkā laikā, kad

37lieta tiek izskatīta tiesā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

385. decembra sprieduma lietā Nr. 2019‑01‑01 25. punktu).

39Tātad, lai novērstu pieteicējas Pieteikuma iesniedzēja

40izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā Nr. A420111221

41pamattiesību aizskārumu, apstrīdētā norma redakcijā, kas ir spēkā

42no 2024. gada 2. marta, attiecībā uz viņu atzīstama par spēkā

43neesošu no tās pieņemšanas brīža. Pieteikuma iesniedzējam ir

44minētajā administratīvajā lietā individuāli jāvērtē riski, kas

45saistīti ar attiecīgās personas darbošanos tiesu eksperta

46profesijā, un šai nolūkā tieši jāpiemēro Satversme un šajā

47spriedumā ietvertās atziņas.

48Satversmes tiesā nav saņemta informācija par citām

49administratīvajām lietām, kurās tiesai būtu jāpiemēro apstrīdētā

50norma redakcijā, kas ir spēkā no 2024. gada 2. marta. Taču nolūkā

51aizsargāt visu to personu pamattiesības, kurām šī norma varētu

52būt piemērota un kuras šā sprieduma spēkā stāšanās dienā varētu

53būt uzsākušas un turpina savu pamattiesību aizsardzību ar

54vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, apstrīdētā norma

55redakcijā, kas ir spēkā no 2024. gada 2. marta, atzīstama par

56spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās

57brīža.

58Savukārt, lemjot par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu,

59Pieteikuma iesniedzējam jāvērtē, vai administratīvais akts, ar

60kuru personai atteikta resertifikācija un izbeigta tiesu eksperta

61sertifikāta darbība, ir prettiesisks. Lietas izspriešanai šajā

62daļā būtiska nozīme ir tām tiesību normām, ar kurām pamatots

63izdotais administratīvais akts (sk. Administratīvā procesa

64likuma 250. panta otro daļu). Tādēļ apstrīdētā norma, ciktāl

65tā attiecās uz personu, kura saukta pie kriminālatbildības, bet

66pret kuru kriminālprocess par tīša noziedzīga nodarījuma

67izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata, redakcijā, kas

68bija spēkā līdz 2024. gada 1. martam, atzīstama par spēkā neesošu

69no pieteicējas administratīvajā lietā Nr. A420111221 pamattiesību

70aizskāruma rašanās brīža.

71Nolēmumu

72daļa

73Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

74daļas 2. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

75nosprieda: