2. pants

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Pieteikuma

iesniedzējs) pauž viedokli, ka apstrīdētā norma neatbilst

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 96.

pantam.

Pieteikuma iesniedzējs norāda: Ieslodzījuma vietu pārvalde,

atsaucoties uz apstrīdēto normu, atzinusi, ka minētā norma

ietverot aizliegumu notiesātajiem no celšanās līdz naktsmieram

gulēt jeb atrasties gultā. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata,

šāda apstrīdētās normas interpretācija ierobežojot personas

tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Arī Satversmes tiesas 2. kolēģija 2009. gada 11. marta lēmumā

par atteikšanos ierosināt lietu norādījusi, ka iespējamais

konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizskārums,

proti, aizliegums gulēt dienas laikā, izriet no apstrīdētās

normas. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

jāpiemēro atbilstoši Satversmes tiesas 2. kolēģijas 2009. gada

11. marta lēmumā par atteikšanos ierosināt lietu sniegtajai

interpretācijai.

Pieteikuma iesniedzējs pauž uzskatu, ka apstrīdēto normu

iespējams interpretēt vairākos veidos, piemēram, arī paredzot

pienākumu sakārtot gultu, tiklīdz gulēšana vai atrašanās gultā

tiek pārtraukta, vai atļaujot notiesātajam atrasties gultā laikā,

kamēr viņš nav nodarbināts.

Satversmes 96. pantā paredzētās tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību ietverot arī notiesāto tiesības izmantot savu

brīvo laiku, guļot cietuma kamerā esošajā gultā. Aizliegums

notiesātajiem no celšanās līdz naktsmieram atrasties gultā neesot

attaisnojams ne ar vienu no Satversmes 116. pantā paredzētajiem

leģitīmajiem mērķiem. Demokrātiskā sabiedrībā šāds ierobežojums

neesot nepieciešams, jo to nevarot uzskatīt par tādu, kas

neizbēgami būtu saistīts ar brīvības atņemšanas soda

izciešanu.