7. pants

Lai gan pieteikumā ietverts prasījums

izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes

91. pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka būtībā tiek

apstrīdēta šīs normas atbilstība tikai Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, proti, ka "visi cilvēki Latvijā ir

vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā". Līdz ar to lieta

neskar Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietverto

diskriminācijas aizlieguma principu.

Pieteikuma iesniedzēja paskaidro, kādu iemeslu dēļ

apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 91. pantam. Tā

norāda, ka saskaņā ar apstrīdēto normu fiziskajai personai neesot

pienākuma maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli par tās veikto

saimniecisko darbību. Pat ja personas veiktās darbības atbilst

saimnieciskās darbības pazīmēm un persona sistemātiski atsavina

iegādātos nekustamos īpašumus, kuri tās īpašumā bijuši ilgāk par

vienu gadu, iedzīvotāju ienākuma nodoklis personai neesot

jāmaksā. Tādējādi apstrīdētā norma personu, kura veic

saimniecisko darbību un ir reģistrējusies Valsts ieņēmumu

dienestā kā nodokļu maksātājs, nostādot sliktākā stāvoklī nekā

personu, kura arī veic saimniecisko darbību, bet nav

reģistrējusies Valsts ieņēmumu dienestā kā nodokļu

maksātājs.

Izšķirošā nozīme apstrīdētās normas interpretācijā un

satura noskaidrošanā ir administratīvajām tiesām, kad tās izvērtē

VID lēmumu tiesiskumu. Savukārt valsts institūciju vai vispārējās

jurisdikcijas tiesu veiktās tiesību normu interpretācijas un

piemērošanas, kā arī pierādījumu pārvērtēšana saskaņā ar

Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. un

16. pantu nav Satversmes tiesas kompetencē. Satversmes

tiesai atbilstoši Satversmē un Satversmes tiesas likumā

noteiktajai kompetencei nav paredzētas tiesības izvērtēt ne

valsts pārvaldes iestāžu veikto tiesību normu piemērošanu, nedz

arī vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu tiesiskumu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas

7. punktu un 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2008-43-0106 12. punktu). Principiālus tiesību

normu interpretācijas jautājumus izlemj kasācijas instances

tiesa, kas arī nodrošina tiesību normu vienveidīgu piemērošanu

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 16. punktu).

Kasācijas instances tiesas sniegtā problēmjautājumu analīze un

interpretācija ir būtisks instruments vienveidīgas judikatūras

veidošanai, kā arī tiesību attīstības nodrošināšanai

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-22-01

18.2. punktu).

Tiesas tiesības vērsties konstitucionālajā tiesā, ja

lietas izskatīšanas gaitā rodas pamatotas šaubas par lietā

piemērojamās tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka

tiesību normām, jeb tā sauktā konkrētā kontrole nav

prejudiciālais jautājums par lietā piemērojamās tiesību normas

interpretāciju. Visupirms tiesu varas uzdevums ir nodrošināt,

lai, izskatot katru konkrēto lietu, tiktu garantēta Satversmes

normu, likumu un citu normatīvo aktu īstenošana, vispārējo

tiesību principu ievērošana, kā arī aizsargātas cilvēka tiesības

un brīvības. Tiesiskā valstī tieši vispārējās jurisdikcijas

tiesas ir atzīstamas par efektīvāko mehānismu, kas, izvērtējot

katru gadījumu individuāli, var konstatēt, vai ir ievērots

saprātīgs līdzsvars starp konkrētās personas tiesībām un

sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 13. oktobra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2010-09-01

12. punktu).

Nodrošinot Satversmes normām atbilstošāko, taisnīgāko un

lietderīgāko rezultātu, tiesību normas piemērotājam ir piešķirtas

tiesības noteikt piemērojamo tiesību normu. Lai ar piemērojamo

tiesību normu sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko mērķi,

jāizmanto dažādas tiesību normu interpretācijas metodes - ne

tikai gramatiskā, bet arī vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā

metode (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

4. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu

daļas 3. punktu). Satversmei atbilstoša tiesību normu

piemērošana ietver sevī pareizās tiesību normas atrašanu un

atbilstošu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās

piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu,

kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-16-01 17. punktu).

Savukārt Satversmes tiesa kāda tiesību jautājuma

izlemšanā var iesaistīties tad, ja nepastāv vai jau ir pilnībā

izmantoti visi citi tiesību sistēmā pieejamie līdzekļi, lai

atrisinātu konkrētu tiesisko strīdu, un konkrētās tiesību normas

kontroles ietvaros ir atzīstama vienīgi par galīgo tiesību

aizsardzības instanci. Par minētajiem līdzekļiem ir uzskatāma arī

tāda tiesību normu interpretācija un piemērošana, kas novērš

radušos vai iespējamo kādas tiesību normas neatbilstību augstāka

juridiskā spēka tiesību normām (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2010-11-01 6. punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka lietas dalībnieku

viedoklis par apstrīdētās normas saturu būtiski atšķiras. Tātad,

lai noteiktu, vai ir pamats izvērtēt apstrīdētās normas

atbilstību Satversmei, visupirms nepieciešams noskaidrot tās

patieso jēgu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2009-14-01 7. punktu un 2010. gada

11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2010-11-01 6. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai

savas kompetences robežās ir jānoskaidro apstrīdētās normas

mērķis un patiesā jēga.