7. pants

1Lai gan pieteikumā ietverts prasījums

2izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes

391. pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka būtībā tiek

4apstrīdēta šīs normas atbilstība tikai Satversmes 91. panta

5pirmajam teikumam, proti, ka "visi cilvēki Latvijā ir

6vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā". Līdz ar to lieta

7neskar Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietverto

8diskriminācijas aizlieguma principu.

9Pieteikuma iesniedzēja paskaidro, kādu iemeslu dēļ

10apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 91. pantam. Tā

11norāda, ka saskaņā ar apstrīdēto normu fiziskajai personai neesot

12pienākuma maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli par tās veikto

13saimniecisko darbību. Pat ja personas veiktās darbības atbilst

14saimnieciskās darbības pazīmēm un persona sistemātiski atsavina

15iegādātos nekustamos īpašumus, kuri tās īpašumā bijuši ilgāk par

16vienu gadu, iedzīvotāju ienākuma nodoklis personai neesot

17jāmaksā. Tādējādi apstrīdētā norma personu, kura veic

18saimniecisko darbību un ir reģistrējusies Valsts ieņēmumu

19dienestā kā nodokļu maksātājs, nostādot sliktākā stāvoklī nekā

20personu, kura arī veic saimniecisko darbību, bet nav

21reģistrējusies Valsts ieņēmumu dienestā kā nodokļu

22maksātājs.

23Izšķirošā nozīme apstrīdētās normas interpretācijā un

24satura noskaidrošanā ir administratīvajām tiesām, kad tās izvērtē

25VID lēmumu tiesiskumu. Savukārt valsts institūciju vai vispārējās

26jurisdikcijas tiesu veiktās tiesību normu interpretācijas un

27piemērošanas, kā arī pierādījumu pārvērtēšana saskaņā ar

28Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. un

2916. pantu nav Satversmes tiesas kompetencē. Satversmes

30tiesai atbilstoši Satversmē un Satversmes tiesas likumā

31noteiktajai kompetencei nav paredzētas tiesības izvērtēt ne

32valsts pārvaldes iestāžu veikto tiesību normu piemērošanu, nedz

33arī vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu tiesiskumu (sk.,

34piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa

35sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas

367. punktu un 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā

37Nr. 2008-43-0106 12. punktu). Principiālus tiesību

38normu interpretācijas jautājumus izlemj kasācijas instances

39tiesa, kas arī nodrošina tiesību normu vienveidīgu piemērošanu

40(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

41sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 16. punktu).

42Kasācijas instances tiesas sniegtā problēmjautājumu analīze un

43interpretācija ir būtisks instruments vienveidīgas judikatūras

44veidošanai, kā arī tiesību attīstības nodrošināšanai

45(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija

46sprieduma lietā Nr. 2007-22-01

4718.2. punktu).

48Tiesas tiesības vērsties konstitucionālajā tiesā, ja

49lietas izskatīšanas gaitā rodas pamatotas šaubas par lietā

50piemērojamās tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka

51tiesību normām, jeb tā sauktā konkrētā kontrole nav

52prejudiciālais jautājums par lietā piemērojamās tiesību normas

53interpretāciju. Visupirms tiesu varas uzdevums ir nodrošināt,

54lai, izskatot katru konkrēto lietu, tiktu garantēta Satversmes

55normu, likumu un citu normatīvo aktu īstenošana, vispārējo

56tiesību principu ievērošana, kā arī aizsargātas cilvēka tiesības

57un brīvības. Tiesiskā valstī tieši vispārējās jurisdikcijas

58tiesas ir atzīstamas par efektīvāko mehānismu, kas, izvērtējot

59katru gadījumu individuāli, var konstatēt, vai ir ievērots

60saprātīgs līdzsvars starp konkrētās personas tiesībām un

61sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas

622010. gada 13. oktobra lēmuma par tiesvedības

63izbeigšanu lietā Nr. 2010-09-01

6412. punktu).

65Nodrošinot Satversmes normām atbilstošāko, taisnīgāko un

66lietderīgāko rezultātu, tiesību normas piemērotājam ir piešķirtas

67tiesības noteikt piemērojamo tiesību normu. Lai ar piemērojamo

68tiesību normu sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko mērķi,

69jāizmanto dažādas tiesību normu interpretācijas metodes - ne

70tikai gramatiskā, bet arī vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā

71metode (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

724. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-06-01 secinājumu

73daļas 3. punktu). Satversmei atbilstoša tiesību normu

74piemērošana ietver sevī pareizās tiesību normas atrašanu un

75atbilstošu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās

76piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu,

77kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes tiesas

782005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

79Nr. 2004-16-01 17. punktu).

80Savukārt Satversmes tiesa kāda tiesību jautājuma

81izlemšanā var iesaistīties tad, ja nepastāv vai jau ir pilnībā

82izmantoti visi citi tiesību sistēmā pieejamie līdzekļi, lai

83atrisinātu konkrētu tiesisko strīdu, un konkrētās tiesību normas

84kontroles ietvaros ir atzīstama vienīgi par galīgo tiesību

85aizsardzības instanci. Par minētajiem līdzekļiem ir uzskatāma arī

86tāda tiesību normu interpretācija un piemērošana, kas novērš

87radušos vai iespējamo kādas tiesību normas neatbilstību augstāka

88juridiskā spēka tiesību normām (sk. Satversmes tiesas

892010. gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

90lietā Nr. 2010-11-01 6. punktu).

91No lietas materiāliem izriet, ka lietas dalībnieku

92viedoklis par apstrīdētās normas saturu būtiski atšķiras. Tātad,

93lai noteiktu, vai ir pamats izvērtēt apstrīdētās normas

94atbilstību Satversmei, visupirms nepieciešams noskaidrot tās

95patieso jēgu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

9620. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

97Nr. 2009-14-01 7. punktu un 2010. gada

9811. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

99Nr. 2010-11-01 6. punktu).

100Līdz ar to Satversmes tiesai

101savas kompetences robežās ir jānoskaidro apstrīdētās normas

102mērķis un patiesā jēga.