8. pants

No Saeimas atbildes raksta un tam

pievienotās informācijas redzams, ka būtiska nozīme apstrīdētās

normas satura noskaidrošanā ir tam tiesiskajam regulējumam, kas

bija spēkā pirms šīs normas. Tāpat nozīmīgi ir arī likumdevēja

apsvērumi, kas kalpojuši par pamatu apstrīdētajā normā ietvertā

regulējuma pieņemšanai. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms

piemēros tiesību normas vēsturisko interpretāciju.

8.1. Izmantojot minēto interpretācijas

metodi attiecībā uz apstrīdēto normu, ir konstatējams, ka Nodokļa

likuma 1. pants redakcijā, kas bija spēkā no 1994. gada

1. janvāra, noteica: ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliek

fiziskās personas gūtos ienākumus, un tie sastāv no: pirmkārt,

algas nodokļa, otrkārt, patentmaksas, treškārt, nodokļa par

ienākumiem no uzņēmējdarbības, ja tie nav peļņas nodokļa objekts,

no individuālā darba, no īpašuma un citiem avotiem.

Nodokļa likuma 8. panta trešās daļas 8. punkts

paredzēja, ka pārējie fiziskās personas ienākumi, par kuriem

jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ir arī citi ienākumi, kas

nav minēti likuma 9. pantā. Savukārt 9. pantā bija

noteikti ienākumu veidi, kas netiek ietverti gada apliekamajā

ienākumā. Tādējādi nodokļu maksātājam bija pienākums par

jebkuriem citiem ienākumiem, kas nebija tieši noteikti likuma

9. pantā kā izņēmumi - neapliekami ienākumi, maksāt

iedzīvotāju ienākuma nodokli. Kā ienākumi, kas atbrīvoti no

aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, likuma 9. panta

20. punktā citastarp bija noteikti "ienākumi no

personiskās mantas realizācijas, izņemot ienākumus no pārdošanai

izgatavotu un iegādātu izstrādājumu

realizācijas".

Nodokļa likuma 9. panta 20. punktā noteiktais

ar 1995. gada 31. maija likumu "Grozījumi likumā

"Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli"" tika ietverts 9. panta

19. punktā. Tas bija spēkā līdz 2000. gada

1. janvārim, kad stājās spēkā 1999. gada

25. novembra likums "Grozījumi likumā

"Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli"", ar kuru Nodokļa likuma

9. panta pirmās daļas 19. punkts tika izteikts jaunā

redakcijā, paredzot, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek

aplikti ienākumi no sava īpašuma pārdošanas, izņemot ienākumu no

pārdošanai izgatavotu vai iegādātu izstrādājumu (mantas)

pārdošanas, ienākumu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā no tāda

nekustamā īpašuma, akciju un citu vērtspapīru pārdošanas, kas ir

bijuši personas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem, un ienākumu no

personāla akciju atpirkšanas.

Ar 2000. gada 30. novembra likumu

"Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli"" 9. panta pirmās

daļas 19. punkts tika izteikts jaunā redakcijā, tā

"c" apakšpunktā paredzot, ka ar iedzīvotāju ienākuma

nodokli netiek aplikti ienākumi no sava īpašuma pārdošanas,

izņemot ienākumu no tāda nekustamā īpašuma, akciju un citu

vērtspapīru pārdošanas, kas ir bijuši personas īpašumā mazāk par

12 mēnešiem.

Lai atvieglotu vērtspapīru publisko apgrozību Latvijā,

ar 2001. gada 22. novembrī pieņemto likumu

"Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli"" no 9. panta pirmās

daļas 19. punkta "c" apakšpunkta tika izslēgta

norāde par akciju un citu vērtspapīru pārdošanu. Šādā redakcijā

apstrīdētā norma bija spēkā līdz 2007. gada

12. jūnijam.

Ar 2007. gada 17. maija likumu "Grozījumi

likumā "Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli"" apstrīdētā norma no Nodokļa

likuma tika izslēgta. Vienlaikus likuma 9. panta pirmā daļa

tika papildināta ar 19.1 punktu, paredzot, ka ar

iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek aplikts ienākums no tāda

nekustamā īpašuma atsavināšanas, kas maksātāja īpašumā (no

dienas, kad attiecīgais nekustamais īpašums reģistrēts

zemesgrāmatā) ir ilgāk par 60 mēnešiem un vismaz divpadsmit

mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas brīdim ir personas

deklarētā dzīvesvieta (kas nav deklarēta kā maksātāja papildu

adrese). Vienlaikus no likuma tika izslēgts 9. panta pirmās

daļas 19. punkta "c" apakšpunkts.

Ar 2008. gada 14. novembra likumu

"Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli"" Saeima būtībā atgriezās

pie apstrīdētās normas regulējuma, 9. panta pirmās daļas

19. punkta "e" apakšpunktā paredzot, ka ar nodokli

netiek aplikti ienākumi no tāda nekustamā īpašuma pārdošanas, kas

ir bijis personas īpašumā mazāk par 12 mēnešiem. Šāda redakcija

bija spēkā no 2009. gada 1. janvāra līdz

2010. gada 1. janvārim.

Savukārt kopš 2010. gada 1. janvāra Nodokļa

likuma 9. panta pirmās daļas 33. punkts noteic, ka gada

apliekamajā ienākumā netiek ietverts un ar nodokli netiek aplikts

ienākums no tāda nekustamā īpašuma atsavināšanas, kas maksātāja

īpašumā (no dienas, kad attiecīgais nekustamais īpašums

reģistrēts zemesgrāmatā) ir ilgāk par 60 mēnešiem un vismaz 12

mēnešus līdz atsavināšanas līguma noslēgšanas dienai ir personas

deklarētā dzīvesvieta (kas nav deklarēta kā maksātāja papildu

adrese). Ja nekustamais īpašums, kuru atsavina, ir mantots

līgumiskā, testamentārā vai likumiskā ceļā no laulātā, šīs panta

daļas izpratnē uzskatāms, ka nekustamais īpašums ir viņu

pārdzīvojušā laulātā īpašumā no dienas, kad attiecīgais

nekustamais īpašums reģistrēts zemesgrāmatā kā mantojuma

atstājēja īpašums.

8.2. Pieejamie apstrīdētās normas

sagatavošanas materiāli nesniedz nepārprotamu priekšstatu par

nolūku, ar kādu likumdevējs šo normu ir pieņēmis. Arī no Nodokļa

likuma 9. panta pirmās daļas 19. punkta regulējuma -

kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas - sagatavošanas

materiāliem likumdevēja mērķis nav secināms.

Turpretim no Augstākās padomes 1993. gada

6. aprīļa plenārsēdes - kurā otrajā lasījumā tika izskatīts

Nodokļa likuma projekts - stenogrammas redzams, ka par

9. panta 20. punkta saturu un piemērošanu izraisījās

debates. Deputāts Juris Bojārs norādīja, ka ir "interesants

arī 18. punkts - "ienākumi no personiskās mantas

realizācijas". Es, piemēram, nopērku traktoru un pārdodu to,

apgalvodams, ka tas nav uzņēmējdarbības veids, bet gan personīgās

mantas pārdošana [..] Vai, piemēram, "Mersedesu"

pārdodu... Bet kurš to var pateikt, vai es to nopirku pārdošanai

un biznesam vai arī... Kas to var pateikt? Es apgalvošu, ka to

nenopirku pārdošanai, bet tagad es to pārdodu, turklāt dārgāk,

nekā nopirku. Es gribu dārgāk. Vai arī, piemēram, es nopērku ēku,

zemes gabalu vai ko tamlīdzīgu. Tā visa būs personiskā manta, un

tās būs lielas summas". Savukārt deputāts Artūrs Kodoliņš

vērsa uzmanību uz to, ka "Šeit tas jau ir fiksēts " ...

pārdošanā ... izņemot tos gadījumus, kad šīs mantas ir

izgatavotas pārdošanai vai arī iegādātas pārdošanai""

(Augstākās padomes 1993. gada 6. aprīļa sēdes

stenogramma http://saeima.lv/steno/AP_steno/1993/st_930406v.htm,

aplūkota 2011. gada 13. decembrī).

Tādējādi likumdevēja mērķis apstrīdētās normas

regulējuma kontekstā bija nošķirt tādu tiesisko situāciju, kad

persona atsavina savu nekustamo īpašumu, no situācijas, kad

persona iegādājas nekustamos īpašumus ar nolūku vēlāk tos

atsavināt un gūt peļņu.

Šādu likumdevēja nolūku vēlāk atkārtoti apstiprināja arī

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs

Kārlis Leiškalns. 2008. gada 14. novembra Saeimas sēdē,

kurā tika izskatīts likumprojekts "Grozījumi likumā

"Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"", kas citastarp

paredzēja atgriezties pie apstrīdētās normas regulējuma, to

ietverot Nodokļa likuma 9. panta pirmās daļas

19. punkta "e" apakšpunktā, viņš norādīja: "

[..] es tomēr gribētu nejaukt saimniecisku darbību, kas tiek

aplikta ar nodokļiem. Arī šī nodokļa kontekstā saimnieciska

darbība tiek aplikta ar nodokļiem, un mēs komisijā skatījām tos

gadījumus, kad piedzen nodokli par personiskās mantas pārdošanu…

situācijā, kad tas tiek izmantots saimnieciskiem darījumiem.

Valsts ieņēmumu dienests to labi pierāda, un mums nācās atraidīt

to darbaļaužu vēstules, kuri uzskatīja, ka viņi nepareizi tiek

aplikti ar nodokli [..] norma par nekustamo īpašumu kā

saimnieciskās darbības vai kā uzņēmumu vai kapitālsabiedrību

sastāvdaļu paliek šobrīd spēkā [..] Mēs runājam šobrīd [..] par

priekšlikumu, kas ir sadaļā "Neapliekamie ienākumi", un

starp tiem ir ienākumi no personiskās mantas pārdošanas, un arī

attiecībā uz dzīvokļiem šī norma bija spēkā [..] Cilvēkam ir

tiesības uz personīgo mantu un tiesības pārdot šo personīgo

mantu, ja tai nav saimnieciskas darbības rakstura, nemaksājot

iedzīvotāju ienākuma nodokli, jo lielos vilcienos mums jāuzskata,

ka gan dzīvoklīti, gan, es nezinu, zemes pleķīti vai vasarnīcu

mēs nopērkam par naudu, par kuru mēs nomaksājam visus nodokļus.

Ja Valsts ieņēmumu dienests var pierādīt, ka šai darbībai ir

saimnieciskas darbības raksturs, tad Valsts ieņēmumu dienests

piedzen šos 25 procentus un ir jau piedzinis daudzos tūkstošos

gadījumu [..] vienīgais, uz ko es varu aicināt: atbalstīt

priekšlikumu, kurš varbūt nav ilglaicīgs, bet parāda tendenci, kā

valdībai jārīkojas attiecībā uz personīgo mantu, kas iegūta,

iepriekš nomaksājot nodokļus" (Saeimas 2008. gada

14. novembra sēdes stenogramma http://www.saeima.lv/steno/Saeima9/081114/st081114.htm,

aplūkota 2011. gada 13. decembrī).

Līdz ar to var piekrist

Saeimas viedoklim, proti, apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma

rašanās apstākļi liecina par to, ka tajā paredzētais atbrīvojums

no nodokļa maksāšanas pienākuma neattiecas uz gadījumiem, kad

persona pārdod vairākus nekustamos īpašumus un ar to sistemātiski

nodarbojas peļņas gūšanas nolūkā.