13. pants

1Pieaicinātā persona - Getingenes

2universitātes (Vācija) profesors Dr. Tomass Šmics (Thomas

3Schmitz) - norāda uz starpinstitucionālās lojalitātes

4principa un konstitucionālās institucionālās garantijas saturu un

5nozīmi valsts varas atzaru savstarpējās attiecībās valsts budžeta

6izstrādes procesā. T. Šmics uzskata, ka valsts pārvaldi

7īstenojošajiem konstitucionālajiem orgāniem - parlamentam un

8valdībai -, arī rīkojoties savas ekskluzīvās kompetences robežās,

9ir pienākums ņemt vērā citu konstitucionālo orgānu viedokļus.

10Šādā veidā izpaužoties konstitucionālo orgānu savstarpējās

11lojalitātes princips.

12Bez konstitucionālajiem orgāniem konstitūcijās bieži

13tiek minēti arī augstākie valsts varas orgāni. Daži no

14pēdējiem, tostarp valsts augstākās revīzijas iestādes, baudot

15konstitūcijā garantēto neatkarību un līdz ar to esot piederīgi

16neatkarīgo institūciju kategorijai, turpretim citi ne. Augstākie

17valsts varas orgāni no parastajām valsts pārvaldes iestādēm

18atšķiroties ar to, ka tie baudot konstitucionālās institucionālās

19garantijas privilēģiju. Konstitūcija garantējot to pastāvēšanu,

20vispārējās darbības jomas un - dažos, bet ne visos gadījumos -

21neatkarību. Tomēr arī attiecībām starp konstitucionālajiem

22orgāniem un augstākajiem valsts varas orgāniem saistībā ar to

23konstitucionālajām funkcijām esot nepieciešams piemērot

24starpinstitucionālās lojalitātes principu. Valdībai un

25parlamentam esot pienākums netraucēt šiem augstākajiem valsts

26varas orgāniem pildīt tiem konstitūcijā noteiktās

27funkcijas.

28T. Šmics uzskata, ka pietiekamu finanšu resursu

29garantija pieprasa tādas noteiktas kārtības esamību, kura

30nodrošinātu neatkarīgo institūciju vajadzību faktisku ņemšanu

31vērā. Ikvienai neatkarīgajai institūcijai esot jādod iespēja

32paskaidrot, kādi finanšu resursi tai vajadzīgi, lai tā varētu

33pildīt savas funkcijas.

34Risinot konstitucionāla rakstura strīdus, ir jāizlemj,

35kāds risinājums vislabāk atbilstu no institucionālās garantijas

36izrietošajām prasībām, kas ietver arī pietiekamu finanšu resursu

37garantiju. Līdz ar to esot atbalstāms ikviens risinājums, kas

38nodrošina to, ka parlaments tiek vispusīgi pienācīgā kārtā

39informēts par neatkarīgo institūciju vajadzībām un tādējādi

40parlamentam šīs vajadzības kļūst zināmas. Taču konkrētais

41risinājums būtu jāparedz tiesību normās, jo paļauties tikai uz

42institucionālo praksi nebūtu pietiekami droši.