13. pants

Pieaicinātā persona - Getingenes

universitātes (Vācija) profesors Dr. Tomass Šmics (Thomas

Schmitz) - norāda uz starpinstitucionālās lojalitātes

principa un konstitucionālās institucionālās garantijas saturu un

nozīmi valsts varas atzaru savstarpējās attiecībās valsts budžeta

izstrādes procesā. T. Šmics uzskata, ka valsts pārvaldi

īstenojošajiem konstitucionālajiem orgāniem - parlamentam un

valdībai -, arī rīkojoties savas ekskluzīvās kompetences robežās,

ir pienākums ņemt vērā citu konstitucionālo orgānu viedokļus.

Šādā veidā izpaužoties konstitucionālo orgānu savstarpējās

lojalitātes princips.

Bez konstitucionālajiem orgāniem konstitūcijās bieži

tiek minēti arī augstākie valsts varas orgāni. Daži no

pēdējiem, tostarp valsts augstākās revīzijas iestādes, baudot

konstitūcijā garantēto neatkarību un līdz ar to esot piederīgi

neatkarīgo institūciju kategorijai, turpretim citi ne. Augstākie

valsts varas orgāni no parastajām valsts pārvaldes iestādēm

atšķiroties ar to, ka tie baudot konstitucionālās institucionālās

garantijas privilēģiju. Konstitūcija garantējot to pastāvēšanu,

vispārējās darbības jomas un - dažos, bet ne visos gadījumos -

neatkarību. Tomēr arī attiecībām starp konstitucionālajiem

orgāniem un augstākajiem valsts varas orgāniem saistībā ar to

konstitucionālajām funkcijām esot nepieciešams piemērot

starpinstitucionālās lojalitātes principu. Valdībai un

parlamentam esot pienākums netraucēt šiem augstākajiem valsts

varas orgāniem pildīt tiem konstitūcijā noteiktās

funkcijas.

T. Šmics uzskata, ka pietiekamu finanšu resursu

garantija pieprasa tādas noteiktas kārtības esamību, kura

nodrošinātu neatkarīgo institūciju vajadzību faktisku ņemšanu

vērā. Ikvienai neatkarīgajai institūcijai esot jādod iespēja

paskaidrot, kādi finanšu resursi tai vajadzīgi, lai tā varētu

pildīt savas funkcijas.

Risinot konstitucionāla rakstura strīdus, ir jāizlemj,

kāds risinājums vislabāk atbilstu no institucionālās garantijas

izrietošajām prasībām, kas ietver arī pietiekamu finanšu resursu

garantiju. Līdz ar to esot atbalstāms ikviens risinājums, kas

nodrošina to, ka parlaments tiek vispusīgi pienācīgā kārtā

informēts par neatkarīgo institūciju vajadzībām un tādējādi

parlamentam šīs vajadzības kļūst zināmas. Taču konkrētais

risinājums būtu jāparedz tiesību normās, jo paļauties tikai uz

institucionālo praksi nebūtu pietiekami droši.