16. pants

1Apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku

22012. gada 1. janvārī. Satversmes tiesas likuma

329. panta pirmās daļas 2. punkts paredz, ka tiesvedību

4lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes

5tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma vai akts ir zaudējis

6spēku. Interpretējot minēto normu, jāņem vērā, ka tā ir vērsta uz

7Satversmes tiesas procesa ekonomijas nodrošināšanu, lai tiesai

8nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv

9(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada

1012. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01

114. punktu). Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes

12tiesas procesa nozīme.

13Tomēr, lai pieņemtu lēmumu par tiesvedības izbeigšanu,

14ne vienmēr var aprobežoties ar mehānisku Satversmes tiesas likuma

1529. panta pirmās daļas 2. punkta piemērošanu.

16Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka apstrīdētās normas spēka

17zaudēšana pati par sevi ne vienmēr var būt pamats tiesvedības

18izbeigšanai lietā. Likums paredz Satversmes tiesai iespēju

19izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai

20ex officio ir jāvērtē, vai nepastāv kādi apsvērumi, kas

21liecina par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā

22(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

23sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu,

242011. gada 27. janvāra sprieduma lietā

25Nr. 2010-22-01 8. punktu un 2012. gada

263. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

279. punktu).

2816.1. Saeima uzskata, ka tiesvedība lietā būtu

29izbeidzama, jo apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku. Tā norāda,

30ka pieteikumu par lietas ierosināšanu ir iesniegusi Valsts

31kontroles padome. Tādējādi šajā lietā ar apstrīdētajām normām nav

32skartas privātpersonu tiesības vai tiesiskās intereses un šīs

33normas nav jāpiemēro konkrētu lietu izspriešanā vispārējās

34jurisdikcijas tiesās, kas varētu būt pamats izvērtēt apstrīdēto

35normu atbilstību Satversmei arī pēc tam, kad tās zaudējušas

36spēku. Saeimas viedoklim piekrīt arī Kanceleja, Ministru

37kabinets, Finanšu ministrija un Tieslietu ministrija.

38Pēc Saeimas ieskata, jāņem vērā arī tas apstāklis, ka

39tuvākajā laikā paredzēts veikt apjomīgus grozījumus normatīvajos

40aktos, kas attiecas uz valsts budžeta izstrādāšanas procedūru.

41Tādēļ Saeima aicina Satversmes tiesu respektēt likumdevēja

42ekskluzīvās tiesības veikt attiecīgās jomas reformu, lai pēc tam,

43kad spēkā būs stājušies visi plānotie grozījumi, varētu vērtēt

44visas jau reformētās sistēmas vai atsevišķu tās elementu

45atbilstību Satversmei.

46Savukārt Pieteikuma iesniedzēja nepiekrīt Saeimas

47viedoklim un uzskata, ka tiesvedība lietā būtu jāturpina. Pēc

48Pieteikuma iesniedzējas ieskata, arī spēkā esošajā LBFV redakcijā

49esot saglabāts apstrīdētajās normās ietvertais regulējums, kura

50atbilstība Satversmes 1., 83. un 87. pantam ir

51apstrīdēta pieteikumā. Proti, lai gan likumdevējs aizstājis

52apstrīdētajās normās paredzēto Ministru kabineta apstiprinātu

53vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas

54ietvaru ar Saeimas pieņemtu vidēja termiņa budžeta ietvara

55likumu, tomēr Ministru kabineta tiesības un pilnvaras šajā

56procesā pēc būtības neesot mainījušās. Arī spēkā esošajā LBFV

57redakcijā esot paredzētas Ministru kabineta tiesības izvērtēt

58apstrīdētajās normās minēto institūciju funkciju izpildei

59nepieciešamo finanšu līdzekļu apjomu. Pieteikuma iesniedzēja

60norāda, ka arī kārtība, kādā neatkarīgo institūciju viedoklis par

61to funkciju izpildei nepieciešamo finanšu līdzekļu apjomu tiek

62uzklausīts Ministru kabinetā un Saeimā, neesot

63mainīta.

64Tādējādi, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, spriedums

65lietā Nr. 2010-06-01 neesot izpildīts. Arī Augstākā tiesa,

66Tiesībsargs un Tieslietu padome piekrīt Pieteikuma iesniedzējas

67viedoklim un uzskata, ka tiesvedību lietā nepieciešams

68turpināt.

6916.2. Satversmes tiesa jau secinājusi: pat ja

70apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku, Satversmes tiesas nolēmumam

71var būt būtiska loma tiesiskuma principa nodrošināšanā valsts

72budžeta sagatavošanas, izstrādāšanas un pieņemšanas jomā, lai pēc

73iespējas pilnīgāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst

74Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām

75(aktiem). Noteicošais kritērijs šādā gadījumā ir tas, vai

76apstrīdētās normas ir radījušas būtisku valsts vai sabiedrības

77interešu aizskārumu (sk. Satversmes tiesas

782012. gada 3. februāra sprieduma lietā

79Nr. 2011-11-01 9. un 17.4. punktu). Izvērtējot

80to, vai ir radīts būtisks sabiedrības vai valsts interešu

81aizskārums, nepieciešams noskaidrot, kādas intereses, pieņemot

82apstrīdētās normas, konkrētajā lietā varēja tikt

83skartas.

84Saeima pamatoti norāda, ka ar apstrīdētajām normām nav

85skartas privātpersonu tiesības vai tiesiskās intereses un šīs

86normas nav jāpiemēro konkrētu lietu izspriešanā vispārējās

87jurisdikcijas tiesās. Tomēr jāņem vērā, ka Valsts kontroles

88padomes tiesību vērsties Satversmes tiesā mērķis atšķiras no

89konstitucionālās sūdzības mērķa. Tādu pieteikumu mērķis, kurus

90Satversmes tiesā iesniedz abstraktās kontroles subjekti, tostarp

91Valsts kontroles padome, ir aizstāvēt publiskās intereses, jo

92valsts varas institūcijām nav savu interešu

93(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta

94sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 10.2. punktu). Arī

95tiesību zinātnē ir norādīts, ka Valsts kontrole darbojas,

96visupirms aizstāvot objektīvo likumību un valsts intereses

97(sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību

98zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 194. lpp.). Tātad

99abstraktās kontroles subjektu - tostarp Valsts kontroles padomes

100- pieteikums Satversmes tiesai ir uzskatāms par būtisku

101instrumentu nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu

102aizsardzībai.

103Satversmes tiesa jau norādījusi, ka demokrātiskā un

104tiesiskā valstī neatkarīgo institūciju finansiālās neatkarības

105nodrošināšana ir uzskatāma par būtiskām valsts un sabiedrības

106interesēm (sk. sprieduma lietā Nr. 2010-06-01

10715.2. punktu). Līdz ar to fakts, ka pieteikumu

108iesniegusi Valsts kontroles padome, neliedz izvērtēt apstrīdēto

109normu atbilstību Satversmei arī pēc tam, kad tās zaudējušas

110spēku.

11116.3. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka būtisks

112valsts interešu apdraudējums varētu rasties tādā gadījumā, ja

113procesuālo noteikumu neievērošana valsts budžeta izstrādāšanas

114gaitā, piemēram, novestu pie valsts varas dalīšanas principa

115pārkāpšanas, liedzot kādai konstitucionālajai institūcijai

116iespējas efektīvi pildīt tai Satversmē noteiktos uzdevumus vai

117funkcijas. Proti, Satversmē noteiktais konstitucionālo

118institūciju statuss ir cieši saistīts ar nepieciešamību

119nodrošināt tām uzticēto funkciju efektīvu īstenošanu

120(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta

121sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 11.1. punktu). Ņemot

122vērā to, ka pašlaik neatkarīgo institūciju budžeta procedūru

123regulē tiesību normas, kas pieteikumā nav apstrīdētas, Satversmes

124tiesai visupirms jānoskaidro, kādas izmaiņas spēkā esošajā LBFV

125redakcijā ir ieviestas salīdzinājumā ar apstrīdētajās normās

126ietverto regulējumu.

127Apstrīdētajām normām līdzīgs regulējums ir paredzēts

128spēkā esošās LBFV redakcijas 16.2 panta astotajā

129daļā, 19. panta piektajā daļā un 20. panta

1304.1 daļā. Proti, patlaban LBFV noteic, ka vidēja

131termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru

132pieņem Saeima kā vidēja termiņa budžeta ietvara likumu. Savukārt

133apstrīdētajās normās paredzētais katrai neatkarīgajai

134institūcijai Ministru kabineta apstiprinātais maksimāli

135pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējais apjoms ir aizstāts ar

136vidēja termiņa budžeta ietvara likumā apstiprinātu maksimāli

137pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu. Attiecībā uz

138to, kā neatkarīgo institūciju viedokļi par to funkciju izpildei

139nepieciešamo finanšu līdzekļu apjomu tiek uzklausīti, fiksēti un

140paziņoti Saeimai, spēkā esošajā LBFV redakcijā ir saglabāts tāds

141pats tiesiskais regulējums kā apstrīdētajās normās.

142Uz spēkā esošās LBFV redakcijas iespējamo neatbilstību

143Satversmei, kā arī uz to, ka neesot pienācīgi izpildīts spriedums

144lietā Nr. 2010-06-01, ir norādījuši vairāki konstitucionālie

145orgāni un neatkarīgās iestādes. Tas Saeimai un Ministru kabinetam

146būtu jāņem vērā, sagatavojot Saeimas minētos plānotos grozījumus

147normatīvajos aktos, kas attiecas uz valsts budžeta izstrādāšanas

148procedūru.

149Tomēr Satversmes tiesa ex officio prasījuma

150robežas var paplašināt, vienīgi ievērojot zināmus kritērijus,

151visupirms "ciešās saistības koncepciju". Lai secinātu,

152vai konkrētā gadījumā ir iespējams un nepieciešams ex

153officio paplašināt prasījuma robežas attiecībā uz citām

154normām, ir jānoskaidro: 1) vai tās normas, attiecībā uz

155kurām prasījums ex officio tiek paplašināts, ir tik cieši

156saistītas ar lietā expressis verbis apstrīdētajām normām,

157ka to izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai

158nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai, un 2) vai

159prasījuma robežu paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas

160procesa principu ievērošanai (sk. Satversmes tiesas

1612008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

162Nr. 2007-23-01 17. punktu).

163Izskatāmajā lietā citastarp ir apstrīdēta izpildvaras -

164Ministru kabineta un tā padotībā esošas iestādes Finanšu

165ministrijas - kompetences, ciktāl tā ietver tiesības ietekmēt

166neatkarīgo institūciju budžeta pieprasījumu apjomu, atbilstība

167Satversmei. Izpildvaras lēmumiem ir cita demokrātiskās

168leģitimitātes pakāpe nekā lēmumiem, ko pieņem likumdevējs. Tieši

169Saeimai ir pati nozīmīgākā konstitucionāli tiesiskā loma

170salīdzinājumā ar citām valsts budžeta izstrādāšanā un pieņemšanā

171iesaistītajām institūcijām. Turklāt Saeimas budžeta tiesības ir

172viens no būtiskākajiem instrumentiem, ar ko Saeima īsteno

173parlamentāro kontroli pār Ministru kabineta rīcību

174(sk. Satversmes tiesas 2012. gada

1753. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

17610. punktu). Tāpēc tā paša pamatojuma ietvaros, kas

177lietā sniegts par Ministru kabineta kompetences apjomu, nav

178iespējams izskatīt jautājumu par likumdevējam piekrītošās

179kompetences atbilstību Satversmei, jo likumdevēja vieta varas

180dalīšanas sistēmā būtiski atšķiras no izpildvaras

181vietas.

182Līdz ar to Satversmes tiesa

183apstrīdētās normas vērtēs tiktāl, ciktāl tajās ietvertais

184regulējums ir pārņemts spēkā esošajā LBFV redakcijā.