16. pants

Apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku

2012. gada 1. janvārī. Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 2. punkts paredz, ka tiesvedību

lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes

tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma vai akts ir zaudējis

spēku. Interpretējot minēto normu, jāņem vērā, ka tā ir vērsta uz

Satversmes tiesas procesa ekonomijas nodrošināšanu, lai tiesai

nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada

12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01

4. punktu). Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes

tiesas procesa nozīme.

Tomēr, lai pieņemtu lēmumu par tiesvedības izbeigšanu,

ne vienmēr var aprobežoties ar mehānisku Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 2. punkta piemērošanu.

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka apstrīdētās normas spēka

zaudēšana pati par sevi ne vienmēr var būt pamats tiesvedības

izbeigšanai lietā. Likums paredz Satversmes tiesai iespēju

izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai

ex officio ir jāvērtē, vai nepastāv kādi apsvērumi, kas

liecina par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu,

2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2010-22-01 8. punktu un 2012. gada

3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

9. punktu).

16.1. Saeima uzskata, ka tiesvedība lietā būtu

izbeidzama, jo apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku. Tā norāda,

ka pieteikumu par lietas ierosināšanu ir iesniegusi Valsts

kontroles padome. Tādējādi šajā lietā ar apstrīdētajām normām nav

skartas privātpersonu tiesības vai tiesiskās intereses un šīs

normas nav jāpiemēro konkrētu lietu izspriešanā vispārējās

jurisdikcijas tiesās, kas varētu būt pamats izvērtēt apstrīdēto

normu atbilstību Satversmei arī pēc tam, kad tās zaudējušas

spēku. Saeimas viedoklim piekrīt arī Kanceleja, Ministru

kabinets, Finanšu ministrija un Tieslietu ministrija.

Pēc Saeimas ieskata, jāņem vērā arī tas apstāklis, ka

tuvākajā laikā paredzēts veikt apjomīgus grozījumus normatīvajos

aktos, kas attiecas uz valsts budžeta izstrādāšanas procedūru.

Tādēļ Saeima aicina Satversmes tiesu respektēt likumdevēja

ekskluzīvās tiesības veikt attiecīgās jomas reformu, lai pēc tam,

kad spēkā būs stājušies visi plānotie grozījumi, varētu vērtēt

visas jau reformētās sistēmas vai atsevišķu tās elementu

atbilstību Satversmei.

Savukārt Pieteikuma iesniedzēja nepiekrīt Saeimas

viedoklim un uzskata, ka tiesvedība lietā būtu jāturpina. Pēc

Pieteikuma iesniedzējas ieskata, arī spēkā esošajā LBFV redakcijā

esot saglabāts apstrīdētajās normās ietvertais regulējums, kura

atbilstība Satversmes 1., 83. un 87. pantam ir

apstrīdēta pieteikumā. Proti, lai gan likumdevējs aizstājis

apstrīdētajās normās paredzēto Ministru kabineta apstiprinātu

vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas

ietvaru ar Saeimas pieņemtu vidēja termiņa budžeta ietvara

likumu, tomēr Ministru kabineta tiesības un pilnvaras šajā

procesā pēc būtības neesot mainījušās. Arī spēkā esošajā LBFV

redakcijā esot paredzētas Ministru kabineta tiesības izvērtēt

apstrīdētajās normās minēto institūciju funkciju izpildei

nepieciešamo finanšu līdzekļu apjomu. Pieteikuma iesniedzēja

norāda, ka arī kārtība, kādā neatkarīgo institūciju viedoklis par

to funkciju izpildei nepieciešamo finanšu līdzekļu apjomu tiek

uzklausīts Ministru kabinetā un Saeimā, neesot

mainīta.

Tādējādi, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, spriedums

lietā Nr. 2010-06-01 neesot izpildīts. Arī Augstākā tiesa,

Tiesībsargs un Tieslietu padome piekrīt Pieteikuma iesniedzējas

viedoklim un uzskata, ka tiesvedību lietā nepieciešams

turpināt.

16.2. Satversmes tiesa jau secinājusi: pat ja

apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku, Satversmes tiesas nolēmumam

var būt būtiska loma tiesiskuma principa nodrošināšanā valsts

budžeta sagatavošanas, izstrādāšanas un pieņemšanas jomā, lai pēc

iespējas pilnīgāk tiktu novērsts regulējums, kas neatbilst

Satversmei vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām

(aktiem). Noteicošais kritērijs šādā gadījumā ir tas, vai

apstrīdētās normas ir radījušas būtisku valsts vai sabiedrības

interešu aizskārumu (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 3. februāra sprieduma lietā

Nr. 2011-11-01 9. un 17.4. punktu). Izvērtējot

to, vai ir radīts būtisks sabiedrības vai valsts interešu

aizskārums, nepieciešams noskaidrot, kādas intereses, pieņemot

apstrīdētās normas, konkrētajā lietā varēja tikt

skartas.

Saeima pamatoti norāda, ka ar apstrīdētajām normām nav

skartas privātpersonu tiesības vai tiesiskās intereses un šīs

normas nav jāpiemēro konkrētu lietu izspriešanā vispārējās

jurisdikcijas tiesās. Tomēr jāņem vērā, ka Valsts kontroles

padomes tiesību vērsties Satversmes tiesā mērķis atšķiras no

konstitucionālās sūdzības mērķa. Tādu pieteikumu mērķis, kurus

Satversmes tiesā iesniedz abstraktās kontroles subjekti, tostarp

Valsts kontroles padome, ir aizstāvēt publiskās intereses, jo

valsts varas institūcijām nav savu interešu

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta

sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 10.2. punktu). Arī

tiesību zinātnē ir norādīts, ka Valsts kontrole darbojas,

visupirms aizstāvot objektīvo likumību un valsts intereses

(sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību

zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 194. lpp.). Tātad

abstraktās kontroles subjektu - tostarp Valsts kontroles padomes

- pieteikums Satversmes tiesai ir uzskatāms par būtisku

instrumentu nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu

aizsardzībai.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka demokrātiskā un

tiesiskā valstī neatkarīgo institūciju finansiālās neatkarības

nodrošināšana ir uzskatāma par būtiskām valsts un sabiedrības

interesēm (sk. sprieduma lietā Nr. 2010-06-01

15.2. punktu). Līdz ar to fakts, ka pieteikumu

iesniegusi Valsts kontroles padome, neliedz izvērtēt apstrīdēto

normu atbilstību Satversmei arī pēc tam, kad tās zaudējušas

spēku.

16.3. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka būtisks

valsts interešu apdraudējums varētu rasties tādā gadījumā, ja

procesuālo noteikumu neievērošana valsts budžeta izstrādāšanas

gaitā, piemēram, novestu pie valsts varas dalīšanas principa

pārkāpšanas, liedzot kādai konstitucionālajai institūcijai

iespējas efektīvi pildīt tai Satversmē noteiktos uzdevumus vai

funkcijas. Proti, Satversmē noteiktais konstitucionālo

institūciju statuss ir cieši saistīts ar nepieciešamību

nodrošināt tām uzticēto funkciju efektīvu īstenošanu

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta

sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 11.1. punktu). Ņemot

vērā to, ka pašlaik neatkarīgo institūciju budžeta procedūru

regulē tiesību normas, kas pieteikumā nav apstrīdētas, Satversmes

tiesai visupirms jānoskaidro, kādas izmaiņas spēkā esošajā LBFV

redakcijā ir ieviestas salīdzinājumā ar apstrīdētajās normās

ietverto regulējumu.

Apstrīdētajām normām līdzīgs regulējums ir paredzēts

spēkā esošās LBFV redakcijas 16.2 panta astotajā

daļā, 19. panta piektajā daļā un 20. panta

4.1 daļā. Proti, patlaban LBFV noteic, ka vidēja

termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru

pieņem Saeima kā vidēja termiņa budžeta ietvara likumu. Savukārt

apstrīdētajās normās paredzētais katrai neatkarīgajai

institūcijai Ministru kabineta apstiprinātais maksimāli

pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējais apjoms ir aizstāts ar

vidēja termiņa budžeta ietvara likumā apstiprinātu maksimāli

pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu. Attiecībā uz

to, kā neatkarīgo institūciju viedokļi par to funkciju izpildei

nepieciešamo finanšu līdzekļu apjomu tiek uzklausīti, fiksēti un

paziņoti Saeimai, spēkā esošajā LBFV redakcijā ir saglabāts tāds

pats tiesiskais regulējums kā apstrīdētajās normās.

Uz spēkā esošās LBFV redakcijas iespējamo neatbilstību

Satversmei, kā arī uz to, ka neesot pienācīgi izpildīts spriedums

lietā Nr. 2010-06-01, ir norādījuši vairāki konstitucionālie

orgāni un neatkarīgās iestādes. Tas Saeimai un Ministru kabinetam

būtu jāņem vērā, sagatavojot Saeimas minētos plānotos grozījumus

normatīvajos aktos, kas attiecas uz valsts budžeta izstrādāšanas

procedūru.

Tomēr Satversmes tiesa ex officio prasījuma

robežas var paplašināt, vienīgi ievērojot zināmus kritērijus,

visupirms "ciešās saistības koncepciju". Lai secinātu,

vai konkrētā gadījumā ir iespējams un nepieciešams ex

officio paplašināt prasījuma robežas attiecībā uz citām

normām, ir jānoskaidro: 1) vai tās normas, attiecībā uz

kurām prasījums ex officio tiek paplašināts, ir tik cieši

saistītas ar lietā expressis verbis apstrīdētajām normām,

ka to izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai

nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai, un 2) vai

prasījuma robežu paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas

procesa principu ievērošanai (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2007-23-01 17. punktu).

Izskatāmajā lietā citastarp ir apstrīdēta izpildvaras -

Ministru kabineta un tā padotībā esošas iestādes Finanšu

ministrijas - kompetences, ciktāl tā ietver tiesības ietekmēt

neatkarīgo institūciju budžeta pieprasījumu apjomu, atbilstība

Satversmei. Izpildvaras lēmumiem ir cita demokrātiskās

leģitimitātes pakāpe nekā lēmumiem, ko pieņem likumdevējs. Tieši

Saeimai ir pati nozīmīgākā konstitucionāli tiesiskā loma

salīdzinājumā ar citām valsts budžeta izstrādāšanā un pieņemšanā

iesaistītajām institūcijām. Turklāt Saeimas budžeta tiesības ir

viens no būtiskākajiem instrumentiem, ar ko Saeima īsteno

parlamentāro kontroli pār Ministru kabineta rīcību

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada

3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

10. punktu). Tāpēc tā paša pamatojuma ietvaros, kas

lietā sniegts par Ministru kabineta kompetences apjomu, nav

iespējams izskatīt jautājumu par likumdevējam piekrītošās

kompetences atbilstību Satversmei, jo likumdevēja vieta varas

dalīšanas sistēmā būtiski atšķiras no izpildvaras

vietas.

Līdz ar to Satversmes tiesa

apstrīdētās normas vērtēs tiktāl, ciktāl tajās ietvertais

regulējums ir pārņemts spēkā esošajā LBFV redakcijā.