4. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

Augstākā tiesa (turpmāk - Augstākā tiesa) - uzskata, ka

apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1., 83. un

87. pantam, un apgalvo, ka apstrīdētās normas vēl vairāk

ierobežo neatkarīgo institūciju tiesības to budžeta pieprasījumu

sagatavošanas un apstiprināšanas procesā nekā ar spriedumu lietā

Nr. 2010-06-01 atceltās tā paša likuma normas.

Augstākā tiesa norāda, ka saskaņā ar apstrīdēto

19. panta piekto daļu neatkarīgo institūciju budžeta

pieprasījumus vēl pirms to iesniegšanas Ministru kabinetā ir

tiesīgs grozīt finanšu ministrs, ja šie budžeta pieprasījumi

pārsniedz attiecīgajai institūcijai Ministru kabineta

apstiprināto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo

apjomu. Praktiski tas izpaužoties tā, ka Finanšu ministrija

paziņo maksimāli pieļaujamo budžeta bāzes izdevumu apjomu un

Augstākajai tiesai savs budžeta pieprasījums jāiesniedz,

ievērojot šo apjomu. Tādējādi neatkarīgās institūcijas savus

budžeta pieprasījumus varot sagatavot vienīgi izpildvaras jau

iepriekš noteikta apjoma ietvaros, bet tas savukārt nozīmējot

tiešu un nepieļaujamu izpildvaras ietekmi uz neatkarīgo

institūciju spēju pildīt savas funkcijas. Pēc Augstākās tiesas

ieskata, Ministru kabinets neesot tiesīgs lemt par neatkarīgo

institūciju darbības politiku, funkcijām vai uzdevumiem. Šīm

institūcijām esot jādod iespēja pašām sagatavot savu budžeta

pieprasījumu, kā arī pamatot to Ministru kabinetā un

Saeimā.

Tiesas sēdē Augstākās tiesas pārstāve - Augstākās tiesas

Administrācijas vadītāja Sandra Lapiņa - norādīja, ka Latvijā

dažādu tiesu budžeta pieprasījumi tiekot izskatīti atšķirīgi. Pēc

Augstākās tiesas ieskata, tādējādi tiekot pārkāpts tiesu sistēmas

vienotības un tiesu finansiālās neatkarības princips. Lai šādu

situāciju novērstu, lielāka loma tiesu budžeta veidošanā būtu

piešķirama Tieslietu padomei.