4. pants

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2Augstākā tiesa (turpmāk - Augstākā tiesa) - uzskata, ka

3apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1., 83. un

487. pantam, un apgalvo, ka apstrīdētās normas vēl vairāk

5ierobežo neatkarīgo institūciju tiesības to budžeta pieprasījumu

6sagatavošanas un apstiprināšanas procesā nekā ar spriedumu lietā

7Nr. 2010-06-01 atceltās tā paša likuma normas.

8Augstākā tiesa norāda, ka saskaņā ar apstrīdēto

919. panta piekto daļu neatkarīgo institūciju budžeta

10pieprasījumus vēl pirms to iesniegšanas Ministru kabinetā ir

11tiesīgs grozīt finanšu ministrs, ja šie budžeta pieprasījumi

12pārsniedz attiecīgajai institūcijai Ministru kabineta

13apstiprināto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo

14apjomu. Praktiski tas izpaužoties tā, ka Finanšu ministrija

15paziņo maksimāli pieļaujamo budžeta bāzes izdevumu apjomu un

16Augstākajai tiesai savs budžeta pieprasījums jāiesniedz,

17ievērojot šo apjomu. Tādējādi neatkarīgās institūcijas savus

18budžeta pieprasījumus varot sagatavot vienīgi izpildvaras jau

19iepriekš noteikta apjoma ietvaros, bet tas savukārt nozīmējot

20tiešu un nepieļaujamu izpildvaras ietekmi uz neatkarīgo

21institūciju spēju pildīt savas funkcijas. Pēc Augstākās tiesas

22ieskata, Ministru kabinets neesot tiesīgs lemt par neatkarīgo

23institūciju darbības politiku, funkcijām vai uzdevumiem. Šīm

24institūcijām esot jādod iespēja pašām sagatavot savu budžeta

25pieprasījumu, kā arī pamatot to Ministru kabinetā un

26Saeimā.

27Tiesas sēdē Augstākās tiesas pārstāve - Augstākās tiesas

28Administrācijas vadītāja Sandra Lapiņa - norādīja, ka Latvijā

29dažādu tiesu budžeta pieprasījumi tiekot izskatīti atšķirīgi. Pēc

30Augstākās tiesas ieskata, tādējādi tiekot pārkāpts tiesu sistēmas

31vienotības un tiesu finansiālās neatkarības princips. Lai šādu

32situāciju novērstu, lielāka loma tiesu budžeta veidošanā būtu

33piešķirama Tieslietu padomei.