5. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka

apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1., 83. un

87. pantam.

Apstrīdētās normas vēl vairāk ierobežojot neatkarīgo

institūciju tiesības to budžeta pieprasījumu sagatavošanas un

apstiprināšanas procesā nekā ar spriedumu lietā

Nr. 2010-06-01 atceltās tā paša likuma normas. No vienas

puses, ar apstrīdētajām normām formāli gan esot izveidota tāda

neatkarīgo institūciju budžeta procedūra, kāda bija jāievieš

saskaņā ar spriedumu lietā Nr. 2010-06-01, bet, no otras

puses, apstrīdētajās normās esot ietverti jauni neatkarīgo

institūciju budžeta procedūras ierobežojumi.

5.1. Apstrīdētās normas paredzot papildu

nosacījumu, kas neatkarīgajām institūcijām jāievēro, lai to

budžeta pieprasījumi netiktu grozīti vēl pirms iesniegšanas

Ministru kabinetā. Proti, attiecīgās institūcijas budžeta

pieprasījums nedrīkstot pārsniegt tai Ministru kabineta

apstiprināto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo

apjomu. Ja kāda institūcija šo nosacījumu neievēro, tad tās

budžeta pieprasījumu finanšu ministrs esot tiesīgs grozīt vēl

līdz tā iesniegšanai Ministru kabinetā bez attiecīgās

institūcijas piekrišanas. Šādā gadījumā netiekot nodrošināta nedz

neatkarīgo institūciju viedokļu uzklausīšana, nedz arī finanšu

ministra lēmuma pamatojums, kas esot sniedzams tikai tad, ja

kādas neatkarīgās institūcijas budžeta pieprasījumu groza

Ministru kabinets.

5.2. Tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka

maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu kopējo apjomu, kas

neatkarīgajām institūcijām ir jāievēro saskaņā ar apstrīdēto

16.2 panta ceturto daļu, Ministru kabinets

apstiprina kā politikas plānošanas dokumentu, nevis normatīvu

aktu. Līdz ar to šādu obligāti ievērojamo budžeta ietvaru

neatkarīgajām institūcijām nosakot tikai un vienīgi izpildvara,

bet likumdevējs šajā procesā netiekot iesaistīts.

5.3. Tiesībsargs uzskata, ka, apstrīdētās normas,

kas paredz Ministru kabineta tiesības grozīt neatkarīgo

institūciju budžeta pieprasījumus bez šo institūciju piekrišanas,

ir vēl nelabvēlīgākas kā agrākais regulējums, saskaņā ar kuru

Ministru kabinetam šādu tiesību nebija. Tiesas sēdē Tiesībsargs

uzsvēra, ka saskaņā ar apstrīdēto 19. panta piekto daļu no

neatkarīgajām institūcijām vairs netiek prasīta piekrišana,

nosakot tām maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu apjomu.

Līdz ar to Ministru kabinets varot samazināt neatkarīgo

institūciju budžetus, pamatojumā norādot, kā finansējuma

samazinājums ietekmēs attiecīgās institūcijas darbības

nodrošināšanu. Šādi Ministru kabinets tiekot pilnvarots izvērtēt

neatkarīgo institūciju darbībai nepieciešamo finansiālo

nodrošinājumu.

5.4. Tiesībsargs norāda gan uz nepamatotu steigu

likumprojekta apspriešanā, gan arī uz likumprojekta pieņemšanu

otrreizējā caurlūkošanā tādā pašā redakcijā. Tiesībsargs uzsver,

ka arī pārejas periodā, kad tiek plānotas būtiskas izmaiņas

turpmākajā budžeta plānošanas procedūrā, neesot pieļaujama

Satversmei neatbilstošas neatkarīgo institūciju budžeta

pieprasījumu izstrādes un apstiprināšanas kārtības

pastāvēšana.

5.5. Tiesas sēdē Tiesībsargs vērsa uzmanību uz

to, ka budžeta procedūrās neatkarīgās institūcijas faktiski un

juridiski ir pielīdzinātas ministrijām un citām valsts pārvaldes

iestādēm, kas atrodas tiešā izpildvaras kontrolē. Tāpēc

Tiesībsargs atbalsta Pieteikuma iesniedzējas viedokli, ka Saeimā

būtu jānotiek iepriekšējai diskusijai par pieļaujamiem neatkarīgo

institūciju budžeta izdevumiem un šīs diskusijas laikā varētu

nonākt pie secinājumiem par to, kādas funkcijas šīs institūcijas

varētu nepildīt vai no kādām funkcijām tās varētu atteikties.

Šādai diskusijai vajagot notikt parlamenta, nevis valdības

līmenī.