10. pants

Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešajā daļā Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību

izlemt, no kura brīža spēku zaudē apstrīdētā norma, ja tā tiek

atzīta par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai.

Lai atzītu apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

viedoklis jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

34. punktu).

Satversmes tiesa savu pamatojumu visupirms var balstīt uz

pieteikumā norādītiem argumentiem par to, kāpēc apstrīdētās

normas atzīšana par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu

nepieciešama pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai, un

par to, kādā veidā tā novērstu apstrīdētās normas radītās

nelabvēlīgās sekas.

Pieteikumā nav ietverts prasījums atzīt apstrīdēto normu par

spēkā neesošu no tās pieņemšanas, spēkā stāšanās vai kāda cita

pagātnes brīža. Turklāt jaunais regulējums nevis automātiski

piešķir par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītai

personai tiesības strādāt par pedagogu, bet gan paredz

izvērtēšanas mehānismu. Proti, Ministru kabineta noteikta

institūcija pēc tam, kad personai sodāmība ir dzēsta vai noņemta,

izvērtē, vai tas, ka šāda persona strādās par pedagogu, nekaitēs

izglītojamo interesēm. Satversmes tiesa nevar izvērtēt, vai

konkrēti Pieteikuma iesniedzējs drīkst strādāt par pedagogu.

Tādējādi uz Pieteikuma iesniedzēju attiecas jaunais regulējums un

nav tādu apstākļu, kas liecinātu, ka apstrīdētās normas atzīšana

par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu ir nepieciešama

Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai.

Līdz ar to Satversmes tiesai nav iemesla piešķirt savam

nolēmumam atpakaļejošu spēku un ir pamats tiesvedības

izbeigšanai.