7. pants

1Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes tiesas

2likumā konstitucionālajai sūdzībai noteiktās prasības, ir

3atzinusi, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt gadījumos, kad,

4pirmkārt, pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā

5norma aizskar pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar

6pieteikuma iesniegšanas brīdī vai arī pastāv tādu apstākļu

7kopums, kas prasa, lai lieta tiktu ierosināta "šobrīd",

8tas ir, vēl pirms aizskāruma rašanās (sk. arī Satversmes

9tiesas 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā

10Nr. 2009-111-01 10. punktu).

11Parasti konstitucionālās sūdzības iesniegšanas brīdī personas

12pamattiesības jau ir aizskartas un tiek konstatēts pastāvošs

13personas pamattiesību aizskārums (sk., piemēram,

14Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma

15lietā Nr. 2009-74-01 12. punktu). Tomēr ir

16iespējamas arī tādas situācijas, kad personas pamattiesību

17aizskārums vēl tikai varētu rasties kaut kad nākotnē, proti,

18varētu tikt konstatēts nākotnē sagaidāms vai potenciāls

19aizskārums. Nākotnē sagaidāmā aizskāruma gadījumā ir skaidri

20redzams, ka tas personai agrāk vai vēlāk, bet noteikti radīsies.

21Savukārt potenciālā aizskāruma gadījumā ir iespējams saskatīt

22vienīgi varbūtību, ka aizskārums konkrētajai personai radīsies,

23taču tikpat liela ir varbūtība, ka apstrīdētā norma šo personu

24neietekmēs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada

2510. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01

2623. punktu). Tāpēc personai, iesniedzot konstitucionālo

27sūdzību, ir pienākums pamatot savu pamattiesību aizskārumu jeb

28pamatot to, ka tieši apstrīdētā norma rada vai nākotnē radīs tai

29nelabvēlīgas sekas.

30Tādējādi pamattiesību aizskārums ir

31obligāts priekšnoteikums personas tiesībām iesniegt

32konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā.