7. pants

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes tiesas

likumā konstitucionālajai sūdzībai noteiktās prasības, ir

atzinusi, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt gadījumos, kad,

pirmkārt, pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā

norma aizskar pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar

pieteikuma iesniegšanas brīdī vai arī pastāv tādu apstākļu

kopums, kas prasa, lai lieta tiktu ierosināta "šobrīd",

tas ir, vēl pirms aizskāruma rašanās (sk. arī Satversmes

tiesas 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2009-111-01 10. punktu).

Parasti konstitucionālās sūdzības iesniegšanas brīdī personas

pamattiesības jau ir aizskartas un tiek konstatēts pastāvošs

personas pamattiesību aizskārums (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma

lietā Nr. 2009-74-01 12. punktu). Tomēr ir

iespējamas arī tādas situācijas, kad personas pamattiesību

aizskārums vēl tikai varētu rasties kaut kad nākotnē, proti,

varētu tikt konstatēts nākotnē sagaidāms vai potenciāls

aizskārums. Nākotnē sagaidāmā aizskāruma gadījumā ir skaidri

redzams, ka tas personai agrāk vai vēlāk, bet noteikti radīsies.

Savukārt potenciālā aizskāruma gadījumā ir iespējams saskatīt

vienīgi varbūtību, ka aizskārums konkrētajai personai radīsies,

taču tikpat liela ir varbūtība, ka apstrīdētā norma šo personu

neietekmēs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada

10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01

23. punktu). Tāpēc personai, iesniedzot konstitucionālo

sūdzību, ir pienākums pamatot savu pamattiesību aizskārumu jeb

pamatot to, ka tieši apstrīdētā norma rada vai nākotnē radīs tai

nelabvēlīgas sekas.

Tādējādi pamattiesību aizskārums ir

obligāts priekšnoteikums personas tiesībām iesniegt

konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā.