8. pants

Satversmes tiesas kolēģija, lemjot par to, vai uz

saņemtās konstitucionālās sūdzības pamata ir ierosināma lieta,

vērtē, vai sūdzība atbilst Satversmes tiesas likuma prasībām, un

citstarp pārliecinās arī par to, vai pieteikuma iesniedzējs ir

sniedzis sava pamattiesību aizskāruma pamatojumu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu

daļas 2.2. punktu).

Savukārt Satversmes tiesa, izskatot lietu un ņemot vērā visus

lietā noskaidrotos apstākļus un lietas materiālus, pārbauda

aizskāruma esību (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103

16. punktu). Lietas izskatīšanas stadijā Satversmes

tiesu nesaista vienīgi pieteikumā sniegtais pamatojums, tiesai

jāvērtē viss apstākļu kopums, kas noskaidrots, sagatavojot un

izskatot lietu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 22. februāra sprieduma lietā

Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.3. punktu). Tādēļ

jautājums par to, vai konstitucionālās sūdzības iesniedzēja

pamattiesības patiešām ir aizskartas, galvenokārt ir izlemjams,

izskatot lietu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2013. gada 1. marta sprieduma lietā Nr. 2012-07-01

19. punktu).

Izskatot pēc konstitucionālās sūdzības ierosinātu lietu,

Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai personas pamattiesību

aizskārums jau ir radies vai arī tas varētu rasties nākotnē. Ja

lieta ierosināta kādā no gadījumiem, kad personas pamattiesību

aizskārums vēl tikai varētu rasties, lietas izskatīšanas laikā

var būt izveidojušās dažādas, citstarp šādas situācijas:

1) personas pamattiesību aizskārums jau ir radies;

2) personas pamattiesību aizskārums vēl nav radies, bet

varētu rasties nākotnē, proti, izskatot lietu, joprojām ir

konstatējami apstākļi, kas prasa, lai tā tiktu izskatīta pēc

būtības; 3) faktiskie apstākļi ir mainījušies, personas

pamattiesību aizskārums nav radies un ir izslēgta pat varbūtība,

ka tas kādreiz nākotnē radīsies.

Tādējādi, izskatot lietu, var tikt

konstatēts tādu faktisko apstākļu kopums, kuru dēļ tiesvedības

turpināšana lietā nav iespējama, jo personas pamattiesību

aizskārums nav radies un ir pilnīgi skaidrs, ka tas arī

neradīsies.