2. pants

Pieteikumu iesniedzēja - Augstākā tiesa

- vērsās Satversmes tiesā ar diviem pieteikumiem (pieteikumi

Nr. 114/2017 un Nr. 115/2017), pēc kuriem

2017. gada 3. augustā tika ierosināta izskatāmā

lieta.

Augstākā tiesa lūdz atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam arī tiktāl, ciktāl tā

attiecas uz lēmumu, ar kuru notiesātajam atteikta soda izciešanas

režīma mīkstināšana.

Augstākā tiesa norāda, ka Satversmes 92. panta pirmais

teikums prasa tajos gadījumos, kad tiek skartas personas tiesības

un likumiskās intereses, nodrošināt šai personai vismaz minimālas

tiesības vērsties tiesā, tas ir, tiesības uz lietas izskatīšanu

vismaz vienā instancē. Šādas tiesības varot liegt vienīgi

izņēmuma gadījumos, kad iestāde attiecībā uz tai īpaši pakļautu

personu pieņem iekšēju lēmumu un nav konstatējams būtisks

cilvēktiesību ierobežojums Administratīvā procesa likuma

1. panta trešās daļas izpratnē, kā arī netiek skartas šīs

personas tiesības un likumiskās intereses Satversmes

92. panta pirmā teikuma izpratnē.

Tā kā notiesāto tiesības pēc apjoma būtiski atšķiroties

atkarībā no tiem noteiktā soda izciešanas režīma, tā maiņa soda

progresīvās izpildes sistēmas ietvaros - gan soda izciešanas

režīma pastiprināšana, gan mīkstināšana - pati par sevi

ievērojami ietekmējot notiesātā tiesības uz privāto dzīvi. Soda

izciešanas režīma mīkstināšanas gadījumā notiesātā tiesību uz

privāto dzīvi apjoms būtiski paplašinoties. Tātad izvērtēšanas

komisijas lēmumam par soda izciešanas režīma mīkstināšanu esot

būtiska ietekme uz notiesātā cilvēktiesībām, savukārt atteikums

šādu lēmumu pieņemt varot radīt būtisku notiesātā cilvēktiesību

ierobežojumu.

Uz Augstākās tiesas pieteikuma pamata ierosinātajā lietā

Nr. 2016-12-01 Satversmes tiesa jau esot vērtējusi

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam. Minētajā lietā pieņemtajā spriedumā Satversmes tiesa

atzinusi, ka soda izciešanas režīma maiņa, kuras rezultātā tiek

ierobežotas notiesātā civilās tiesības, tostarp tiesības uz

saziņu ar ģimeni un finansiālās tiesības, atbilstoši Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūrai ietilpst to jautājumu lokā,

kuros noteikto ierobežojumu pārbaude ir nodrošināma tiesas

procesā. Attiecīgi Satversmes tiesa esot atzinusi, ka apstrīdētā

norma, ciktāl tā attiecas uz lēmumu, ar kuru pastiprināts soda

izciešanas režīms, ierobežo tādas notiesātā tiesības, kuru

aizsardzība būtu nodrošināma taisnīgā tiesā.

Augstākā tiesa uzskata, ka identiski secinājumi attiecināmi uz

apstrīdēto normu arī tiktāl, ciktāl tā attiecas uz tādu lēmumu,

ar kuru atteikta soda izciešanas režīma mīkstināšana. Lēmums, ar

kuru atteikta soda izciešanas režīma mīkstināšana, pēc būtības

aizskarot notiesātā tiesības uz privāto dzīvi tādā pašā apjomā kā

lēmums par soda izciešanas režīma pastiprināšanu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot secinājusi, ka ne visos

gadījumos, kad notiesātais prasa tam piešķirt papildu tiesības,

var uzskatīt, ka pieprasīto tiesību aizsardzība būtu nodrošināma

taisnīgā tiesā. Šāda aizsardzība neesot nodrošināma tad, ja

notiesātajam atteikta tādu tiesību piešķiršana, kuras var

uzskatīt par privilēģiju. Brīvības atņemšanas sodu progresīvās

izpildes sistēma un attiecīgi katrā soda izciešanas režīma pakāpē

paredzētais atšķirīgais notiesātā tiesību apjoms veidojot

brīvības atņemšanas sodu izpildes pamatu, nevis paredzot

privilēģiju piešķiršanu notiesātajiem. Soda izciešanas režīms

tiekot mīkstināts, lai sasniegtu brīvības atņemšanas soda mērķi -

soda diferencēšanu atbilstoši notiesātā personībai un

resocializācijas pakāpei, lai veicinātu tālāku resocializāciju un

veiksmīgu iekļaušanos sabiedrībā pēc brīvības atņemšanas soda

izciešanas. Šāda sistēma pēc būtības atbilstot arī sabiedrības

interesēm. Tātad tiesības, kuras notiesātajam tiek piešķirtas,

mīkstinot soda izciešanas režīmu, neesot privilēģija. Līdz ar to

atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam esot

nepieciešams nodrošināt šo tiesību aizsardzību taisnīgā

tiesā.

Ieslodzījuma vietu pārvalde, kur notiesātais var apstrīdēt

lēmumu, ar kuru viņam atteikta soda izciešanas režīma

mīkstināšana, neatbilstot jēdzienam "tiesa" Satversmes

92. panta pirmā teikuma izpratnē. Tātad apstrīdētā norma

liedzot notiesātajam tiesības uz taisnīgu tiesu. Šis ierobežojums

esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis. Tomēr

sabiedrības ieguvums no šā ierobežojuma izpaužoties kā

maznozīmīgs tiesu noslogojuma samazinājums, kas ļaujot ātrāk

izskatīt citas lietas. Savukārt notiesātajam radītās nelabvēlīgās

sekas esot tiesību uz taisnīgu tiesu liegums tādā situācijā, kurā

tiek būtiski aizskartas viņa cilvēktiesības. Tādēļ apstrīdētajā

normā noteiktais pamattiesību ierobežojums esot acīmredzami

nesamērīgs.