7. pants

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma

19.1 panta pirmās daļas 2. punktam un

Administratīvā procesa likuma 104. panta otrajai daļai

administratīvā tiesa var apstrīdēt Satversmes tiesā vienīgi tādas

normas, kas tika piemērotas vai ir piemērojamas attiecīgajā

administratīvajā lietā, proti, normas, no kurām ir atkarīgs

administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda risinājums. Savukārt

Satversmes tiesai, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata

ierosinātu lietu, vienmēr ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo

administratīvo lietu būs tās spriedumam. Tādēļ gadījumos, kad

lieta ir ierosināta uz administratīvās tiesas pieteikuma pamata,

par nepieciešamību turpināt tiesvedību var liecināt tas, ka

administratīvās lietas atrisināšanai ir nepieciešams atzīt

apstrīdēto normu par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē

(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada

12. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2015-23-01 9. punktu). Par nepieciešamību

turpināt tiesvedību var liecināt arī tas, ka apstrīdētās normas

atzīšana par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē

nepieciešama, lai aizsargātu arī citu tādu personu pamattiesības,

kuras uzsākušas šo pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem

tiesību aizsardzības līdzekļiem.

Izskatāmā lieta tika ierosināta, pamatojoties uz diviem

Augstākās tiesas pieteikumiem. Turklāt Satversmes tiesā ir

saņemta informācija, ka sakarā ar izskatāmās lietas ierosināšanu

tika apturēta tiesvedība vēl divās administratīvajās lietās:

Administratīvās rajona tiesas lietvedībā esošajā lietā

Nr. A420253716 un Augstākās tiesas lietvedībā esošajā lietā

Nr. SKA-930/2017. Visās minētajās lietās administratīvās

tiesas atzina apstrīdēto normu par piemērojamu, izlemjot

jautājumu par pieteikuma pieņemšanu un administratīvās lietas

ierosināšanu, proti, vērtējot pieteikuma pieļaujamību.

Gan Latvijas, gan arī citu kontinentālās Eiropas valstu

administratīvajam procesam tiesā ir raksturīgs tāds materiālo

tiesību normu piemērošanas princips, ka tiesa, vērtējot

nelabvēlīga administratīvā akta tiesiskumu, piemēro tās materiālo

tiesību normas, kuras bija spēkā šā administratīvā akta izdošanas

brīdī. Savukārt, izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā

akta izdošanu, tiesa piemēro tās materiālo tiesību normas, kuras

ir spēkā tad, kad tiek pabeigta lietas izskatīšana pēc būtības,

ja vien citas tiesību normas nenoteic citādi. Šis princips

atklājas Administratīvā procesa likuma 250. panta otrās

daļas otrajā teikumā un 254. panta pirmajā daļā, kā arī ir

konkretizēts tiesību zinātnē (sk.: Onževs M. Tiesību normu

laika aspekti tiesiskā un demokrātiskā valstī. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2016, 58.-59. lpp.).

Administratīvā tiesa, izvērtējot pieteikuma par labvēlīga

administratīvā akta izdošanu pamatotību pēc būtības, vienlaikus

pārbauda arī tā pieļaujamību (citstarp pakļautību administratīvo

tiesu kontrolei). Tādēļ arī pieteikuma pieļaujamība pamatā ir

izvērtējama pēc tām tiesību normām, kuras ir spēkā attiecīgās

lietas izskatīšanas vai jautājuma par pieteikuma pieļaujamību

izlemšanas brīdī.

Atbilstoši minētajam principam Administratīvajai rajona tiesai

un Augstākajai tiesai, to lietvedībā esošajās administratīvajās

lietās pārbaudot, vai attiecīgie Ieslodzījuma vietu pārvaldes

lēmumi ir pārsūdzami, būs jāpiemēro attiecīgās lietas

izskatīšanas laikā spēkā esošās Kodeksa normas. Tātad, lai

atrisinātu jau ierosinātās administratīvās lietas, kurās iepriekš

bija piemērojama apstrīdētā norma, nav nepieciešama apstrīdētās

normas atzīšana par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina,

ka nav tādu apstākļu, kuru dēļ tiesvedība izskatāmajā lietā būtu

turpināma.