7. pants

1Atbilstoši Satversmes tiesas likuma

219.1 panta pirmās daļas 2. punktam un

3Administratīvā procesa likuma 104. panta otrajai daļai

4administratīvā tiesa var apstrīdēt Satversmes tiesā vienīgi tādas

5normas, kas tika piemērotas vai ir piemērojamas attiecīgajā

6administratīvajā lietā, proti, normas, no kurām ir atkarīgs

7administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda risinājums. Savukārt

8Satversmes tiesai, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata

9ierosinātu lietu, vienmēr ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo

10administratīvo lietu būs tās spriedumam. Tādēļ gadījumos, kad

11lieta ir ierosināta uz administratīvās tiesas pieteikuma pamata,

12par nepieciešamību turpināt tiesvedību var liecināt tas, ka

13administratīvās lietas atrisināšanai ir nepieciešams atzīt

14apstrīdēto normu par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē

15(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada

1612. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

17Nr. 2015-23-01 9. punktu). Par nepieciešamību

18turpināt tiesvedību var liecināt arī tas, ka apstrīdētās normas

19atzīšana par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē

20nepieciešama, lai aizsargātu arī citu tādu personu pamattiesības,

21kuras uzsākušas šo pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem

22tiesību aizsardzības līdzekļiem.

23Izskatāmā lieta tika ierosināta, pamatojoties uz diviem

24Augstākās tiesas pieteikumiem. Turklāt Satversmes tiesā ir

25saņemta informācija, ka sakarā ar izskatāmās lietas ierosināšanu

26tika apturēta tiesvedība vēl divās administratīvajās lietās:

27Administratīvās rajona tiesas lietvedībā esošajā lietā

28Nr. A420253716 un Augstākās tiesas lietvedībā esošajā lietā

29Nr. SKA-930/2017. Visās minētajās lietās administratīvās

30tiesas atzina apstrīdēto normu par piemērojamu, izlemjot

31jautājumu par pieteikuma pieņemšanu un administratīvās lietas

32ierosināšanu, proti, vērtējot pieteikuma pieļaujamību.

33Gan Latvijas, gan arī citu kontinentālās Eiropas valstu

34administratīvajam procesam tiesā ir raksturīgs tāds materiālo

35tiesību normu piemērošanas princips, ka tiesa, vērtējot

36nelabvēlīga administratīvā akta tiesiskumu, piemēro tās materiālo

37tiesību normas, kuras bija spēkā šā administratīvā akta izdošanas

38brīdī. Savukārt, izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā

39akta izdošanu, tiesa piemēro tās materiālo tiesību normas, kuras

40ir spēkā tad, kad tiek pabeigta lietas izskatīšana pēc būtības,

41ja vien citas tiesību normas nenoteic citādi. Šis princips

42atklājas Administratīvā procesa likuma 250. panta otrās

43daļas otrajā teikumā un 254. panta pirmajā daļā, kā arī ir

44konkretizēts tiesību zinātnē (sk.: Onževs M. Tiesību normu

45laika aspekti tiesiskā un demokrātiskā valstī. Rīga: Latvijas

46Vēstnesis, 2016, 58.-59. lpp.).

47Administratīvā tiesa, izvērtējot pieteikuma par labvēlīga

48administratīvā akta izdošanu pamatotību pēc būtības, vienlaikus

49pārbauda arī tā pieļaujamību (citstarp pakļautību administratīvo

50tiesu kontrolei). Tādēļ arī pieteikuma pieļaujamība pamatā ir

51izvērtējama pēc tām tiesību normām, kuras ir spēkā attiecīgās

52lietas izskatīšanas vai jautājuma par pieteikuma pieļaujamību

53izlemšanas brīdī.

54Atbilstoši minētajam principam Administratīvajai rajona tiesai

55un Augstākajai tiesai, to lietvedībā esošajās administratīvajās

56lietās pārbaudot, vai attiecīgie Ieslodzījuma vietu pārvaldes

57lēmumi ir pārsūdzami, būs jāpiemēro attiecīgās lietas

58izskatīšanas laikā spēkā esošās Kodeksa normas. Tātad, lai

59atrisinātu jau ierosinātās administratīvās lietas, kurās iepriekš

60bija piemērojama apstrīdētā norma, nav nepieciešama apstrīdētās

61normas atzīšana par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē.

62Līdz ar to Satversmes tiesa secina,

63ka nav tādu apstākļu, kuru dēļ tiesvedība izskatāmajā lietā būtu

64turpināma.