14. pants

Saeima atbildes rakstā lūgusi Satversmes tiesu

izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā daļā par likuma "Par

valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestā un astotā

teikuma atbilstību Satversmes 92. pantam, pamatojoties uz

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu. Saeima

norāda, ka ir grozījusi likumā "Par valsts noslēpumu"

noteikto kārtību attiecībā uz atteikumu izsniegt industriālās

drošības sertifikātu vai šā sertifikāta anulēšanu. Grozījumi

likumā "Par valsts noslēpumu" stāsies spēkā 2018. gada

1. jūlijā. Arī lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija,

Ģenerālprokuratūra un Latvijas pārstāve starptautiskajās

cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce pievienojas Saeimas

viedoklim par tiesvedības izbeigšanu lietā.

Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats

tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2015-22-01 12. punktu). Satversmes tiesas likuma 29.

panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var

izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību

norma ir zaudējusi spēku. Šis likuma punkts ir vērsts uz to, lai

nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai nebūtu

jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma

lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Tomēr likums paredz iespēju

izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās

normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats

tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2010-68-01 8. punktu). Tāpēc Satversmes tiesai ir jāvērtē,

vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par nepieciešamību

turpināt tiesvedību lietā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 6. punktu).

Tādējādi, lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu, ir

jānoskaidro: 1) vai apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku un 2)

vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01 6. punktu un 2017.

gada 3. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2016-20-01 5. punktu).

14.1. Lieta ierosināta par likuma "Par valsts

noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestā un astotā teikuma

redakcijā, kas ir spēkā kopš 2006. gada 13. jūnija, atbilstību

Satversmes 92. pantam. Ar Grozījumiem likumā "Par valsts

noslēpumu" likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta

piektā daļa tika izteikta jaunā redakcijā, un pašlaik spēkā

esošais šīs daļas sestais un astotais teikums 2018. gada 1.

jūlijā zaudēs spēku.

14.1.1. Lai gan Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 2. punkts formulēts tādējādi, ka, gramatiski

interpretēts, tas attiecas tikai uz gadījumiem, kuros tad, kad

tiek taisīts lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā, apstrīdētā

norma jau ir zaudējusi spēku, tomēr šā punkta jēga ir plašāka.

Proti, tas piemērojams arī gadījumos, kad lēmuma pieņemšanas

brīdī norma formāli spēku nav zaudējusi, taču institūcija, kas

izdevusi apstrīdēto aktu, jau pati ir novērsusi strīdu, tas ir,

noteikusi, ka norma zaudēs spēku (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 23. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2005-01-01 7. punktu).

Tātad tas apstāklis, ka likuma "Par valsts

noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestais un astotais

teikums zaudēs spēku 2018. gada 1. jūlijā, varētu būt uzskatāms

par Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktā

minēto tiesvedības izbeigšanas pamatu.

14.1.2. Gadījumā, kad ir grozīts normatīvā regulējuma

saturs, Satversmes tiesai ir jānoskaidro arī veikto izmaiņu

apjoms, lai secinātu, ka tiesību normas saturs pēc būtības ir

mainījies, proti, ka institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

patiešām ir novērsusi strīdu. Pretējā gadījumā tiesību normu

izdevējs varētu to tekstā izdarīt tikai redakcionālus grozījumus,

kas vienmēr būtu uzskatāmi par formālu pamatu lūgt tiesvedības

izbeigšanu lietā. Šāda situācija nonāktu pretrunā ar tiesiskas

valsts principu, neveicinātu ne personas pamattiesību

aizsardzību, nedz arī valsts vai sabiedrības interešu īstenošanu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 6. punktu un

2016. gada 12. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2015-23-01 8. punktu).

Likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas

sestais un astotais teikums paredz, ka ģenerālprokurora lēmums,

kuru viņš pieņēmis, izskatot sūdzību par Satversmes aizsardzības

biroja direktora lēmumu par atteikumu izsniegt industriālās

drošības sertifikātu vai tā anulēšanu, kas liedz tiesības

izmantot valsts noslēpumu, ir galīgs un nav pārsūdzams un ka

paziņojums par atteikumu izsniegt industriālās drošības

sertifikātu vai par tā anulēšanu pretendentam tiek nosūtīts,

neizklāstot tajā atteikuma pamatojumu.

Savukārt ar Grozījumu likumā "Par valsts noslēpumu"

1. pantu, kas stāsies spēkā 2018. gada 1. jūlijā, likuma

"Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas piektais

teikums izteikts šādā redakcijā: "Satversmes aizsardzības

biroja direktora lēmumu par atteikumu izsniegt industriālās

drošības sertifikātu vai par tā anulēšanu komersants var

apstrīdēt un pārsūdzēt tādā pašā kārtībā kā lēmumu par speciālās

atļaujas pieejai valsts noslēpumam atteikumu, anulēšanu vai

kategorijas pazemināšanu." Tāpat ar šo Grozījumu likumā

"Par valsts noslēpumu" pantu ir izslēgts likuma

"Par valsts noslēpumu" 7. panta piektās daļas sestais

teikums. Ar minētajiem grozījumiem šīs panta daļas astotais

teikums izteikts šādā redakcijā: "Ja tiek pieņemts lēmums

par atteikumu izsniegt industriālās drošības sertifikātu vai par

tā anulēšanu, Satversmes aizsardzības birojs nodrošina komersanta

informēšanu un uzklausīšanu tādā pašā kārtībā, kāda paredzēta

attiecībā uz personu, kura pretendē uz pieeju valsts

noslēpumam."

Saskaņā ar Grozījumu likumā "Par valsts noslēpumu"

9. pantu pēc tam, kad šie grozījumi būs stājušies spēkā,

atbilstoši likuma "Par valsts noslēpumu" 16. pantam

lēmumu par speciālās atļaujas atteikumu, anulēšanu vai

kategorijas pazemināšanu persona varēs apstrīdēt, iesniedzot

sūdzību ģenerālprokuroram, un ģenerālprokurora lēmums savukārt

būs pārsūdzams administratīvajā tiesā. Satversmes aizsardzības

biroja direktora lēmumu par atteikumu izsniegt industriālās

drošības sertifikātu vai par tā anulēšanu komersants varēs

apstrīdēt un pārsūdzēt tādā pašā kārtībā.

Tādējādi likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta

piektās daļas saturs ir mainīts pēc būtības un šī norma zaudēs

spēku.

14.2. Noskaidrojot, vai nepastāv apstākļi, kas prasa

tiesvedību turpināt, jāņem vērā, ka konstitucionālo sūdzību

persona iesniedz, lai aizstāvētu savas Satversmē noteiktās

pamattiesības. Tādēļ, apsverot jautājumu par tiesvedības

izbeigšanu lietā, Satversmes tiesai visupirms jāņem vērā

nepieciešamība aizsargāt personām Satversmē noteiktās

pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. februāra

sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Par nepieciešamību

turpināt tiesvedību lietā var liecināt arī tas, ka

konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto

normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Grozījumu

izdarīšana normatīvajā aktā, kuras rezultātā apstrīdētā norma

zaudē spēku, var nebūt pietiekama, lai novērstu visas negatīvās

sekas, kas personai radušās sakarā ar apstrīdēto normu.

Satversmes tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš,

kādā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt savu

aizskarto tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2016.

gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2015-15-01 7. punktu).

Izskatāmā lieta ir ierosināta uz konstitucionālās sūdzības

pamata. Pieteikuma iesniedzējas ir lūgušas Satversmes tiesu

attiecībā uz tām atzīt citstarp likuma "Par valsts

noslēpumu" 7. panta piektās daļas sesto un astoto teikumu

par spēkā neesošu no Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību

aizskāruma rašanās brīža (sk. pieteikumu lietas materiālu 1.

sēj. 27.-28. lp.). Tādēļ tiesvedības turpināšana lietā varētu

būt nepieciešama, lai nodrošinātu, iespējams, aizskarto

Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizsardzību. Izskatāmajā

lietā apstrīdēto normu spēka zaudēšana nākotnē nevar tikt

uzskatīta par pietiekamu pamatu tiesvedības izbeigšanai,

pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punktu, jo tādējādi varētu palikt nenovērsts iespējamais

pamattiesību aizskārums.

Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

lietā ir turpināma.