16. pants

1Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

2tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

3sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

4saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

5vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

6likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

7Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka Pieteikuma iesniedzēju

8īpašums netiek izmantots pretēji sabiedrības interesēm un ka

9apstrīdētās normas neparedz īpašuma piespiedu atsavināšanu

10sabiedrības vajadzībām Satversmes 105. panta ceturtā teikuma

11izpratnē. Likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta

12piektās daļas sesto un astoto teikumu varētu vērtēt tikai

13Satversmes 105. panta pirmā un trešā teikuma kontekstā.

1416.1. Satversmes 105. pants nosaka visaptverošu

15mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz

16īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

17tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

18rīkoties pēc savas gribas, tostarp tiesības (uz licences pamata)

19veikt komercdarbību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011.

20gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu).

21Arī personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar

22komercdarbības veikšanu, var ietilpt Satversmes 105. panta pirmā

23teikuma tvērumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada

2412. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu).

25Par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi

26varētu pieprasīt, ja pastāvētu skaidrs tiesisks pamats. Arī

27nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir

28nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk.

29Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

302010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā

31Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Īpašuma tiesības ietver arī

32līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas

332010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

342009-100-03 8.2. punktu).

3516.2. Saskaņā ar likuma "Par valsts

36noslēpumu" 7. panta piektās daļas otro teikumu Uzņēmumu

37reģistrā reģistrētam komersantam, kuram savā darbā nepieciešams

38izmantot valsts noslēpumu, ārvalstu vai starptautisko

39organizāciju un to institūciju klasificēto informāciju, jāsaņem

40industriālās drošības sertifikāts, ko pēc speciālas pārbaudes

41veikšanas izsniedz Satversmes aizsardzības birojs. Industriālās

42drošības sertifikāts atbilstoši Noteikumu Nr. 412 2. punktam

43apliecina komersanta tiesības noteiktā komercdarbības jomā,

44pildot valsts pasūtījumu, lietot valsts noslēpuma objektus,

45Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un

46ārvalstu institūciju klasificēto informāciju, kā arī apliecina

47komersanta gatavību un spēju nodrošināt šādas informācijas

48aizsardzību. Saskaņā ar likuma "Par valsts noslēpumu"

49un Noteikumu Nr. 412 normām industriālās drošības sertifikāta

50esība ir priekšnosacījums komersanta dalībai tādu publisko

51būvdarbu iepirkumu izpildē, kuros nepieciešams izmantot valsts

52noslēpumu.

53Pieteikuma iesniedzējas uzskata, ka prasība par industriālās

54drošības sertifikāta saņemšanu ierobežo to tiesības veikt

55komercdarbību tādā jomā, kurā nepieciešams izmantot valsts

56noslēpumu (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 7.

57lp.). Pieaicinātā persona Kaspars Balodis norāda, ka

58komersanta tiesības pretendēt uz industriālās drošības

59sertifikātu ietilpst ar Satversmes 105. pantu aizsargāto tiesību

60uz īpašumu tvērumā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 125.

61lp.). Turpretim Ministru kabinets un vairākas pieaicinātās

62personas - tiesībsargs, Tieslietu ministrija, Ģenerālprokuratūra

63un Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās

64Kristīne Līce - norāda, ka tiesības saņemt industriālās drošības

65sertifikātu neietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā (sk.

66citstarp Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 3.

67sēj. 15. un 16. lp.). Saeima uzskata, ka industriālās

68drošības sertifikāts nav uzskatāms par tādu licenci, kuras

69neiegūšana tieši un būtiski ietekmētu komersanta spēju veikt

70komercdarbību tā izraudzītajā jomā (sk. Saeimas papildu

71paskaidrojumus lietas materiālu 3. sēj. 100. lp.).

7216.3. Likums "Par valsts noslēpumu" neregulē

73komercdarbību kādā noteiktā jomā un nenosaka komersantam īpašas

74tiesības, kas būtu saistītas ar valsts noslēpuma objekta vai

75klasificētas informācijas izmantošanu, un tādējādi neparedz

76komersantam subjektīvas tiesības uz piekļuvi valsts noslēpuma

77objektiem. Noteiktos gadījumos, kad komersants izpilda valsts

78pasūtījumu, valsts noslēpuma objekti var būt komersanta

79lietojumā, bet tikai ar nosacījumu, ka konkrētais komersants ir

80saņēmis industriālās drošības sertifikātu. Šī prasība ļauj

81valstij kā pasūtītājam gūt pārliecību par to, ka komersants spēj

82nodrošināt valsts noslēpuma aizsardzību.

83Atbilstoši Noteikumu Nr. 412 26. punktam ar valsts noslēpuma

84objektu vai attiecīgi klasificētu informāciju saistītās publisko

85iepirkumu procedūrās viena no prasībām, kas tiek izvirzītas

86Uzņēmumu reģistrā reģistrētam komersantam, ir industriālās

87drošības sertifikāta esība. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 412 4.

88punktu komersantam, lai tas varētu saņemt industriālās drošības

89sertifikātu, citstarp jābūt dibinātam ne mazāk kā pirms viena

90gada.

91Tātad industriālās drošības sertifikāta saņemšana ir vienīgais

92veids, kādā komersants, kas jau veic komercdarbību, var iegūt

93atļauju to veikt arī tādā jomā, kur nepieciešams izmantot valsts

94noslēpumu, ārvalstu vai starptautisko organizāciju un to

95institūciju klasificēto informāciju. Saņemot industriālās

96drošības sertifikātu, komersantam, kas vēlas pretendēt uz

97noteiktu valsts pasūtījumu loku, rodas priekšrocība piedalīties

98klasificētās iepirkumu procedūrās. Tajās valsts komersantam

99izvirza paaugstinātas drošības prasības, bet komersants var iegūt

100tiesības strādāt ar valsts noslēpumu saistītos objektos. Tomēr

101arī pēc industriālās drošības sertifikāta saņemšanas veikt

102komercdarbību ar valsts noslēpumu saistītos objektos personai ir

103tiesības vienīgi tad, ja tā noslēdz līgumu ar pasūtītāju. Šādā

104gadījumā personai nav tiesiska pamata paļauties, ka tā varēs

105laika ziņā neierobežoti izmantot ar industriālās drošības

106sertifikātu piešķirtās tiesības, piemēram, vienojoties par tādu

107būvdarbu garantijas laiku, kas pārsniedz sertifikāta darbības

108termiņu.

109Industriālās drošības sertifikāta esība nav tāda prasība, kas

110komersantam būtu obligāti jāizpilda, lai tas varētu veikt

111komercdarbību paša izraudzītā jomā. Atteikums izsniegt

112industriālās drošības sertifikātu neierobežo komersanta tiesības

113veikt komercdarbību, un pēc šā atteikuma komersants ir tiesīgs

114turpināt savu komercdarbību izraudzītajā jomā. Industriālās

115drošības sertifikāta esība ir priekšrocība, kas komersantam, kurš

116jau veic noteikta veida komercdarbību, piemēram, nodarbojas ar

117būvniecību, paver iespēju piedalīties klasificētās iepirkumu

118procedūrās.

119Tātad tiesības saņemt industriālās

120drošības sertifikātu neietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā, tāpēc

121apstrīdētās normas - likuma "Par valsts noslēpumu" 7.

122panta piektās daļas sestais un astotais teikums - neierobežo

123Pieteikuma iesniedzējām Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā

124teikumā paredzētās pamattiesības un līdz ar to neattiecas uz

125tādām tiesībām un likumiskajām interesēm, kuru aizsardzība

126taisnīgā tiesā paredzēta Satversmes 92. pantā.