16. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka Pieteikuma iesniedzēju

īpašums netiek izmantots pretēji sabiedrības interesēm un ka

apstrīdētās normas neparedz īpašuma piespiedu atsavināšanu

sabiedrības vajadzībām Satversmes 105. panta ceturtā teikuma

izpratnē. Likuma "Par valsts noslēpumu" 7. panta

piektās daļas sesto un astoto teikumu varētu vērtēt tikai

Satversmes 105. panta pirmā un trešā teikuma kontekstā.

16.1. Satversmes 105. pants nosaka visaptverošu

mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz

īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas, tostarp tiesības (uz licences pamata)

veikt komercdarbību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011.

gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu).

Arī personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar

komercdarbības veikšanu, var ietilpt Satversmes 105. panta pirmā

teikuma tvērumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada

12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu).

Par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi

varētu pieprasīt, ja pastāvētu skaidrs tiesisks pamats. Arī

nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir

nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā

Nr. 2011-05-01 15.2. punktu). Īpašuma tiesības ietver arī

līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2009-100-03 8.2. punktu).

16.2. Saskaņā ar likuma "Par valsts

noslēpumu" 7. panta piektās daļas otro teikumu Uzņēmumu

reģistrā reģistrētam komersantam, kuram savā darbā nepieciešams

izmantot valsts noslēpumu, ārvalstu vai starptautisko

organizāciju un to institūciju klasificēto informāciju, jāsaņem

industriālās drošības sertifikāts, ko pēc speciālas pārbaudes

veikšanas izsniedz Satversmes aizsardzības birojs. Industriālās

drošības sertifikāts atbilstoši Noteikumu Nr. 412 2. punktam

apliecina komersanta tiesības noteiktā komercdarbības jomā,

pildot valsts pasūtījumu, lietot valsts noslēpuma objektus,

Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un

ārvalstu institūciju klasificēto informāciju, kā arī apliecina

komersanta gatavību un spēju nodrošināt šādas informācijas

aizsardzību. Saskaņā ar likuma "Par valsts noslēpumu"

un Noteikumu Nr. 412 normām industriālās drošības sertifikāta

esība ir priekšnosacījums komersanta dalībai tādu publisko

būvdarbu iepirkumu izpildē, kuros nepieciešams izmantot valsts

noslēpumu.

Pieteikuma iesniedzējas uzskata, ka prasība par industriālās

drošības sertifikāta saņemšanu ierobežo to tiesības veikt

komercdarbību tādā jomā, kurā nepieciešams izmantot valsts

noslēpumu (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 7.

lp.). Pieaicinātā persona Kaspars Balodis norāda, ka

komersanta tiesības pretendēt uz industriālās drošības

sertifikātu ietilpst ar Satversmes 105. pantu aizsargāto tiesību

uz īpašumu tvērumā (sk. lietas materiālu 3. sēj. 125.

lp.). Turpretim Ministru kabinets un vairākas pieaicinātās

personas - tiesībsargs, Tieslietu ministrija, Ģenerālprokuratūra

un Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās

Kristīne Līce - norāda, ka tiesības saņemt industriālās drošības

sertifikātu neietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā (sk.

citstarp Ministru kabineta atbildes rakstu lietas materiālu 3.

sēj. 15. un 16. lp.). Saeima uzskata, ka industriālās

drošības sertifikāts nav uzskatāms par tādu licenci, kuras

neiegūšana tieši un būtiski ietekmētu komersanta spēju veikt

komercdarbību tā izraudzītajā jomā (sk. Saeimas papildu

paskaidrojumus lietas materiālu 3. sēj. 100. lp.).

16.3. Likums "Par valsts noslēpumu" neregulē

komercdarbību kādā noteiktā jomā un nenosaka komersantam īpašas

tiesības, kas būtu saistītas ar valsts noslēpuma objekta vai

klasificētas informācijas izmantošanu, un tādējādi neparedz

komersantam subjektīvas tiesības uz piekļuvi valsts noslēpuma

objektiem. Noteiktos gadījumos, kad komersants izpilda valsts

pasūtījumu, valsts noslēpuma objekti var būt komersanta

lietojumā, bet tikai ar nosacījumu, ka konkrētais komersants ir

saņēmis industriālās drošības sertifikātu. Šī prasība ļauj

valstij kā pasūtītājam gūt pārliecību par to, ka komersants spēj

nodrošināt valsts noslēpuma aizsardzību.

Atbilstoši Noteikumu Nr. 412 26. punktam ar valsts noslēpuma

objektu vai attiecīgi klasificētu informāciju saistītās publisko

iepirkumu procedūrās viena no prasībām, kas tiek izvirzītas

Uzņēmumu reģistrā reģistrētam komersantam, ir industriālās

drošības sertifikāta esība. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 412 4.

punktu komersantam, lai tas varētu saņemt industriālās drošības

sertifikātu, citstarp jābūt dibinātam ne mazāk kā pirms viena

gada.

Tātad industriālās drošības sertifikāta saņemšana ir vienīgais

veids, kādā komersants, kas jau veic komercdarbību, var iegūt

atļauju to veikt arī tādā jomā, kur nepieciešams izmantot valsts

noslēpumu, ārvalstu vai starptautisko organizāciju un to

institūciju klasificēto informāciju. Saņemot industriālās

drošības sertifikātu, komersantam, kas vēlas pretendēt uz

noteiktu valsts pasūtījumu loku, rodas priekšrocība piedalīties

klasificētās iepirkumu procedūrās. Tajās valsts komersantam

izvirza paaugstinātas drošības prasības, bet komersants var iegūt

tiesības strādāt ar valsts noslēpumu saistītos objektos. Tomēr

arī pēc industriālās drošības sertifikāta saņemšanas veikt

komercdarbību ar valsts noslēpumu saistītos objektos personai ir

tiesības vienīgi tad, ja tā noslēdz līgumu ar pasūtītāju. Šādā

gadījumā personai nav tiesiska pamata paļauties, ka tā varēs

laika ziņā neierobežoti izmantot ar industriālās drošības

sertifikātu piešķirtās tiesības, piemēram, vienojoties par tādu

būvdarbu garantijas laiku, kas pārsniedz sertifikāta darbības

termiņu.

Industriālās drošības sertifikāta esība nav tāda prasība, kas

komersantam būtu obligāti jāizpilda, lai tas varētu veikt

komercdarbību paša izraudzītā jomā. Atteikums izsniegt

industriālās drošības sertifikātu neierobežo komersanta tiesības

veikt komercdarbību, un pēc šā atteikuma komersants ir tiesīgs

turpināt savu komercdarbību izraudzītajā jomā. Industriālās

drošības sertifikāta esība ir priekšrocība, kas komersantam, kurš

jau veic noteikta veida komercdarbību, piemēram, nodarbojas ar

būvniecību, paver iespēju piedalīties klasificētās iepirkumu

procedūrās.

Tātad tiesības saņemt industriālās

drošības sertifikātu neietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā, tāpēc

apstrīdētās normas - likuma "Par valsts noslēpumu" 7.

panta piektās daļas sestais un astotais teikums - neierobežo

Pieteikuma iesniedzējām Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā

teikumā paredzētās pamattiesības un līdz ar to neattiecas uz

tādām tiesībām un likumiskajām interesēm, kuru aizsardzība

taisnīgā tiesā paredzēta Satversmes 92. pantā.