4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Ministru kabinets - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju

viedoklim un uzskata, ka Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais

teikums atbilst Satversmes 105. pantam.

Pieteikuma iesniedzējām esot darīts zināms pamatojums tam,

kādēļ industriālās drošības sertifikāta izsniegšana tika

atteikta. Speciālās pārbaudes laikā Satversmes aizsardzības

birojs esot uzaicinājis Pieteikuma iesniedzēju pārstāvjus uz

pārrunām, un tām paredzētais laiks neesot bijis īsāks par 60

minūtēm. Minētajās pārrunās Pieteikuma iesniedzēju pārstāvjiem,

ciktāl tas bijis iespējams, esot darīti zināmi pārbaudes ietvaros

konstatētie apstākļi, kas uzskatīti par pietiekamu pamatu liegt

komersantam saņemt industriālās drošības sertifikātu.

Industriālās drošības sertifikāta mērķis neesot saistīts ar

komercdarbības kontrolēšanu un to komersantu skaita ierobežošanu,

kuri pretendē uz valsts pasūtījumiem darbam ar valsts noslēpumu.

Būtībā šis sertifikāts nevis piešķirot tiesības veikt

komercdarbību, bet gan apliecinot komersanta spēju pretendēt uz

darbu ar valsts noslēpumu un nodrošināt valsts noslēpuma

aizsardzību. Komersants, kuram piešķirts industriālās drošības

sertifikāts, tiesības veikt komercdarbību ar valsts noslēpumu

saistītos objektos iegūstot vienīgi pēc uzvaras konkursā un

līguma noslēgšanas ar pasūtītāju. Tiesības veikt konkrētu

pasūtījumu varot arī netikt iegūtas.

Prasība saņemt industriālās drošības sertifikātu ne tās mērķa,

ne seku kontekstā neesot pielīdzināma prasībai saņemt licenci,

lai iegūtu tiesības veikt komercdarbību konkrētā jomā. Tas, ka

komersantam ir industriālās drošības sertifikāts, esot nevis

obligāts priekšnoteikums tam, lai komersants varētu nodarboties

ar paša izraudzīto komercdarbības veidu, bet gan papildu

priekšrocība. Tādējādi šis sertifikāts neesot uzskatāms ne par

tiesisku pamatu tam, lai komersants varētu pieprasīt kādu

konkrētu pasūtījumu, nedz arī par īpašumu Satversmes 105. panta

izpratnē. Sertifikāts arī negarantējot visiem to saņēmušajiem

komersantiem iespēju gūt peļņu.

Neesot pamatots apgalvojums, ka iepirkumi, kas prasa

industriālās drošības sertifikātu, ir būtiska Pieteikuma

iesniedzēju veiktās komercdarbības daļa. Atteikums izsniegt šo

sertifikātu neradīšot tādu tiešu ietekmi uz Pieteikuma

iesniedzēju veikto komercdarbību, ka varētu ievērojami

samazināties apgrozījums un peļņa. Savukārt tas, ka Pieteikuma

iesniedzējas nespēs izpildīt savas garantijas vai saglabāt savu

reputāciju, esot uzskatāms tikai par abstraktu iespējamību un

līdz ar to neesot saistāms ar īpašuma tiesību objektu. Arī

pieteikumā norādītajās atšķirīgajās situācijās, kādās atrodas

Pieteikuma iesniedzējas, nevienai no tām Noteikumu Nr. 412 12.

punkta otrais teikums neierobežojot Satversmes 105. pantā

paredzētās pamattiesības.

Pieteikuma iesniedzēju norādītie industriālās drošības

sertifikāta atteikuma apstākļi neietilpstot Satversmes 105. panta

tvērumā, bet Noteikumu Nr. 412 12. punkta otrais teikums esot

samērīgs ar leģitīmo mērķi - valsts drošības aizsardzība - pat

tādā gadījumā, ja tas ierobežotu personas tiesības uz īpašumu.

Analizējot ārvalstu pieredzi, esot secināms, ka Latvijā

praktizētā pieeja komersantu pieteikumu plūsmas kontrolei ir

bijusi labvēlīga gan komersantiem, gan valstij kā iepirkumu

veicējai. Prasība par noteiktu termiņu, pēc kura uzņēmums var

atkārtoti pretendēt uz industriālās drošības sertifikāta

saņemšanu, esot pamatota, jo jebkurām uzņēmumā notikušajām

pārmaiņām vajagot būt pārbaudāmām tā reālajā darbībā, nevis tikai

formāli fiksētām.