Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021-10-03

12. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - LL.M. Kristīne

Gailīte - norāda, ka apstrīdētā norma pēc būtības skar brīvas

pārvietošanās tiesības Eiropas Savienībā.

Lai persona varētu brīvi pārvietoties starp dalībvalstīm,

pietiekot ar to, ka persona uzrāda derīgu pasi vai personas

apliecību, kurā norādīta dalībvalsts pilsonība. Tāpat Eiropas

Savienības pilsoņi drīkstot atsaukties uz brīvas pārvietošanās

tiesībām, vēršoties pret dalībvalsti, kuras pilsoņi viņi ir,

piemēram, gadījumos, kad viņi atrodas citas dalībvalsts

teritorijā. Savukārt brīvas pārvietošanās tiesības neesot

efektīvas tad, ja dalībvalsts regulējums personu attur no brīvas

pārvietošanās tiesību izmantošanas. Arī tādi priekšnoteikumi

ieceļošanai Latvijā, kādi paredzēti apstrīdētajā normā - prasība

uzrādīt negatīvu Covid-19 testa rezultātu, kā arī prasība

personai pašai par šo testu samaksāt -, esot uzskatāmi par

personas tiesību ierobežojumu.

Konkrētajā gadījumā valsts kā ierobežojuma attaisnošanas

pamatu definējusi mērķi ierobežot Covid-19 infekcijas izplatību

Latvijā un minimizēt Covid-19 infekcijas ievešanu Latvijā, kā arī

mazināt ar starptautiskajiem pasažieru pārvadājumiem saistītos

epidemioloģiskās drošības riskus. Šāds brīvas pārvietošanās

tiesību ierobežojuma attaisnojums esot pieļaujams.

Prasība pirms ieceļošanas uzrādīt negatīvu Covid-19 testa

rezultātu esot bieži un lielā daļā Eiropas Savienības dalībvalstu

izmantots līdzeklis un pati par sevi pirmšķietami piemērota

leģitīmā mērķa sasniegšanai. Arī Eiropas Savienības Padome nolūkā

koordinēt pasākumus dalībvalstu starpā esot norādījusi, ka

dalībvalstis ar lielu epidemioloģiskās drošības risku saistītā

situācijā drīkst piemērot šādu prasību ceļotājiem. Tomēr Latvijas

valsts šādu prasību noteikusi vispārīgi - neatkarīgi no Covid‑19

izplatības izceļošanas valstī vai apgabalā un personas izmantotā

transporta veida. Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktā brīvas

pārvietošanās ierobežojuma tvērums esot pārāk plašs. Turklāt

valsts, pieņemot apstrīdēto normu, neesot izvērtējusi Covid‑19

testu pieejamību un dārdzību izceļošanas valstī. Tāpat konkrētajā

gadījumā pastāvot arī personas tiesības mazāk ierobežojoši

līdzekļi.

Satversmes tiesa

secināja: