13. pants

1Ministru kabinets, pamatojoties uz Satversmes

2tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, lūdz izbeigt

3tiesvedību lietā, jo apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku.

413.1. Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt

5pamats tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk.,

6piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā

7Nr. 2015-22-01 12. punktu). Satversmes tiesas likuma 29.

8panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var

9izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību

10norma ir zaudējusi spēku. Minētā Satversmes tiesas likuma norma

11ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa

12ekonomiju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18.

13aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5.

14punktu).

15Tomēr likums paredz iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne

16pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati

17par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk.,

18piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par

19tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu). Tāpēc

20Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas

21liecina par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā (sk.

22Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr.

232010‑40‑03 6. punktu).

24Tādējādi, lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

25daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu,

26izskatāmajā lietā ir jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir

27zaudējusi spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību

28turpināt (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 3.

29maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-20-01 5.

30punktu).

3113.2. Izskatāmā lieta ir ierosināta par apstrīdētās

32normas atbilstību Satversmes 98. panta otrajam teikumam. Jēdziens

33"apstrīdētā norma" Satversmes tiesas likuma 29. panta

34pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav saprotams formāli, proti,

35vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts teksts. Apstrīdētā norma ir

36noteikts tiesiskais regulējums, kuru pieteikuma iesniedzējs

37uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai

38(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā

39Nr. 2018‑21‑01 9. punktu).

40Ja tiesību normas izdevējs pēc lietas ierosināšanas Satversmes

41tiesā ir grozījis apstrīdētajā normā ietverto regulējumu vai to

42pavisam izslēdzis no normatīvā akta, Satversmes tiesai

43jānoskaidro veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, vai tiesību

44normas saturs ir mainījies pēc būtības (sal. sk. Satversmes

45tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

46lietā Nr. 2014-33-01 7. punktu un 2018. gada 20. jūnija lēmuma

47par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017‑19‑01 6.

48punktu).

49Atbilstoši apstrīdētajai normai persona varēja ieceļot Latvijā

50tad, ja tā 72 stundas pirms ieceļošanas veikusi Covid-19 testu

51vai uzrādījusi citu medicīnisku dokumentu, kas apliecina, ka tā

52nav infekcioza. Turklāt, ieceļojot ar starptautiskā pasažieru

53pārvadātāja transportlīdzekli, 72 stundas pirms iekāpšanas

54minētajā transportlīdzeklī veiktā Covid-19 testa rezultātam jābūt

55negatīvam.

56Tomēr ar Ministru kabineta 2021. gada 15. jūnija noteikumiem

57Nr. 369 "Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija

58noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi

59Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai""

60apstrīdētā norma svītrota un ir zaudējusi spēku. Turklāt ar

61minētajiem grozījumiem Noteikumi Nr. 360 tika papildināti ar

6238.39 punktu, kurā noteikts, ka ieceļošana Latvijā ar

63starptautiskā pasažieru pārvadātāja transportlīdzekli iespējama

64ne vien tad, ja personai ir veikts Covid-19 tests, nosakot

65SARS-CoV-2 vīrusa RNS, vai SARS-CoV-2 antigēna tests un tā

66rezultāts ir negatīvs vai persona ir pārslimojusi Covid-19, bet

67arī tad, ja persona ir vakcinējusies pret Covid-19. Tātad

68likumdevējs ir papildinājis apstrīdētajā normā ietverto tiesisko

69regulējumu ar jaunu, alternatīvu tiesiskā sastāva pazīmi, kas

70attiecas uz situācijām, kad persona ir vakcinējusies pret

71Covid-19, un tādējādi saturiski atšķirīgi noregulējis ieceļošanu

72Latvijā Covid-19 pandēmijas apstākļos.

73Līdz ar to izskatāmajā lietā apstrīdētā norma ir zaudējusi

74spēku.

7513.3. Izskatāmā lieta tika ierosināta, pamatojoties uz

76Pieteikuma iesniedzējas konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesa

77ir atzinusi, ka konstitucionālā sūdzība visupirms ir līdzeklis,

78kas kalpo konkrētās konstitucionālās sūdzības iesniedzēja

79pamattiesību aizsardzībai (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

8016. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punktu).

81Tas, ka apstrīdētā norma lietas izskatīšanas laikā tās spēkā

82neesības dēļ pieteikuma iesniedzējam vairs nerada nelabvēlīgas

83sekas, pats par sevi nav pietiekams pamats atzīt, ka viņa

84pamattiesību aizskārums nav konstatējams. Tādā gadījumā, ja kādā

85brīdī pagātnē pieteikuma iesniedzējs nonācis apstrīdētās normas

86tvērumā un apstrīdētā norma radījusi viņam nelabvēlīgas sekas,

87joprojām var pastāvēt nepieciešamība tiesvedību lietā turpināt.

88Katrā konkrētajā lietā ir individuāli jānoskaidro, vai pastāv

89kādi apsvērumi, kuru dēļ apstrīdētās normas satversmība būtu

90vērtējama, ņemot vērā apstākļus, kādi bijuši pagātnē. Tas var būt

91nepieciešams, ja, piemēram, apstrīdētās normas satversmības

92vērtējums ir būtisks pieteikuma iesniedzēja tiesību aizsardzībai

93pēc konstitucionālās tiesvedības procesa noslēgšanās. Tādā

94gadījumā nebūtu pamata izbeigt tiesvedību un būtu vērtējami

95apstākļi, kādi pastāvēja konkrētajā pagātnes brīdī (sal. sk.

96Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības

97izbeigšanu lietā Nr. 2017‑19‑01 5. punktu un 2021. gada 10.

98decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021-11-01

9911.2.2. punktu). Līdzīgi par nepieciešamību turpināt

100tiesvedību var liecināt apstrīdētās normas radīts būtisks

101sabiedrības vai atsevišķu personu interešu apdraudējums,

102attiecīgajā lietā izvērtējamā tiesību jautājuma konstitucionālā

103nozīme un tas, vai ar apstrīdētās normas spēka zaudēšanu šis

104jautājums ir atrisināts (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada

1053. februāra sprieduma lietā Nr. 2011‑11‑01 9. punktu, 2012. gada

1068. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011‑18‑01

10716.2. punktu un 2014. gada 3. aprīļa lēmuma par tiesvedības

108izbeigšanu lietā Nr. 2013‑11‑01 10.2. punktu).

109Ņemot vērā izskatāmās lietas materiālus, tiesvedība Satversmes

110tiesā ir vienīgais veids, kā nodrošināt Pieteikuma iesniedzējai

111tiesisku aizsardzību saistībā ar Pieteikuma iesniedzējas

112iespējamo pamattiesību aizskārumu. Turklāt izskatāmā lieta ir

113saistīta ar pilsonību - personas tiesisko saikni ar Latviju.

114Viena no šīs saiknes izpausmēm ir Latvijas pilsoņa tiesības

115atgriezties Latvijā, un tas ir būtisks konstitucionālo tiesību

116jautājums. Vēl jo vairāk - situācijā, kad Covid-19 pandēmija

117turpinājusies arī pēc tam, kad apstrīdētā norma jau zaudējusi

118spēku, jautājums par ierobežojumu noteikšanu pilsoņu ieceļošanai

119Latvijā joprojām turpina būt nozīmīgs.

120Līdz ar to apstrīdētajā normā

121ietvertā tiesiskā regulējuma izmaiņas pašas par sevi nav

122pietiekams pamats, lai izskatāmajā lietā izbeigtu tiesvedību

123saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2.

124punktu.