13. pants

Ministru kabinets, pamatojoties uz Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, lūdz izbeigt

tiesvedību lietā, jo apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku.

13.1. Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt

pamats tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2015-22-01 12. punktu). Satversmes tiesas likuma 29.

panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var

izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību

norma ir zaudējusi spēku. Minētā Satversmes tiesas likuma norma

ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa

ekonomiju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18.

aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5.

punktu).

Tomēr likums paredz iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne

pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati

par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu). Tāpēc

Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas

liecina par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr.

2010‑40‑03 6. punktu).

Tādējādi, lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu,

izskatāmajā lietā ir jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir

zaudējusi spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību

turpināt (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 3.

maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-20-01 5.

punktu).

13.2. Izskatāmā lieta ir ierosināta par apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 98. panta otrajam teikumam. Jēdziens

"apstrīdētā norma" Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav saprotams formāli, proti,

vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts teksts. Apstrīdētā norma ir

noteikts tiesiskais regulējums, kuru pieteikuma iesniedzējs

uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2018‑21‑01 9. punktu).

Ja tiesību normas izdevējs pēc lietas ierosināšanas Satversmes

tiesā ir grozījis apstrīdētajā normā ietverto regulējumu vai to

pavisam izslēdzis no normatīvā akta, Satversmes tiesai

jānoskaidro veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, vai tiesību

normas saturs ir mainījies pēc būtības (sal. sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2014-33-01 7. punktu un 2018. gada 20. jūnija lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017‑19‑01 6.

punktu).

Atbilstoši apstrīdētajai normai persona varēja ieceļot Latvijā

tad, ja tā 72 stundas pirms ieceļošanas veikusi Covid-19 testu

vai uzrādījusi citu medicīnisku dokumentu, kas apliecina, ka tā

nav infekcioza. Turklāt, ieceļojot ar starptautiskā pasažieru

pārvadātāja transportlīdzekli, 72 stundas pirms iekāpšanas

minētajā transportlīdzeklī veiktā Covid-19 testa rezultātam jābūt

negatīvam.

Tomēr ar Ministru kabineta 2021. gada 15. jūnija noteikumiem

Nr. 369 "Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija

noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi

Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai""

apstrīdētā norma svītrota un ir zaudējusi spēku. Turklāt ar

minētajiem grozījumiem Noteikumi Nr. 360 tika papildināti ar

38.39 punktu, kurā noteikts, ka ieceļošana Latvijā ar

starptautiskā pasažieru pārvadātāja transportlīdzekli iespējama

ne vien tad, ja personai ir veikts Covid-19 tests, nosakot

SARS-CoV-2 vīrusa RNS, vai SARS-CoV-2 antigēna tests un tā

rezultāts ir negatīvs vai persona ir pārslimojusi Covid-19, bet

arī tad, ja persona ir vakcinējusies pret Covid-19. Tātad

likumdevējs ir papildinājis apstrīdētajā normā ietverto tiesisko

regulējumu ar jaunu, alternatīvu tiesiskā sastāva pazīmi, kas

attiecas uz situācijām, kad persona ir vakcinējusies pret

Covid-19, un tādējādi saturiski atšķirīgi noregulējis ieceļošanu

Latvijā Covid-19 pandēmijas apstākļos.

Līdz ar to izskatāmajā lietā apstrīdētā norma ir zaudējusi

spēku.

13.3. Izskatāmā lieta tika ierosināta, pamatojoties uz

Pieteikuma iesniedzējas konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesa

ir atzinusi, ka konstitucionālā sūdzība visupirms ir līdzeklis,

kas kalpo konkrētās konstitucionālās sūdzības iesniedzēja

pamattiesību aizsardzībai (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punktu).

Tas, ka apstrīdētā norma lietas izskatīšanas laikā tās spēkā

neesības dēļ pieteikuma iesniedzējam vairs nerada nelabvēlīgas

sekas, pats par sevi nav pietiekams pamats atzīt, ka viņa

pamattiesību aizskārums nav konstatējams. Tādā gadījumā, ja kādā

brīdī pagātnē pieteikuma iesniedzējs nonācis apstrīdētās normas

tvērumā un apstrīdētā norma radījusi viņam nelabvēlīgas sekas,

joprojām var pastāvēt nepieciešamība tiesvedību lietā turpināt.

Katrā konkrētajā lietā ir individuāli jānoskaidro, vai pastāv

kādi apsvērumi, kuru dēļ apstrīdētās normas satversmība būtu

vērtējama, ņemot vērā apstākļus, kādi bijuši pagātnē. Tas var būt

nepieciešams, ja, piemēram, apstrīdētās normas satversmības

vērtējums ir būtisks pieteikuma iesniedzēja tiesību aizsardzībai

pēc konstitucionālās tiesvedības procesa noslēgšanās. Tādā

gadījumā nebūtu pamata izbeigt tiesvedību un būtu vērtējami

apstākļi, kādi pastāvēja konkrētajā pagātnes brīdī (sal. sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2017‑19‑01 5. punktu un 2021. gada 10.

decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021-11-01

11.2.2. punktu). Līdzīgi par nepieciešamību turpināt

tiesvedību var liecināt apstrīdētās normas radīts būtisks

sabiedrības vai atsevišķu personu interešu apdraudējums,

attiecīgajā lietā izvērtējamā tiesību jautājuma konstitucionālā

nozīme un tas, vai ar apstrīdētās normas spēka zaudēšanu šis

jautājums ir atrisināts (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada

3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011‑11‑01 9. punktu, 2012. gada

8. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011‑18‑01

16.2. punktu un 2014. gada 3. aprīļa lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2013‑11‑01 10.2. punktu).

Ņemot vērā izskatāmās lietas materiālus, tiesvedība Satversmes

tiesā ir vienīgais veids, kā nodrošināt Pieteikuma iesniedzējai

tiesisku aizsardzību saistībā ar Pieteikuma iesniedzējas

iespējamo pamattiesību aizskārumu. Turklāt izskatāmā lieta ir

saistīta ar pilsonību - personas tiesisko saikni ar Latviju.

Viena no šīs saiknes izpausmēm ir Latvijas pilsoņa tiesības

atgriezties Latvijā, un tas ir būtisks konstitucionālo tiesību

jautājums. Vēl jo vairāk - situācijā, kad Covid-19 pandēmija

turpinājusies arī pēc tam, kad apstrīdētā norma jau zaudējusi

spēku, jautājums par ierobežojumu noteikšanu pilsoņu ieceļošanai

Latvijā joprojām turpina būt nozīmīgs.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertā tiesiskā regulējuma izmaiņas pašas par sevi nav

pietiekams pamats, lai izskatāmajā lietā izbeigtu tiesvedību

saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2.

punktu.