14. pants

Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu atzīt

apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 98. panta otrajam

teikumam.

14.1. Satversmes 98. panta otrais teikums nosaka:

"Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas

valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties

Latvijā."

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka personas tiesības brīvi

atgriezties Latvijā ir saistāmas ar šīs personas tiesisko saikni

ar Latviju. To personu loks, kurām ir šādas tiesības, aptver arī

Latvijas pilsoņus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta

sprieduma lietā Nr. 2004‑15‑0106 18. un 19. punktu un 2011. gada

15. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010‑64‑01

9.1. punktu).

Latvijas pilsoņu kopums jeb tauta ir viens no Latvijas valsti

konstituējošajiem elementiem starptautisko tiesību izpratnē un

veido Latvijas valststiesisko identitāti (sk. arī:

Konstitucionālo tiesību komisija. Viedoklis par Latvijas valsts

konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu.

2012. gada 17. septembris, 79. un 208. sadaļa). Atbilstoši

Pilsonības likuma 1.1 panta pirmajai daļai Latvijas

pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas

valsti. Saskaņā ar minētā panta otro daļu Latvijas pilsonības

saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un

pienākumu kopums. Līdzīgi no Starptautiskās tiesas judikatūras un

tiesību doktrīnas izriet, ka pilsonība ir tāda tiesiska,

lojalitātē balstīta saikne starp personu un valsti, kas rada

savstarpējas tiesības un pienākumus (sk. Starptautiskās tiesas

1955. gada 6. aprīļa spriedumu lietā "Nottebohm"

(Liechtenstein v. Guatemala); sk. arī: Crawford J. Brownlie's

Principles of Public International Law. 9th edition. Oxford:

Oxford University, 2019, p. 499; Kučs A. Latvijas pilsoņu kopuma

atjaunošana. Grām.: Jundzis T. (zin. red.) Nepārtrauktības

doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu

akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, 2017,

312.-315. lpp.). Arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūras izriet, ka starp valsti un tās pilsoni pastāv

lojalitātes un solidaritātes attiecības (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma

lietā "Ghoumid and Others v. France", pieteikumi Nr.

52273/16 u. c., 45. punktu).

Latvijas pilsoņu kopums ir politiska un juridiska kopība, kurā

brīvprātīgi apvienojās latviešu tauta līdz ar tās etnogrāfiskajās

robežās, kas tagad bija kļuvušas par Latvijas valsts robežām,

dzīvojošajām mazākumtautībām (sk.: Dišlers K. Tautu

pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs. Rīga: Latvijas

Universitāte, 1932, 119.-120. lpp.). Tas ir

piesaistīts Latvijas teritorijai, jo Latvijas pamatnormā

atspoguļotās Latvijas pilsoņu jeb tautas pašnoteikšanās un gribas

- dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī - īstenošana tiesiskos

apstākļos ir iespējama tikai noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā.

Tikai šajā - Latvijas - teritorijā Latvijas pilsoņi var dzīvot,

pilnvērtīgi baudot Satversmē ietvertās tiesības. Tomēr Padomju

Sociālistisko Republiku Savienības īstenotās okupācijas rezultātā

Latvijas pilsoņu kopuma iespējas īstenot Latvijas pamatnormā

atspoguļoto tautas gribu bija prettiesiski ierobežotas, citstarp

tādēļ, ka vairākkārt daļa Latvijas pilsoņu tika deportēti (sk.

Latvijas Republikas Saeimas 1996. gada 22. augusta Deklarāciju

par Latvijas okupāciju; sk. arī Satversmes tiesas 2007. gada 29.

novembra sprieduma lietā Nr. 2007‑10‑0102 33.2. punktu). Ar

deportācijām bija paredzēts Latvijas iedzīvotājus izsūtīt uz

mūžu, liedzot viņiem atgriezties iepriekšējā dzīvesvietā -

Latvijā (plašāk sk.: Spridzāns B. Par Latvijas melnāko dienu.

Latvijas Vēstnesis, 21.04.1995., Nr. 62; Bleiere D. 1941.

gada 14. jūnija deportācija Latvijā. Pieejams:

www.enciklopedija.lv; Bleiere D. 1949. gada 25. marta deportācija

Latvijā. Pieejams: www.enciklopedija.lv). Turklāt Latvijas

okupācijas laikā netika atzītas tiesības atstāt savu valsti un

izceļošana bija iespējama tikai ar īpašu valsts atļauju. Šīs

kārtības galvenais mērķis bija nepieļaut personu izceļošanu uz

Rietumeiropas valstīm (sk.: Nikuļceva I. 98. pants. Grām.:

Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri.

VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Latvijas Vēstnesis: Rīga,

2011, 291. lpp.). Iepriekš izklāstīto vēsturisko apstākļu dēļ

Latvijas pilsoņu piesaiste Latvijas teritorijai ir īpaši svarīga,

tāpēc tā attiecībā uz tiesībām atgriezties Latvijā

konstitucionālas nozīmes tiesību aktos tika ietverta jau drīz pēc

valsts neatkarības atjaunošanas. Proti, 1991. gada 10. decembra

likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" 10.

panta otrajā daļā bija noteikts, ka pilsoņiem ir tiesības brīvi

izbraukt no Latvijas un atgriezties tajā.

Mūsdienās tiesības brīvi atgriezties Latvijā tiek īstenotas

citstarp tad, kad persona iepriekš ir izmantojusi tai Satversmes

98. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības izceļot no Latvijas.

Gan tiesības brīvi izceļot no Latvijas, gan tiesības atgriezties

Latvijā ir cieši saistītas ar Satversmes ievada pirmajā teikumā

ietverto konstitucionālo aksiomu: Latvija kā demokrātiska

tiesiska valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību. Latvijas

pilsonis, realizēdams savu pašnoteikšanos, pats var izvēlēties,

vai uzturēties Latvijā vai izceļot no Latvijas uz ārvalstīm un,

ja ir izceļojis, - vai un kad atgriezties Latvijā. Savas

atrašanās vietas un dzīves vietas noteikšana ir personas brīvības

un pašnoteikšanās izpausme. Tomēr ir jānošķir personas tiesības

atgriezties Latvijā no personas vēlmes un iespējas šai nolūkā

izmantot konkrētu transporta veidu un jāpatur prātā, ka nevienam

nav subjektīvu tiesību uz, piemēram, avioreisu (sk.: Līce K.

Cilvēktiesības nav egocentrisms, valsts nav Laimes lācis. Jurista

Vārds, 16.02.2021., Nr. 7, 24.-26. lpp.). Savukārt Latvijas

valstij ir pienākums savus pilsoņus aizsargāt arī tad, ja viņi ir

ārpus Latvijas teritorijas. Šī aizsardzība izpaužas citstarp

tādējādi, ka valsts nedrīkst radīt Latvijas pilsonim nepārvaramus

šķēršļus, kas atgriešanos Latvijā padara neiespējamu. Proti,

atgriešanās Latvijā ir brīva, ja to nekavē valsts radīti

nepārvarami šķēršļi. Turklāt Latvijas pilsonis Latvijā var

atgriezties dažādos veidos: šķērsojot sauszemes robežu vai

ieceļojot caur ostu, lidostu, dzelzceļa staciju vai citādi.

14.2. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un

aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta

izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām.

Konkretizējot Satversmes normas kopsakarā ar starptautiskajos

cilvēktiesību dokumentos ietvertajām normām, ir jānodrošina šo

normu harmonija, novēršot to, ka Satversmē ietverto pamattiesību

apjoms tiek samazināts vai ierobežots (sal. sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr.

2018‑18‑01 15.1. punktu).

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 13. panta 2. punkts

noteic, ka katram cilvēkam ir tiesības atstāt jebkuru, arī savu

valsti un atgriezties savā valstī. Līdzīgi saskaņā ar

Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 12.

panta 4. punktu nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt tiesības

iebraukt savā valstī.

Savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Cilvēktiesību konvencija) 4. protokola 3.

panta 2. punktā ir noteikts, ka nevienam nedrīkst liegt tiesības

ieceļot tās valsts teritorijā, kuras pilsonis viņš ir. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūrā šī tiesību norma nav

konkretizēta.

Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Cilvēktiesību

konvencijas normas iztulkojamas atbilstoši attiecīgajām

starptautisko publisko tiesību normām, jo īpaši saskaņā ar Vīnes

Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes

konvencija) 31., 32. un 33. pantā ietvertajiem iztulkošanas

principiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās

palātas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā "S. M.

v. Croatia", pieteikums Nr. 60561/14, 287. punktu). Šajā

ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir īpaši uzsvērusi, ka

Cilvēktiesību konvencijas normas ir jāiztulko tā, lai tajā

ietvertās tiesības būtu praktiskas un efektīvas, nevis

teorētiskas un iluzoras (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Lielās palātas 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā

"Demir and Baykara v. Turkey", pieteikums Nr.

24503/97, 65. un 66. punktu).

Vīnes konvencijas 31. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka

līgums iztulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda

piešķirama līguma noteikumiem kopumā, un atbilstoši tā objektam

un mērķim. Turklāt atbilstoši minētā panta otrajai un trešajai

daļai jāņem vērā līguma pušu sagatavotie un akceptētie dokumenti,

tostarp vienošanās, par līguma saturu, attiecīgā līguma

piemērošanas prakse, kuru ieviesusi dalībnieku vienošanās

attiecībā uz tā iztulkošanu, un jebkuras citas attiecīgā līguma

dalībnieku starpā piemērojamās starptautisko tiesību normas.

Savukārt saskaņā ar Vīnes konvencijas 32. pantu ir iespējams

izmantot papildu iztulkošanas paņēmienus, tostarp atsaukties uz

līguma sagatavošanas materiāliem un noslēgšanas apstākļiem.

Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. panta 2. punktā

ietverto tiesību formulējums "nedrīkst liegt" norāda uz

šo tiesību beznosacījuma raksturu. Arī no pārējā Cilvēktiesību

konvencijas teksta izriet, ka gadījumos, kad tajā ietvertās

tiesības ir iespējams ierobežot, šāda ierobežojuma noteikšanas

kritēriji ietverti pašā Cilvēktiesību konvencijas tekstā. Tomēr

Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. pantā tajā ietverto

tiesību ierobežošanas kritēriji nav noteikti.

Satversmes tiesa konstatē arī to, ka Eiropas Savienības Tiesa

ir atzinusi: starptautisko tiesību princips, kas ir atkārtoti

apstiprināts Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. pantā,

neļauj dalībvalstīm aizliegt saviem pilsoņiem ieceļot to

teritorijā un tur uzturēties jebkādā statusā, un tas pats

princips arī aizliedz dalībvalstīm savu pilsoņu uzturēšanos to

teritorijā pakļaut nosacījumiem (sk., piemēram, Eiropas

Savienības Tiesas 2011. gada 5. maija sprieduma lietā C‑434/09

"McCarthy" 29. punktu). Līdzīgi arī tiesību

doktrīnā pausts viedoklis, ka minētās tiesības ir absolūtas

(sk.: Saliba A. T., Do Valle M. F. V. Stranded at the border:

an analysis of the legality of international travel restrictions

adopted by states in the Covid‑19 pandemic in light of the right

to return to one's country. Pieejams: wilj.las.wisc.edu).

Satversmes tiesai tas jāņem vērā, konkretizējot Satversmes 98.

panta otrajā teikumā ietvertās pilsoņu tiesības brīvi atgriezties

Latvijā.

14.3. Satversmes 116. pants noteic, ka personai

Satversmes 98. pantā ietvertās tiesības var ierobežot. Tomēr

Satversmes 116. pants konkretizējams, ievērojot tajā norādīto

Satversmes normu būtību un vietu Satversmes sistēmā un nodrošinot

harmoniju ar Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos

ietvertajām cilvēktiesību normām. Izskatāmajā lietā tas nozīmē

to, ka Satversmes 116. pantā ietvertā norāde uz iespēju ierobežot

Satversmes 98. pantā ietvertās tiesības nav attiecināma uz

Satversmes 98. panta otrajā teikumā ietvertajām pilsoņa tiesībām

brīvi atgriezties Latvijā, jo tas varētu novest pie tā, ka tiek

apdraudēta Latvijas pilsoņu kopuma - Latvijas valsti

konstituējošā elementa - faktiskā piesaiste Latvijas teritorijai

un Latvijas pamatnormā ietvertās suverēna gribas - dzīvot

demokrātiskā tiesiskā valstī - īstenošana. Turklāt arī atbilstoši

Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. panta 2. punktam

minētās tiesības nevar tikt liegtas, proti, tās ir absolūtas.

Līdz ar to Satversmes 98. panta

otrais teikums aizsargā citstarp Latvijas pilsoņa absolūtās

tiesības brīvi atgriezties Latvijā un šīs tiesības nedrīkst

ierobežot.