14. pants

1Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu atzīt

2apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 98. panta otrajam

3teikumam.

414.1. Satversmes 98. panta otrais teikums nosaka:

5"Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas

6valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties

7Latvijā."

8Satversmes tiesa ir secinājusi, ka personas tiesības brīvi

9atgriezties Latvijā ir saistāmas ar šīs personas tiesisko saikni

10ar Latviju. To personu loks, kurām ir šādas tiesības, aptver arī

11Latvijas pilsoņus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta

12sprieduma lietā Nr. 2004‑15‑0106 18. un 19. punktu un 2011. gada

1315. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010‑64‑01

149.1. punktu).

15Latvijas pilsoņu kopums jeb tauta ir viens no Latvijas valsti

16konstituējošajiem elementiem starptautisko tiesību izpratnē un

17veido Latvijas valststiesisko identitāti (sk. arī:

18Konstitucionālo tiesību komisija. Viedoklis par Latvijas valsts

19konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu.

202012. gada 17. septembris, 79. un 208. sadaļa). Atbilstoši

21Pilsonības likuma 1.1 panta pirmajai daļai Latvijas

22pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas

23valsti. Saskaņā ar minētā panta otro daļu Latvijas pilsonības

24saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un

25pienākumu kopums. Līdzīgi no Starptautiskās tiesas judikatūras un

26tiesību doktrīnas izriet, ka pilsonība ir tāda tiesiska,

27lojalitātē balstīta saikne starp personu un valsti, kas rada

28savstarpējas tiesības un pienākumus (sk. Starptautiskās tiesas

291955. gada 6. aprīļa spriedumu lietā "Nottebohm"

30(Liechtenstein v. Guatemala); sk. arī: Crawford J. Brownlie's

31Principles of Public International Law. 9th edition. Oxford:

32Oxford University, 2019, p. 499; Kučs A. Latvijas pilsoņu kopuma

33atjaunošana. Grām.: Jundzis T. (zin. red.) Nepārtrauktības

34doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu

35akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, 2017,

36312.-315. lpp.). Arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas

37judikatūras izriet, ka starp valsti un tās pilsoni pastāv

38lojalitātes un solidaritātes attiecības (sk., piemēram,

39Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma

40lietā "Ghoumid and Others v. France", pieteikumi Nr.

4152273/16 u. c., 45. punktu).

42Latvijas pilsoņu kopums ir politiska un juridiska kopība, kurā

43brīvprātīgi apvienojās latviešu tauta līdz ar tās etnogrāfiskajās

44robežās, kas tagad bija kļuvušas par Latvijas valsts robežām,

45dzīvojošajām mazākumtautībām (sk.: Dišlers K. Tautu

46pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs. Rīga: Latvijas

47Universitāte, 1932, 119.-120. lpp.). Tas ir

48piesaistīts Latvijas teritorijai, jo Latvijas pamatnormā

49atspoguļotās Latvijas pilsoņu jeb tautas pašnoteikšanās un gribas

50- dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī - īstenošana tiesiskos

51apstākļos ir iespējama tikai noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā.

52Tikai šajā - Latvijas - teritorijā Latvijas pilsoņi var dzīvot,

53pilnvērtīgi baudot Satversmē ietvertās tiesības. Tomēr Padomju

54Sociālistisko Republiku Savienības īstenotās okupācijas rezultātā

55Latvijas pilsoņu kopuma iespējas īstenot Latvijas pamatnormā

56atspoguļoto tautas gribu bija prettiesiski ierobežotas, citstarp

57tādēļ, ka vairākkārt daļa Latvijas pilsoņu tika deportēti (sk.

58Latvijas Republikas Saeimas 1996. gada 22. augusta Deklarāciju

59par Latvijas okupāciju; sk. arī Satversmes tiesas 2007. gada 29.

60novembra sprieduma lietā Nr. 2007‑10‑0102 33.2. punktu). Ar

61deportācijām bija paredzēts Latvijas iedzīvotājus izsūtīt uz

62mūžu, liedzot viņiem atgriezties iepriekšējā dzīvesvietā -

63Latvijā (plašāk sk.: Spridzāns B. Par Latvijas melnāko dienu.

64Latvijas Vēstnesis, 21.04.1995., Nr. 62; Bleiere D. 1941.

65gada 14. jūnija deportācija Latvijā. Pieejams:

66www.enciklopedija.lv; Bleiere D. 1949. gada 25. marta deportācija

67Latvijā. Pieejams: www.enciklopedija.lv). Turklāt Latvijas

68okupācijas laikā netika atzītas tiesības atstāt savu valsti un

69izceļošana bija iespējama tikai ar īpašu valsts atļauju. Šīs

70kārtības galvenais mērķis bija nepieļaut personu izceļošanu uz

71Rietumeiropas valstīm (sk.: Nikuļceva I. 98. pants. Grām.:

72Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri.

73VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Latvijas Vēstnesis: Rīga,

742011, 291. lpp.). Iepriekš izklāstīto vēsturisko apstākļu dēļ

75Latvijas pilsoņu piesaiste Latvijas teritorijai ir īpaši svarīga,

76tāpēc tā attiecībā uz tiesībām atgriezties Latvijā

77konstitucionālas nozīmes tiesību aktos tika ietverta jau drīz pēc

78valsts neatkarības atjaunošanas. Proti, 1991. gada 10. decembra

79likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" 10.

80panta otrajā daļā bija noteikts, ka pilsoņiem ir tiesības brīvi

81izbraukt no Latvijas un atgriezties tajā.

82Mūsdienās tiesības brīvi atgriezties Latvijā tiek īstenotas

83citstarp tad, kad persona iepriekš ir izmantojusi tai Satversmes

8498. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības izceļot no Latvijas.

85Gan tiesības brīvi izceļot no Latvijas, gan tiesības atgriezties

86Latvijā ir cieši saistītas ar Satversmes ievada pirmajā teikumā

87ietverto konstitucionālo aksiomu: Latvija kā demokrātiska

88tiesiska valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību. Latvijas

89pilsonis, realizēdams savu pašnoteikšanos, pats var izvēlēties,

90vai uzturēties Latvijā vai izceļot no Latvijas uz ārvalstīm un,

91ja ir izceļojis, - vai un kad atgriezties Latvijā. Savas

92atrašanās vietas un dzīves vietas noteikšana ir personas brīvības

93un pašnoteikšanās izpausme. Tomēr ir jānošķir personas tiesības

94atgriezties Latvijā no personas vēlmes un iespējas šai nolūkā

95izmantot konkrētu transporta veidu un jāpatur prātā, ka nevienam

96nav subjektīvu tiesību uz, piemēram, avioreisu (sk.: Līce K.

97Cilvēktiesības nav egocentrisms, valsts nav Laimes lācis. Jurista

98Vārds, 16.02.2021., Nr. 7, 24.-26. lpp.). Savukārt Latvijas

99valstij ir pienākums savus pilsoņus aizsargāt arī tad, ja viņi ir

100ārpus Latvijas teritorijas. Šī aizsardzība izpaužas citstarp

101tādējādi, ka valsts nedrīkst radīt Latvijas pilsonim nepārvaramus

102šķēršļus, kas atgriešanos Latvijā padara neiespējamu. Proti,

103atgriešanās Latvijā ir brīva, ja to nekavē valsts radīti

104nepārvarami šķēršļi. Turklāt Latvijas pilsonis Latvijā var

105atgriezties dažādos veidos: šķērsojot sauszemes robežu vai

106ieceļojot caur ostu, lidostu, dzelzceļa staciju vai citādi.

10714.2. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un

108aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

109Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta

110izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto

111cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām.

112Konkretizējot Satversmes normas kopsakarā ar starptautiskajos

113cilvēktiesību dokumentos ietvertajām normām, ir jānodrošina šo

114normu harmonija, novēršot to, ka Satversmē ietverto pamattiesību

115apjoms tiek samazināts vai ierobežots (sal. sk., piemēram,

116Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr.

1172018‑18‑01 15.1. punktu).

118Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 13. panta 2. punkts

119noteic, ka katram cilvēkam ir tiesības atstāt jebkuru, arī savu

120valsti un atgriezties savā valstī. Līdzīgi saskaņā ar

121Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 12.

122panta 4. punktu nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt tiesības

123iebraukt savā valstī.

124Savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

125konvencijas (turpmāk - Cilvēktiesību konvencija) 4. protokola 3.

126panta 2. punktā ir noteikts, ka nevienam nedrīkst liegt tiesības

127ieceļot tās valsts teritorijā, kuras pilsonis viņš ir. Eiropas

128Cilvēktiesību tiesas judikatūrā šī tiesību norma nav

129konkretizēta.

130Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Cilvēktiesību

131konvencijas normas iztulkojamas atbilstoši attiecīgajām

132starptautisko publisko tiesību normām, jo īpaši saskaņā ar Vīnes

133Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes

134konvencija) 31., 32. un 33. pantā ietvertajiem iztulkošanas

135principiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās

136palātas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā "S. M.

137v. Croatia", pieteikums Nr. 60561/14, 287. punktu). Šajā

138ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir īpaši uzsvērusi, ka

139Cilvēktiesību konvencijas normas ir jāiztulko tā, lai tajā

140ietvertās tiesības būtu praktiskas un efektīvas, nevis

141teorētiskas un iluzoras (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

142Lielās palātas 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā

143"Demir and Baykara v. Turkey", pieteikums Nr.

14424503/97, 65. un 66. punktu).

145Vīnes konvencijas 31. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka

146līgums iztulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda

147piešķirama līguma noteikumiem kopumā, un atbilstoši tā objektam

148un mērķim. Turklāt atbilstoši minētā panta otrajai un trešajai

149daļai jāņem vērā līguma pušu sagatavotie un akceptētie dokumenti,

150tostarp vienošanās, par līguma saturu, attiecīgā līguma

151piemērošanas prakse, kuru ieviesusi dalībnieku vienošanās

152attiecībā uz tā iztulkošanu, un jebkuras citas attiecīgā līguma

153dalībnieku starpā piemērojamās starptautisko tiesību normas.

154Savukārt saskaņā ar Vīnes konvencijas 32. pantu ir iespējams

155izmantot papildu iztulkošanas paņēmienus, tostarp atsaukties uz

156līguma sagatavošanas materiāliem un noslēgšanas apstākļiem.

157Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. panta 2. punktā

158ietverto tiesību formulējums "nedrīkst liegt" norāda uz

159šo tiesību beznosacījuma raksturu. Arī no pārējā Cilvēktiesību

160konvencijas teksta izriet, ka gadījumos, kad tajā ietvertās

161tiesības ir iespējams ierobežot, šāda ierobežojuma noteikšanas

162kritēriji ietverti pašā Cilvēktiesību konvencijas tekstā. Tomēr

163Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. pantā tajā ietverto

164tiesību ierobežošanas kritēriji nav noteikti.

165Satversmes tiesa konstatē arī to, ka Eiropas Savienības Tiesa

166ir atzinusi: starptautisko tiesību princips, kas ir atkārtoti

167apstiprināts Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. pantā,

168neļauj dalībvalstīm aizliegt saviem pilsoņiem ieceļot to

169teritorijā un tur uzturēties jebkādā statusā, un tas pats

170princips arī aizliedz dalībvalstīm savu pilsoņu uzturēšanos to

171teritorijā pakļaut nosacījumiem (sk., piemēram, Eiropas

172Savienības Tiesas 2011. gada 5. maija sprieduma lietā C‑434/09

173"McCarthy" 29. punktu). Līdzīgi arī tiesību

174doktrīnā pausts viedoklis, ka minētās tiesības ir absolūtas

175(sk.: Saliba A. T., Do Valle M. F. V. Stranded at the border:

176an analysis of the legality of international travel restrictions

177adopted by states in the Covid‑19 pandemic in light of the right

178to return to one's country. Pieejams: wilj.las.wisc.edu).

179Satversmes tiesai tas jāņem vērā, konkretizējot Satversmes 98.

180panta otrajā teikumā ietvertās pilsoņu tiesības brīvi atgriezties

181Latvijā.

18214.3. Satversmes 116. pants noteic, ka personai

183Satversmes 98. pantā ietvertās tiesības var ierobežot. Tomēr

184Satversmes 116. pants konkretizējams, ievērojot tajā norādīto

185Satversmes normu būtību un vietu Satversmes sistēmā un nodrošinot

186harmoniju ar Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos

187ietvertajām cilvēktiesību normām. Izskatāmajā lietā tas nozīmē

188to, ka Satversmes 116. pantā ietvertā norāde uz iespēju ierobežot

189Satversmes 98. pantā ietvertās tiesības nav attiecināma uz

190Satversmes 98. panta otrajā teikumā ietvertajām pilsoņa tiesībām

191brīvi atgriezties Latvijā, jo tas varētu novest pie tā, ka tiek

192apdraudēta Latvijas pilsoņu kopuma - Latvijas valsti

193konstituējošā elementa - faktiskā piesaiste Latvijas teritorijai

194un Latvijas pamatnormā ietvertās suverēna gribas - dzīvot

195demokrātiskā tiesiskā valstī - īstenošana. Turklāt arī atbilstoši

196Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. panta 2. punktam

197minētās tiesības nevar tikt liegtas, proti, tās ir absolūtas.

198Līdz ar to Satversmes 98. panta

199otrais teikums aizsargā citstarp Latvijas pilsoņa absolūtās

200tiesības brīvi atgriezties Latvijā un šīs tiesības nedrīkst

201ierobežot.