3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 102. pantam. Tāpat

Saeima norāda, ka lietā būtu izbeidzama tiesvedība daļā par

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam.

Ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

likumu. Aizliegums karavīram dibināt politisko partiju vai kļūt

par tās biedru esot vērsts uz to, lai nodrošinātu profesionālā

militārā dienesta politisko neitralitāti, efektīvu profesionālā

militārā dienesta pienākumu izpildi un efektīvu civilo kontroli

pār Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Turklāt, ņemot vērā

svarīgo funkciju, ko pilda Nacionālie bruņotie spēki, valstī

vajagot būt spēkā tādam normatīvajam regulējumam, kas ne vien

nodrošina karavīra un profesionālā militārā dienesta politisko

neitralitāti, bet arī stiprina sabiedrības pārliecību par to. Ar

apstrīdētajām normām radītais pamattiesību ierobežojums esot

vērsts uz to, lai aizsargātu demokrātisku valsts iekārtu un

sabiedrības drošību.

Saeima norāda, ka ar apstrīdētajām normām radītais

pamattiesību ierobežojums, aizliedzot karavīram dibināt politisko

partiju vai kļūt par tās biedru, nodrošina visupirms karavīra

neiesaistīšanos politiskās varas iegūšanā valstī un izslēdz

politisko partiju iespējas izmantot karavīrus savu politisko

mērķu sasniegšanai. Šis ierobežojums nodrošinot to, ka

profesionālais militārais dienests nekļūst par politisko partiju

rīcībā esošu instrumentu.

Ar apstrīdētajām normām radītais pamattiesību ierobežojums

esot piemērots tam, lai nodrošinātu efektīvu profesionālā

militārā dienesta darbību. Militāro jomu esot nepieciešams

nošķirt no politikas, lai nodrošinātu efektīvu civilo kontroli.

Turklāt politikas jomas un militārās jomas savstarpēja nošķiršana

vairojot sabiedrības pārliecību par to, ka ikviens karavīrs un

profesionālais militārais dienests kopumā ir politiski

neitrāls.

Ja karavīram būtu ļauts dibināt politisko partiju un būt par

tās biedru, tad nebūtu iespējams tādā pašā mērā saglabāt karavīru

un profesionālā militārā dienesta politisko neitralitāti, kā arī

uzturēt sabiedrībā pārliecību par šo neitralitāti. Nebūtu

iespējams tādā pašā kvalitātē nodrošināt arī profesionālā

militārā dienesta darbību, jo karavīram būtu pienākums noteiktu

laiku veltīt politiskajai darbībai. Ja karavīri iesaistītos

politikā, tad militārā joma tiktu sapludināta ar politiku un tas

varētu traucēt īstenot efektīvu civilo kontroli pār Nacionālajiem

bruņotajiem spēkiem.

Pieteikuma iesniedzēja norādīto līdzekli nevarot atzīt par

saudzējošāku, jo tas prasītu no valsts papildu cilvēkresursus un

finanšu resursus. Ieviešot Pieteikuma iesniedzēja norādīto

līdzekli, būtu nepieciešams nodrošināt kontroli pār to, vai

karavīri profesionālajā militārajā dienestā neveic kādas darbības

konkrētas politiskās partijas interesēs.

Karavīrs, arī nebūdams politiskās partijas dibinātājs vai

biedrs, tāpat kā jebkurš cits Latvijas pilsonis varot piedalīties

Saeimas, pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tautas

nobalsošanā un likumu ierosināšanā. Tādējādi karavīram neesot

pilnībā liegtas viņa politiskās tiesības.

Sabiedrības ieguvums no apstrīdētajās normās ietvertā

pamattiesību ierobežojuma esot ievērojams - valsts drošība.

Apstrīdētās normas stiprinot sabiedrības paļāvību uz to, ka

karavīrs nepārstāv nevienas politiskās partijas viedokli.

Sabiedrības uzticēšanās karavīriem esot īpaši svarīga, ņemot vērā

tiem uzticētos uzdevumus. Savukārt karavīram noteiktais

ierobežojums neesot būtisks, jo normatīvajos aktos esot paredzēti

citi veidi, kādos karavīrs var piedalīties valsts un pašvaldību

darbā.

Pieteikuma iesniedzēja norādītās personas neatrodoties

vienādos un salīdzināmos apstākļos ar karavīriem, kaut arī

ikviena no valsts dienestā nodarbinātajām personām veic valsts

uzdevumus. Tomēr Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem esot uzticēta

īpaša valsts funkcija, kas esot pietiekami specifiska, lai

karavīri nebūtu salīdzināmi ar citos valsts dienesta veidos

nodarbinātām personām. Rezerves karavīri veidojot Nacionālo

bruņoto spēku rezervi. Rezerves karavīri nepildot profesionālo

militāro dienestu un tikai vajadzības gadījumā varot tikt tajā

iesaukti. Arī zemessargi nepildot profesionālā militāro dienestu,

un karavīra dienests esot citāds nekā zemessarga dienests. Par

zemessargu parasti kļūstot persona, kura vēlas no savas

pamatnodarbošanās brīvajā laikā iesaistīties ar valsts

aizsardzību saistītu uzdevumu izpildē.