5. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda,

ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam un 102. pantam. Ikviena tiesības apvienoties politiskās

partijās esot būtisks demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšanas

priekšnoteikums. Taču ne Satversmē, ne starptautisko

cilvēktiesību dokumentos ietvertās personas pamattiesības uz

biedrošanās brīvību neliedzot noteikt likumīgus ierobežojumus šo

tiesību izmantošanai personām, kas ir bruņoto spēku sastāvā.

Tieslietu ministrija norāda, ka aizliegums karavīram dibināt

politisko partiju vai kļūt par tās biedru ir vērsts uz to, lai

Latvijā būtu politiski neitrāla armija, lai nošķirtu politisko un

militāro sfēru, lai bruņotos spēkus pakļautu civilajai kontrolei,

kā arī novērstu karavīra interešu konfliktus un jebkādu ārējo

ietekmi uz profesionālā militārā dienesta pienākumu pildīšanu un

dienesta gaitu.

Ar apstrīdētajām normām radītais pamattiesību ierobežojums

nodrošinot to, ka karavīrs, pildot profesionālo militāro

dienestu, nav pakļauts politisko partiju ietekmei un nevar tikt

izmantots politisko mērķu sasniegšanai. Līdz ar to tiekot

nodrošināts tas, ka karavīrs saglabā politisko neitralitāti un

nostiprina sabiedrības pārliecību par to. Apstrīdētās normas

kalpojot bruņoto spēku autoritātes stiprināšanai, un attiecīgā

ierobežojuma pastāvēšana esot ieguvums sabiedrībai. Tā kā

Nacionālie bruņotie spēki pilda īpašas valsts funkcijas - sargā

valsts teritoriālo integritāti un demokrātisko valsts iekārtu -,

apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums

demokrātiskā sabiedrībā esot nepieciešams demokrātiskās valsts

iekārtas, nacionālās drošības un Latvijas teritoriālās vienotības

aizsardzībai. Ar apstrīdētajām normām radītais pamattiesību

ierobežojums esot piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai.

Apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums esot attiecināms

tikai uz ierobežotu personu skaitu - profesionālā militārā

dienesta karavīriem. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas,

acīmredzot esot izvērtējis, kurām Nacionālo bruņoto spēku

personālsastāvā ietilpstošajām personu kategorijām nepieciešams

noteikt politisko tiesību ierobežojumus, un neesot paredzējis

šādus ierobežojumus visam Nacionālo bruņoto spēku sastāvam.

Tādējādi esot ievērots samērīguma princips.

Starp zemessargiem un karavīriem pastāvot būtiska atšķirība,

un abas šīs personu grupas neatrodoties vienādos un salīdzināmos

apstākļos. Tāpēc šīm personām noteiktie politisko tiesību

ierobežojumi neesot salīdzināmi.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, izvērtējot karavīram

apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu, ir nepieciešams rast

līdzsvaru starp bruņoto spēku politisko neitralitāti un katras

individuālās bruņoto spēku sastāvā esošās personas politiskajām

tiesībām. Karavīrs savu politisko nostāju varot paust arī citādos

veidos, piemēram, piedaloties Saeimas, pašvaldību, Eiropas

Parlamenta vēlēšanās, tautas nobalsošanā un likumu ierosināšanā,

kā arī lemjot par Saeimas pieņemtajiem likumiem un Satversmes

grozījumiem. Tāpat karavīram neesot liegts vērsties ar

iesniegumiem valsts un pašvaldību iestādēs. Turklāt karavīram

esot tiesības būt par biedru tādās biedrībās un nodibinājumos,

kuru mērķis nav politiskā darbība, kā arī dibināt karavīru

biedrības un nodibinājumus un piedalīties citos nepolitiskos

pasākumos, ja vien šāda darbība netraucē dienesta pienākumu

izpildi.

Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

vērsts uz to, lai nodrošinātu karavīru un politisko spēku

nošķīrumu, tādējādi aizsargājot arī Nacionālos bruņotos spēkus no

tādām personām, kuras ar savu rīcību varētu izmantot bruņotos

spēkus savu politisko mērķu sasniegšanai, kas atsevišķos

gadījumos varētu apdraudēt Latvijas valsts neatkarību un

demokrātiskas tiesiskas valsts principus.