16. pants

Pieteikumu iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu

vērtēt vairāku Nodokļa likuma normu atbilstību Satversmes

91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un

trešajam teikumam.

Ja apstrīdēta vairāku tiesību normu atbilstība vairākām

augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad tiesai, ņemot vērā

izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

atbilstības vērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2023. gada 9. novembra sprieduma lietā

Nr. 2022-17-01 17. punktu).

16.1. Nodokļa likuma 4.1 panta

pirmajā daļā noteikti subjekti, kuriem ir pienākums attiecīgajā

taksācijas gadā veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu.

Savukārt minētā panta otrā un ceturtā daļa regulē nodokļa

piemaksai piemērojamo periodu un nosaka taksācijas gada nodokļa

piemaksas aprēķinā iekļaujamo informāciju. Nodokļa likuma

17. panta 7.1 daļa paredz kārtību, kādā tiek

samazināta samaksātā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa, bet

pārejas noteikumu 52. punkts paredz gadījumu, kad peļņas

apmērs, uz kura pamata tiek aprēķināta uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksa, netiek samazināts. Tādējādi apstrīdētās normas to

kopsakarā veido tiesisko regulējumu, kas nosaka uzņēmumu ienākuma

nodokļa piemaksas aprēķināšanas un samaksas kārtību.

Līdz ar to izskatāmajā lietā ir vērtējama apstrīdēto normu kā

vienota tiesiskā regulējuma atbilstība augstāka juridiska spēka

tiesību normām.

16.2. Apstrīdēto normu tvērumā ietilpst vairāki

subjekti, kam taksācijas gadā jāveic uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksa. Proti, saskaņā ar Nodokļa likuma

4.1 panta pirmo daļu pienākums veikt uzņēmumu

ienākuma nodokļa piemaksu ir kredītiestādēm un patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir šā

likuma 2. panta pirmās daļas 1. punkta

"a" apakšpunktā minētie iekšzemes uzņēmumi

un 2. panta pirmās daļas 2. punktā minētās

pastāvīgās pārstāvniecības.

Ja apstrīdētās normas attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju

kopumu, tad nepieciešams precizēt, kādā apjomā vērtējama

apstrīdēto normu satversmība (sk. Satversmes tiesas

2023. gada 30. novembra sprieduma lietā

Nr. 2022-36-01 11. punktu).

Pieteikumu iesniedzējas ir patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējas. Tās vērsušās Satversmes tiesā, jo uzskata, ka

likumdevējs nepamatoti noteicis pienākumu veikt uzņēmumu ienākuma

nodokļa piemaksu tieši šādiem subjektiem. No lietas materiāliem

neizriet, ka lietas dalībnieki vai pieaicinātās personas būtu

izteikušas viedokli par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un

trešajam teikumam attiecībā uz kredītiestādēm.

Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs apstrīdēto normu atbilstību

Satversmei tiktāl, ciktāl tās paredz uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksas pienākumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējiem.

16.3. Pieteikumos lūgts vērtēt apstrīdēto normu

atbilstību gan Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, gan

105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Tā kā tiek

apstrīdēta tiesību normu atbilstība vairākām Satversmes normām,

Satversmes tiesai jānosaka arī tas, kādā secībā šī atbilstība

vērtējama.

Lietas pamatjautājums ir par to, vai patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzējiem noteiktais pienākums veikt uzņēmumu

ienākuma nodokļa piemaksu un šīs piemaksas aprēķināšanas kārtība

nesamērīgi neierobežo šo personu tiesības uz īpašumu.

Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs

apstrīdēto normu, ciktāl tās paredz uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksas pienākumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējiem, atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam un

trešajam teikumam, bet pēc tam - atbilstību Satversmes

91. panta pirmajam teikumam.