Par Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4.1 panta pirmās, otrās un ceturtās daļas, 17. panta 7.1 daļas un pārejas noteikumu 52. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam

1Saeima 2017. gada 28. jūlijā pieņēma

2Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumu (turpmāk arī - Nodokļa likums),

3kas stājās spēkā 2018. gada 1. janvārī.

4Ar 2023. gada 7. decembra grozījumiem Nodokļa

5likumā, kuri stājās spēkā 2024. gada 1. janvārī,

6(turpmāk - Likuma grozījumi) likums tika papildināts ar

74.1 pantu, kura pirmā, otrā un ceturtā daļa

8paredz:

9"(1) Neatkarīgi no šā likuma 4. panta otrās daļas

101. punkta noteikumiem kredītiestādes vai patērētāju

11kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, kuri ir šā likuma

122. panta pirmās daļas 1. punkta "a"

13apakšpunktā minētie iekšzemes uzņēmumi un 2. panta pirmās

14daļas 2. punktā minētās pastāvīgās pārstāvniecības,

15taksācijas gadā veic nodokļa piemaksu.

16(2) Šā panta piemērošanai taksācijas gads ir pārskata gads,

17kurā šā panta pirmajā daļā minētie iekšzemes uzņēmumi Valsts

18ieņēmumu dienestam iesniedz pirmstaksācijas gada uzņēmuma gada

19pārskatu vai šā panta pirmajā daļā minētās pastāvīgās

20pārstāvniecības iesniedz pirmstaksācijas gada peļņas vai

21zaudējumu aprēķinu, kas sagatavots atbilstoši šā likuma

224. panta divpadsmitajai daļai.

23(4) Taksācijas gada nodokļa piemaksas aprēķinā iekļauj šādu

24informāciju:

251) taksācijas gads, par kuru tiek veikts nodokļa

26piemaksas aprēķins;

272) pirmstaksācijas gada peļņas vai zaudējumu aprēķina

28summa pēc nodokļiem;

293) pirmstaksācijas gada peļņas vai zaudējumu aprēķinā

30norādītā ienākuma daļa, par kuru nodokļa maksātājs turpmāk ir

31tiesīgs samazināt ar nodokli apliekamajā bāzē iekļauto dividenžu

32vai dividendēm pielīdzināto izmaksu apmēru;

334) ar nodokli apliekamā summa, kas aprēķināta, no šīs

34daļas 2. punktā minētās summas atņemot šīs daļas

353. punktā minēto summu;

365) nodokļa piemaksas summa, kas aprēķināta, šīs daļas

374. punktā minētajai summai piemērojot 20 procentu

38likmi;

396) samaksātā nodokļa summa par taksācijas gadā aprēķināto

40šā likuma 4. panta otrās daļas 1. punktā minēto ar

41nodokli apliekamo objektu (izņemot ārkārtas dividendes);

427) budžetā maksājamā nodokļa piemaksas summa, kas

43aprēķināta, no šīs daļas 5. punktā minētās aprēķinātās

44summas atņemot šīs daļas 6. punktā minēto aprēķināto

45summu."

46Tāpat ar Likuma grozījumiem Nodokļa likuma 17. pants

47papildināts ar 7.1 daļu, kas paredz, ka nodokļa

48maksātājs ir tiesīgs šajā likumā noteiktajā kārtībā aprēķināto

49nodokli, kas aprēķināts par šā likuma 4. panta otrās daļas

501. punktā (izņemot ārkārtas dividendes) minēto ar nodokli

51apliekamo objektu, hronoloģiskā secībā samazināt par šā likuma

524.1 pantā noteiktajā kārtībā iepriekš samaksāto

53nodokļa piemaksu. Savukārt Nodokļa likuma pārejas noteikumi

54papildināti ar 52. punktu, kas noteic, ka, piemērojot šā

55likuma 4.1 panta ceturtās daļas 2. punktu,

56peļņas apmērs, uz kura pamata tiek aprēķināta nodokļa piemaksa,

57netiek samazināts par ārkārtas dividendēm, kuras atbilstoši šo

58pārejas noteikumu 9. punktam nodokļa piemērošanai ir

59pielīdzinātas peļņas daļai, kura gūta līdz 2017. gada

6031. decembrim.

1Satversmes tiesā tika ierosinātas četras lietas par

2Nodokļa likuma normu, kas regulē nodokļa piemaksu kredītiestādēm

3un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem,

4satversmību:

51) pēc SIA "Finanza" pieteikuma tika

6ierosināta lieta Nr. 2024-04-01 "Par Uzņēmumu ienākuma

7nodokļa likuma 4.1 panta pirmās daļas atbilstību

8Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam

9un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam";

102) pēc AS "DelfinGroup" un

11SIA ViziaFinance pieteikuma tika ierosināta lieta

12Nr. 2024-13-01 "Par Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma

134.1 panta pirmās, otrās un ceturtās daļas,

1417. panta 7.1 daļas un pārejas noteikumu

1552. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

1691. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un

17trešajam teikumam";

183) pēc AS "West Kredit"

19pieteikuma tika ierosināta lieta Nr. 2024-14-01 "Par

20Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4.1 panta

21pirmās, otrās un ceturtās daļas, 17. panta

227.1 daļas un pārejas noteikumu 52. punkta

23atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam

24teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam

25teikumam";

264) pēc sabiedrības ar ierobežotu atbildību

27"VIA SMS" pieteikuma tika ierosināta lieta

28Nr. 2024-18-01 "Par Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma

294.1 panta pirmās daļas atbilstību Latvijas

30Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

31105. panta pirmajam un trešajam teikumam".

32Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 22. panta sesto daļu

33šīs lietas tika apvienotas vienā lietā. Apvienotajai lietai

34Nr. 2024-04-01 piešķirts nosaukums "Par Uzņēmumu

35ienākuma nodokļa likuma 4.1 panta pirmās, otrās

36un ceturtās daļas, 17. panta 7.1 daļas un

37pārejas noteikumu 52. punkta atbilstību Latvijas Republikas

38Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta

39pirmajam un trešajam teikumam".

1Pieteikumu

2iesniedzējas - SIA "Finanza",

3AS "DelfinGroup", SIA ViziaFinance,

4AS "West Kredit" un sabiedrība ar ierobežotu

5atbildību "VIA SMS" (turpmāk arī - Pieteikumu

6iesniedzējas) - uzskata, ka Nodokļa likuma

74.1 panta pirmā, otrā un ceturtā daļa,

817. panta 7.1 daļa un pārejas noteikumu

952. punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas

10Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. pantam,

1191. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un

12trešajam teikumam.

133.1. SIA "Finanza" ir kapitālsabiedrība,

14kuras galvenais komercdarbības veids ir kreditēšanas pakalpojumu

15sniegšana. AS "DelfinGroup" ir finanšu tehnoloģiju

16uzņēmums, kas piedāvā finanšu un lombardu pakalpojumus.

17SIA ViziaFinance ir AS "DelfinGroup" meitas

18komercsabiedrība. Patērētāju kreditēšana veido abu

19komercsabiedrību galveno finanšu apgrozījuma daļu. Savukārt

20AS "West Kredit" ir kreditēšanas un hipotekārās

21kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja, bet sabiedrības ar ierobežotu

22atbildību "VIA SMS" pamatdarbības veids ir patēriņa

23kreditēšanas pakalpojumu sniegšana privātpersonām. Sabiedrība ar

24ierobežotu atbildību "VIA SMS" Latvijas tirgū piedāvā

25trīs dažādus aizdevuma veidus ar fiksētām procentu likmēm. Visām

26Pieteikumu iesniedzējām ir izsniegta speciālā atļauja (licence)

27patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, un tās ir

28uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājas.

29Līdz 2024. gada 1. janvārim Pieteikumu iesniedzējas

30veica uzņēmumu ienākuma nodokļa nomaksu peļņas sadales brīdī.

31Tomēr ar apstrīdētajām normām Pieteikumu iesniedzējām noteikts

32pienākums taksācijas gadā veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa

33piemaksu 20 procentu apmērā neatkarīgi no tā, vai tiek

34veikta peļņas sadale dividendēs. Šāds pienākums, kā arī uzņēmumu

35ienākuma nodokļa piemaksas aprēķināšanas kārtība pārkāpj

36Satversmes 91. pantā ietverto tiesiskās vienlīdzības

37principu un nesamērīgi ierobežo Satversmes 105. pantā

38ietvertās tiesības uz īpašumu.

393.2. Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

40kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem

41likumdevējs noteica saistībā ar kredītiestāžu paaugstināto peļņu

42pēc Eiropas Centrālās bankas lēmumiem celt euro naudas

43tirgus etalona likmi (EURIBOR) (turpmāk - EURIBOR likme). Tomēr

44patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji neatrodas tādos

45pašos apstākļos kā kredītiestādes, jo izsniedz aizdevumus ar

46fiksētu likmi un tādēļ to ienākumus un peļņu neietekmē EURIBOR

47likmes izmaiņas. Tāpat būtiski atšķiras kopējie kredītiestāžu un

48patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanas uzņēmumu peļņas

49rādītāji un veids, kādā tie finansē savu komercdarbību.

50Apstrīdētajās normās noteiktajai vienādajai attieksmei pret

51atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām nav objektīva un

52saprātīga pamata. Likumdevējs nav ievērojis labas likumdošanas

53principu, jo apsvērumi par patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

54sniedzēju šķietami augsto peļņu nav balstīti visaptverošā analīzē

55un datos. Likumdevējs nav apsvēris, kā apstrīdētās normas

56ietekmēs patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus, kā arī

57nav pienācīgi uzklausījis un ņēmis vērā ieinteresēto personu un

58institūciju viedokļus.

59Apstrīdēto normu mērķis ir nodrošināt ieņēmumus valsts budžetā

60un pašvaldību budžetos no tiem nodokļa maksātājiem, kuru peļņa

61pieaugusi saistībā ar EURIBOR likmes izmaiņām. Tādēļ nav

62konstatējams leģitīms mērķis vienādas attieksmes noteikšanai pret

63kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

64sniedzējiem, kuri aizdevumus izsniedz ar fiksētu procentu likmi.

65Apstrīdētajās normās paredzētā īpašā nodokļa maksāšanas kārtība

66nevar tikt pamatota ar atsevišķu nodokļa maksātāju grupu

67augstajiem peļņas rādītājiem.

68Labums, ko no vienādās attieksmes gūst sabiedrība, nav lielāks

69par patērētāju kreditētājiem nodarīto kaitējumu, jo apstrīdētās

70normas novedīs pie kredītu nepieejamības un sadārdzināšanās.

71AS "DelfinGroup", SIA ViziaFinance, AS "West

72Kredit" un sabiedrība ar ierobežotu atbildību "VIA

73SMS" norāda, ka tiesiskās vienlīdzības princips ir pārkāpts

74arī ar to, ka apstrīdētās normas paredz nepamatoti atšķirīgu

75attieksmi pret vienādos apstākļos esošām personu grupām -

76patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem un citiem

77uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem, kas nav kredītiestādes.

78Proti, pārējie uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji turpinās

79maksāt nodokli tikai par sadalīto peļņu, bet patērētāju

80kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem uzņēmumu ienākuma nodokļa

81piemaksa ir jāveic no pirmstaksācijas gadā gūtās peļņas

82neatkarīgi no tā, vai peļņa tiek sadalīta. Šādai nevienlīdzīgai

83attieksmei trūkst objektīva un saprātīga pamata.

843.3. Ar apstrīdētajām normām noteiktā uzņēmumu

85ienākuma nodokļa maksāšanas un aprēķināšanas kārtība nesamērīgi

86ierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu.

87Apstrīdētās normas paredz, ka patērētāju kreditēšanas

88pakalpojumu sniedzēji veic uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu par

89pārskata gadā gūto peļņu neatkarīgi no tā, vai konkrēto nodokļa

90maksātāju ir vai nav ietekmējis EURIBOR likmes kāpums. Pieteikumu

91iesniedzēju galvenais investīciju avots ir no kredītiestādēm

92aizņemtais kapitāls. Lai veiktu uzņēmumu ienākuma nodokļa

93piemaksu, Pieteikumu iesniedzējām būs nepieciešams piesaistīt

94papildu līdzekļus aizņēmumu veidā. Apstrīdētās normas mazina

95Pieteikumu iesniedzēju iespējas veikt un attīstīt savu

96komercdarbību, liedzot veikt ieguldījumus saimnieciskajā darbībā.

97Tādējādi apstrīdētās normas paredz nesamērīgu nodokļu slogu

98Pieteikumu iesniedzējām.

99Pieteikumu iesniedzēju tiesību uz īpašumu ierobežojums ir

100noteikts, pārkāpjot labas likumdošanas principu. Apstrīdētās

101normas ir pieņemtas sasteigtā procesā, neņemot vērā un pēc

102būtības neizvērtējot šo normu adresātu un citu sabiedrības

103pārstāvju iebildumus un ierosinājumus par regulējuma izveidi.

104Labas likumdošanas princips ir pārkāpts arī tādējādi, ka

105likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis likumprojektā paredzēto

106tiesību normu atbilstību Satversmes 91. un 105. pantam.

107Turklāt apstrīdētās normas nav balstītas pētījumos par to ietekmi

108uz valsts budžetu un to adresātiem ilgtermiņā.

109Pat ja tiktu pieņemts, ka pamattiesību ierobežojumam ir

110leģitīms mērķis, likumdevēja izraudzītais līdzeklis nav piemērots

111šā mērķa sasniegšanai, turklāt pastāv personas pamattiesības

112mazāk ierobežojoši līdzekļi, kurus likumdevējs nav apsvēris.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto

2aktu, - Saeima - uzskata,

3ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

4teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

52017. gada 28. jūlijā Saeima pieņēma Nodokļa likumu,

6ar kuru tika ieviesta jauna uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma. Tā

7paredzēja atlikt uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanu līdz brīdim,

8kad uzņēmuma peļņa tiek sadalīta vai citādā veidā novirzīta

9tādiem izdevumiem, kuri nenodrošina uzņēmuma turpmāku attīstību.

10Attiecīgo izmaiņu mērķis bija veicināt tautsaimniecības

11attīstību, stimulējot uzņēmumus lielāku peļņas daļu atstāt

12uzņēmumā un veicinot investīciju pieaugumu.

13No 2023. gada marta līdz augustam valdības koalīciju

14veidojošo partiju Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas

15grupa (turpmāk - Nodokļu koordinēšanas grupa) analizēja valsts

16nodokļu politikas pilnveidošanas iespējas, tostarp attiecībā uz

17uzņēmumu ienākuma nodokli. Tika vērtētas vairākas iespējamas

18nodokļu politikas izmaiņas un piedāvāti divi varianti - uzņēmumu

19ienākuma nodokļa avansa maksājumu ieviešana finanšu sektoram vai

20virspeļņas solidaritātes iemaksas noteikšana kredītiestādēm un

21citiem aizdevējiem.

22Ministru kabinets izraudzījās pirmo variantu, uzdodot Finanšu

23ministrijai sagatavot un finanšu ministram iesniegt izskatīšanai

24Ministru kabinetā likumprojektu "Par valsts budžetu

252024. gadam un budžeta ietvaru 2024., 2025. un

262026. gadam" pavadošo likumprojektu pakotnē tādus

27grozījumus Nodokļa likumā, kas paredzētu, ka no 2024. gada

28kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji

29veic uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu 20 procentu apmērā

30no pirmstaksācijas gadā gūtās peļņas. Tāpat ar apstrīdētajām

31normām tika paredzētas kredītiestāžu un patērētāju kreditēšanas

32pakalpojumu sniedzēju tiesības ieturēt uzņēmumu ienākuma nodokli

33peļņas sadales brīdī un maksājamo nodokli samazināt par nodokļa

34piemaksas apmēru.

354.1. Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa ir vienādi

36attiecināta uz visiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem, kuru

37saimnieciskās darbības veids ir darbības ar finanšu līdzekļiem,

38kuros ietilpst arī nesamaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis. Šis

39apstāklis vieno kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas

40pakalpojumu sniedzējus un vienlaikus nošķir šīs abas grupas no

41pārējiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem.

42Kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

43sniedzējiem uzliktais pienākums veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa

44piemaksu ir likumdevēja apzināti izraudzīts pastāvīgs tiesiskais

45risinājums neatkarīgi no EURIBOR likmes svārstībām. Abas ar

46apstrīdētajām normām regulētās subjektu grupas atrodas vienādos

47un salīdzināmos apstākļos, jo tiem ir noteikts viens NACE kods,

48to saimnieciskās darbības veids ir darbības ar finanšu līdzekļiem

49un pamatdarbības joma ir kreditēšanas pakalpojumu nodrošināšana

50fiziskajām personām. Turklāt abu šo personu grupu komercdarbības

51modelis ir balstīts uz to, ka nesamaksātais uzņēmumu ienākuma

52nodoklis var tikt izmantots finanšu pakalpojumu sniegšanā. Tāpat

53tika ņemts vērā tas apstāklis, ka arī patērētāju kreditēšanas

54pakalpojumu sniedzējiem, kuri izsniedz aizdevumus ar fiksētu

55procentu likmi, rentabilitātes rādītāji kopumā bija augsti. Jāņem

56vērā arī tas, ka Nodokļa likums kredītiestādēm un patērētāju

57kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem jau pirms uzņēmumu ienākuma

58nodokļa piemaksas ieviešanas paredzēja īpašu statusu, uz tiem

59attiecinot labvēlīgākas speciālās normas nekā uz pārējiem nodokļa

60maksātājiem.

61Pēc Saeimas ieskata, kredītiestāžu un patērētāju kreditēšanas

62pakalpojumu sniedzēju kopīgās pazīmes ir komercdarbības modelis,

63atbilstoši kuram nesamaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis ir

64nodokļu maksātāju saimnieciskās darbības priekšmets, ko var

65ieguldīt finanšu pakalpojumu sniegšanā, un abām šīm personu

66grupām raksturīgi augstie rentabilitātes rādītāji. Tā kā

67apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi pret vienādos un

68salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, tiesiskās

69vienlīdzības princips nav pārkāpts.

70Pat ja tiek pieņemts, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

71sniedzēji, kas izsniedz aizdevumus ar fiksētu procentu likmi,

72atrodas atšķirīgos apstākļos, bet apstrīdētā norma pret tiem un

73kredītiestādēm paredz vienādu attieksmi, tiesiskās vienlīdzības

74princips ir ievērots. Apstrīdētās normas tika pieņemtas,

75uzklausot valsts institūciju un nozares pārstāvjus un vērtējot

76apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību

77normām, tostarp uzklausot un analizējot iebildumus par

78apstrīdētajās normās iekļaujamo subjektu loku. Patērētāju

79kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji un kredītiestādes, izsniedzot

80aizdevumus, tiem piemēro procentu likmes un tādējādi gūst papildu

81peļņu, pateicoties labvēlīgajai uzņēmumu ienākuma nodokļa

82sistēmai. Līdz ar to, pēc Saeimas ieskata, likumdevējam ir

83tiesības savas rīcības brīvības ietvaros noteikt uzņēmumu

84ienākuma nodokļa piemaksas pienākumu šiem komersantiem.

85Apstrīdētajās normās ietvertā atšķirīgā attieksme pret

86konkrētām nodokļa maksātāju grupām ir vērsta uz saprātīga

87līdzsvara panākšanu starp esošo uzņēmumu ienākuma nodokļa

88sistēmu, kas motivē kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas

89pakalpojumu sniedzējus reinvestēt peļņu, un no valsts budžeta

90pilnīguma principa izrietošo valsts budžeta ieņēmumu

91prognozējamību, kā arī uzņēmumu ienākuma nodokļa regulāru

92samaksu. Tātad apstrīdētajās normās ietvertās atšķirīgās

93attieksmes leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības

94aizsardzība un citu cilvēku tiesību aizsardzība.

95Nosakot vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām

96personu grupām, ir ievērots samērīguma princips. Apstrīdētās

97normas nodrošina līdzsvarotu valsts budžeta ieņēmumu

98prognozējamību, jo paredz regulāru uzņēmumu ienākuma nodokļa

99piemaksas veikšanu taksācijas gadā. Tādējādi ir iespējams gan

100plānot, gan izmantot iegūtos līdzekļus valsts budžeta vajadzību

101apmierināšanai. Nepastāv citi, alternatīvi līdzekļi, kas ļautu

102sasniegt leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. Apstrīdētās normas

103rada pienākumu ātrāk un regulāri nomaksāt nodokli, kas tāpat tiek

104ņemts vērā tad, ja tiek sadalīta peļņa. Nav tādu datu, kas

105apstiprinātu Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumus par apstrīdēto

106normu negatīvu ietekmi uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

107sniedzējiem un to izsniedzamo kredītu pieejamību.

108Attiecībā uz otru salīdzināmo grupu pāri - citiem uzņēmumu

109ienākuma nodokļa maksātājiem un patērētāju kreditēšanas

110pakalpojumu sniedzējiem - Saeima norāda, ka tie atrodas

111atšķirīgos apstākļos, jo citiem nodokļa maksātājiem finanšu

112līdzekļi, kuros ietilpst nesamaksātais uzņēmumu ienākuma

113nodoklis, nav to saimnieciskās darbības priekšmets. Tā kā

114apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi pret atšķirīgos

115apstākļos esošām personu grupām, tiesiskās vienlīdzības princips

116ir ievērots.

1174.2. Apstrīdētajās normās noteiktais personas

118tiesību uz īpašumu ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes

119105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

120Atsaucoties uz tiem pašiem argumentiem, kas sniegti, pamatojot

121apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam

122teikumam, Saeima norāda, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts

123ar likumu, tam ir leģitīmi mērķi - sabiedrības labklājības

124aizsardzība un citu cilvēku tiesību aizsardzība - un tas atbilst

125samērīguma principam. Papildus Saeima uzsver, ka apstrīdēto normu

126pieņemšanas procesā tika vērtēti arī tajās ietvertā pamattiesību

127ierobežojuma samērīguma aspekti.

128Savukārt Pieteikumu iesniedzēju norādītie alternatīvie

129līdzekļi nav uzskatāmi par tādiem, ar kuriem pamattiesību

130ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt tādā pašā

131kvalitātē.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu

2ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst

3Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta

4pirmajam un trešajam teikumam.

5Tieslietu ministrija piekrīt, ka viena no kredītiestāžu un

6patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju pamatdarbības jomām

7ir kreditēšanas pakalpojumu nodrošināšana fiziskajām personām un

8ka abu minēto nodokļa maksātāju grupu saimnieciskās darbības

9veids ir darbības ar finanšu līdzekļiem. Tomēr kredītiestādes un

10patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji atrodas atšķirīgos

11apstākļos, jo atšķiras to sniegto pakalpojumu struktūra un

12finansējuma piesaistes avoti, kā arī Nodokļa likumā noteiktā

13nodokļa aprēķināšanas kārtība. Taču apstrīdētās normas abām šīm

14personu grupām paredz vienādu pienākumu taksācijas gadā veikt

15uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu 20 procentu apmērā

16neatkarīgi no tā, vai tiek veikta peļņas sadale dividendēs.

17Tieslietu ministrija nav guvusi apstiprinājumu tam, ka šādai

18atšķirīgai attieksmei būtu objektīvs un saprātīgs pamats. Tāpat

19no Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēžu

20audioierakstiem nav gūstama pārliecība, ka likumdevējs būtu

21vērtējis to, vai apstrīdētās normas ietekmēs patērētāju

22kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju pamatkapitālu un rīcības

23brīvību attiecībā uz uzņēmuma finanšu līdzekļiem. Tieslietu

24ministrijai nav radies priekšstats, ka likumdevējs būtu pienācīgi

25analizējis un pamatojis apstrīdētajās normās ietvertā

26pamattiesību ierobežojuma satversmību, kā arī meklējis labāko

27iespējamo līdzsvaru starp dažādām interesēm.

1Pieaicinātā persona - Finanšu

2ministrija - norāda, ka Nodokļu koordinēšanas grupa

3konceptuāli atbalstīja modeli, kas paredz kredītiestādēm un

4patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem pienākumu ik gadu

5veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu 20 procentu apmērā.

6Izšķiroties par šādu lēmumu, tika ņemta vērā visu Latvijas

7kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju augstā peļņa. Kredītiestāžu

8augsto peļņas rādītāju labvēlīgi ietekmējis arī Eiropas Centrālās

9bankas realizētais inflācijas mazināšanas pasākums, kura

10rezultātā tika paaugstināta EURIBOR likme. Tāpat ir ņemti vērā

11arī patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju augstie peļņas

12rādītāji. Aizdevumu sniegšanas apjoma progresija un ekonomiskā

13izaugsme ir saistāma ar vairākiem kredītu veidiem un nav atkarīga

14no tā, vai kredīti izsniegti ar fiksētu vai mainīgu procentu

15likmi.

16Finanšu ministrija uzsver, ka apstrīdētās normas ir

17izstrādātas kā pastāvīgs pasākums, kas nodrošinās paredzamu

18valsts budžeta ieņēmumu pieaugumu, lai tādējādi risinātu

19ilgtspējīgas publisko pakalpojumu nodrošināšanas izaicinājumus

20sabiedrības interesēs. Alternatīvs variants, piemēram, uzņēmumu

21ienākuma nodokļa noteikšana virspeļņai, būtu terminēts

22risinājums, kas uzliktu nodokļa maksātājiem papildu slogu, liekot

23tiem veikt izmaiņas grāmatvedības uzskaitē. Tāpat ir jāņem vērā,

24ka kredītiestāžu kapitāla pietiekamību nosaka speciālie

25normatīvie akti ar stingrākām prasībām, kas nav jāievēro citiem

26kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem. Turklāt kredītiestādēm

27attiecībā uz peļņas sadali ir paredzēti ierobežojumi, kas

28saistīti ar normatīvajos aktos noteikto kapitāla pietiekamības

29prasību ievērošanu. Finanšu ministrija uzsver, ka kredītiestādes

30un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji uzņēmumu

31ienākuma nodokļa piemērošanas nolūkos tiek vērtēti vienlīdzīgi un

32atrodas salīdzināmā situācijā attiecībā uz procentu maksājumiem,

33ko minētie kreditētāji saņem no aizņēmējiem.

34Vērtējot mehānismu uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanai

35visiem kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, tika izraudzīts tāds

36nodokļa piemaksas modelis, kas nav veidots kā virspeļņas

37nodoklis. Ar apstrīdētajām normām noteiktā uzņēmumu ienākuma

38nodokļa piemaksas veikšanas kārtība, kas paredz ikgadēju nodokļa

39maksājumu par gūto peļņu, pastāv lielākajā daļā citu

40dalībvalstu.

1Pieaicinātā persona - Patērētāju

2tiesību aizsardzības centrs - norāda, ka Latvijā reģistrētās

3kredītiestādes un speciālo atļauju (licenci) patērētāju

4kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai saņēmušās kapitālsabiedrības

5ar apstrīdētajām normām tika nodalītas īpašā uzņēmumu ienākuma

6nodokļa maksātāju kategorijā.

7Ar apstrīdētajām normām noteiktais uzņēmumu ienākuma nodokļa

8maksāšanas režīms ir attiecināms uz tādiem komersantiem, kuru

9norādītais saimnieciskās darbības veids ir "kreditēšanas

10pakalpojumu sniegšana", kas nav saistīts ar patērētāju

11kreditēšanu.

12Latvijā reģistrētiem patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

13sniedzējiem salīdzinājumā ar ārvalstīs reģistrētiem komersantiem

14ir lielākas saimnieciskās darbības administratīvās izmaksas,

15ņemot vērā likumā noteiktos ierobežojumus gūt ienākumus no

16darījumiem, kas tiek slēgti ar patērētājiem, kā arī augstās

17valsts ikgadējās uzraudzības nodevas izmaksas. To

18kapitālsabiedrību skaits, kurām ir spēkā esošas speciālās

19atļaujas (licences) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

20sniegšanai, kopš 2020. gada 1. janvāra ir samazinājies

21no 63 līdz 37 jeb par aptuveni 40 procentiem, jo daļa

22komersantu likvidē vietējos uzņēmumus un uzsāk kreditēšanas

23pakalpojumu sniegšanu patērētājiem no citām Eiropas Savienības

24dalībvalstīm, tādējādi nemaksājot Latvijā ne ikgadējo valsts

25uzraudzības nodevu, ne arī uzņēmumu ienākuma nodokli. Tādēļ ar

26apstrīdētajām normām noteiktais pienākums veikt uzņēmumu ienākuma

27nodokļa piemaksu 20 procentu apmērā varētu novest pie tā, ka

28vēl vairāk komersantu pārskatīs savu uzņēmējdarbības stratēģiju

29un izvēlēsies savu uzņēmumu reģistrēt citā dalībvalstī.

30Kredītiestādēm galvenais līdzekļu piesaistes avots ir klientu

31noguldījumi, par kuriem kredītiestādes saviem klientiem

32lielākoties nemaksā procentus. Pēc Patērētāju tiesību

33aizsardzības centra ieskata, kredītiestādes neizjūt finanšu

34līdzekļu trūkumu un tām nav nepieciešams aizņemties starpbanku

35kreditēšanas tirgū, maksājot EURIBOR likmi, jo klientu

36noguldījumi par zemāku cenu nekā EURIBOR likme ir pietiekami

37pakalpojumu sniegšanas nodrošināšanai. Savukārt patērētāju

38kreditētājiem nav pieejami noguldītāju līdzekļi. Patērētāju

39kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, slēdzot kreditēšanas līgumus

40ar saviem klientiem, pārsvarā izmanto fiksētās aizņēmumu likmes,

41un līdz šim nav pieejami statistikā balstīti dati, kas liecinātu

42par to, ka patērētāju kreditētāju peļņa būtu ievērojami

43pieaugusi. Mainīgo procentu likmi, kurā tiek izmantota EURIBOR

44likme, izmanto līzinga pakalpojumu sniegšanai licencētie

45patērētāju kreditētāji, kuriem finanšu līdzekļus nodrošina to

46mātes sabiedrības - kredītiestādes. Savukārt pārējie patērētāju

47kreditētāji izmanto tikai fiksētās aizņēmumu likmes un lielu daļu

48sava aizdodamā kapitāla iegūst, maksājot par to tirgus cenu, kuru

49ietekmē EURIBOR likmes kāpums.

50Pēc Patērētāju tiesību aizsardzības centra ieskata, patēriņa

51kredītu pieejamībai ir būtiska nozīme valsts tautsaimniecības

52attīstībā, tāpēc nodokļu administrēšanas metodēm vajadzētu būt

53pamatotām, nevis konkrētas un licencētas uzņēmējdarbības sektoru

54ierobežojošām.

1Pieaicinātā persona - Konkurences

2padome - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst

3Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta

4pirmajam un trešajam teikumam.

5Brīvas konkurences aizsardzība, saglabāšana un attīstība ir

6nozīmīga sabiedrības interese. Eiropas Savienības konkurences

7politika visiem uzņēmumiem, kas darbojas vienotajā tirgū, paredz

8vienādu noteikumu piemērošanu, lai nodrošinātu, ka tajā netiek

9izkropļota konkurence. Viens no veidiem, kādos konkurence var

10tikt negatīvi ietekmēta, ir nostādīt nevienlīdzīgā situācijā tos

11tirgus dalībniekus, kuri darbojas citā tirgū, uz tiem attiecinot

12tādas pašas prasības kā uz citiem un tādējādi ietekmējot to

13konkurētspēju, kā arī ierobežojot jaunu dalībnieku ienākšanu

14tirgū.

15Izvērtējot to, vai kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas

16pakalpojumu sniedzēji atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos,

17ir jāņem vērā mērķis, kā dēļ apstrīdētās normas tika pieņemtas un

18kas, pēc Konkurences padomes ieskata, ir saistīts ar straujo

19EURIBOR likmes kāpumu un kreditētāju netipiski augsto peļņu.

20Kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji

21neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo atšķiras veids,

22kā minētās personu grupas finansē savu darbību. Proti,

23kredītiestādes to finansē no noguldītāju līdzekļiem, bet

24patērētāju kreditētāji - no citiem avotiem, piemēram, saviem

25līdzekļiem, obligācijām, aizņēmumiem no kredītiestādēm u. c.

26Tāpat atšķiras peļņas apmērs un tā veidošanās iemesli, jo to

27patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju, kuri izsniedz

28aizdevumus ar fiksētu likmi, peļņas rādītāji nevar pieaugt

29Eiropas Centrālās bankas īstenotās politikas rezultātā.

30Pēc Konkurences padomes ieskata, ne visi patērētāju

31kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji darbojas vienā tirgū ar

32kredītiestādēm. Tādējādi uz abām personu grupām vienādi

33attiecinātais uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas pienākums

34nostāda nevienlīdzīgā situācijā tos tirgus dalībniekus, kuri

35darbojas citā tirgū. Līdz ar to var tikt ietekmēta patērētāju

36kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju konkurētspēja un ierobežota

37jaunu dalībnieku ienākšana tirgū.

38Apstrīdēto normu attiecināšana uz patērētāju kreditēšanas

39pakalpojumu sniedzējiem, kas aizņēmumus izsniedz ar fiksēto

40procentu likmi, nav pietiekami izsvērts un pamatots risinājums.

41Turklāt apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā likumdevējs nav ņēmis

42vērā daļu no nozares un valsts iestāžu atzinumos izteiktajiem

43apsvērumiem par būtiskām atšķirībām kredītiestāžu un patērētāju

44kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju starpā. Šo atšķirību

45neievērošana nonāk pretrunā ar apstrīdēto normu mērķi reaģēt uz

46būtisku finanšu sektora peļņas pieaugumu augstu procentu likmju

47un tirgus koncentrācijas apstākļos. Tādējādi apstrīdēto normu

48pieņemšanas procesā nav ievērots labas likumdošanas princips.

49Turklāt nav konstatējams leģitīms mērķis, kura dēļ tieši

50patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kas izsniedz

51aizdevumus ar fiksēto procentu likmi, ir noteikts pienākums

52maksāt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas

2Banka - norāda, ka kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas

3pakalpojumu sniedzēji atrodas salīdzināmos apstākļos, jo gan

4kredītiestādes, gan citi patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

5sniedzēji savas darbības nodrošināšanai izmanto vairākus

6finansējuma veidus, tajā skaitā to rīcībā esošo pašu kapitālu, kā

7arī parāda instrumentus (aizņēmumus, parāda vērtspapīrus

8u. c.), pēc to izvēles un pieejamības finanšu tirgū.

9Vienīgi kredītiestādēm ir noteiktas tiesības pieņemt

10noguldījumus, bet vienlaikus tām ir paredzētas arī stingrākas

11prasības nolūkā nodrošināt kredītiestāžu stabilitāti un spēju

12savu darbību turpināt arī tirgus satricinājuma gadījumos.

13Latvijas Banka uzskata, ka kredītiestādes un patērētāju

14kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji atrodas salīdzināmos apstākļos

15arī attiecībā uz to kreditēšanas pakalpojumu jomā īstenotajiem

16komercdarbības modeļiem, jo Latvijas finanšu sektora regulējumā

17nepastāv tādi ierobežojumi, kas patērētāju kreditēšanas

18pakalpojumu sniegšanā nošķirtu kredītiestāžu komercdarbības

19modeli no citiem kreditēšanas pakalpojumu jomā īstenotajiem

20komercdarbības modeļiem. Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

21sniedzēju darbība nav pakļauta kredītiestādēm saistošajam

22regulējumam, un tādējādi tie netiek ierobežoti arī attiecībā uz

23paaugstināta kredītriska uzņemšanos.

1Pieaicinātā persona - biedrība

2"Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera"

3(turpmāk - Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera) -

4norāda, ka ar apstrīdētajām normām ieviestās izmaiņas ietekmē

5salīdzinoši nesen ieviesto uzņēmumu ienākuma nodokļa nomaksas

6kārtību, atbilstoši kurai nodokļa samaksas brīdis ir peļņas

7sadales, nevis tās aprēķināšanas brīdis. Vairumā gadījumu

8patērētāju kreditēšanas pakalpojumu tirgus segments izsniedz

9aizdevumus nevis ar mainīgajām, bet gan ar fiksētām likmēm, un

10tam, pēc Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras ieskata,

11varētu būt svarīga nozīme izskatāmajā lietā, nosakot, vai

12kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji

13atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Ja tirgus

14dalībniekiem, kas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos,

15tiek piemērotas vienādas prasības, var tikt negatīvi ietekmēta

16komercdarbības vide.

17Apstrīdēto normu izstrādes laikā netika nodrošināta

18pilnvērtīga diskusija par vairāku institūciju izteiktajiem

19iebildumiem, turklāt likumdevēja izvirzītie apsvērumi un

20pieņemtie lēmumi nav balstīti datos un neatbilst labas

21likumdošanas principam.

1Pieaicinātā persona - biedrība

2"Latvijas Finanšu nozares asociācija" (turpmāk -

3Finanšu asociācija) - uzsver, ka apstrīdēto normu izstrādes

4process neatbilda labas likumdošanas principam, jo bija balstīts

5primāri politiskajos apsvērumos un tikai pakārtoti valsts un

6sabiedrības interesēs. Tāpat apstrīdēto normu pieņemšanas process

7neliecina par mērķi iegūt papildu līdzekļus ekonomiskās

8lejupslīdes apstākļos. Apstrīdēto normu nepieciešamība pamatota

9ar kredītiestāžu būtisko peļņas pieaugumu 2023. gadā, tomēr

10faktiski tiesiskais regulējums nosaka ilgtermiņa tiesiskās sekas

11kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

12sniedzējiem.

13Tā kā nav paredzēts konkrēts apstrīdēto normu piemērošanas

14periods un attiecīgā uzņēmumu ienākuma nodokļa administrēšanas

15sistēma kļūst par pastāvīgu, ilgtermiņa nodokļu politikas

16sastāvdaļu, pastāv risks, ka brīdī, kad Eiropas Centrālā banka

17sāks pakāpeniski samazināt procentu likmes, attiecīgi

18samazināsies arī kredītiestāžu pelņa un tiks negatīvi ietekmēta

19to spēja izsniegt kredītus ekonomikai.

1Pieaicinātā persona - biedrība

2"Fintech Latvija Asociācija" (turpmāk - Fintech

3Latvija) - norāda, ka tai un tās pārstāvētajiem komersantiem

4nebija nodrošināta pienācīga iespēja paust viedokli par

5apstrīdētajām normām un līdz ar to ir pārkāpts labas likumdošanas

6princips. Apstrīdēto normu pieņemšanas mērķis ir saistāms ar

7EURIBOR likmes svārstībām un reaģēšanu uz kredītiestāžu

8augstajiem peļņas rādītājiem, tāpēc to attiecināšanai uz

9patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri izsniedz

10aizdevumus ar fiksēto procentu likmi, nav objektīva pamata.

11Ar apstrīdētajām normām divām finanšu sektora uzņēmumu

12ienākuma nodokļa maksātāju grupām ir noteikta atšķirīga nodokļa

13aprēķināšanas un maksāšanas kārtība. Nosakot izņēmumus no

14vispārējās uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas kārtības,

15likumdevējam būtu jāizvēlas tādas personu grupas, kuras ir

16salīdzināmas un atrodas vienādos apstākļos. Vienīgā pazīme, pēc

17kuras kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

18sniedzējus var salīdzināt, ir tā, ka abas nodokļa maksātāju

19grupas sniedz kreditēšanas pakalpojumus patērētājiem. Tomēr šo

20pazīmi nevar uzskatīt par pietiekamu, jo, ņemot vērā tādus

21apstākļus kā komercdarbībai piesaistītais finansējums,

22patērētājiem piedāvāto produktu cenas veidošana, tiem piemēroto

23nodokļu aprēķināšanas un nomaksas kārtība, kā arī uz tiem

24attiecinātie citi uzraudzības maksājumi un nodevas, jāsecina, ka

25patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji un kredītiestādes

26atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos. Par to, ka šīs personu

27grupas neatrodas vienādos apstākļos, liecina arī tas, ka

28patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji pamatā izsniedz

29aizdevumus ar fiksētajām procentu likmēm, turpretim

30kredītiestādes - aizdevumus ar mainīgajām procentu likmēm.

31Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, kuri sniedz

32kreditēšanas pakalpojumus juridiskajām personām, kā arī,

33atšķirībā no kredītiestādēm, nodrošina hipotekāro kredītu

34izsniegšanu reģionos, pieaicinātajai personai norādījuši, ka,

35piemērojot apstrīdētās normas, tiks samazināts to rīcībā esošo

36apgrozāmo līdzekļu apjoms un līdz ar to attiecīgi tiks ietekmēta

37kredītu pieejamība mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Šāda

38situācija būtu pretrunā ar vienu no 2018. gadā ieviestās

39uzņēmumu ienākuma nodokļa reformas mērķiem, kā arī hipotekāro

40kredītu pieejamību privātpersonām reģionos.

1Pieaicinātā persona -

2Mg. oec. Sabīne Vuškāne - uzskata, ka

3apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

4teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

5Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, atšķirībā no

6kredītiestādēm, savā darbībā izmanto nevis klientu vai

7noguldītāju naudu, bet gan finanšu tirgū, kā arī no

8kredītiestādēm aizņemtus līdzekļus. Pieaugot EURIBOR likmei,

9patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem pieaug

10finansējuma izmaksas, kas ietekmē iespējamo peļņu. Patērētāju

11kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji pārsvarā pakalpojuma cenu

12nosaka kā fiksētu procentu maksājumu, kas aizdevuma laikā

13nemainās. Tāpat uz patērētāju kreditētājiem attiecas Patērētāju

14tiesību aizsardzības likumā noteiktie pakalpojuma cenas

15ierobežojumi. Turklāt būtiski atšķiras arī kredītiestāžu un

16patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju piedāvāto produktu

17un pakalpojumu klāsts. Tādējādi kredītiestāžu darbība pēc būtības

18nav salīdzināma ar patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju

19saimniecisko darbību.

20Apstrīdēto normu mērķis ir nodrošināt taisnīgāku augsto

21procentu likmju nastas sadalījumu starp sabiedrību un finanšu

22sektoru, kā arī nodrošināt fiskālo funkciju, lai valsts budžeta

23ieņēmumi būtu pietiekami. Tomēr nav rodams pamatojums tam, ka ar

24apstrīdētajām normām var sasniegt likumdevēja izvirzīto leģitīmo

25mērķi. Tāpat likumdevējs nav vērtējis, vai nepastāv personas

26pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, turklāt nav pietiekami

27pamatots, kādu labumu sabiedrība gūst no tā, ka pret personām,

28kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ir noteikta vienāda

29attieksme. Tāpat Mg. oec. Sabīne Vuškāne norāda,

30ka kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

31sniedzējiem noteiktā prasība veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa

32piemaksu pati par sevi nav pretrunā ar tiesībām uz īpašumu, ja

33vien nodokļu politika ir veidota, ievērojot labas pārvaldības

34principus. Tomēr ar apstrīdētajām normām noteiktā tiesību uz

35īpašumu ierobežojuma nepieciešamību likumdevējs nav pietiekami

36pamatojis.

1Pieaicinātā persona - Mg. oec.,

2Mg. iur. Ilze Birzniece - paskaidro, ka uzņēmumu

3ienākuma nodokli administrē divos veidos, no kuriem viens ir

4nodokļa aprēķināšana no nesadalītās peļņas, kas apstrīdētajās

5normās definēta kā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa, bet otrs -

6nodokļa aprēķināšana no faktiski sadalītās peļņas jeb tā sauktā

7atliktā uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas sistēma. Mg.

8oec., Mg. iur. Ilze Birzniece uzskata, ka termins

9"atliktais uzņēmumu ienākuma nodoklis" nav korekts un

10nav attiecināms ne uz vienu no uzņēmumu ienākuma nodokļa

11administrēšanas veidiem, jo nodokļa samaksa pēc savas būtības

12netiek atlikta. Ar apstrīdētajām normām ir noteikts pienākums gan

13kredītiestādēm, gan patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

14sniedzējiem maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli no aprēķinātās

15peļņas pirmstaksācijas gadā un paredzēta iespēja samazināt

16apliekamo bāzi par to ienākumu daļu, kas tikusi sadalīta. No

17apstrīdētajām normām ir skaidri saprotams tas, ka, aprēķinot

18uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu, no apliekamās bāzes tiek

19atskaitīta sadalītās peļņas daļa, par kuru jau ir samaksāts

20uzņēmumu ienākuma nodoklis.

21Ar apstrīdētajām normām noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa

22piemaksas sistēma neparedz obligātu pienākumu lemt par peļņas

23sadali. Tomēr nodokļu maksātājs, ņemot vērā to, ka apstrīdētās

24normas paredz obligātu nodokļa samaksu no visas aprēķinātās

25peļņas, tiek motivēts sadalīt peļņu, no kuras ir veikta nodokļa

26samaksa. Pēc Mg. oec., Mg. iur. Ilzes Birznieces ieskata,

27uzņēmuma naudas plūsmu un likviditāti šī sistēma ietekmē, taču šī

28ietekme nav izšķiroša, jo īpaši tad, ja uzņēmuma politika ir

29vērsta uz regulāru dividenžu izmaksu.

1Pieaicinātā persona - Mg. oec.,

2Mg. iur. Līga Leitāne - norāda, ka apstrīdētās

3normas ir saderīgas ar Starptautiskajiem grāmatvedības

4standartiem un Starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem.

5Uzņēmumu ienākuma nodokļa atzīšanas un novērtēšanas principus

6nosaka Starptautiskais grāmatvedības standarts Nr. 12

7"Ienākuma nodokļi", kas noteic, ka: 1) nodokļa

8piemaksa ir aprēķināma uz pirmstaksācijas perioda peļņas pēc

9nodokļiem bāzes; 2) ir maksājama taksācijas periodā

10neatkarīgi no tā, vai šī bāze (pirmstaksācijas perioda peļņa pēc

11nodokļiem) tiks sadalīta dividendēs nākotnē, un 3) nav

12atgūstama nekādā veidā nākotnē.

13Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas sistēma neparedz obligātu

14pienākumu lemt par peļņas sadali, tomēr peļņas sadalīšanas

15gadījumā iestājas pienākums maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli,

16savukārt peļņas nesadalīšanas gadījumā rodas pienākums veikt

17uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu. Tādējādi peļņas nesadalīšanas

18gadījumā ar apstrīdētajām normām noteiktais uzņēmumu ienākuma

19nodokļa piemaksas pienākums ietekmē naudas plūsmas izdevumus, kā

20arī samazina likviditātes rādītājus.

21Secinājumu

22daļa

1Pieteikumu iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu

2vērtēt vairāku Nodokļa likuma normu atbilstību Satversmes

391. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un

4trešajam teikumam.

5Ja apstrīdēta vairāku tiesību normu atbilstība vairākām

6augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad tiesai, ņemot vērā

7izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

8atbilstības vērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

92023. gada 9. novembra sprieduma lietā

10Nr. 2022-17-01 17. punktu).

1116.1. Nodokļa likuma 4.1 panta

12pirmajā daļā noteikti subjekti, kuriem ir pienākums attiecīgajā

13taksācijas gadā veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu.

14Savukārt minētā panta otrā un ceturtā daļa regulē nodokļa

15piemaksai piemērojamo periodu un nosaka taksācijas gada nodokļa

16piemaksas aprēķinā iekļaujamo informāciju. Nodokļa likuma

1717. panta 7.1 daļa paredz kārtību, kādā tiek

18samazināta samaksātā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa, bet

19pārejas noteikumu 52. punkts paredz gadījumu, kad peļņas

20apmērs, uz kura pamata tiek aprēķināta uzņēmumu ienākuma nodokļa

21piemaksa, netiek samazināts. Tādējādi apstrīdētās normas to

22kopsakarā veido tiesisko regulējumu, kas nosaka uzņēmumu ienākuma

23nodokļa piemaksas aprēķināšanas un samaksas kārtību.

24Līdz ar to izskatāmajā lietā ir vērtējama apstrīdēto normu kā

25vienota tiesiskā regulējuma atbilstība augstāka juridiska spēka

26tiesību normām.

2716.2. Apstrīdēto normu tvērumā ietilpst vairāki

28subjekti, kam taksācijas gadā jāveic uzņēmumu ienākuma nodokļa

29piemaksa. Proti, saskaņā ar Nodokļa likuma

304.1 panta pirmo daļu pienākums veikt uzņēmumu

31ienākuma nodokļa piemaksu ir kredītiestādēm un patērētāju

32kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir šā

33likuma 2. panta pirmās daļas 1. punkta

34"a" apakšpunktā minētie iekšzemes uzņēmumi

35un 2. panta pirmās daļas 2. punktā minētās

36pastāvīgās pārstāvniecības.

37Ja apstrīdētās normas attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju

38kopumu, tad nepieciešams precizēt, kādā apjomā vērtējama

39apstrīdēto normu satversmība (sk. Satversmes tiesas

402023. gada 30. novembra sprieduma lietā

41Nr. 2022-36-01 11. punktu).

42Pieteikumu iesniedzējas ir patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

43sniedzējas. Tās vērsušās Satversmes tiesā, jo uzskata, ka

44likumdevējs nepamatoti noteicis pienākumu veikt uzņēmumu ienākuma

45nodokļa piemaksu tieši šādiem subjektiem. No lietas materiāliem

46neizriet, ka lietas dalībnieki vai pieaicinātās personas būtu

47izteikušas viedokli par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

4891. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un

49trešajam teikumam attiecībā uz kredītiestādēm.

50Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs apstrīdēto normu atbilstību

51Satversmei tiktāl, ciktāl tās paredz uzņēmumu ienākuma nodokļa

52piemaksas pienākumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

53sniedzējiem.

5416.3. Pieteikumos lūgts vērtēt apstrīdēto normu

55atbilstību gan Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, gan

56105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Tā kā tiek

57apstrīdēta tiesību normu atbilstība vairākām Satversmes normām,

58Satversmes tiesai jānosaka arī tas, kādā secībā šī atbilstība

59vērtējama.

60Lietas pamatjautājums ir par to, vai patērētāju kreditēšanas

61pakalpojumu sniedzējiem noteiktais pienākums veikt uzņēmumu

62ienākuma nodokļa piemaksu un šīs piemaksas aprēķināšanas kārtība

63nesamērīgi neierobežo šo personu tiesības uz īpašumu.

64Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs

65apstrīdēto normu, ciktāl tās paredz uzņēmumu ienākuma nodokļa

66piemaksas pienākumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

67sniedzējiem, atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam un

68trešajam teikumam, bet pēc tam - atbilstību Satversmes

6991. panta pirmajam teikumam.

1Satversmes 105. panta pirmais teikums

2nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu." Savukārt

3minētā panta trešais teikums paredz: "Īpašuma tiesības var

4ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu."

5Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes 105. panta

6izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

7tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

8rīkoties pēc savas gribas. Arī personas naudas līdzekļi ir

9tiesību uz īpašumu objekts (sk. Satversmes tiesas

102020. gada 28. septembra sprieduma lietā

11Nr. 2019-37-0103 15.2. punktu). Tādējādi patērētāju

12kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju finanšu līdzekļu aizsardzība

13ietilpst Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā

14nostiprināto tiesību uz īpašumu tvērumā.

15Nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē tiesību uz īpašumu

16ierobežojumu, jo šā pienākuma pildīšanas rezultātā samazinās

17personas finanšu līdzekļu apmērs (sk. Satversmes tiesas

182021. gada 3. decembra sprieduma lietā

19Nr. 2021-12-03 6.2. punktu).

20Līdz brīdim, kad spēkā stājās apstrīdētās normas, Nodokļa

21likums paredzēja, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

22sniedzēji uzņēmumu ienākuma nodokli maksā vienīgi peļņas sadales

23brīdī. Ar apstrīdētajām normām par uzņēmumu ienākuma nodokļa

24piemaksas aprēķināšanas bāzi tika noteikta pirmstaksācijas gada

25uzņēmuma gada pārskata vai pirmstaksācijas gada peļņas vai

26zaudējumu aprēķina summa pēc nodokļiem. Turklāt nodokļa piemaksa

2720 procentu apmērā ir maksājama taksācijas periodā

28neatkarīgi no tā, vai pirmstaksācijas perioda peļņa pēc nodokļiem

29tiek sadalīta dividendēs. Tātad apstrīdētās normas uzliek

30patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem pienākumu

31taksācijas gadā veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

3220 procentu apmērā arī tad, ja netiek veikta peļņas sadale.

33Tādējādi patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem ir jārod

34papildu finanšu līdzekļi uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas

35veikšanai. Attiecīgais pienākums ietekmē šo saimnieciskās

36darbības veicēju naudas plūsmu un likviditāti.

37Līdz ar to apstrīdētās normas

38patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem ierobežo

39Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā ietvertās

40tiesības uz īpašumu.

1Noskaidrojot, vai personas tiesību uz īpašumu

2ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

3tas ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu

4tiesību normu, tostarp ievērojot labas likumdošanas principu

5(sk. Satversmes tiesas 2023. gada 21. marta

6sprieduma lietā Nr. 2022-06-03 19. punktu).

7Grozījumus, ar kuriem apstrīdētās normas ietvertas Nodokļa

8likumā, Saeima pieņēmusi 2023. gada 7. decembrī, tie

9izsludināti 2023. gada 21. decembrī oficiālajā izdevumā

10"Latvijas Vēstnesis" Nr. 247 un stājās spēkā

112024. gada 1. janvārī.

12Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus un arī Satversmes

13tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas

14un izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

15kārtībā, kā arī ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

16Apstrīdētās normas ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona

17varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

18paredzēt to piemērošanas sekas.

19Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētās normas

20pieņemtas, pārkāpjot labas likumdošanas principu. Apstrīdēto

21normu pieņemšanas procesā nebija nodrošināta sabiedrības

22līdzdalība. Tāpat apstrīdētās normas ir pieņemtas bez datos

23balstīta pamatojuma, neņemot vērā iesaistīto valsts institūciju

24un nozares uzņēmumu viedokli. Šie labas likumdošanas principa

25pārkāpumi, pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, ir būtiski.

26Saeima norāda, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas, uzklausot

27valsts institūciju un nozares pārstāvjus, ņemot vērā datus par

28finanšu nozares uzņēmumu veiktajām uzņēmumu ienākuma nodokļa

29iemaksām. Tāpat pirms apstrīdēto normu pieņemšanas likumdevējam

30bija pieejama informācija par to, ka daļa patērētāju kreditēšanas

31pakalpojumu sniedzēju izsniedz aizdevumus ar fiksētu procentu

32likmi. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija ir

33uzklausījusi un vērtējusi iebildumus par to, ka uzņēmumu ienākuma

34nodokļa piemaksas veikšanas pienākums tiek noteikts patērētāju

35kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem.

36Atbilstoši labas likumdošanas principam demokrātiskā tiesiskā

37valstī ir jānodrošina, ka tiesiskā regulējuma izstrādes procesā

38tiek pēc iespējas apzināti visu ieinteresēto personu viedokļi un

39tieši vai pastarpināti uzklausīti iebildumi pret izstrādājamo

40tiesisko regulējumu (sk. Satversmes tiesas

412019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01

4218.1. punktu un 2022. gada 10. marta sprieduma

43lietā Nr. 2021-24-03 24.1. punktu).

44No atbildīgās komisijas sēžu protokoliem izriet, ka pirms

45likumprojekta izskatīšanas otrajā lasījumā tika uzklausīts

46Finanšu ministrijas, Saeimas Juridiskā biroja, Patērētāju tiesību

47aizsardzības centra un Fintech Latvija viedoklis. Minētajā sēdē

48tika norādīts, ka gan kredītiestāžu, gan patērētāju kreditēšanas

49pakalpojumu sniedzēju komercdarbības modelis ir balstīts uz

50atliktā uzņēmumu ienākuma nodokļa maksājuma izmantošanu

51kreditēšanā ar procentu likmi, tādēļ apstrīdētajās normās

52noteikto uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu nepieciešams

53attiecināt gan uz kredītiestādēm, gan patērētāju kreditēšanas

54pakalpojumu sniedzējiem (sk. Saeimas Budžeta un finanšu

55(nodokļu) komisijas 2023. gada 29. novembra sēdes

56audioierakstu no 00:29:50. Pieejams: saeima.lv). Saeimas

57Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija uzklausīja arī Fintech

58Latvija ierosinājumu veidot tādu atbildīgās komisijas

59priekšlikumu, kas paredzētu noteikumu par uzņēmumu ienākuma

60nodokļa piemaksu piemērot vienīgi tiem patērētāju kreditēšanas

61pakalpojumu sniedzējiem, kuri izsniedz kredītus ar mainīgu

62procentu likmi visā kredīta atmaksas periodā. Tomēr šo

63priekšlikumu deputāti neatbalstīja (sk. Saeimas Budžeta

64un finanšu (nodokļu) komisijas 2023. gada 29. novembra

65sēdes audioierakstu no 00:38:57.

66Pieejams: saeima.lv).

67Tādējādi apstrīdēto normu pieņemšanas procesā tika uzklausīti

68valsts institūciju un nozares pārstāvju viedokļi. Labas

69likumdošanas princips negarantē konkrētu kādai personu grupai

70vēlamu rezultātu. Tas, ka attiecīgajā normatīvajā tiesību aktā

71nav iekļauts katrs saņemtais priekšlikums, nevar būt par pamatu

72tam, lai atzītu, ka labas likumdošanas princips nav ievērots

73(sal. sk. Satversmes tiesas 2023. gada

7421. marta sprieduma lietā Nr. 2022-06-03

7519.2. punktu).

76Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par to, ka apstrīdētās normas

77pieņemtas bez datos balstīta pamatojuma, ir pārbaudāmi, vērtējot

78to, vai apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums

79atbilst samērīguma principam.

80Ievērojot minēto, Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka

81apstrīdētās normas ir pienācīgi apspriestas un likumdošanas

82procesā pēc iespējas ir apzināti ieinteresēto personu viedokļi.

83Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas,

84ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, un labas

85likumdošanas princips nav pārkāpts.

86Līdz ar to apstrīdētajās normās

87ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

88kārtībā pieņemtu tiesību normu.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

2jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada

513. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01

618. punktu).

7Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību

8ierobežojuma leģitīmie mērķi ir sabiedrības labklājības un citu

9cilvēku tiesību aizsardzība. Nodokļa likumā ietvertā uzņēmumu

10ienākuma nodokļa sistēma, saskaņā ar kuru nodokļa maksāšana tiek

11atlikta līdz brīdim, kad peļņa tiek sadalīta, motivē uzņēmumus

12novirzīt peļņu tādiem izdevumiem, kas nodrošina to attīstību.

13Apstrīdētajās normās ietvertais regulējums ir vērsts uz saprātīga

14līdzsvara panākšanu starp šo Nodokļa likumā ietverto uzņēmumu

15ienākuma nodokļa sistēmu un no valsts budžeta pilnīguma principa

16izrietošo prasību nodrošināt budžeta ieņēmumu prognozējamību,

17sekmējot uzņēmumu ienākuma nodokļa regulāru samaksu. Apstrīdētās

18normas ir vērstas uz to, lai palielinātu valsts budžeta

19ieņēmumus, kas nepieciešami dažādu valsts funkciju izpildei.

20Savukārt Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētajās

21normās noteiktajam pamattiesību ierobežojumam attiecībā uz

22patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem nav leģitīma

23mērķa, jo likumdevējs ir vēlējies uzņēmumu ienākuma nodokļa

24piemaksu noteikt kā nodokli no šķietamas virspeļņas. Nav

25objektīva un saprātīga pamata secināt, ka Pieteikumu iesniedzējas

26ir guvušas tādu peļņu, kura atbilstoši apstrīdēto normu mērķim

27būtu jāpārdala sabiedrības vajadzībām. Tāpat jāņem vērā, ka

28apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā veidojas dubultais

29nodoklis, jo ar nodokli ir aplikta gan gūtā peļņa, gan arī

30atlikums virs šīs peļņas. Šo apstākli likumdevējs nav

31apsvēris.

3219.1. Nodokļu politikas pamatā ir valsts

33izveidotas nodokļu sistēmas, kas tiek pastāvīgi pilnveidotas.

342017. gada 28. jūlijā Saeima pieņēma Nodokļa likumu, ar

35kuru tika ieviesta jauna uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma, kas

36paredzēja uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanu atlikt līdz brīdim,

37kad peļņa tiek sadalīta.

38Viens no 2018. gadā ieviestās nodokļu reformas mērķiem

39bija būtiski palielināt tādu uzņēmumu skaitu un apgrozījumu, kuri

40vienlaikus ir vērsti uz eksportu, augstu produktivitāti un augstu

41vidējā atalgojuma līmeni. Lai sasniegtu šo mērķi, vidēja termiņa

42nodokļu reformas ietvaros tika ieviesta atliktā uzņēmumu ienākuma

43nodokļa sistēma, kas paredzēja piemērot 20 procentu likmi

44peļņas sadales brīdī (sk. Ministru kabineta

452017. gada 24. maija rīkojumu Nr. 245 "Par

46Valsts nodokļu politikas pamatnostādnēm

472018.-2021. gadam" protokola Nr. 23

4821. §). Tomēr jāņem vērā, ka 2018. gadā ieviestā

49uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma nav uzskatāma par tipisku, jo

50pārsvarā pasaulē uzņēmumu ienākuma nodoklis tiek maksāts regulāri

51- ik gadu (sk. lietas materiālu 1. sēj.

5273. lp.).

53Līdz ar to uzņēmumu ienākuma nodokļa reformas mērķis bija

54uzņēmumu rentabilitātes un produktivitātes paaugstināšana,

55uzlabojot uzņēmumu finanšu rādītājus, tai skaitā pašu kapitālu,

56kā arī investīciju veicināšana. Šāda uzņēmumu ienākuma nodokļa

57sistēma stimulēja uzņēmumus lielāku peļņas daļu atstāt uzņēmumā

58un veicināja iespējas veikt investīcijas, piemēram, palielināt

59ražošanas vai pakalpojumu jaudu vai mainīt ražošanas procesu.

6019.2. Uzsākot Valsts nodokļu politikas

61pamatnostādņu 2024.-2027. gadam izstrādes darbu, Nodokļu

62koordinēšanas grupas sēdēs tika pieaicināti eksperti no nozaru

63ministrijām un citām valsts institūcijām, kā arī sociālo un

64sadarbības partneru pārstāvji. Nodokļu koordinēšanas grupa

652023. gadā dažādus ar uzņēmumu ienākuma nodokli saistītus

66jautājumus izskatīja vairākās sēdēs, vērtējot datus par finanšu

67sektora samaksātajiem nodokļiem, tostarp arī uzņēmumu ienākuma

68nodokļa reformas rezultātus. Tika secināts, ka pēc uzņēmumu

69ienākuma nodokļa reformas finanšu sektora samaksātie nodokļi ir

70būtiski samazinājušies. Proti, summējot finanšu sektora

71maksājamos nodokļus un aprēķinot to īpatsvaru kopējos nodokļu

72ieņēmumos 2017. gadā - pirms uzņēmumu ienākuma nodokļa

73reformas -, tika konstatēts, ka valsts ieņēmumi no uzņēmumu

74ienākuma nodokļa finanšu sektorā ir 43,3 miljoni euro

75un kopumā nodokļu ieņēmumi no finanšu sektora veido

762,3 procentus no kopējiem nodokļu ieņēmumiem. Turpretim

772019., 2020. un 2021. gadā ieņēmumi no uzņēmumu ienākuma

78nodokļa finanšu sektorā būtiski samazinājās. 2022. gadā

79finanšu sektora samaksātie nodokļi veidoja tikai vienu procentu

80no kopējiem nodokļu ieņēmumiem (sk. lietas materiālu

811. sēj. 88.-89. lp.). Līdz ar to tika

82secināts, ka finanšu sektora samaksātā uzņēmumu ienākuma nodokļa

83apmēra samazinājumu ir ietekmējusi arī 2018. gadā ieviestā

84uzņēmumu ienākuma nodokļa reforma.

85Vienlaikus kreditēšanas nozarē tika novērota netipiski augsta

86peļņa, kas veidojās no aizņēmumu (procentu) likmju ienākuma par

87izsniegtajiem aizdevumiem. Tomēr šī augstā peļņa negarantēja

88kreditētāju veikto uzņēmumu ienākuma nodokļa maksājumu pieaugumu

89valsts budžetā (sk. lietas materiālu 1. sēj.

90160.-161. lp.). Savukārt pārējā tirgus segmentā uzņēmumu

91ienākuma nodokļa reforma ir veicinājusi uzņēmumu pašu kapitāla

92rādītāju uzlabošanos un eksporta konkurētspējas saglabāšanos. Ir

93pieaugusi uzņēmumu iespēja izmantot uzņēmumu ienākuma nodokļa

94reformas rezultātā gūtos pašu līdzekļus uzņēmējdarbības

95finansēšanai, kā arī pieaugusi eksporta tirgus daļa. Tāpat ar

96uzņēmumu ienākuma nodokļa reformu ir ieviestas pozitīvas izmaiņas

97augstākas pievienotās vērtības nozarēs ar lielāku eksporta

98potenciālu, tādās kā, piemēram, rūpniecība un informācijas un

99komunikāciju pakalpojumi (sk.: Uzņēmumu ienākuma nodokļa

100reformas ietekmes izvērtējums 2018-2023 un piedāvātais tālākās

101rīcības scenārijs. Pieejams: fm.gov.lv). Tāpēc

102Nodokļu koordinēšanas grupa atbalstīja priekšlikumu neatteikties

103no 2018. gadā ieviestās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas,

104tomēr analizēja iespējas un piedāvāja risinājumus atšķirīgas

105uzņēmumu ienākuma nodokļa administrēšanas noteikšanai konkrētām

106tautsaimniecības nozarēm (sk. Nodokļu politikas

107pilnveidošanas koordinēšanas grupas 2023. gada

10814. jūnija sēdes protokolu Nr. 12).

109Arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē tika

110norādīts, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji pēc

111nodokļa reformas vairāk nekā piecus gadus savu saimniecisko

112darbību ir īstenojuši atliktā uzņēmumu ienākuma nodokļa režīmā.

113Šāda komersantiem labvēlīga uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma ir

114ieviesta tikai Latvijā un Igaunijā. Tomēr, ņemot vērā fiskālo

115situāciju un finanšu sektora pamatdarbības veidu, valsts var

116pārskatīt finanšu sektoram noteikto uzņēmumu ienākuma nodokļa

117maksāšanas režīmu, lai nodrošinātu regulārus valsts budžeta

118ieņēmumus un prognozējamību (sk. Saeimas Budžeta un

119finanšu (nodokļu) komisijas 2023. gada 29. novembra

120sēdes audioierakstu no 00:38:57.

121Pieejams: saeima.lv).

12219.3. Nodokļi veido valsts budžeta un pašvaldību

123budžetu ieņēmumus un tiek noteikti, lai nodrošinātu sabiedrības

124labklājību (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

12518. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01

12616. punktu). Ar nodokļu ieņēmumu palīdzību ir

127iespējams finansēt prioritārus sociālos un ekonomiskos pasākumus,

128kā arī mazināt personu ienākumu un labklājības līmeņa

129nevienlīdzību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

1303. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01

13115. punktu).

132Apstrīdēto normu izstrādes procesā veiktajā analīzē

133konstatēts, ka valstij bija īpaši nepieciešami resursi veselības

134aprūpes, iekšējās un ārējās drošības un izglītības sistēmas

135attīstības nodrošināšanai. Atbilstoši Finanšu ministrijas aplēsēm

136tikai vidēja termiņa izdevumu mērķu sasniegšanai šajās nozarēs

137bija nepieciešams papildu finansējums aptuveni triju procentu

138apmērā no iekšzemes kopprodukta. Savukārt fiskālās disciplīnas

139noteikumi paredzēja ierobežojumus valsts budžeta strukturālajam

140un nominālajam deficītam un tas faktiski nozīmē nepieciešamo

141izdevumu finansēšanu galvenokārt no budžeta ieņēmumiem

142(sk. informatīvo ziņojumu "Par Valsts nodokļu

143politikas pamatnostādņu 2024.-2027. gadam izstrādes

144virzību").

145Tādējādi secināms, ka likumdevējs, vēlēdamies nodrošināt

146konkrētu tautsaimniecības nozaru attīstības iespējas, nodokļu

147regulējuma noteikšanas procesā savas rīcības brīvības ietvaros

148pārskatīja ieviestos risinājumus. Ar apstrīdētajām normām tiek

149sekmēta uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas prognozējamība finanšu

150sektorā un garantēta regulāra šā nodokļa samaksa. Uzņēmumu

151ienākuma nodoklim ir izteikta fiskālā funkcija. Tādējādi

152apstrīdētās normas nodrošina regulāru uzņēmumu ienākuma nodokļa

153samaksu valsts ieņēmumos un sekmē sabiedrības labklājību.

154Līdz ar to apstrīdētajās normās

155noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

156sabiedrības labklājības aizsardzība.

1Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

2Satversmes tiesai vispirms jāpārbauda, vai izraudzītie līdzekļi

3ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar

4izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi. Lai

5secinātu, vai ar nodokļa maksāšanas pienākumu radītais

6pamattiesību ierobežojums ir piemērots tā leģitīmā mērķa

7sasniegšanai, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs

8nodokļa maksātājus, ar nodokli apliekamo objektu un nodokļa

9aprēķina principus nav noteicis patvaļīgi un vai nodokļa

10aprēķināšanas kārtība ir tāda, kas ļauj matemātiski izskaitļot

11nodokļa maksājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

122015. gada 3. jūlija sprieduma lietā

13Nr. 2014-12-01 19. punktu un 2018. gada

1418. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01

1518. punktu).

16SIA "Finanza" norāda, ka ar apstrīdētajām normām

17noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa

18sasniegšanai, jo tā izpildes rezultātā tiek palielināti valsts

19budžeta ieņēmumi. Savukārt pārējās Pieteikumu iesniedzējas

20uzskata, ka šis ierobežojums attiecībā uz tiem patērētāju

21kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri aizdevumus izsniedz ar

22fiksētu procentu likmi, nesasniedz tā leģitīmo mērķi. Tas

23saistīts ar to, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas, lai EURIBOR

24likmes kāpuma rezultātā kredītiestāžu gūto peļņu pārdalītu par

25labu sabiedrībai. Taču EURIBOR likmes svārstības neietekmē to

26patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju peļņu, kuri

27aizdevumus izsniedz ar fiksētu procentu likmi. Pēc Pieteikumu

28iesniedzēju ieskata, uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas

29pienākums ir pretējs 2018. gadā veiktās nodokļa reformas

30mērķim, jo ierobežo patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju

31iespējas nesadalīto peļņu izmantot kā savus apgrozāmos līdzekļus,

32lai finansētu kredītu izsniegšanu to klientiem un attīstītu savu

33saimniecisko darbību. Tam piekrīt arī Finanšu asociācija un

34Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera.

35Savukārt Saeima norāda, ka finanšu sektoram noteiktā uzņēmumu

36ienākuma nodokļa piemaksas sistēma tika izraudzīta kā

37atbilstošākais un samērīgākais ilgtermiņa risinājums. Apstrīdēto

38normu pieņemšana nav primāri saistāma ar EURIBOR likmes svārstību

39dēļ gūtās peļņas pārdali, un uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa

40nav īslaicīgs risinājums. Arī Finanšu ministrija uzsver, ka

41uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas sistēma ir izstrādāta kā

42pastāvīgs pasākums, kas veicinās paredzamu valsts budžeta

43ieņēmumu pieaugumu, lai risinātu jautājumu par ilgtspējīgu

44publisko pakalpojumu nodrošināšanu sabiedrības interesēs.

4520.1. Valstij, nosakot un realizējot nodokļu

46politiku, ir plaša rīcības brīvība. Tajā ietilpst tiesības

47izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām personu kategorijām

48paredzamas, kā arī tiesības noteikt attiecīgā regulējuma detaļas

49(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 3. decembra

50sprieduma lietā Nr. 2021-12-03

516.2. punktu).

52Apstrīdētajās normās noteiktais uzņēmumu ienākuma nodokļa

53piemaksas pienākums ir attiecināts arī uz tādiem patērētāju

54kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri izsniedz aizdevumus ar

55fiksētu procentu likmi. Jau sākotnējie priekšlikumi attiecībā uz

56nepieciešamību pārskatīt uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu

57finanšu sektorā tika pamatoti ar netipisku likvīdo līdzekļu

58pārpalikumu ne tikai kredītiestādēs, bet arī citiem kreditēšanas

59pakalpojumu sniedzējiem. Arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu)

60komisijas rīcībā bija informācija, ka to patērētāju kreditēšanas

61pakalpojumu sniedzēju, kuri aizdevumus izsniedz ar fiksētu

62procentu likmi, ekonomiskā izaugsme un augstie rentabilitātes

63rādītāji nav saistīti tieši ar EURIBOR likmes kāpumu

64(sk. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas

652023. gada 29. novembra sēdes audioierakstu no

6600:35:50. Pieejams: saeima.lv). Līdz ar to attiecībā uz

67patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem nav pamata

68uzskatīt, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas nolūkā pārdalīt

69EURIBOR likmes kāpuma rezultātā gūto virspeļņu.

70Kredītiestāžu augstos peļņas rādītājus labvēlīgi ietekmēja

71paaugstinātā EURIBOR likme, savukārt patērētāju kreditētāju

72rentabilitāte pārsvarā pārsniedza 30 procentu robežu un bija

73ievērojami augstāka par Latvijā darbojošos uzņēmumu vidējo

74rentabilitāti (sk. Patērētāju tiesību aizsardzības centra

75Pārskatu par patērētāju (nebanku) kreditēšanas tirgus darbību

762022. gadā). Rentabilitāte raksturo uzņēmuma darbības

77efektivitāti kopumā un ir viens no būtiskākajiem uzņēmējdarbības

78rādītājiem. Rentabilitātes rādītāji atspoguļo peļņas un zaudējumu

79attiecību, uz kuras pamata uzņēmumu ienesīgumu var analizēt gan

80salīdzinājumā ar iepriekšējiem periodiem, gan arī salīdzinājumā

81ar citiem nozares uzņēmumiem. Tāpēc uzņēmumu rentabilitāte nav

82atkarīga ne no tā, vai aizdevumi patērētājiem tiek izsniegti ar

83fiksētu vai mainīgu procentu likmi, ne arī no piedāvāto finanšu

84pakalpojumu veida.

8520.2. Attiecinot uzņēmumu ienākuma nodokļa

86piemaksas sistēmu uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

87sniedzējiem, viens no likumdevēja mērķiem bija noteikt finanšu

88sektorā tādu nodokļa maksāšanas kārtību, kas vērsta uz regulāru

89nodokļa iemaksu valsts budžetā. Tomēr jāņem vērā, ka gluži tāpat

90kā gadījumā, kad uzņēmumu ienākuma nodoklis tiek maksāts peļņas

91sadales brīdī, arī uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas gadījumā

92nodokļa likme ir 20 procenti. Būtiskākā atšķirība starp šīm

93sistēmām ir tā, ka ar apstrīdētajām normām noteiktās uzņēmumu

94ienākuma nodokļa piemaksas gadījumā nodokli aprēķina no visas

95taksācijas gada peļņas, bet pārējos gadījumos - tikai no

96sadalītās peļņas. Tāpat jāņem vērā, ka patērētāju kreditēšanas

97pakalpojumu sniedzējiem ir paredzēta iespēja samazināt apliekamo

98uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi par to ienākumu daļu, kas tika

99aprēķināta pēc peļņas sadales (sk. Uzņēmumu ienākuma

100nodokļa likuma 17. panta 7.1 daļu).

101Tātad peļņas sadales rezultātā patērētāju kreditēšanas

102pakalpojumu sniedzēji uzņēmumu ienākuma nodokli maksā tādā pašā

103apmērā kā citi šā nodokļa maksātāji. Turklāt tā peļņas daļa, kura

104tika gūta līdz 2017. gada 31. decembrim un par kuru

105tika samaksāts uzņēmumu ienākuma nodoklis, netiek atkārtoti

106aplikta ar uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

107(sk. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma pārejas noteikumu

1089. un 52. punktu). Tādējādi ar apstrīdētajām normām

109ieviestā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas sistēma ļauj gūt

110skaidru priekšstatu par to, kā tiek aprēķināta ar nodokli

111apliekamā bāze. Izvēloties uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

112attiecināt uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem,

113likumdevējs nav rīkojies patvaļīgi, jo arī nebanku kreditēšanas

114nozarē rentabilitātes rādītāji bija augsti.

115Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka

116pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļu

117izvēlei ir saprātīgs izskaidrojums, tā ir pamatota ar patērētāju

118kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju augstajiem rentabilitātes

119rādītājiem un noteikta ar skaidru uzņēmumu ienākuma nodokļa

120piemaksas sistēmu. Nav šaubu, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa

121piemaksa nodrošina ieņēmumus valsts budžetā, kā arī sekmē budžeta

122ieņēmumu prognozējamību, veicinot uzņēmumu ienākuma nodokļa

123regulāru samaksu. No nodokļa piemaksas ieņēmumiem ir iespējams

124finansēt dažādus sociālos un ekonomiskos pasākumus, kas vērsti uz

125sabiedrības labklājības aizsardzību.

126Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

127līdzekļi ir piemēroti pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa

128sasniegšanai.

1Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību

2ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda, vai izraudzītie līdzekļi ir

3nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai leģitīmo

4mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk

5ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Turklāt

6saudzējošāks līdzeklis ir tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

7sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē

8(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra

9sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 23. punktu).

10Ievērojot likumdevēja plašo rīcības brīvību nodokļu jomā,

11Satversmes tiesa var pārvērtēt izvēlētā alternatīvā risinājuma

12pamatotību vienīgi izņēmuma gadījumos: ja likumdevēja

13izraudzītajam nodokļa aprēķināšanas principam nav saprātīga, ar

14objektīviem un racionāliem apsvērumiem pamatota izskaidrojuma vai

15ja likumdevējs vispār nav apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas,

16kur tas nepieciešams (sal. sk. Satversmes tiesas

172015. gada 25. marta sprieduma lietā

18Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu).

1921.1. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka pastāv

20citi, to pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem var

21tikt sasniegts pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis.

22Proti, apstrīdētās normas varētu neattiecināt uz patērētāju

23kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri izsniedz aizdevumus ar

24fiksēto likmi. Kā alternatīvs līdzeklis tiek piedāvāts arī tāds

25risinājums, ka nodokļa piemaksu varētu attiecināt tikai uz

26kredītiestādēm atsevišķa terminēta jauna nodokļa maksājuma

27(virspeļņas nodokļa) veidā vai arī noteikt tām paaugstinātas

28uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes.

29Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa jau konstatēja, ka

30likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

31sasniegšanai. Gadījumos, kad likumdevējs, izmantojot savu rīcības

32brīvību, ir nolēmis ieviest konkrētu nodokli vai mainīt tā

33administrēšanas kārtību, par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt šā

34nodokļa neesību (sal. sk. Satversmes tiesas

352015. gada 25. marta sprieduma lietā

36Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu). Šāda alternatīva

37neļautu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi vismaz

38tādā pašā kvalitātē.

3921.2. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka

40apstrīdētajās normās noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa

41būtu piemērojama tikai tajos gadījumos, kad konstatējams konkrēts

42peļņas pieaugums, vai sākot ar konkrētu peļņas kritēriju

43sasniegšanu. Kā alternatīva tiek ieteikta uzņēmumu ienākuma

44nodokļa piemaksas bāzes detalizēta regulēšana pēc noteiktiem

45kritērijiem, piemēram, ņemot vērā tikai peļņu no patērētāju

46kreditēšanas un izslēdzot peļņu no preču mazumtirdzniecības vai

47arī nosakot piemaksu tikai attiecībā uz virspeļņu. Turklāt būtu

48iespējams noteikt, ka piemaksas bāze tiek samazināta par

49pirmstaksācijas gadā samaksāto nodokli no peļņas sadales

50dividendēs vai peļņas. Tāpat nodokļa piemaksas apmērs būtu

51jāsamazina par finansēšanas bāzes likmju procentu izmaksām.

52Savukārt Saeima uzskata, ka šāds regulējums nevar tikt uzskatīts

53par saudzējošāku līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai.

54Nodokļu tiesību jomā ir jānodrošina noteiktība nodokļu

55administrēšanā un jāparedz efektīva nodokļu iekasēšanas kārtība,

56un tas ir būtiski ne tikai nodokļa maksātājam, bet arī

57sabiedrībai kopumā (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

5818. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01

5919. punktu). Nosakot patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

60sniedzējiem atšķirīgu uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes

61aprēķināšanas kārtību, piemēram, nosakot, ka to maksā no

62konkrētas peļņas daļas vai ka tajā ņem vērā tikai noteiktu peļņas

63daļu, tiktu apgrūtināta nodokļa piemaksas aprēķināšana,

64palielinātas tās administrēšanas izmaksas un mazināta piemaksas

65efektivitāte. Tādējādi tiktu radīts papildu administratīvais

66slogs gan nodokļu uzraudzības institūcijai tiesību normu

67administrēšanā un skaidrošanā, gan arī nodokļu maksātājiem

68uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas aprēķināšanā.

69Ja likumdevēja izraudzītajam nodokļa aprēķināšanas principam

70ir saprātīgs, ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem pamatots

71izskaidrojums un likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto normu

72alternatīvas, tad Satversmes tiesa nav tiesīga noteikt, ka

73likumdevējam jāizvēlas citāda nodokļa likme, cits nodokļa

74aprēķināšanas princips vai nodokļa aprēķināšanas formulā

75jāiekļauj citi elementi (sk. Satversmes tiesas

762011. gada 19. decembra sprieduma lietā

77Nr. 2011-03-01 20. punktu, 2011. gada

7820. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01

7916. punktu un 2015. gada 25. marta sprieduma lietā

80Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu).

81Kā jau iepriekš tika secināts, uzņēmumu ienākuma nodokļa

82piemaksa ir pastāvīgs tiesiskais risinājums, kam nav tiešas

83sasaistes ar EURIBOR likmes svārstību rezultātā gūto virspeļņu.

84Likumdevēja izraudzītais uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas

85princips ir pamatots ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem,

86citstarp secinājumiem, kas izdarīti, pārskatot 2018. gadā

87ieviestās nodokļu reformas rezultātus.

88Līdz ar to nav citu, saudzējošāku

89līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

90varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

1Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

2jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai

3rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par

4labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi

5Satversmes tiesai jānoskaidro līdzsvarojamās intereses un

6jānoteic, kurām no šīm interesēm ir piešķirama prioritāte

7(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2024. gada

811. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023-09-0106

922. punktu).

10Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas patērētāju kreditēšanas

11pakalpojumu sniedzēju tiesības uz īpašumu, no vienas puses, un

12apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

13mērķa aptvertās sabiedrības labklājības intereses, no otras

14puses.

1522.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka ar

16apstrīdētajām normām tiek radīti priekšnoteikumi tam, lai

17patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji pārskatītu savas

18darbības stratēģiju un apsvērtu iespēju iziet no Latvijas tirgus,

19likvidējot vietējos uzņēmumus un pārorientējoties uz kreditēšanas

20pakalpojumu sniegšanu citās valstīs. Tas ne tikai novestu pie

21darba vietu zuduma, bet arī kopumā samazinātu valsts budžeta

22ieņēmumus no patērētāju kreditēšanas nozares un atstātu negatīvu

23ietekmi uz fiskālo telpu.

24Satversmes tiesa ņem vērā to, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa

25piemaksai ir fiskāla funkcija un apstrīdētās normas ir vērstas uz

26ieņēmumu nodrošināšanu valsts budžetā. Ar sabiedrības gūto labumu

27ir saprotami valsts budžeta ieņēmumi un tajā pieejamo līdzekļu

28izlietošana valsts funkciju izpildei, tādējādi nodrošinot

29sabiedrības labklājības aizsardzību.

30Vērtējot to, vai tiesību uz īpašumu ierobežojums, kas izriet

31no nodokļa maksāšanas pienākuma, ir samērīgs, jāņem vērā arī tas,

32ka ar apstrīdētajām normām noteiktais nodokļa piemaksas pienākums

33pēc savas būtības nav nedz jauns nodoklis, nedz ar šo nodokli

34saistīts papildu maksājums. Šis tiesību ierobežojums paredz, ka

35konkrēta nodokļa maksātāju grupa regulāri maksā uzņēmumu ienākuma

36nodokli.

37Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības centra datiem

382024. gada pirmajā pusē Latvijā bija spēkā 37 speciālās

39atļaujas (licences) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

40sniegšanai. Šis attiecīgo pakalpojumu sniedzēju skaits nav

41mainījies kopš 2023. gada. Kreditēšanas pakalpojumus

42patērētājiem vismaz vienā no kreditēšanas veidiem 2024. gada

43pirmajā pusē sniedza 36 kapitālsabiedrības - par vienu

44vairāk nekā iepriekšējā pusgadā. Tātad patērētāju kreditēšanas

45pakalpojumu sniedzēju skaits Latvijā ir stabils. Turklāt

462024. gada pirmajā pusē konstatēts liels jaunu aizdevumu

47izsniegšanas gadījumu skaits gan mēnešu griezumā, gan visā

48pusgadā. Mazākā kopējā izsniegto aizdevumu summa bija janvārī -

4959,45 miljoni euro, savukārt gan aprīlī, gan maijā

50tika pārsniegta 70 miljonu euro atzīme. Kopumā

51licencētie patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji

522024. gada pirmajā pusē ar patērētājiem noslēdza 528

53tūkstošus jaunu darījumu un no jauna izsniedza kredītus

54392,48 miljonu euro apmērā, kas skaita ziņā ir par

5511,89 procentiem vairāk nekā 2023. gada pirmajā pusē,

56bet izsniegto kredītu kopējais apmērs bija par

579,46 procentiem lielāks nekā 2023. gada pirmajā pusē.

58Savukārt kopējais patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju

59kredītportfeļa apjoms 2024. gada 30. jūnijā bija viens

60miljards 139,49 miljoni euro, kas ir par

617,48 procentiem vairāk nekā 2023. gada

6231. decembrī, par 13,29 procentiem vairāk nekā pirms

63gada un ir jauns visu laiku labākais rādītājs

64(sk. Patērētāju tiesību aizsardzības centra Pārskatu par

65patērētāju (nebanku) kreditēšanas tirgus darbību 2024. gada

66pirmajā pusgadā. Pieejams: ptac.gov.lv/lv). Minētie dati

67apliecina, ka arī pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās patērētāju

68kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji ir sekmīgi darbojušies

69attiecīgajā tirgus segmentā. Tādējādi nav gūstams apstiprinājums

70Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumam, ka patērētāju kreditēšanas

71pakalpojumu sniedzēji izies no Latvijas tirgus. Turklāt šajā ziņā

72jāņem vērā arī Saeimas norādītais, ka līdz apstrīdēto normu

73pieņemšanai Eiropā tikai Igaunijā un Latvijā uzņēmumu ienākuma

74nodokli aprēķināja nevis no gūtās, bet no sadalītās peļņas.

75Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem arī tad, ja tie

76sniegtu pārrobežu pakalpojumus, būtu jāreģistrē pastāvīgā

77pārstāvniecība Latvijā un būtu jāmaksā ar apstrīdētajām normām

78noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa.

7922.2. Vērtējot to, vai nodokļa maksājums nav

80nesamērīgs slogs adresātam, citstarp jāapsver arī tas, vai

81piemērotais nodoklis pēc sava rakstura nav konfiscējošs

82(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta

83sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 20. punktu).

84Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdēto normu

85piemērošana negatīvi ietekmēs to akcionārus, jo dividendes būšot

86jāmaksā mazākā apmērā. Tāpat Pieteikuma iesniedzējas norāda, ka

87apstrīdētajās normās noteikto uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

88tām vajagot finansēt no aizņemtā kapitāla, uzņemoties arī šīs

89piemaksas finansēšanas procentu izmaksas. Pēc Pieteikumu

90iesniedzēju ieskata, apstrīdētajās normās noteiktā kārtība radot

91tādu situāciju, ka subjekti nevar izpildīt ar šīm normām

92noteiktās prasības.

93Nodokļa likuma 4.1 panta normas nodokļa

94maksātājam neparedz obligātu pienākumu lemt par peļņas sadali

95dividendēs. Lēmums par peļņas sadali ir patērētāju kreditēšanas

96pakalpojumu sniedzēja brīva, ekonomiskos apsvērumos balstīta

97izvēle, nevis juridisks pienākums. Ņemot vērā to, ka lēmumu par

98peļņas sadali dividendēs pieņem kapitālsabiedrības dalībnieki,

99ievērojot Komerclikuma normas, tiem ir svarīgi vērtēt arī šāda

100lēmuma ietekmi uz kapitālsabiedrības turpmāko naudas plūsmu un

101likviditātes rādītājiem. Turklāt iepriekš samaksātā uzņēmumu

102ienākuma nodokļa piemaksa neierobežotu laika periodu tiek ņemta

103vērā, aprēķinot par peļņas sadali dividendēs maksājamo nodokli

104(sk. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 17. panta

1057.1 daļu). Tādējādi uzņēmumu ienākuma nodokļa

106piemaksa ietekmē uzņēmuma naudas plūsmu un likviditātes rādītājus

107līdzīgi kā jebkura cita uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma, kas

108paredz ikgadēju nodokļa maksājumu, tai skaitā sistēma, kas

109Latvijā bija spēkā līdz 2017. gada 31. decembrim.

110Tādējādi ar apstrīdētajām normām noteiktā uzņēmumu ienākuma

111nodokļa piemaksas sistēma pēc sava rakstura nav konfiscējoša.

11222.3. Pieteikumu iesniedzējas norādījušas, ka

113uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksai nav avansa rakstura, tāpēc,

114ieskaitot iepriekšējo uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu tad, kad

115tiek sadalīta peļņa, nākamajā gadā maksājamais uzņēmumu ienākuma

116nodoklis palielinoties.

117Saeima vērš uzmanību uz to, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa

118piemaksa atšķirībā no avansa maksājuma ir galīgs maksājums un

119netiek atgriezta pēc taksācijas gada beigām. Savukārt avansa

120maksājumi atšķirībā no uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas, kura

121tiek uzrādīta peļņas vai zaudējumu aprēķina izmaksās, ir

122uzskatāmi par naudas plūsmu. Tāpēc apstrīdētajās normās

123regulētais nodokļa maksājums mērķtiecīgi tika paredzēts piemaksas

124formā, nevis kā nodokļa avanss. Arī Saeimas Budžeta un finanšu

125(nodokļu) komisijas sēdēs vairākkārt tika apspriests tas, vai

126apstrīdētajās normās noteiktais maksājums ir uzskatāms par

127avansu. Finanšu ministrija norādīja, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa

128piemaksa netiek paredzēta kā avanss saistībā ar izmaiņām Eiropas

129Savienības normatīvajos aktos. Proti, atbilstoši Padomes

1302022. gada 14. decembra direktīvai (ES) 2022/2523 par

131globāla minimāla nodokļu līmeņa nodrošināšanu starptautisku

132uzņēmumu grupām un lielām vietējām grupām Savienībā avanss ir

133jāiekļauj nākamā gada nodokļu aprēķinā, bet piemaksu var iekļaut

134jau esošajā, jo tas ir galīgs maksājums (sk. Saeimas

135Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2023. gada

1368. novembra sēdes audioierakstu no 00:06:39 un

1372023. gada 29. novembra sēdes audioierakstu no

13800:26:50. Pieejami: saeima.lv).

139Arī aprēķinātās ārkārtas dividendes un par tām samaksāto

140uzņēmumu ienākuma nodokli iekļauj peļņas vai zaudējumu aprēķinā

141un attiecīgi samazina nākamā taksācijas gada uzņēmumu ienākuma

142nodokļa piemaksas apmēru. Līdz ar to nav pamata par minētajām

143summām vēlreiz samazināt ar nodokļa piemaksu apliekamo bāzi, jo

144tad rastos ar uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu apliekamās bāzes

145samazinājums divkāršā apmērā (sk. Uzņēmumu ienākuma

146nodokļa likuma 4. panta otrās daļas 1. punkta

147"a" apakšpunktu). Tādējādi nav rodams

148apstiprinājums Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumam, ka uzņēmumu

149ienākuma nodokļa piemaksas apmērs nākamajā gadā var

150palielināties.

15122.4. Pieteikumu iesniedzējas apgalvo, ka

152situācijā, kad tiek noteikts uzņēmumu ienākuma nodoklis gan par

153gūto peļņu, gan par atlikumu virs šīs peļņas, par kuru samaksāts

154nodoklis, veidojas dubultais nodoklis.

155Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktā uzņēmumu

156ienākuma nodokļa piemaksa tiek piemērota tai peļņas daļai, kas

157netiek sadalīta, bet, tiklīdz tiek veikta šīs peļņas sadale, jau

158samaksātā nodokļa piemaksa tiek ņemta vērā, aprēķinot uzņēmumu

159ienākuma nodokli par šo sadalāmo peļņas daļu. Tādējādi ar

160uzņēmumu ienākuma nodokli apliktā sadalītā peļņa vairs neietilpst

161ar uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu apliekamajā bāzē.

162Taksācijas gadā veiktie izdevumi un par tiem aprēķinātais

163uzņēmumu ienākuma nodoklis, uz kuru neattiecas Nodokļa likuma

16417. panta 7.1 daļā regulētais uzņēmumu

165ienākuma nodokļa piemaksas ieskaits, ir uzrādīti peļņas vai

166zaudējumu aprēķina izmaksās, kas savukārt samazina bāzi, par kuru

167tiek aprēķināta uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa.

168Arī Finanšu ministrija uzsver, ka peļņas vai zaudējumu

169aprēķina izmaksās tiek ietvertas tādas summas, kas samaksātas

170atbilstoši Nodokļa likuma 10. pantā noteiktajam, ar

171saimniecisko darbību nesaistītie izdevumi un par tiem samaksātais

172uzņēmumu ienākuma nodoklis, kā arī ārkārtas dividendes un par tām

173samaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis. Par minētajiem

174maksājumiem tiek samazināta ar uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

175apliekamā bāze, balstoties uz to, ka šie maksājumi samazinājuši

176peļņas apmēru peļņas vai zaudējumu aprēķinā.

177Uzņēmuma finanšu gada pārskata saturu regulē Grāmatvedības

178likums, Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likums un citi

179grāmatvedību un gada pārskatus reglamentējoši normatīvie akti

180(sk. Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma

18113. panta pirmo daļu). Saimniecisko darījumu un finanšu

182pārskata posteņu novērtēšanas un atzīšanas principi un izmantotās

183metodes ir saistītas ar uzņēmuma īstenoto grāmatvedības politiku

184(sk. Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma

1851. panta pirmās daļas 8. punktu). Tomēr nav pamata

186par taksācijas gadu aprēķināto uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

187iekļaut pirmstaksācijas gada uzņēmuma gada pārskatā. Pretējā

188gadījumā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas aprēķins un tajā

189noteiktā piemaksas summa tiktu aprēķināta nekorekti

190(sk. Finanšu ministrijas 2024. gada

19116. februāra vēstuli Nr. 4.1-6/4/487 Latvijas Zvērinātu

192revidentu asociācijai). Tādējādi ar apstrīdētajām normām

193noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas sistēma neveido

194dubultu nodokļa maksāšanas režīmu un neparedz palielinošu

195uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas korekciju.

196Satversmes tiesa secina, ka Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi

197par iespējamu nodokļa palielinājumu un dubultā nodokļa veidošanos

198uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas piemērošanas rezultātā ir

199balstīti uz atšķirīgu izpratni par finanšu gada pārskata posteņu

200atzīšanu un novērtēšanu grāmatvedības politikā. Ar Nodokļa likumu

201netiek regulēti finanšu gada pārskata uzskaites principi, bet

202tiek regulēta ar uzņēmumu ienākuma nodokli un tā piemaksu

203apliekamā bāze un likmes. Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju

204argumenti par nesamērīgo slogu, kas pamatoti ar grāmatvedības

205uzskaites datu novērtēšanas metodēm, neattiecas uz apstrīdēto

206normu satversmības novērtējumu.

20722.5. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina,

208ka ar apstrīdētajām normām ieviestā uzņēmumu ienākuma nodokļa

209piemaksas sistēma neparedz nesamērīgu slogu apstrīdēto normu

210adresātiem un nav pamata šo sistēmu atzīt par konfiscējošu.

211Apstrīdētās normas ir vērstas uz ieņēmumu nodrošināšanu valsts

212budžetā un izmantošanu visas sabiedrības labklājības

213aizsardzībai. Tas nozīmē, ka labums, ko iegūst sabiedrība, ir

214lielāks par atsevišķu nodokļu maksātāju tiesību ierobežojumu.

215Līdz ar to ar apstrīdētajām normām

216noteiktais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam

217un apstrīdētās normas, ciktāl tās paredz uzņēmumu ienākuma

218nodokļa piemaksas pienākumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

219sniedzējiem, atbilst Satversmes 105. panta pirmajam un

220trešajam teikumam.

1Satversmes tiesai jāpārbauda arī apstrīdēto

2normu atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

3Satversmes 91. pants nosaka: "Visi cilvēki Latvijā

4ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek

5īstenotas bez jebkādas diskriminācijas."

6Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka izskatāmās lietas

7apstākļos tiesiskās vienlīdzības princips ir pārkāpts, jo:

81) apstrīdētās normas paredz nepamatoti vienādu attieksmi

9pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām - kredītiestādēm

10un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem;

112) apstrīdētās normas paredz nepamatoti atšķirīgu

12attieksmi pret vienādos apstākļos esošām personu grupām -

13patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem un citiem

14uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem.

15Ņemot vērā pieteikumā sniegto juridisko pamatojumu un citus

16lietas materiālus, Satversmes tiesa vispirms vērtēs, vai

17apstrīdētās normas atbilst tiesiskās vienlīdzības principam

18attiecībā uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem un

19citiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem. Pēc tam Satversmes

20tiesa šādu vērtējumu sniegs attiecībā uz kredītiestādēm un

21patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem.

1Vērtējot, vai ir ievērots tiesiskās

2vienlīdzības princips, vispirms jānoskaidro, vai un kuras

3personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem

4kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Lai to noteiktu, nepieciešams

5atrast galveno šīs grupas vienojošo pazīmi. Salīdzināšanai

6jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viena vai vairākas kopīgas

7pazīmes ar pārbaudāmo situāciju. Kopīgajai pazīmei jāapvieno abas

8situācijas zem viena virsjēdziena. Turklāt jāvērtē arī tas, vai

9nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka attiecīgās

10personu grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos

11(sk. Satversmes tiesas 2022. gada

1223. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01

1332. punktu).

14Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka patērētāju kreditēšanas

15pakalpojumu sniedzēji un citi uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji

16atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

17apstākļos. Abas šīs personu grupas vieno pazīme, ka tās ir

18uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājas. Savukārt Saeima norāda, ka

19minētās personu grupas atrodas atšķirīgos apstākļos, jo tikai

20patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji nesamaksāto

21uzņēmumu ienākuma nodokli izmanto kā saimnieciskās darbības

22priekšmetu, sniedzot finanšu pakalpojumus.

2324.1. Uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji ir:

241) iekšzemes uzņēmumi; 2) no valsts budžeta un

25pašvaldības budžeta finansētas institūcijas, kuras gūst ienākumus

26no saimnieciskās darbības un kuras nav atbrīvotas no nodokļa

27maksāšanas; 3) pastāvīgās pārstāvniecības; 4) ārvalstu

28komercsabiedrības un citas personas, kas gūst ieņēmumus Latvijā

29(sk. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 2. panta pirmo

30daļu).

31Apstrīdēto normu regulējums ir attiecināts uz tiem finanšu

32sektorā ietilpstošajiem saimnieciskās darbības veicējiem, kuri

33līdzekļus no nesamaksātā uzņēmumu ienākuma nodokļa varēja

34izmantot finanšu pakalpojumu sniegšanai

35(sk. likumprojekta "Grozījumi Uzņēmumu ienākuma

36nodokļa likumā" (Nr. 405/Lpl4) anotāciju.

37Pieejama: saeima.lv). Uzņēmumu ienākuma nodokļa

38maksātāji, kas sniedz patērētāju kreditēšanas pakalpojumus, ir

39uzskatāmi par kredīta devējiem jeb kreditētājiem

40(sk. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta

41pirmo daļu). Šāds saimnieciskās darbības veids ir saistīts ar

42finanšu pakalpojumu sniegšanu. Kreditēšanas pakalpojumus

43patērētājam drīkst sniegt tikai tāda kapitālsabiedrība, kura ir

44saņēmusi speciālu atļauju (licenci) un kuras apmaksājamā

45pamatkapitāla minimālais lielums ir 425 000 euro

46(sk. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta

471.1 daļu). Lai arī pārsvarā patērētāju

48kreditēšana ir saistīta ar brīvu preču un pakalpojumu apriti,

49tomēr tā atšķiras no citiem saimnieciskās darbības veidiem ar to,

50ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu pamatā ir kredītlīgumi ar

51procentu likmēm. Proti, patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

52sniedzēju saimnieciskā darbība ir saistīta ar tādiem finanšu

53pakalpojumiem, kuros ietilpst ne tikai maksa par sniegto kredītu

54atlikta maksājuma, aizdevuma vai citā finansiālās vienošanās

55veidā, bet arī procentu likmju piemērošana nokavētu maksājumu

56gadījumā.

5724.2. Īpaši nosacījumi ar nodokli apliekamā

58objekta noteikšanai un licencēšanas mehānisms, proti, tas, ka bez

59speciālās atļaujas (licences) patērētāju kreditēšana nav atļauta,

60nošķir patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus no citiem

61uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem (sk. Uzņēmumu

62ienākuma nodokļa likuma 10. panta otro daļu un Ministru

63kabineta 2017. gada 14. novembra noteikumu Nr. 677

64"Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas

65noteikumi" 78. punktu). Tādējādi patērētāju

66kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju darbība finanšu sektorā ir

67regulēta ar atšķirīgiem noteikumiem un atšķirīga ir gan šo

68uzņēmumu pašu kapitāla struktūra, gan ar uzņēmumu ienākuma

69nodokli apliekamās bāzes aprēķināšana.

70Pienākums maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli ir pazīme, kas

71vieno visus uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājus. Tomēr

72konkrētajā gadījumā šī viena kopīgā pazīme ir pārāk vispārīga,

73lai izdarītu secinājumu, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

74sniedzēji un citi uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji atrodas

75vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

76Uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas pienākums aptver dažādas

77nodokļa maksātāju grupas, kuru savstarpējo atšķirību ir pārāk

78daudz. Tādēļ patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji un

79citi uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji tiesiskās vienlīdzības

80principa aspektā nav salīdzināmi.

81Tādējādi apstrīdētās normas attiecībā uz patērētāju

82kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem un citiem uzņēmumu ienākuma

83nodokļa maksātājiem atbilst Satversmes 91. pantam pirmajam

84teikumam.

1Turpmāk Satversmes tiesa vērtēs, vai vienādos

2un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas

3kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

4sniedzēji.

5Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka kredītiestādes un

6patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji atrodas atšķirīgos

7apstākļos, jo to komercdarbības modeļi ir atšķirīgi. Proti,

8patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji pamatā izsniedz

9aizdevumus ar fiksētām likmēm, tāpēc EURIBOR likmes svārstības

10neietekmē to peļņu un neskar aizņēmējus. Tāpat atšķiras arī abu

11minēto personu grupu peļņas rādītāji, kā arī veids, kādā tie

12finansē savu darbību. Savukārt Saeima uzskata, ka kredītiestādes

13un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji atrodas vienādos

14un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Šīs personu

15grupas vieno tādas pazīmes, ka viena no to pamatdarbības jomām ir

16kreditēšanas pakalpojumu nodrošināšana fiziskajām personām un tām

17ir augsti rentabilitātes rādītāji. Turklāt abas personu grupas

18īsteno tādu komercdarbības modeli, atbilstoši kuram nesamaksāto

19uzņēmumu ienākuma nodokli var ieguldīt finanšu pakalpojumu

20sniegšanā.

2125.1. Pēc Fintech Latvija iniciatīvas

222023. gadā veiktajā pētījumā konstatēts, ka patērētāju

23kreditēšana nebanku nozarē ieņem nozīmīgu vietu valstu finanšu

24sistēmās. Nebanku kreditētāji konkurē ne tikai savā starpā, bet

25arī ar kredītiestādēm. Nebanku nozares piedāvātie finanšu

26produkti ir līdzvērtīgi kredītiestāžu piedāvājumam. Savukārt

27augstākas finanšu produktu cenas saistītas ar lielāku risku, ko

28kreditētāji uzņemas, izsniedzot kredītus tai patērētāju daļai,

29kuriem piekļuve kredītiestāžu finanšu pakalpojumiem ir

30ierobežota. Tāpat arī normatīvais regulējums kredītu izsniegšanas

31jomā kredītiestādēm un nebanku kreditētājiem ir vienāds

32(sk.: Sauka A. Pētījums par Latvijas nebanku

33patērētāju kreditēšanas nozares attīstību, 20.04.2023.,

342.- 6. un 28. lp. Pieejams:

35https://fla.lv/wp-content/uploads/2023/04/Arnis-Sauka.pdf).

36Tātad patērētāju kreditēšana ir finanšu pakalpojuma veids,

37kuru piedāvā gan kredītiestādes, gan patērētāju kreditēšanas

38pakalpojumu sniedzēji.

3925.2. Fintech Latvija norāda, ka patērētāju

40kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju rentabilitātes rādītāji

41atšķiras atkarībā no uzņēmuma lieluma, piedāvāto produktu klāsta

42un kreditēšanai pieejamā kapitāla lieluma, tāpēc tie nevar tikt

43atzīti par minētās grupas vienojošu pazīmi. Arī Patērētāju

44tiesību aizsardzības centrs uzsver, ka patērētāju kreditēšanas

45pakalpojumu sniedzēju peļņa 2022. gadā salīdzinājumā ar

462021. gadu ir samazinājusies par 10,65 procentiem, bet

47kredītiestāžu peļņa ir pieaugusi.

48Sākot ar 2019. gadu, nebanku kreditēšanas nozarē tika

49ieviestas izmaiņas. Piemēram, tika ierobežota īstermiņa aizdevumu

50maksimālā summa, samazinātas procentu likmes, ierobežots

51aizdevuma atmaksas termiņa pagarināšanas reižu skaits, precizētas

52maksātspējas vērtēšanas prasības, kā arī ieviests aizliegums

53reklamēt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus

54(sk. 2018. gada 4. oktobra likumu

55"Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā"

56(Nr. 1305/Lp12)). Minētie pasākumi varēja radīt

57īstermiņa ietekmi uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

58sniedzēju peļņu. Tomēr, kā jau tika minēts iepriekš, nebanku

59nozarē darbojošos uzņēmumu rentabilitāte ir būtiski lielāka par

60citu uzņēmumu vidējo rentabilitāti. 2024. gadā nebanku

61kreditēšanas nozarē ir konstatēti ievērojami augsti

62rentabilitātes rādītāji un būtiski palielinājies noslēgto

63darījumu skaits. Turklāt grupu vienojošās pazīmes identificēšanā

64izšķiroša nozīme ir nevis individuālu uzņēmumu rentabilitātei,

65bet gan nozares kopējiem vidējiem rādītājiem.

66Tātad abas salīdzināmās personu grupas vienojošas pazīmes ir

67patērētājiem piedāvātā finanšu pakalpojuma veids, savstarpējā

68konkurence patērētāju kreditēšanas tirgū un augstie

69rentabilitātes rādītāji.

7025.3. Konkurences padome uzskata, ka to, vai

71kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji

72atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, nevar vērtēt atrauti

73no apstrīdēto normu ieviešanas mērķa regulēt ar EURIBOR likmes

74pieaugumu gūto virspeļņu. Savukārt Patērētāju tiesību

75aizsardzības centrs norāda, ka patērētāju kreditēšanas

76pakalpojumu sniedzēju peļņu neietekmēja straujais EURIBOR likmes

77kāpums. Uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem būtu

78jāattiecina tāds pats regulējums, kāds ietverts Patērētāju

79tiesību aizsardzības likuma 8.4 panta ceturtajā

80daļā, proti, ka hipotekārā kredīta ņēmēju aizsardzības nodevu

81nepiemēro tādiem kredītiem, kuri izsniegti ar fiksētu likmi.

82Kā jau tika minēts iepriekš, apstrīdēto normu pieņemšana nav

83saistīta tieši ar EURIBOR likmes kāpuma rezultātā gūto peļņu, bet

84gan ar likumdevēja apsvērumiem par nepieciešamību attiecībā uz

85finanšu sektoru pārskatīt 2018. gadā ieviesto uzņēmumu

86ienākuma nodokļa sistēmu, lai tie nodokļa maksātāji, kuru

87rentabilitātes rādītāji ir augsti un kuri līdzekļus no

88nesamaksātā uzņēmumu ienākuma nodokļa varēja izmantot finanšu

89pakalpojumu sniegšanai, nodokli maksātu regulāri.

90Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas aprēķinam tiek izmantoti

91kreditētāju finanšu gada pārskatos norādītie dati -

92pirmstaksācijas gada peļņas vai zaudējumu aprēķina summa pēc

93nodokļiem (sk. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma

944. pantu un 4.1 panta ceturto daļu).

95Tādējādi uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas aprēķinā nav

96paredzēts vērtēt ne to, kā tiek noteiktas izsniedzamo aizdevumu

97procentu likmes, ne arī to, no kādiem līdzekļiem tiek izsniegti

98aizdevumi. Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanā tiek vērtēts

99komercdarbības veids un gūtā peļņa, nevis konkrētas izdevumu

100pozīcijas. Kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

101sniedzēji paši ir tiesīgi noteikt, vai tie izsniedz kredītus ar

102fiksētu vai mainīgu likmi, atkarībā no pakalpojumu sniedzēja

103izraudzītās komercdarbības stratēģijas un izraudzītā kredītriska

104lieluma. Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju darbība

105nav pakļauta kredītiestādēm saistošam regulējumam, tāpēc tie

106netiek ierobežoti attiecībā uz paaugstināta kredītriska

107uzņemšanos (sk. Latvijas Bankas 2023. gada

10818. decembra noteikumus Nr. 265 "Kredītriska

109pārvaldīšanas noteikumi"). Ņemot vērā to, ka patērētāju

110kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji apkalpo arī paaugstināta riska

111klientus un izsniedz lielākoties patēriņa kredītus, kas ir

112augstāka riska finanšu produkts, to aizdevumi kopumā ir ar

113augstākām likmēm, tai skaitā fiksētām likmēm.

114Tādējādi saimnieciskās darbības nodrošināšanā kredītiestādes

115un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji izmanto vairākus

116finansējuma veidus, tai skaitā to rīcībā esošo pašu kapitālu, kā

117arī parāda instrumentus (aizņēmumus, parāda vērtspapīrus

118u. c.), pēc to izvēles un pieejamības finanšu tirgū. Līdz ar

119to nav konstatējama kopsakarība, kas liktu kredītiestādes un

120patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus uzņēmumu ienākuma

121nodokļa piemaksas sistēmā savstarpēji nošķirt atkarībā no tā, vai

122apliekamo nodokļa bāzi veido peļņa, kas gūta vai zaudējumi, kas

123radušies, izsniedzot aizdevumus ar fiksētu vai mainīgu procentu

124likmi.

12525.4. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, tas

126vien, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju un

127kredītiestāžu pamatdarbības joma ir kreditēšanas pakalpojumu

128sniegšana fiziskajām personām un to saimnieciskā darbība tiek

129klasificēta pēc viena NACE koda, pats par sevi neliecina, ka

130minētās personu grupas atrodas vienādos apstākļos. Pēc Latvijas

131Bankas ieskata, kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas

132pakalpojumu sniedzēji atrodas salīdzināmos apstākļos attiecībā uz

133to kreditēšanas pakalpojumu jomā īstenotajiem komercdarbības

134modeļiem, jo Latvijas finanšu sektora regulējumā nepastāv tādi

135ierobežojumi, kas patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanas

136jomā nošķirtu kredītiestāžu komercdarbības modeli no citiem

137komercdarbības modeļiem.

138Finanšu sektoru veido ne tikai kredītiestādes un patērētāju

139kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, bet arī ieguldījumu brokeru

140sabiedrības, alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieki,

141krājaizdevu sabiedrības, dzīvības apdrošināšanas pakalpojumu

142sniedzēji, privātie pensiju fondi u. c. Tāpat kā

143kredītiestāžu darbību reglamentē Kredītiestāžu likums un

144patērētāju kreditēšanas jomu - Patērētāju tiesību aizsardzības

145likums, arī citas finanšu nozares regulē atšķirīgas speciālās

146tiesību normas.

147Atšķirīga ir arī kredītiestāžu un patērētāju kreditēšanas

148pakalpojumu sniedzēju licencēšanas un uzraudzības kārtība

149(sk. Kredītiestāžu likuma 11.-15. pantu, Patērētāju

150tiesību aizsardzības likuma 8. pantu un Ministru kabineta

1512011. gada 29. marta noteikumu Nr. 245

152"Noteikumi par speciālo atļauju (licenci) patērētāju

153kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai" 2. punktu).

154Tāpat jāņem vērā, ka personas, kas izsniedz kredītus tikai

155saimnieciskās darbības veikšanai juridiskajām personām,

156neietilpst patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju skaitā

157un tām nav nepieciešama speciālā atļauja (licence).

1582022. gada 31. decembrī Valsts ieņēmumu dienesta

159uzraudzībā bija 281 šādi kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, tai

160skaitā finanšu līzinga pakalpojumu sniedzēji (sk.: Valsts

161ieņēmumu dienesta uzraugāmo Noziedzīgi iegūtu līdzekļu

162legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas

163novēršanas likuma subjektu noziedzīgi iegūtu līdzekļu

164legalizācijas risku novērtējums. Pieejams: vid.gov.lv).

165Tādējādi finanšu sektorā ietilpstošo nozaru darbība tiek

166reglamentēta atšķirīgi, atkarībā no subjekta, kurš finanšu

167pakalpojumu sniedz.

168Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju saimnieciskā

169darbība ir vērsta uz kreditēšanas pakalpojumu sniegšanu Latvijas

170patērētājiem (rezidentiem). Turklāt lielākā daļa patērētāju

171kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju specializējas uz vienu vai

172diviem aizdevuma veidiem (sk.: Patērētāju kreditēšanas

173pakalpojumu sniedzēju nozares risku novērtējums 2023,

17405.06.2023., 9. lp.). Savukārt kredītiestādēm ir plašāks

175kredītportfeļa piedāvājums un tām ir tiesības pieņemt

176noguldījumus. Tāpat abām personu grupām atšķiras finanšu risku

177pārvaldība, tostarp kapitāla pietiekamības un likviditātes

178prasības. Abām personu grupām ir atšķirīgs Nodokļa likumā

179paredzētais apliekamās nodokļa bāzes aprēķins. Piemēram,

180patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums

181noteikt uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi par nedrošajiem debitoru

182parādiem, bet kredītiestādēm šāda prasība nav izvirzīta

183(sk. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 9. panta otro

184daļu). Līdz ar to patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

185sniedzējiem ir pienākums maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli par

186tādām izmaksu pozīcijām, par kurām kredītiestādes šo nodokli

187nemaksā.

188Atšķirīga licencēšanas un uzraudzības kārtība, kā arī

189atšķirīgs ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamās bāzes aprēķins

190ir tie apstākļi, kas savstarpēji nošķir kredītiestādes un

191patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus.

192Līdz ar to kredītiestādes un

193patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji atrodas atšķirīgos

194apstākļos.

1Secīgi Satversmes tiesai jāvērtē, vai

2apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret

3atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām.

4Apstrīdētās normas noteic, ka pienākums veikt uzņēmumu

5ienākuma nodokļa piemaksu ir gan kredītiestādēm, gan patērētāju

6kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem.

7Tādējādi apstrīdētās normas paredz

8vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personu

9grupām.

1Secinot, ka ar apstrīdētajām normām ir

2noteikta vienāda attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām

3personu grupām, Satversmes tiesai jāvērtē, vai šāda attieksme ir

4noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību

5normu, tostarp ievērojot labas likumdošanas principu.

6Apsvērumus un vērtējumu par to, vai apstrīdētās normas ir

7pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību,

8Satversmes tiesa jau ir sniegusi šā sprieduma 18. punktā.

9Ņemot vērā to, ka minētie argumenti attiecas arī uz vienādo

10attieksmi, kas noteikta ar apstrīdētajām normām, Satversmes tiesa

11tos neatkārtos.

12Līdz ar to vienādā attieksme ir

13noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību

14normu.

1Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību

2Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

3jāpārbauda arī tas, vai šādai vienādai attieksmei ir objektīvs un

4saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir

5ievērots samērīguma princips.

6Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, vienādajai attieksmei pret

7tādiem patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri

8aizdevumus izsniedz ar fiksētu procentu likmi, un tādiem, kuri

9aizdevumus izsniedz ar mainīgu likmi, nav leģitīma mērķa.

10Savukārt Saeima norāda, ka ar apstrīdētajām normām noteiktajai

11vienādajai attieksmei ir leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību un

12sabiedrības labklājības aizsardzība.

13Ņemot vērā netipisko likvīdo līdzekļu pārpalikumu

14kredītiestādēs un kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, Finanšu

15ministrija, lai nodrošinātu regulārus uzņēmumu ienākuma nodokļa

16ieņēmumus valsts budžetā, izstrādāja alternatīvu uzņēmumu

17ienākuma nodokļa administrēšanas risinājumu. Balstoties uz

18Nodokļu koordinēšanas grupas veikto datu analīzi, tika piedāvāts

19tāds risinājums, lai finanšu sektora regulējums visās Baltijas

20valstīs būtu līdzīgs (sk. Ministru kabineta informatīvo

21ziņojumu "Par Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu

222024.-2027. gadam izstrādes virzību"). Kreditēšanas

23nozarē gūtā papildu peļņa no tai labvēlīgās uzņēmumu ienākuma

24nodokļa sistēmas un augstie rentabilitātes rādītāji bija viens no

25likumdevēja apsvērumiem, kāpēc konkrētai nodokļa maksātāju

26grupai - kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas

27pakalpojumu sniedzējiem - tika noteikta atšķirīga uzņēmumu

28ienākuma nodokļa maksāšanas kārtība.

29Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem pienākums

30maksāt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu noteikts, jo tiem,

31gluži tāpat kā kredītiestādēm, bija iespējas uzņēmumu ienākuma

32nodokļa daļu par nesadalīto peļņu izmantot finanšu pakalpojumu

33sniegšanai. Finanšu sektora darbības specifika un konkrētu

34finanšu pakalpojumu piedāvāšana patērētāju kreditēšanas tirgū

35radīja tādu situāciju, ka arī patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

36sniedzēji, izsniedzot aizdevumus, tiem piemēroja procentu likmes

37un tādējādi guva papildu peļņu no tiem labvēlīgās uzņēmumu

38ienākuma nodokļa sistēmas.

39Likumdevēja izšķiršanās par uzņēmumu ienākuma nodokļa

40piemaksas pienākuma vienādu attiecināšanu uz personu grupām,

41kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ir pamatota ne tikai ar šajās

42grupās ietilpstošo saimnieciskās darbības veicēju augstajiem

43rentabilitātes rādītājiem, bet arī iespējām nodokļa

44administrēšanas vajadzībām šajās grupās ietilpstošos uzņēmumus

45identificēt bez papildu administratīvā sloga. Proti, abas

46salīdzināmās grupas sniedz savstarpēji aizvietojamus finanšu

47pakalpojumus, un šo pakalpojumu sniegšanai tiek piemērotas

48līdzīgas prasības, piemēram, prasības aizdevumu izsniegšanai,

49abas grupas ir Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

50terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma

51subjekti, abām grupām ir pienākums nodrošināt patērētāja

52maksātspējas novērtēšanu. Lai arī kredītiestādes un patērētāju

53kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji atrodas atšķirīgos apstākļos

54attiecībā uz licencēšanas un uzraudzības kārtību un patērētāju

55kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem ir atšķirīgs ar uzņēmumu

56ienākuma nodokli apliekamās bāzes aprēķins, tomēr to

57saimnieciskās darbības specifika ļauj likumdevējam finanšu

58sektorā mērķtiecīgi nodalīt tieši šīs divas nodokļa maksātāju

59grupas, lai sekmētu regulāru uzņēmumu ienākuma nodokļa samaksu un

60nodrošinātu valsts budžeta ieņēmumus.

61Tādējādi vienādā attieksme pret kredītiestādēm un patērētāju

62kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem tika noteikta, lai panāktu

63saprātīgu līdzsvaru starp uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu, kas

64motivē uzņēmumus reinvestēt peļņu, un no valsts budžeta pilnīguma

65principa izrietošo prasību nodrošināt valsts budžeta ieņēmumu

66prognozējamību un uzņēmumu ienākuma nodokļa regulāru samaksu.

67Līdz ar to ar apstrīdētajām normām

68noteiktās vienādās attieksmes pret atšķirīgos apstākļos esošām

69personu grupām leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības

70aizsardzība.

1Vērtējot, vai ar apstrīdētajām normām noteiktā

2vienādā attieksme atbilst samērīguma principam, ir jāņem vērā

3tiesību joma, kurā apstrīdētās normas ietilpst. Pārbaudot

4vienādās attieksmes samērīgumu, jāņem vērā tas, ka nodokļu

5tiesību specifika ietekmē konstitucionālās kontroles apjomu

6(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra

7sprieduma lietā Nr. 2017-35-03 9., 15. un

815.1.-15.2. punktu).

9Nodokļu jomā, jo īpaši tajos gadījumos, kad vienlīdzīgas

10prasības tiek attiecinātas uz nodokļa aprēķināšanas kārtību,

11likumdevēja sniegtos apsvērumus un pamatojumu vērtē, ņemot vērā

12konkrētā nodokļa objektu un to, cik būtiski atšķirīgas ir

13salīdzināmo grupu nošķiršanai identificētās pazīmes. Proti, tiek

14vērtēts tas, vai pazīmes, kas nošķir konkrētās personu grupas, ir

15tik nozīmīgas, ka apstrīdēto normu piemērošanas sekas šīm grupām

16ir būtiski atšķirīgas. Jo vairāk ir tādu pazīmju, kas abas

17personu grupas vieno, un mazāk atšķiras nodokļa samaksas

18rezultātā radītās finansiālās sekas, jo vairāk ir attaisnojama

19pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām noteiktā vienādā

20attieksme.

21Likumdevējs ir vērtējis, vai konkrētajā gadījumā ir samērīgi

22pret kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

23sniedzējiem noteikt vienādu attieksmi, un izšķīries par

24apstrīdētajās normās ietvertā regulējuma attiecināšanu uz abām

25šīm personu grupām (sk. Saeimas Budžeta un finanšu

26(nodokļu) komisijas 2023. gada 8. novembra sēdes

27audioierakstu no 00:09:30. Pieejams: saeima.lv). Kā jau

28tika secināts iepriekš, kreditēšanas nozarē gūtā papildu peļņa no

29tai labvēlīgās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas, augstie

30rentabilitātes rādītāji un iespējas nenomaksāto uzņēmumu ienākuma

31nodokli ieguldīt finanšu pakalpojumu sniegšanā bija tie

32likumdevēja apsvērumi, kuru dēļ attiecībā uz konkrētiem uzņēmumu

33ienākuma nodokļa maksātājiem tika noteikta šā nodokļa piemaksas

34sistēma. Līdz ar to likumdevēja izraudzītajam risinājumam, proti,

35uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas pienākuma attiecināšanai ne

36tikai uz kredītiestādēm, bet arī uz patērētāju kreditēšanas

37pakalpojumu sniedzējiem, ir saprātīgs izskaidrojums.

38Atbilstoši apstrīdētajām normām minētajām personām ir

39pienākums taksācijas gadā veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa

40piemaksu 20 procentu apmērā neatkarīgi no tā, vai tiek veikta

41peļņas sadale dividendēs. Tādējādi tiek veicināta uzņēmumu

42ienākuma nodokļa regulāra samaksa un attiecīgi palielinās

43ieņēmumi, ko valsts gūst un var izmantot sabiedrības labklājībai

44nozīmīgu pasākumu īstenošanai. Savukārt attiecībā uz Pieteikumu

45iesniedzēju piedāvātajiem alternatīvajiem risinājumiem Satversmes

46tiesa vērš uzmanību, ka īpaši tajos gadījumos, kad nodoklis pilda

47fiskālo funkciju, nodrošinot ieņēmumus valsts budžetā, jebkurš

48cits alternatīvs līdzeklis neļautu sasniegt likumdevēja

49izvirzītos mērķus tādā pašā kvalitātē.

50Vērtējot, vai labums, ko no šādas vienādas attieksmes gūst

51sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām

52interesēm nodarīto kaitējumu, jāņem vērā, ka uzņēmumu ienākuma

53nodokļa piemaksai ir fiskāls raksturs un uzņēmējdarbības vidē šā

54nodokļa samaksas pienākums nozīmē prognozējamus izdevumus, kas

55pielīdzināmi citām plānotām saimnieciskās darbības izmaksām. Ir

56tikai saprātīgi, ka, ņemot vērā likumdevēja noteikto mērķi, šāda

57fiskāla nodokļa administrēšana tiek attiecināta uz vairākām

58nodokļa maksātāju grupām, kuras iespējams identificēt pēc

59objektīviem kritērijiem. Konkrētajā gadījumā likumdevējs ir

60izvēlējies uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu attiecināt uz tām

61nodokļa maksātāju grupām, kuras sniedz finanšu pakalpojumus un

62kurām ir augsti rentabilitātes rādītāji. Tādējādi sabiedrības

63labklājības nodrošināšanā vienlīdzīgi ir iesaistītas tieši tās

64personu grupas, kuras no līdzšinējās uzņēmumu ienākuma nodokļa

65sistēmas guva papildu labumu. Šādos apstākļos ieguvums no

66iespējas nodrošināt regulārus budžeta ieņēmumus sabiedrības

67pamatvajadzību apmierināšanai ir lielāks nekā patērētāju

68kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem uzliktais slogs.

69Līdz ar to ar apstrīdētajām normām

70noteiktajai vienādai attieksmei pret atšķirīgos apstākļos esošām

71personu grupām ir objektīvs un saprātīgs pamats un apstrīdētās

72normas šajā aspektā atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

73teikumam.

74Nolēmumu

75daļa

76Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

77Satversmes tiesa

78nosprieda:

79atzīt Uzņēmumu ienākuma nodokļa

80likuma 4.1 panta pirmo, otro un ceturto daļu,

8117. panta 7.1 daļu un pārejas noteikumu

8252. punktu, ciktāl šīs normas paredz uzņēmumu ienākuma

83nodokļa piemaksas pienākumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

84sniedzējiem, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

8591. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un

86trešajam teikumam.

87Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

88Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

89Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

90Kucina