Par Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4.1 panta pirmās, otrās un ceturtās daļas, 17. panta 7.1 daļas un pārejas noteikumu 52. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam

28. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

jāpārbauda arī tas, vai šādai vienādai attieksmei ir objektīvs un

saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir

ievērots samērīguma princips.

Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, vienādajai attieksmei pret

tādiem patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri

aizdevumus izsniedz ar fiksētu procentu likmi, un tādiem, kuri

aizdevumus izsniedz ar mainīgu likmi, nav leģitīma mērķa.

Savukārt Saeima norāda, ka ar apstrīdētajām normām noteiktajai

vienādajai attieksmei ir leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību un

sabiedrības labklājības aizsardzība.

Ņemot vērā netipisko likvīdo līdzekļu pārpalikumu

kredītiestādēs un kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem, Finanšu

ministrija, lai nodrošinātu regulārus uzņēmumu ienākuma nodokļa

ieņēmumus valsts budžetā, izstrādāja alternatīvu uzņēmumu

ienākuma nodokļa administrēšanas risinājumu. Balstoties uz

Nodokļu koordinēšanas grupas veikto datu analīzi, tika piedāvāts

tāds risinājums, lai finanšu sektora regulējums visās Baltijas

valstīs būtu līdzīgs (sk. Ministru kabineta informatīvo

ziņojumu "Par Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu

2024.-2027. gadam izstrādes virzību"). Kreditēšanas

nozarē gūtā papildu peļņa no tai labvēlīgās uzņēmumu ienākuma

nodokļa sistēmas un augstie rentabilitātes rādītāji bija viens no

likumdevēja apsvērumiem, kāpēc konkrētai nodokļa maksātāju

grupai - kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzējiem - tika noteikta atšķirīga uzņēmumu

ienākuma nodokļa maksāšanas kārtība.

Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem pienākums

maksāt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu noteikts, jo tiem,

gluži tāpat kā kredītiestādēm, bija iespējas uzņēmumu ienākuma

nodokļa daļu par nesadalīto peļņu izmantot finanšu pakalpojumu

sniegšanai. Finanšu sektora darbības specifika un konkrētu

finanšu pakalpojumu piedāvāšana patērētāju kreditēšanas tirgū

radīja tādu situāciju, ka arī patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzēji, izsniedzot aizdevumus, tiem piemēroja procentu likmes

un tādējādi guva papildu peļņu no tiem labvēlīgās uzņēmumu

ienākuma nodokļa sistēmas.

Likumdevēja izšķiršanās par uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksas pienākuma vienādu attiecināšanu uz personu grupām,

kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ir pamatota ne tikai ar šajās

grupās ietilpstošo saimnieciskās darbības veicēju augstajiem

rentabilitātes rādītājiem, bet arī iespējām nodokļa

administrēšanas vajadzībām šajās grupās ietilpstošos uzņēmumus

identificēt bez papildu administratīvā sloga. Proti, abas

salīdzināmās grupas sniedz savstarpēji aizvietojamus finanšu

pakalpojumus, un šo pakalpojumu sniegšanai tiek piemērotas

līdzīgas prasības, piemēram, prasības aizdevumu izsniegšanai,

abas grupas ir Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma

subjekti, abām grupām ir pienākums nodrošināt patērētāja

maksātspējas novērtēšanu. Lai arī kredītiestādes un patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji atrodas atšķirīgos apstākļos

attiecībā uz licencēšanas un uzraudzības kārtību un patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem ir atšķirīgs ar uzņēmumu

ienākuma nodokli apliekamās bāzes aprēķins, tomēr to

saimnieciskās darbības specifika ļauj likumdevējam finanšu

sektorā mērķtiecīgi nodalīt tieši šīs divas nodokļa maksātāju

grupas, lai sekmētu regulāru uzņēmumu ienākuma nodokļa samaksu un

nodrošinātu valsts budžeta ieņēmumus.

Tādējādi vienādā attieksme pret kredītiestādēm un patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem tika noteikta, lai panāktu

saprātīgu līdzsvaru starp uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu, kas

motivē uzņēmumus reinvestēt peļņu, un no valsts budžeta pilnīguma

principa izrietošo prasību nodrošināt valsts budžeta ieņēmumu

prognozējamību un uzņēmumu ienākuma nodokļa regulāru samaksu.

Līdz ar to ar apstrīdētajām normām

noteiktās vienādās attieksmes pret atšķirīgos apstākļos esošām

personu grupām leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības

aizsardzība.