29. pants

Vērtējot, vai ar apstrīdētajām normām noteiktā

vienādā attieksme atbilst samērīguma principam, ir jāņem vērā

tiesību joma, kurā apstrīdētās normas ietilpst. Pārbaudot

vienādās attieksmes samērīgumu, jāņem vērā tas, ka nodokļu

tiesību specifika ietekmē konstitucionālās kontroles apjomu

(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2017-35-03 9., 15. un

15.1.-15.2. punktu).

Nodokļu jomā, jo īpaši tajos gadījumos, kad vienlīdzīgas

prasības tiek attiecinātas uz nodokļa aprēķināšanas kārtību,

likumdevēja sniegtos apsvērumus un pamatojumu vērtē, ņemot vērā

konkrētā nodokļa objektu un to, cik būtiski atšķirīgas ir

salīdzināmo grupu nošķiršanai identificētās pazīmes. Proti, tiek

vērtēts tas, vai pazīmes, kas nošķir konkrētās personu grupas, ir

tik nozīmīgas, ka apstrīdēto normu piemērošanas sekas šīm grupām

ir būtiski atšķirīgas. Jo vairāk ir tādu pazīmju, kas abas

personu grupas vieno, un mazāk atšķiras nodokļa samaksas

rezultātā radītās finansiālās sekas, jo vairāk ir attaisnojama

pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām noteiktā vienādā

attieksme.

Likumdevējs ir vērtējis, vai konkrētajā gadījumā ir samērīgi

pret kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējiem noteikt vienādu attieksmi, un izšķīries par

apstrīdētajās normās ietvertā regulējuma attiecināšanu uz abām

šīm personu grupām (sk. Saeimas Budžeta un finanšu

(nodokļu) komisijas 2023. gada 8. novembra sēdes

audioierakstu no 00:09:30. Pieejams: saeima.lv). Kā jau

tika secināts iepriekš, kreditēšanas nozarē gūtā papildu peļņa no

tai labvēlīgās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas, augstie

rentabilitātes rādītāji un iespējas nenomaksāto uzņēmumu ienākuma

nodokli ieguldīt finanšu pakalpojumu sniegšanā bija tie

likumdevēja apsvērumi, kuru dēļ attiecībā uz konkrētiem uzņēmumu

ienākuma nodokļa maksātājiem tika noteikta šā nodokļa piemaksas

sistēma. Līdz ar to likumdevēja izraudzītajam risinājumam, proti,

uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas pienākuma attiecināšanai ne

tikai uz kredītiestādēm, bet arī uz patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzējiem, ir saprātīgs izskaidrojums.

Atbilstoši apstrīdētajām normām minētajām personām ir

pienākums taksācijas gadā veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksu 20 procentu apmērā neatkarīgi no tā, vai tiek veikta

peļņas sadale dividendēs. Tādējādi tiek veicināta uzņēmumu

ienākuma nodokļa regulāra samaksa un attiecīgi palielinās

ieņēmumi, ko valsts gūst un var izmantot sabiedrības labklājībai

nozīmīgu pasākumu īstenošanai. Savukārt attiecībā uz Pieteikumu

iesniedzēju piedāvātajiem alternatīvajiem risinājumiem Satversmes

tiesa vērš uzmanību, ka īpaši tajos gadījumos, kad nodoklis pilda

fiskālo funkciju, nodrošinot ieņēmumus valsts budžetā, jebkurš

cits alternatīvs līdzeklis neļautu sasniegt likumdevēja

izvirzītos mērķus tādā pašā kvalitātē.

Vērtējot, vai labums, ko no šādas vienādas attieksmes gūst

sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto kaitējumu, jāņem vērā, ka uzņēmumu ienākuma

nodokļa piemaksai ir fiskāls raksturs un uzņēmējdarbības vidē šā

nodokļa samaksas pienākums nozīmē prognozējamus izdevumus, kas

pielīdzināmi citām plānotām saimnieciskās darbības izmaksām. Ir

tikai saprātīgi, ka, ņemot vērā likumdevēja noteikto mērķi, šāda

fiskāla nodokļa administrēšana tiek attiecināta uz vairākām

nodokļa maksātāju grupām, kuras iespējams identificēt pēc

objektīviem kritērijiem. Konkrētajā gadījumā likumdevējs ir

izvēlējies uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu attiecināt uz tām

nodokļa maksātāju grupām, kuras sniedz finanšu pakalpojumus un

kurām ir augsti rentabilitātes rādītāji. Tādējādi sabiedrības

labklājības nodrošināšanā vienlīdzīgi ir iesaistītas tieši tās

personu grupas, kuras no līdzšinējās uzņēmumu ienākuma nodokļa

sistēmas guva papildu labumu. Šādos apstākļos ieguvums no

iespējas nodrošināt regulārus budžeta ieņēmumus sabiedrības

pamatvajadzību apmierināšanai ir lielāks nekā patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem uzliktais slogs.

Līdz ar to ar apstrīdētajām normām

noteiktajai vienādai attieksmei pret atšķirīgos apstākļos esošām

personu grupām ir objektīvs un saprātīgs pamats un apstrīdētās

normas šajā aspektā atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Uzņēmumu ienākuma nodokļa

likuma 4.1 panta pirmo, otro un ceturto daļu,

17. panta 7.1 daļu un pārejas noteikumu

52. punktu, ciktāl šīs normas paredz uzņēmumu ienākuma

nodokļa piemaksas pienākumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējiem, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un

trešajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Kucina