15. pants

Secinot, ka likumdevējs ir veicis nepieciešamos

pasākumus, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai tas ir nodrošinājis

personām iespēju īstenot Satversmes 109. pantā noteiktās tiesības

uz sociālo nodrošinājumu vecumdienās vismaz minimālā apmērā.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs nav pienācīgi

veicis tam no Satversmes 109. panta izrietošo pienākumu uzturēt

tādu pensiju sistēmu, kas nodrošina personām adekvātu un

veiktajām iemaksām atbilstošu pensiju. Tādēļ personām nav

nodrošināta iespēja īstenot sociālās tiesības minimālā apmērā.

Savukārt Saeima uzskata, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu

vismaz minimālā apmērā nav skartas.

Kā jau tas secināts iepriekš, no Satversmes 109. panta izriet

valsts pienākums izveidot un uzturēt sociālās aizsardzības

sistēmu. Tomēr Satversmes 109. pants negarantē personām tiesības

uz noteikta veida pensiju, kas aprēķināta pēc konkrētiem

kritērijiem vai konkrētā apmērā, kā arī uz nemainīgu pensiju

piešķiršanas kārtību (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

10. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-07-03 18. punktu).

Tāpat šī Satversmes norma negarantē personām tiesības uz noteiktu

sociālās apdrošināšanas iemaksu likmju sadalījumu starp pensiju

pirmo un otro līmeni.

Vecuma pensija Latvijā tiek piešķirta personām, kas

sasniegušas noteikto pensionēšanās vecumu un uzkrājušas

nepieciešamo sociālās apdrošināšanas iemaksu periodu (sk.

likuma "Par valsts pensijām" 11. pantu). Pensijas

apmērs ir atkarīgs no personas apdrošināšanas stāža, veikto

iemaksu lieluma - uzkrātā pensijas kapitāla, kas tiek aktualizēts

- un laika posma, par kuru tiek plānota pensijas izmaksa (sk.

likuma "Par valsts pensijām" 12. pantu).

Personām, kurām ir vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais

apdrošināšanas stāžs, vecuma pensija nedrīkst būt mazāka par

minimālo vecuma pensiju. Ja personai aprēķinātā vecuma pensija ir

mazāka par minimālo vecuma pensiju, tad no valsts pamatbudžeta

līdzekļiem izmaksā pensijas daļu līdz noteiktajam minimālajam

apmēram. Līdzīgi starpību izmaksā arī tad, ja persona ir

iegādājusies dzīvības apdrošināšanas - mūža pensijas - polisi par

uzkrāto fondētās pensijas kapitālu un tā kopā ar vecuma pensiju

ir mazāka par minimālo vecuma pensiju (sk. likuma "Par

valsts pensijām" 12. panta otro daļu). Tādējādi

personai, kura noteiktu laika periodu ir līdzdarbojusies pensiju

sistēmā un veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas, sasniedzot

vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu, tiek garantētas

tiesības uz vecuma pensiju vismaz minimālā apmērā. Turklāt šīs

tiesības personai ir neatkarīgi no likmju sadalījuma starp

pensiju pirmo un otro līmeni.

Ar apstrīdēto normu likumdevējs ir mainījis sociālās

apdrošināšanas iemaksu sadalījumu starp pensiju pirmo un otro

līmeni, taču nav mainījis nedz kārtību, kādā vecuma pensija tiek

aprēķināta, nedz arī vecuma pensijas saņemšanas kritērijus.

Personai joprojām ir tiesības gan uz vecuma pensiju, gan uz to,

ka pensija nevar būt mazāka par minimālo vecuma pensiju.

Līdz ar to likumdevējs ir veicis

pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot Satversmes

109. pantā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma

gadījumā vismaz minimālā apmērā.