15. pants

1Secinot, ka likumdevējs ir veicis nepieciešamos

2pasākumus, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai tas ir nodrošinājis

3personām iespēju īstenot Satversmes 109. pantā noteiktās tiesības

4uz sociālo nodrošinājumu vecumdienās vismaz minimālā apmērā.

5Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs nav pienācīgi

6veicis tam no Satversmes 109. panta izrietošo pienākumu uzturēt

7tādu pensiju sistēmu, kas nodrošina personām adekvātu un

8veiktajām iemaksām atbilstošu pensiju. Tādēļ personām nav

9nodrošināta iespēja īstenot sociālās tiesības minimālā apmērā.

10Savukārt Saeima uzskata, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu

11vismaz minimālā apmērā nav skartas.

12Kā jau tas secināts iepriekš, no Satversmes 109. panta izriet

13valsts pienākums izveidot un uzturēt sociālās aizsardzības

14sistēmu. Tomēr Satversmes 109. pants negarantē personām tiesības

15uz noteikta veida pensiju, kas aprēķināta pēc konkrētiem

16kritērijiem vai konkrētā apmērā, kā arī uz nemainīgu pensiju

17piešķiršanas kārtību (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

1810. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-07-03 18. punktu).

19Tāpat šī Satversmes norma negarantē personām tiesības uz noteiktu

20sociālās apdrošināšanas iemaksu likmju sadalījumu starp pensiju

21pirmo un otro līmeni.

22Vecuma pensija Latvijā tiek piešķirta personām, kas

23sasniegušas noteikto pensionēšanās vecumu un uzkrājušas

24nepieciešamo sociālās apdrošināšanas iemaksu periodu (sk.

25likuma "Par valsts pensijām" 11. pantu). Pensijas

26apmērs ir atkarīgs no personas apdrošināšanas stāža, veikto

27iemaksu lieluma - uzkrātā pensijas kapitāla, kas tiek aktualizēts

28- un laika posma, par kuru tiek plānota pensijas izmaksa (sk.

29likuma "Par valsts pensijām" 12. pantu).

30Personām, kurām ir vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais

31apdrošināšanas stāžs, vecuma pensija nedrīkst būt mazāka par

32minimālo vecuma pensiju. Ja personai aprēķinātā vecuma pensija ir

33mazāka par minimālo vecuma pensiju, tad no valsts pamatbudžeta

34līdzekļiem izmaksā pensijas daļu līdz noteiktajam minimālajam

35apmēram. Līdzīgi starpību izmaksā arī tad, ja persona ir

36iegādājusies dzīvības apdrošināšanas - mūža pensijas - polisi par

37uzkrāto fondētās pensijas kapitālu un tā kopā ar vecuma pensiju

38ir mazāka par minimālo vecuma pensiju (sk. likuma "Par

39valsts pensijām" 12. panta otro daļu). Tādējādi

40personai, kura noteiktu laika periodu ir līdzdarbojusies pensiju

41sistēmā un veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas, sasniedzot

42vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu, tiek garantētas

43tiesības uz vecuma pensiju vismaz minimālā apmērā. Turklāt šīs

44tiesības personai ir neatkarīgi no likmju sadalījuma starp

45pensiju pirmo un otro līmeni.

46Ar apstrīdēto normu likumdevējs ir mainījis sociālās

47apdrošināšanas iemaksu sadalījumu starp pensiju pirmo un otro

48līmeni, taču nav mainījis nedz kārtību, kādā vecuma pensija tiek

49aprēķināta, nedz arī vecuma pensijas saņemšanas kritērijus.

50Personai joprojām ir tiesības gan uz vecuma pensiju, gan uz to,

51ka pensija nevar būt mazāka par minimālo vecuma pensiju.

52Līdz ar to likumdevējs ir veicis

53pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot Satversmes

54109. pantā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma

55gadījumā vismaz minimālā apmērā.