4. pants

Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija

- pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajiem apsvērumiem un

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un 109.

pantam. Apstrīdētā norma neapdraud pensiju sistēmas

ilgtspēju.

Pensiju otrā līmeņa pastāvēšana un iemaksu likmes apmērs ir

tieši atkarīgs no pensiju pirmā līmeņa. Proti, no pensiju pirmā

līmeņa var pārdalīt tādu iemaksu likmes apmēru, kas neapdraud šā

pensiju līmeņa spēju segt finanšu saistības ilgtermiņā. Tādējādi

iemaksu likmes apmērs pensiju otrajā līmenī var tikt mainīts.

Labklājības ministrija piekrīt Saeimai, ka iemaksu likmes

pārdales ietekme uz nākotnes pensijas apmēru ir atkarīga no tā,

vai līdz pensionēšanās brīdim pensiju otrā līmeņa ienesīgums būs

lielāks vai mazāks par apdrošināšanas iemaksu algas indeksu, ko

izmanto valsts vecuma pensijas kapitāla aktualizācijai. Tādējādi

to ietekmē gan finanšu tirgus darbības rādītāji, gan arī

demogrāfiskie un makroekonomiskie rādītāji. Viena procentpunkta

pārdale starp pensiju pirmo un otro līmeni četru gadu laikā nevar

atstāt nozīmīgu ietekmi uz nākotnes pensiju apmēru neatkarīgi no

tā, kādi šajā periodā būs abu līmeņu darbības rezultāti.

Pārdalot vienu procentpunktu uz pensiju pirmo līmeni, finanšu

līdzekļi tiek ieskaitīti valsts pensiju speciālajā budžetā.

Tādējādi palielinās gan katras personas valsts vecuma pensijas

kapitāls, gan arī valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumi. Tātad

palielinās arī nākotnes saistību izpildei uzkrātais finanšu

līdzekļu apjoms. Nodrošinot pensiju sistēmas finansiālo

ilgtspēju, ne vienmēr tiek sasniegta arī tās sociālā ilgtspēja

jeb pensiju adekvātums, kas ir galvenais Latvijas pensiju

sistēmas izaicinājums. Ilgtermiņā vecuma pensijas atvietojuma

līmenim ir tendence samazināties.