10. pants

1Izskatāmā lieta tika ierosināta, pamatojoties uz

2Augstākās tiesas pieteikumu. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma

319.1 panta pirmās daļas 2. punktam un Administratīvā

4procesa likuma 104. panta otrajai daļai administratīvā tiesa var

5apstrīdēt Satversmes tiesā vienīgi tādas normas, kas tika

6piemērotas vai ir piemērojamas attiecīgajā administratīvajā

7lietā, proti, tādas normas, no kurām ir atkarīgs administratīvajā

8lietā esošā tiesiskā strīda risinājums (sk. Satversmes tiesas

92018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

102017-19-01 7. punktu).

11Izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā

12apstrīdētās normas atzītas par piemērojamām, izvērtējot

13jautājumu, vai Aģentūra pamatoti pārtrauca izmaksāt ārvalstī

14pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim atlīdzību par aizbildņa pienākumu

15pildīšanu un pieprasīja atmaksāt pārmaksāto atlīdzību. Tādējādi

16Pieteikuma iesniedzējas izskatāmajā administratīvajā lietā esošā

17tiesiskā strīda rezultāts ir atkarīgs no apstrīdētajām

18normām.

19Satversmes tiesai, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata

20ierosinātu lietu, vienmēr ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo

21administratīvo lietu būs tās spriedumam. Tādēļ gadījumos, kad

22lieta ir ierosināta uz administratīvās tiesas pieteikuma pamata,

23par nepieciešamību turpināt tiesvedību var liecināt tas, ka

24administratīvās lietas atrisināšanai ir nepieciešams atzīt

25apstrīdēto normu par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē

26(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 12.

27septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015‑23‑01

289. punktu). Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no

29noteikta brīža pagātnē var būt nepieciešama, lai citstarp

30aizsargātu arī to personu pamattiesības, kuras uzsākušas šo

31pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības

32līdzekļiem. Latvijas administratīvajam procesam ir raksturīgs

33tāds materiālo tiesību normu piemērošanas princips, ka, vērtējot

34nelabvēlīga administratīvā akta tiesiskumu, tiek piemērotas tās

35materiālo tiesību normas, kuras bija spēkā šā administratīvā akta

36izdošanas brīdī (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija

37lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7.

38punktu).

39Tādēļ tiesvedības turpināšana izskatāmajā lietā ir

40nepieciešama, lai atrisinātu strīdus jau ierosinātajās

41administratīvajās lietās, kurās iepriekš bija piemērojamas

42apstrīdētās normas, un nodrošinātu personu, tostarp arī

43pieteicēja izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā

44lietā, iespējams, aizskarto pamattiesību aizsardzību. Apstrīdēto

45normu izmaiņas pēc būtības nevar tikt uzskatītas par pietiekamu

46pamatu tiesvedības izbeigšanai pēc Saeimas lūguma saskaņā ar

47Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, jo

48tādējādi varētu palikt nenovērsts iespējamais personas

49pamattiesību aizskārums.

50Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

51lietā ir turpināma.