10. pants

Izskatāmā lieta tika ierosināta, pamatojoties uz

Augstākās tiesas pieteikumu. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma

19.1 panta pirmās daļas 2. punktam un Administratīvā

procesa likuma 104. panta otrajai daļai administratīvā tiesa var

apstrīdēt Satversmes tiesā vienīgi tādas normas, kas tika

piemērotas vai ir piemērojamas attiecīgajā administratīvajā

lietā, proti, tādas normas, no kurām ir atkarīgs administratīvajā

lietā esošā tiesiskā strīda risinājums (sk. Satversmes tiesas

2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2017-19-01 7. punktu).

Izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā

apstrīdētās normas atzītas par piemērojamām, izvērtējot

jautājumu, vai Aģentūra pamatoti pārtrauca izmaksāt ārvalstī

pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim atlīdzību par aizbildņa pienākumu

pildīšanu un pieprasīja atmaksāt pārmaksāto atlīdzību. Tādējādi

Pieteikuma iesniedzējas izskatāmajā administratīvajā lietā esošā

tiesiskā strīda rezultāts ir atkarīgs no apstrīdētajām

normām.

Satversmes tiesai, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata

ierosinātu lietu, vienmēr ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo

administratīvo lietu būs tās spriedumam. Tādēļ gadījumos, kad

lieta ir ierosināta uz administratīvās tiesas pieteikuma pamata,

par nepieciešamību turpināt tiesvedību var liecināt tas, ka

administratīvās lietas atrisināšanai ir nepieciešams atzīt

apstrīdēto normu par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē

(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 12.

septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015‑23‑01

9. punktu). Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no

noteikta brīža pagātnē var būt nepieciešama, lai citstarp

aizsargātu arī to personu pamattiesības, kuras uzsākušas šo

pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības

līdzekļiem. Latvijas administratīvajam procesam ir raksturīgs

tāds materiālo tiesību normu piemērošanas princips, ka, vērtējot

nelabvēlīga administratīvā akta tiesiskumu, tiek piemērotas tās

materiālo tiesību normas, kuras bija spēkā šā administratīvā akta

izdošanas brīdī (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7.

punktu).

Tādēļ tiesvedības turpināšana izskatāmajā lietā ir

nepieciešama, lai atrisinātu strīdus jau ierosinātajās

administratīvajās lietās, kurās iepriekš bija piemērojamas

apstrīdētās normas, un nodrošinātu personu, tostarp arī

pieteicēja izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā

lietā, iespējams, aizskarto pamattiesību aizsardzību. Apstrīdēto

normu izmaiņas pēc būtības nevar tikt uzskatītas par pietiekamu

pamatu tiesvedības izbeigšanai pēc Saeimas lūguma saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, jo

tādējādi varētu palikt nenovērsts iespējamais personas

pamattiesību aizskārums.

Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

lietā ir turpināma.