9. pants

Izskatāmā lieta ir ierosināta par apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam. Jēdziens

"apstrīdētā norma" Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav saprotams formāli, proti,

vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts teksts. Apstrīdētā norma ir

noteikts tiesiskais regulējums, kuru pieteikuma iesniedzējs

uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai.

Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās

normas nosaka to personu loku, kurām ir tiesības saņemt valsts

sociālo pabalstu, un no apstrīdētajām normām kopumā izriet, ka

atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu var saņemt vienīgi

Latvijas teritorijā pastāvīgi dzīvojošas personas.

Ja likumdevējs pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā ir

grozījis apstrīdētajā normā ietverto regulējumu, Satversmes

tiesai jānoskaidro veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, vai

tiesību normas saturs ir mainījies pēc būtības (sal. sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01 7. punktu).

Atbilstoši Pabalstu likuma 4. panta pirmajai un ceturtajai

daļai (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam)

tiesības uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu bija

ikvienam Latvijas pilsonim, nepilsonim, ārvalstniekam un

bezvalstniekam, kuram piešķirts personas kods un kurš pastāvīgi

dzīvo Latvijas teritorijā, ja viņa aizbildnībā esošajam bērnam

bija piešķirts personas kods. Savukārt Pabalstu likuma 20. panta

pirmās daļas 2. punktā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada

6. martam) bija noteikts, ka regulāri izmaksājamā valsts sociālā

pabalsta izmaksu pārtrauc, ja pabalsta saņēmējs pārceļas uz

pastāvīgu dzīvi ārvalstī.

Tomēr ar Grozījumiem Pabalstu likumā attiecībā uz atlīdzību

par aizbildņa pienākumu pildīšanu tika paredzēts izņēmums no

vispārējās kārtības. Proti, Pabalstu likuma 4. panta ceturtajā

daļā atsevišķi tika izceltas Latvijas pilsoņu, nepilsoņu,

ārvalstnieku un bezvalstnieku tiesības uz atlīdzību par aizbildņa

pienākumu pildīšanu, tās vairs nesaistot ar prasību par pastāvīgu

dzīvi Latvijas teritorijā. Tāpat arī Pabalstu likuma 20. panta

pirmās daļas 2. punktā tika noteikts, ka regulāri izmaksājamā

valsts sociālā pabalsta izmaksu nepārtrauc, ja aizbildnis un

bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, pārceļas uz pastāvīgu

dzīvi ārvalstī.

Izskatāmajā lietā apstrīdētā Pabalstu likuma 4. panta pirmā

daļa netika grozīta. Tomēr likumdevējs ir grozījis šā panta

ceturto daļu un 20. panta pirmās daļas 2. punktu, tādējādi

saturiski mainot apstrīdētās normas attiecībā uz atlīdzību par

aizbildņa pienākumu pildīšanu.

Līdz ar to izskatāmajā lietā

apstrīdētais Pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas 2. punkts

redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam, ir zaudējis

spēku, savukārt šā likuma 4. panta pirmās daļas saturs ir

mainījies pēc būtības.