12. pants

Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētais regulējums

nesamērīgi ierobežo personām Satversmes 109. pantā noteiktās

pamattiesības tādā ziņā, ka likumdevējs šo regulējumu, kas paredz

atšķirīgu attieksmi, pieņēmis bez pamatota iemesla un tādējādi

esot pārkāpts Satversmes 91. pantā nostiprinātais tiesiskās

vienlīdzības princips.

Saeima atzīst, ka apstrīdētais regulējums attiecībā uz

atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksas

pārtraukšanu saistībā ar aizbildņa un aizbilstamā pārcelšanos uz

pastāvīgu dzīvi ārvalstī neatbilst Satversmes 91. panta pirmajā

teikumā nostiprinātajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi

kopsakarā ar Satversmes 109. pantā ietvertajām tiesībām uz

sociālo nodrošinājumu.

Arī visas lietā pieaicinātās personas, lai gan to viedokļi par

tiesvedības izbeigšanu lietā vai apstrīdētā regulējuma

satversmības vērtēšanu pēc būtības ir atšķirīgi, uzskata, ka

apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 91. un 109.

pantam.

Ja ir apstrīdēta tiesību normu atbilstība vairākām augstāka

juridiska spēka tiesību normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā

izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018-06-0103 12.3.

punktu).

Ņemot vērā Pieteikuma iesniedzējas argumentu būtību,

izskatāmajā lietā ir vērtējama apstrīdētā regulējuma atbilstība

Satversmes 109. pantam kopsakarā ar Satversmes 91. panta pirmā

teikuma tvērumā ietilpstošo tiesiskās vienlīdzības principu.