13. pants

Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba

un citos likumā noteiktajos gadījumos." Savukārt Satversmes

91. panta pirmais teikums paredz: "Visi cilvēki Latvijā ir

vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā."

13.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 109.

pants garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu,

kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības

sistēmu, kura paredz samērīgu sociālo nodrošinājumu (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2011-03-01 15.2. punktu). Valsts ir izveidojusi sociālās

drošības sistēmu, kurā citstarp ietilpst sociālā palīdzība

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2011-20-01 10. punktu).

Sociālās aizsardzības sistēma ir vērsta uz to, lai izlīdzinātu

dažāda veida sociālo risku sekas. Satversmes 109. pantā

ietvertais sociālo risku uzskaitījums nav izsmeļošs, un

likumdevējam ir pienākums sociālās aizsardzības sistēmā ietvert

arī citus sociālos riskus. Daļa no riskiem, kuri likumdevējam ir

obligāti jāietver šajā sistēmā, izriet no citos Satversmes pantos

nostiprinātajām personu pamattiesībām un ar tām saistītajiem

valsts pienākumiem, piemēram, attiecībā uz bērnu tiesībām un

atbalstu ģimenei (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 7. punktu).

Valstij ir rīcības brīvība to metožu un mehānismu izvēlē, ar

kādiem sociālās tiesības īstenojamas un aizsargājamas (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr.

2010-29-01 14. punktu). Taču, ja valsts ar likumu

personai ir paredzējusi konkrēta veida sociālo atbalstu, tas ir

kļuvis par valsts sociālās aizsardzības sistēmas sastāvdaļu

(sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma

lietā Nr. 2009-76-01 5.5. punktu). Izvērtējot, vai valsts ir

izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no personas

sociālajām pamattiesībām, jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis

pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās

tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir

nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz

minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā

Nr. 2007-13-03 8.4. punktu un 2017. gada 15. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2016-11-01 14. punktu).

13.2. Valsts sociālās aizsardzības sistēmu veido

citstarp Pabalstu likums kopā ar tam pakārtotajiem tiesību

aktiem. Pabalstu likums regulē to, kā tiek piešķirti regulāri

izmaksājamie valsts sociālie pabalsti, arī tie, kas saistīti ar

bērna uzturēšanu, un kā sniedzams valsts atbalsts naudas izmaksu

veidā, kuru citstarp saņem arī personas, kuras audzina un aprūpē

bērnu. Tādējādi valsts veic ieguldījumu ģimenes budžetā, noteiktā

apmērā sedzot ar bērna uzturēšanu saistītos izdevumus.

Papildus norādītajiem pabalstiem likumā paredzēta atlīdzība

par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Tā pēc savas būtības ir

kompensācija par Civillikuma 245. pantā paredzētā aizbildņa

pienākuma, proti, sabiedriskā pienākuma, uzņemšanos un

aizbilstamā uzturēšanos aizbildņa ģimenē. Saskaņā ar Ministru

kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1600

"Kārtība, kādā piešķir un izmaksā pabalstu aizbildnim par

bērna uzturēšanu" 3. punktu minētās atlīdzības apmēru

pārskata Ministru kabinets, izvērtējot ekonomisko situāciju

valstī, kā arī ņemot vērā valsts budžeta iespējas un mēneša

vidējās bruto darba samaksas pieaugumu.

Satversmes tiesa atzīst, ka aizbildnim tiek nodrošināts

finansiāls atbalsts gan bērna uzturēšanai, gan aizbildņa

pienākumu pildīšanai. Likumdevējs ir veicis pasākumus, kas

nepieciešami, lai nodrošinātu personām, kuras pilda aizbildņa

pienākumus, iespēju īstenot sociālās tiesības, proti, saņemt

īpašu sociālo nodrošinājumu. Izskatāmajā gadījumā likumdevējs

bija noteicis konkrētu atlīdzības par aizbildņa pienākumu

pildīšanu apmēru un tā pārskatīšanas kārtību. Ar apstrīdēto

regulējumu minētais Pabalstu likuma līdz šim garantētais sociālās

aizsardzības apjoms aizbildnim, kurš kopā ar savu aizbilstamo

pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, netika samazināts. Tātad

izskatāmajā lietā tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz

minimālajā līmenī netiek skartas.

13.3. Likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt valsts

sociālās aizsardzības sistēmas tiesisko regulējumu, bet tā

pieņemtajiem lēmumiem jābūt atbilstošiem vispārējiem tiesību

principiem. Tātad, ja valsts īpaša sociālā nodrošinājuma iespēju

ir paredzējusi likumā, Satversmes 109. pants prasa, lai valsts

rīcība šajā jautājumā atbilstu no demokrātiskas tiesiskas valsts

pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem,

tostarp tiesiskās vienlīdzības principam, kas ietilpst Satversmes

91. panta pirmā teikuma tvērumā (sal. sk. Satversmes tiesas

2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 14.

punktu). Tiesiskās vienlīdzības princips garantē vienotas

tiesiskās kārtības pastāvēšanu. Tā uzdevums ir nodrošināt

normatīvo aktu aptverošu iedarbību uz visām personām un to

piemērošanu bez jebkādām privilēģijām (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr.

2005‑02‑0106 9.1. punktu).

Satversmes tiesa, konkretizējot tiesiskās vienlīdzības

principu, ir atzinusi, ka tas liedz valsts institūcijām izdot

tādas normas, kas bez objektīva un saprātīga pamata pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības

princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām,

kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam

ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 18.

punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga

pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai nav samērīgas attiecības

starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 25. punktu).

Tādēļ, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošajam tiesiskās

vienlīdzības principam, Satversmes tiesai jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām (personu grupām);

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017‑28‑0306 11. punktu un 2018. gada 18.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑35‑03 9. punktu).