13. pants

1Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir

2tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba

3un citos likumā noteiktajos gadījumos." Savukārt Satversmes

491. panta pirmais teikums paredz: "Visi cilvēki Latvijā ir

5vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā."

613.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 109.

7pants garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu,

8kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības

9sistēmu, kura paredz samērīgu sociālo nodrošinājumu (sk.

10Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

112011-03-01 15.2. punktu). Valsts ir izveidojusi sociālās

12drošības sistēmu, kurā citstarp ietilpst sociālā palīdzība

13(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā

14Nr. 2011-20-01 10. punktu).

15Sociālās aizsardzības sistēma ir vērsta uz to, lai izlīdzinātu

16dažāda veida sociālo risku sekas. Satversmes 109. pantā

17ietvertais sociālo risku uzskaitījums nav izsmeļošs, un

18likumdevējam ir pienākums sociālās aizsardzības sistēmā ietvert

19arī citus sociālos riskus. Daļa no riskiem, kuri likumdevējam ir

20obligāti jāietver šajā sistēmā, izriet no citos Satversmes pantos

21nostiprinātajām personu pamattiesībām un ar tām saistītajiem

22valsts pienākumiem, piemēram, attiecībā uz bērnu tiesībām un

23atbalstu ģimenei (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra

24sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 7. punktu).

25Valstij ir rīcības brīvība to metožu un mehānismu izvēlē, ar

26kādiem sociālās tiesības īstenojamas un aizsargājamas (sk.

27Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr.

282010-29-01 14. punktu). Taču, ja valsts ar likumu

29personai ir paredzējusi konkrēta veida sociālo atbalstu, tas ir

30kļuvis par valsts sociālās aizsardzības sistēmas sastāvdaļu

31(sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma

32lietā Nr. 2009-76-01 5.5. punktu). Izvērtējot, vai valsts ir

33izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no personas

34sociālajām pamattiesībām, jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis

35pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās

36tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir

37nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz

38minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi

39(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā

40Nr. 2007-13-03 8.4. punktu un 2017. gada 15. jūnija sprieduma

41lietā Nr. 2016-11-01 14. punktu).

4213.2. Valsts sociālās aizsardzības sistēmu veido

43citstarp Pabalstu likums kopā ar tam pakārtotajiem tiesību

44aktiem. Pabalstu likums regulē to, kā tiek piešķirti regulāri

45izmaksājamie valsts sociālie pabalsti, arī tie, kas saistīti ar

46bērna uzturēšanu, un kā sniedzams valsts atbalsts naudas izmaksu

47veidā, kuru citstarp saņem arī personas, kuras audzina un aprūpē

48bērnu. Tādējādi valsts veic ieguldījumu ģimenes budžetā, noteiktā

49apmērā sedzot ar bērna uzturēšanu saistītos izdevumus.

50Papildus norādītajiem pabalstiem likumā paredzēta atlīdzība

51par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Tā pēc savas būtības ir

52kompensācija par Civillikuma 245. pantā paredzētā aizbildņa

53pienākuma, proti, sabiedriskā pienākuma, uzņemšanos un

54aizbilstamā uzturēšanos aizbildņa ģimenē. Saskaņā ar Ministru

55kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1600

56"Kārtība, kādā piešķir un izmaksā pabalstu aizbildnim par

57bērna uzturēšanu" 3. punktu minētās atlīdzības apmēru

58pārskata Ministru kabinets, izvērtējot ekonomisko situāciju

59valstī, kā arī ņemot vērā valsts budžeta iespējas un mēneša

60vidējās bruto darba samaksas pieaugumu.

61Satversmes tiesa atzīst, ka aizbildnim tiek nodrošināts

62finansiāls atbalsts gan bērna uzturēšanai, gan aizbildņa

63pienākumu pildīšanai. Likumdevējs ir veicis pasākumus, kas

64nepieciešami, lai nodrošinātu personām, kuras pilda aizbildņa

65pienākumus, iespēju īstenot sociālās tiesības, proti, saņemt

66īpašu sociālo nodrošinājumu. Izskatāmajā gadījumā likumdevējs

67bija noteicis konkrētu atlīdzības par aizbildņa pienākumu

68pildīšanu apmēru un tā pārskatīšanas kārtību. Ar apstrīdēto

69regulējumu minētais Pabalstu likuma līdz šim garantētais sociālās

70aizsardzības apjoms aizbildnim, kurš kopā ar savu aizbilstamo

71pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, netika samazināts. Tātad

72izskatāmajā lietā tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz

73minimālajā līmenī netiek skartas.

7413.3. Likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt valsts

75sociālās aizsardzības sistēmas tiesisko regulējumu, bet tā

76pieņemtajiem lēmumiem jābūt atbilstošiem vispārējiem tiesību

77principiem. Tātad, ja valsts īpaša sociālā nodrošinājuma iespēju

78ir paredzējusi likumā, Satversmes 109. pants prasa, lai valsts

79rīcība šajā jautājumā atbilstu no demokrātiskas tiesiskas valsts

80pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem,

81tostarp tiesiskās vienlīdzības principam, kas ietilpst Satversmes

8291. panta pirmā teikuma tvērumā (sal. sk. Satversmes tiesas

832017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 14.

84punktu). Tiesiskās vienlīdzības princips garantē vienotas

85tiesiskās kārtības pastāvēšanu. Tā uzdevums ir nodrošināt

86normatīvo aktu aptverošu iedarbību uz visām personām un to

87piemērošanu bez jebkādām privilēģijām (sk., piemēram,

88Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr.

892005‑02‑0106 9.1. punktu).

90Satversmes tiesa, konkretizējot tiesiskās vienlīdzības

91principu, ir atzinusi, ka tas liedz valsts institūcijām izdot

92tādas normas, kas bez objektīva un saprātīga pamata pieļauj

93atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc

94noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības

95princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām,

96kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu

97attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam

98ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes

99tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 18.

100punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga

101pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai nav samērīgas attiecības

102starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem

103(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

104sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 25. punktu).

105Tādēļ, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

10691. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošajam tiesiskās

107vienlīdzības principam, Satversmes tiesai jānoskaidro:

1081) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

109pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

1102) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

111pret šīm personām (personu grupām);

1123) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

113paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

1144) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

115proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

116princips (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

117sprieduma lietā Nr. 2017‑28‑0306 11. punktu un 2018. gada 18.

118oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑35‑03 9. punktu).