14. pants

Izskatāmajā lietā visupirms nepieciešams konstatēt,

vai pastāv personas (personu grupas), kas atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr.

2008-37-03 7. punktu). Vērtējot, vai vienlīdzīgas attieksmes

princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personas

vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme (sk. Satversmes

tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.

punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas visas personas, kuras

pilda aizbildņa pienākumus. Saeima neiebilst pret šādu Pieteikuma

iesniedzējas viedokli.

Atbilstoši Civillikuma 223. pantam tēvs un māte uz aizgādības

tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi.

Taču gadījumā, kad bērns ir palicis bez vecāku aizgādības,

saskaņā ar Civillikuma 224. panta pirmo daļu viņam ir ieceļams

aizbildnis. No Civillikuma aizbildnim izriet virkne pienākumu,

citstarp tas, ka viņam jāgādā par sava aizbilstamā audzināšanu ar

tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par savu bērnu

audzināšanu. Atbilstoši Civillikuma 331. pantam aizbildņu rīcību

pastāvīgi uzrauga bāriņtiesa, kuras pienākumi saistībā ar šo

uzraudzību noteikti Bāriņtiesu likuma 31. pantā.

Aizbildnis turpina pildīt aizbildņa pienākumus līdz pat

brīdim, kad bērns sasniedz pilngadību, ja vien neiestājas kāds no

Civillikuma 341. pantā un Bāriņtiesu likuma 33. panta pirmajā

daļā minētajiem aizbildnības izbeigšanās vai aizbildņa atlaišanas

gadījumiem. Aizbildņa vai aizbilstamā pastāvīgās dzīvesvietas

maiņa, proti, pārcelšanās uz citu valsti, pie šiem gadījumiem

nepieder.

Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka aizbildņa pienākumu

apjoms nav atkarīgs no aizbildņa un aizbilstamā pastāvīgās

dzīvesvietas maiņas, jo tā pati par sevi neietekmē aizbildnības

spēkā esību, uzraudzības piekritību un neaptur bāriņtiesas lēmumu

par aizbildnības nodibināšanu. Satversmes tiesa secina, ka

ikviens aizbildnis velta laiku un rūpes bērna aprūpei un tiesību

aizsardzībai un ka aizbildņa pienākumu apjoms nemainās, kamēr

saglabājas aizbildņa statuss.

Tādējādi visas personas, kuras pilda

aizbildņa pienākumus, atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos.