15. pants

Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai apstrīdētais

regulējums paredz atšķirīgu attieksmi pret minētajām

personām.

15.1. Kā jau minēts šā sprieduma 14. punktā, aizbildņa

vai aizbilstamā pastāvīgās dzīvesvietas maiņa nav neviens no

normatīvajos aktos paredzētajiem aizbildnības izbeigšanās vai

aizbildņa atlaišanas gadījumiem. Šāda pārcelšanās uz citu valsti

neietekmē Latvijā nodibinātu aizbildnības statusu un Bāriņtiesu

likuma 31. pantā noteiktos bāriņtiesas pienākumus aizbildnības

uzraudzībā.

Tomēr apstrīdētais regulējums liedz ārvalstīs pastāvīgi

dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un

bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods un kuru

aizbildnībā esošam bērnam arī piešķirts personas kods, piešķirt

atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Tādējādi aizbildņi

tiek nostādīti atšķirīgā situācijā atkarībā no tā, kurā valstī ir

aizbildņa pastāvīgā dzīvesvieta.

Tātad apstrīdētais regulējums nosaka

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, atkarībā no to

pastāvīgās dzīvesvietas.

15.2. Secinot, ka apstrīdētais regulējums rada

atšķirīgu attieksmi, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai

atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā

kārtībā pieņemtu tiesību normu, proti, "saskaņā ar

likumu" (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta

sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 20. punktu un 2017. gada 15.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 17.2. punktu).

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis un

arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētais

regulējums ir pieņemts Satversmē un Saeimas kārtības rullī

noteiktajā procesuālajā kārtībā, izsludināts un publiski pieejams

atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri

formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un

pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas.

Tādējādi apstrīdētā regulējuma

radītā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu.