3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- uzskata, ka tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama,

pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punktu, jo apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku.

Saeima norāda, ka aizbildņa uzdevums ir aizvietot bērna

vecākus un pārstāvēt bērnu personiskajās un mantiskajās

attiecībās, nodrošinot bērna tiesību un interešu aizsardzību. Ja

nemainās bērna juridiskais statuss vai neiestājas citi

Civillikuma 339. pantā minētie aizbildnības izbeigšanas pamati,

aizbildnis turpinot pildīt attiecīgos pienākumus līdz pat brīdim,

kad bērns sasniedz pilngadību, turklāt šajā periodā atbilstoši

Civillikuma 255. pantam aizbildnim esot sevišķi jāgādā par sava

aizbilstamā audzināšanu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi

vecāki gādātu par sava bērna audzināšanu. Tādēļ pārcelšanās uz

pastāvīgu dzīvi ārvalstī nemainot aizbildņa pienākumu rūpēties

par aizbilstamo un viņa interešu aizsardzību. Atbilstoši Pabalstu

likuma 10. pantam aizbildnim esot tiesības saņemt atlīdzību par

attiecīgo pienākumu pildīšanu. Saskaņā ar apstrīdētajām normām

šīs atlīdzības izmaksa tikusi pārtraukta, ja aizbildnis vai bērns

izbrauca uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Līdz ar to esot varējusi

veidoties un arī veidojusies tāda situācija, ka aizbildnis, kas

kopā ar aizbilstamo pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī,

turpina pildīt savus aizbildņa pienākumus, bet atlīdzību par to

nesaņem.

Lai uzlabotu ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem

nepieciešamo atbalstu un nodrošinātu viņiem iespēju augt

ģimeniskā vidē, ar Grozījumiem Pabalstu likumā paredzēts izņēmums

no apstrīdētajās normās, īpaši Pabalstu likuma 20. panta pirmās

daļas 2. punktā, ietvertā noteikuma, ka regulāri izmaksājamā

valsts sociālā pabalsta, tātad arī atlīdzības par aizbildņa

pienākumu pildīšanu, izmaksu pārtrauc, ja pabalsta saņēmējs vai

bērns, par kuru pabalsts tiek maksāts, pārceļas uz pastāvīgu

dzīvi ārvalstī. Saskaņā ar Grozījumu Pabalstu likumā 4. pantu šis

noteikums turpmāk neattiekšoties uz atlīdzību par aizbildņa

pienākumu pildīšanu.

Atbilstoši Grozījumiem Pabalstu likumā personām, kas pašreiz

pilda aizbildņa pienākumus un ir pārcēlušās uz pastāvīgu dzīvi

ārvalstī, tiesības uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu

rodoties no 2019. gada 7. marta. Līdz ar to likumdevējs neesot

piešķīris atpakaļvērstu spēku tiesībām uz šādu atlīdzību. Taču

esot paredzēts saudzējošs pārejas periods, lai aizbildņi

pieteiktos atlīdzības saņemšanai: ārvalstīs pastāvīgi dzīvojoši

aizbildņi viena gada laikā (līdz 2020. gada 7. martam) varēšot

pieteikties atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu

saņemšanai un to saņemt pilnā apmērā no attiecīgo tiesību rašanās

brīža.

Grozījumi Pabalstu likumā esot izstrādāti pēc izskatāmās

lietas ierosināšanas. No šo grozījumu anotācijas esot saprotams,

ka grozījumu izstrādātājs (13. Saeimas Sociālo un darba lietu

komisija) pēc būtības ir pievienojies Pieteikuma iesniedzējas

argumentiem, norādot uz to, ka atlīdzība par aizbildņa pienākumu

pildīšanu būtu izmaksājama arī gadījumos, kad aizbildnis kopā ar

aizbilstamo pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Tādējādi

likumdevējs esot atzinis, ka apstrīdētās normas nav atbilstošas

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajām tiesībām uz

vienlīdzīgu attieksmi kopsakarā ar Satversmes 109. pantā

ietvertajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Ar Grozījumiem

Pabalstu likumā likumdevējs esot novērsis Pieteikuma iesniedzējas

norādītos apstrīdēto normu trūkumus.

Izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā strīds

pēc būtības attiecoties uz vairākus gadus iepriekš veiktām

atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksām.

Pamattiesību aizsardzību individuālās lietās likumdevējam ne

vienmēr esot iespējams nodrošināt ar tiesību normu palīdzību.

Secinot, ka konkrēta tiesību norma attiecībā uz noteiktu personu

nav bijusi atbilstoša Satversmei, indivīda pamattiesību

aizsardzībai varot tikt izmantoti arī citi likumā paredzētie

tiesību aizsardzības mehānismi, tostarp administratīvais

process.