Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. panta 9.2 daļas 1. un 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam

17. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību var

ierobežot. Lai noskaidrotu, vai šo pamattiesību ierobežojums ir

attaisnojams, jāpārbauda, vai:

1) ierobežojums ir noteikts ar likumu;

2) ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

3) ierobežojums ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2018. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 12.

punktu).

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu. Proti, to pieņemšanas procesā esot

pārkāpta Saeimas kārtības ruļļa 115. panta otrā daļa un neesot

ievērots labas likumdošanas princips. Arī pieaicinātās personas

Universitāšu asociācija un Signe Plūmiņa ir izteikušas atsevišķus

apsvērumus par apstrīdēto normu pieņemšanas kārtības neievērošanu

(sk. Latvijas Universitāšu asociācijas viedokli lietas

materiālu 1. sēj. 163.-172. lp. un Signes Plūmiņas viedokli

lietas materiālu 3. sēj. 82.-88. lp.).

Apstrīdētās normas Atlīdzības likumā tika ietvertas ar 2017.

gada 23. novembra likumu "Grozījumi Valsts un pašvaldību

institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā",

kura astoņi panti regulē dažādus tiesību jautājumus. Pieteikuma

iesniedzēji apstrīd tikai tās Atlīdzības likuma normas, kas

paredz viņu pamattiesību ierobežojumu, proti, darba devēju

pienākumu publicēt mājaslapā internetā informāciju par Pieteikuma

iesniedzējiem izmaksāto atalgojumu, norādot viņu vārdu, uzvārdu

un amatu. Līdz ar to Satversmes tiesas izvērtējums attieksies uz

apstrīdētajām normām un 2017. gada 23. novembra likuma

"Grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un

darbinieku atlīdzības likumā" 2. pantu, ar kuru tās

Atlīdzības likumā tika ietvertas.

Izvērtējot, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesa pārbauda, vai

likums ir:

1) pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto

kārtību;

2) izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu

prasībām;

3) pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no

tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā

piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018.

gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 13.

punktu).