10. punkts

1Pieaicinātā persona - Latvijas Brīvo

2arodbiedrību savienība (turpmāk - Arodbiedrību savienība) -

3uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta

4pirmajam teikumam.

5Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas atziņām par Darba laika

6direktīvas interpretāciju jēdzieni "darba laiks" un

7"atpūtas laiks" esot Eiropas Savienības tiesību

8jēdzieni, kuri interpretējami autonomi, ievērojot šīs direktīvas

9regulējumu. Tādēļ dalībvalstis nevarot vienpusēji noteikt šo

10jēdzienu saturu. Par darba laiku atbilstoši Darba laika

11direktīvas 2. panta 1. punktam esot uzskatāmi laika periodi,

12kurus raksturo trīs kumulatīvi kritēriji: 1) darba ņēmējs strādā;

132) darba ņēmējs strādā darba devēja labā (ir darba devēja

14rīcībā); 3) darba ņēmējs veic savu darbu vai pilda savus

15pienākumus. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai

16viens no izšķirošiem darba laika jēdziena satura noteikšanas

17faktoriem esot tas, ka darba ņēmējs ir spiests fiziski atrasties

18darba devēja noteiktā vietā. Vērtējot to, vai nodarbinātais veic

19darbu, neesot būtiskas nozīmes ne veikto darbību intensitātei, ne

20darbību pārtraukumiem. Ja laika periods minētajiem kritērijiem

21neatbilst, tas esot uzskatāms par atpūtas laiku. Eiropas

22Savienības Tiesa esot analizējusi arī dežūras gatavības un

23izsaukuma gatavības jēdzienus. Atbilstoši Eiropas Savienības

24Tiesas atziņām par pārtraukumu esot uzskatāms atpūtas laiks, kurā

25darba ņēmējam nevajag obligāti palikt darba vietā, būt darba

26devēja rīcībā vai veikt savus darba pienākumus. Savukārt laika

27periodi, kuros darba ņēmējam pēc darba devēja lūguma jāpaliek

28darba vietā un jābūt pieejamam, lai tas nepieciešamības gadījumā

29veiktu darbu, esot uzskatāmi par darba laiku pat tad, ja

30darbinieks šajā laikā faktiski savus pienākumus neveic.

31Latvijas Republika esot ratificējusi Pārskatītās Eiropas

32Sociālās hartas 4. panta 2. punktu un tādējādi atzinusi

33nodarbināto tiesības uz paaugstinātu atlīdzību par virsstundu

34darbu. Apstrīdētā norma paredzot iespēju nemaksāt paaugstinātu

35atlīdzību par virsstundu darbu. Tādēļ, pēc Arodbiedrību

36savienības ieskata, Latvijas Republika nav pienācīgi izpildījusi

37minētās saistības un apstrīdētā norma ne tikai pārkāpj Satversmes

3891. panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu, bet arī

39nenodrošina personām Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības uz

40taisnīgu darba samaksu. Turklāt Arodbiedrību savienība norāda, ka

41apstrīdētās normas pieņemšanas procesā neesot pietiekami

42izvērtēts arodbiedrību viedoklis un pats process bijis

43sasteigts.