10. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Brīvo

arodbiedrību savienība (turpmāk - Arodbiedrību savienība) -

uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas atziņām par Darba laika

direktīvas interpretāciju jēdzieni "darba laiks" un

"atpūtas laiks" esot Eiropas Savienības tiesību

jēdzieni, kuri interpretējami autonomi, ievērojot šīs direktīvas

regulējumu. Tādēļ dalībvalstis nevarot vienpusēji noteikt šo

jēdzienu saturu. Par darba laiku atbilstoši Darba laika

direktīvas 2. panta 1. punktam esot uzskatāmi laika periodi,

kurus raksturo trīs kumulatīvi kritēriji: 1) darba ņēmējs strādā;

2) darba ņēmējs strādā darba devēja labā (ir darba devēja

rīcībā); 3) darba ņēmējs veic savu darbu vai pilda savus

pienākumus. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai

viens no izšķirošiem darba laika jēdziena satura noteikšanas

faktoriem esot tas, ka darba ņēmējs ir spiests fiziski atrasties

darba devēja noteiktā vietā. Vērtējot to, vai nodarbinātais veic

darbu, neesot būtiskas nozīmes ne veikto darbību intensitātei, ne

darbību pārtraukumiem. Ja laika periods minētajiem kritērijiem

neatbilst, tas esot uzskatāms par atpūtas laiku. Eiropas

Savienības Tiesa esot analizējusi arī dežūras gatavības un

izsaukuma gatavības jēdzienus. Atbilstoši Eiropas Savienības

Tiesas atziņām par pārtraukumu esot uzskatāms atpūtas laiks, kurā

darba ņēmējam nevajag obligāti palikt darba vietā, būt darba

devēja rīcībā vai veikt savus darba pienākumus. Savukārt laika

periodi, kuros darba ņēmējam pēc darba devēja lūguma jāpaliek

darba vietā un jābūt pieejamam, lai tas nepieciešamības gadījumā

veiktu darbu, esot uzskatāmi par darba laiku pat tad, ja

darbinieks šajā laikā faktiski savus pienākumus neveic.

Latvijas Republika esot ratificējusi Pārskatītās Eiropas

Sociālās hartas 4. panta 2. punktu un tādējādi atzinusi

nodarbināto tiesības uz paaugstinātu atlīdzību par virsstundu

darbu. Apstrīdētā norma paredzot iespēju nemaksāt paaugstinātu

atlīdzību par virsstundu darbu. Tādēļ, pēc Arodbiedrību

savienības ieskata, Latvijas Republika nav pienācīgi izpildījusi

minētās saistības un apstrīdētā norma ne tikai pārkāpj Satversmes

91. panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu, bet arī

nenodrošina personām Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības uz

taisnīgu darba samaksu. Turklāt Arodbiedrību savienība norāda, ka

apstrīdētās normas pieņemšanas procesā neesot pietiekami

izvērtēts arodbiedrību viedoklis un pats process bijis

sasteigts.