11. pants

Pieaicinātā persona - mg. iur. Edgars

Pastars - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam.

Apstrīdētā norma esot pretrunā ar citām Atlīdzības likuma

normām un šā likuma sistēmu. Par virsstundu darba laiku esot

uzskatāms jebkāds laiks, kurš pārsniedz normālo darba laiku un

kurā darbinieks veic darbu vai ir darba devēja rīcībā. Apstrīdētā

norma faktiski regulējot "aktīvo dežūrlaiku", kad

darbinieks ir darba pienākumu izpildes vietā un darba devēja

rīcībā, bet neveic aktīvu darbu. Atlīdzības likuma 3. panta

ceturtās daļas 9. punktā esot regulēts "pasīvais

dežūrlaiks", tas ir, laiks, kuru amatpersona vai darbinieks

nepavada darba vietā vai citā institūcijas norādītajā vietā un

kuru tas var izmantot pēc saviem ieskatiem, taču ir gatavs pēc

pieprasījuma ierasties norādītajā vietā un sākt savu pienākumu

pildīšanu.

Iestāde varot vienoties ar amatpersonu par tādu "pasīvā

dežūrlaika" apmaksas kārtību, kas atšķiras no parastā darba

laika vai "aktīvā dežūrlaika" apmaksas kārtības. Tomēr

arī šāda kārtība būtu atzīstama par diskutablu, ņemot vērā

Saeimas atbildes rakstā norādīto Eiropas Savienības normatīvo

aktu regulējumu. Savukārt "aktīvais dežūrlaiks" esot

apmaksājams tādā pašā apmērā kā aktīva darba pienākumu izpilde

pat tad, ja darbinieks, atrodoties darba vietā un darba devēja

rīcībā, drīkst paēst vai atpūsties. Vēl jo vairāk - tieši darba

devējs esot tas, kurš nosakot, ko amatpersona vai darbinieks šajā

laikā drīkst darīt. Tādēļ šo laiku nevarot uzskatīt par pienācīgu

pārtraukumu. Arī Augstākā tiesa 2016. gada 16. jūnija spriedumā

lietā Nr. SKA‑347/2016 esot pamatoti atzinusi, ka ugunsdzēsības

dienestā nodarbinātas amatpersonas darba laikā būtu ieskaitāms

arī pārtraukums, kura laikā amatpersonai jāatrodas dienesta

pienākumu izpildes vietā un jābūt gatavai jebkurā brīdī pēc

izsaukuma doties izbraukumā, bet tam, ka amatpersona šajā laikā

var atpūsties, kamēr netiek izsaukta, nav īpašas nozīmes.

Acīmredzams esot tas, ka apstrīdētā norma, pretēji Saeimas

apgalvojumam, nav pieņemta tāpēc, lai ievērotu minētajā Augstākās

tiesas spriedumā ietvertās atziņas.

Saeimas viedoklim, ka amatpersonām un darbiniekiem var noteikt

atšķirīgus tiesiskos pienākumus, varot piekrist. Tomēr nevarot

piekrist tam, ka sistēmiska rakstura jautājumā par to, kā

vērtējams pārtraukuma laikā veikts darbs, drīkstētu pastāvēt

būtiskas atšķirības, turklāt tādas, kas skar tikai vienu

amatpersonu grupu. Atlīdzības likuma regulējuma vispārējais

mērķis esot vienotas kārtības nodrošināšana attiecībā uz jebkuru

tā tvērumā ietilpstošo amatpersonu un darbinieku atlīdzību.

Savukārt apstrīdētā norma esot pieņemta ar mērķi ietaupīt finanšu

līdzekļus uz darbinieku pārstrādāšanās riska rēķina. Taču finanšu

līdzekļu ekonomija pati par sevi nevarot attaisnot personas

tiesību ierobežošanu. Apstrīdētā norma esot kārtējais Atlīdzības

likumā iekļautais izņēmums no vispārējā amatpersonu un darbinieku

darba samaksas regulējuma. Šādu izņēmumu klāsts pastāvīgi tiekot

paplašināts, lai gan neesot saskatāmi apstākļi, kuru dēļ tie būtu

nepieciešami. Attiecīgais regulējums esot ieviests taupības

labad, nevis lai aizsargātu Satversmes 116. pantā noteiktās

vērtības.

Secinājumu

daļa