11. punkts

1Pieaicinātā persona - mg. iur. Edgars

2Pastars - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

391. panta pirmajam teikumam.

4Apstrīdētā norma esot pretrunā ar citām Atlīdzības likuma

5normām un šā likuma sistēmu. Par virsstundu darba laiku esot

6uzskatāms jebkāds laiks, kurš pārsniedz normālo darba laiku un

7kurā darbinieks veic darbu vai ir darba devēja rīcībā. Apstrīdētā

8norma faktiski regulējot "aktīvo dežūrlaiku", kad

9darbinieks ir darba pienākumu izpildes vietā un darba devēja

10rīcībā, bet neveic aktīvu darbu. Atlīdzības likuma 3. panta

11ceturtās daļas 9. punktā esot regulēts "pasīvais

12dežūrlaiks", tas ir, laiks, kuru amatpersona vai darbinieks

13nepavada darba vietā vai citā institūcijas norādītajā vietā un

14kuru tas var izmantot pēc saviem ieskatiem, taču ir gatavs pēc

15pieprasījuma ierasties norādītajā vietā un sākt savu pienākumu

16pildīšanu.

17Iestāde varot vienoties ar amatpersonu par tādu "pasīvā

18dežūrlaika" apmaksas kārtību, kas atšķiras no parastā darba

19laika vai "aktīvā dežūrlaika" apmaksas kārtības. Tomēr

20arī šāda kārtība būtu atzīstama par diskutablu, ņemot vērā

21Saeimas atbildes rakstā norādīto Eiropas Savienības normatīvo

22aktu regulējumu. Savukārt "aktīvais dežūrlaiks" esot

23apmaksājams tādā pašā apmērā kā aktīva darba pienākumu izpilde

24pat tad, ja darbinieks, atrodoties darba vietā un darba devēja

25rīcībā, drīkst paēst vai atpūsties. Vēl jo vairāk - tieši darba

26devējs esot tas, kurš nosakot, ko amatpersona vai darbinieks šajā

27laikā drīkst darīt. Tādēļ šo laiku nevarot uzskatīt par pienācīgu

28pārtraukumu. Arī Augstākā tiesa 2016. gada 16. jūnija spriedumā

29lietā Nr. SKA‑347/2016 esot pamatoti atzinusi, ka ugunsdzēsības

30dienestā nodarbinātas amatpersonas darba laikā būtu ieskaitāms

31arī pārtraukums, kura laikā amatpersonai jāatrodas dienesta

32pienākumu izpildes vietā un jābūt gatavai jebkurā brīdī pēc

33izsaukuma doties izbraukumā, bet tam, ka amatpersona šajā laikā

34var atpūsties, kamēr netiek izsaukta, nav īpašas nozīmes.

35Acīmredzams esot tas, ka apstrīdētā norma, pretēji Saeimas

36apgalvojumam, nav pieņemta tāpēc, lai ievērotu minētajā Augstākās

37tiesas spriedumā ietvertās atziņas.

38Saeimas viedoklim, ka amatpersonām un darbiniekiem var noteikt

39atšķirīgus tiesiskos pienākumus, varot piekrist. Tomēr nevarot

40piekrist tam, ka sistēmiska rakstura jautājumā par to, kā

41vērtējams pārtraukuma laikā veikts darbs, drīkstētu pastāvēt

42būtiskas atšķirības, turklāt tādas, kas skar tikai vienu

43amatpersonu grupu. Atlīdzības likuma regulējuma vispārējais

44mērķis esot vienotas kārtības nodrošināšana attiecībā uz jebkuru

45tā tvērumā ietilpstošo amatpersonu un darbinieku atlīdzību.

46Savukārt apstrīdētā norma esot pieņemta ar mērķi ietaupīt finanšu

47līdzekļus uz darbinieku pārstrādāšanās riska rēķina. Taču finanšu

48līdzekļu ekonomija pati par sevi nevarot attaisnot personas

49tiesību ierobežošanu. Apstrīdētā norma esot kārtējais Atlīdzības

50likumā iekļautais izņēmums no vispārējā amatpersonu un darbinieku

51darba samaksas regulējuma. Šādu izņēmumu klāsts pastāvīgi tiekot

52paplašināts, lai gan neesot saskatāmi apstākļi, kuru dēļ tie būtu

53nepieciešami. Attiecīgais regulējums esot ieviests taupības

54labad, nevis lai aizsargātu Satversmes 116. pantā noteiktās

55vērtības.

56Secinājumu

57daļa