12. pants

Saeima uzskata, ka konkrētajā administratīvajā

lietā Pārvalde kļūdaini piemērojusi apstrīdēto normu. Šim Saeimas

viedoklim piekrīt arī Iekšlietu ministrija. Saeima norāda, ka

pieteicējam administratīvajā lietā noteikts summētais dienesta

pienākumu izpildes laiks. No summētā dienesta pienākumu izpildes

laika grafika, kuru Saeima izprasījusi no Pārvaldes, izrietot, ka

pārtraukumi attiecīgajām amatpersonām nav paredzēti. Tā kā

apstrīdētā norma esot piemērojama tikai tajos gadījumos, kad

pārtraukums amatpersonai bija paredzēts, bet netika piešķirts

izņēmuma apstākļu dēļ, konkrētajā gadījumā tā neesot piemērojama.

Saeima norāda, ka summētā dienesta pienākumu izpildes laika

grafikā esot jau iepriekš ieplānots amatpersonu virsstundu darbs,

ko tām veikt esot nepieciešams, lai nodrošinātu nepārtrauktu

dienesta pienākumu izpildi. Tādēļ šajā gadījumā esot piemērojams

Atlīdzības likuma 14. panta desmitās daļas 4. punkts un

attiecīgās amatpersonas virsstundu darbs esot atlīdzināms ar

samaksu atbilstoši tai noteiktajai stundas algas likmei ar

piemaksu 100 procentu apmērā no tās. Arī Iekšlietu ministrija

norāda, ka šāda dienesta pienākumu izpildes laika plānošana

liecina par amatpersonu virsstundu darba nepieciešamību

nepārtrauktas dienesta pienākumu izpildes nodrošināšanai.

Tātad Saeima uzskata, ka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

noteikto pamattiesību aizskārumu personai konkrētajā gadījumā

radījusi nevis apstrīdētā norma pati par sevi, bet gan tās

interpretācija un piemērošana. Proti, Saeima pēc būtības ir

izteikusi apsvērumus par iespējamu pamatu tiesvedības izbeigšanai

lietā.

Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai procesuāla rakstura

jautājumi ir skatāmi pirms tiesību normu konstitucionalitātes

izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016‑06‑01 17.

punktu). Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.1

panta pirmās daļas 2. punktu tiesa, kas izskata administratīvo

lietu pirmajā instancē, var iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai

tikai par tādas normas satversmību, ko iestāde ir piemērojusi vai

kas būtu jāpiemēro šajā lietā administratīvajā procesā tiesā.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesas pieteikums Satversmes

tiesai nevar būt abstrakts, proti, tāds, kas nav saistīts ar

konkrēto lietu, un tiesai jāpamato tas, ka attiecīgā norma ir

nepieciešama lietas izspriešanai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2008. gada 9. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2008‑10‑01 8. punktu).

No pieteikuma izriet, ka Pārvalde ir piemērojusi apstrīdēto

normu pieteicējam administratīvajā lietā. Pieteikuma iesniedzēja,

izvērtējot administratīvajā lietā paustos Pārvaldes argumentus,

lēmumā par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai secinājusi,

ka konkrēto situāciju, kas tai jāizvērtē administratīvās lietas

ietvaros, aptver un regulē tieši apstrīdētā norma.

Tātad Pieteikuma iesniedzēja ir sniegusi pamatojumu tam, kādēļ

apstrīdētā norma ir nepieciešama tās lietvedībā esošās

administratīvās lietas izspriešanai. Satversmes tiesa ir

atzinusi, ka tiesas pieteikuma gadījumā jeb tā dēvētās konkrētās

kontroles ietvaros lietas izlemšanai nozīmīgi ir konkrētās lietas

apstākļi (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 11. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2017‑30‑01 10. punktu). Taču Satversmes

tiesas uzdevums nav stāties vispārējās jurisdikcijas tiesas vai

administratīvās tiesas vietā un izlemt, kuras normas tai

nepieciešamas kādas lietas izspriešanai (sal. sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 7. janvāra sprieduma lietā Nr.

2009-12-03 9.3. punktu). Konkrētajā gadījumā, ņemot vērā

pieteikumā norādīto pamatojumu, Satversmes tiesai nav pamata

apšaubīt, ka apstrīdētā norma ir nepieciešama konkrētās

administratīvās lietas izskatīšanai. Tādēļ Satversmes tiesai ir

jāpārbauda apstrīdētās normas atbilstība Satversmei.

Līdz ar to tiesvedība lietā ir

turpināma.