12. punkts

1Saeima uzskata, ka konkrētajā administratīvajā

2lietā Pārvalde kļūdaini piemērojusi apstrīdēto normu. Šim Saeimas

3viedoklim piekrīt arī Iekšlietu ministrija. Saeima norāda, ka

4pieteicējam administratīvajā lietā noteikts summētais dienesta

5pienākumu izpildes laiks. No summētā dienesta pienākumu izpildes

6laika grafika, kuru Saeima izprasījusi no Pārvaldes, izrietot, ka

7pārtraukumi attiecīgajām amatpersonām nav paredzēti. Tā kā

8apstrīdētā norma esot piemērojama tikai tajos gadījumos, kad

9pārtraukums amatpersonai bija paredzēts, bet netika piešķirts

10izņēmuma apstākļu dēļ, konkrētajā gadījumā tā neesot piemērojama.

11Saeima norāda, ka summētā dienesta pienākumu izpildes laika

12grafikā esot jau iepriekš ieplānots amatpersonu virsstundu darbs,

13ko tām veikt esot nepieciešams, lai nodrošinātu nepārtrauktu

14dienesta pienākumu izpildi. Tādēļ šajā gadījumā esot piemērojams

15Atlīdzības likuma 14. panta desmitās daļas 4. punkts un

16attiecīgās amatpersonas virsstundu darbs esot atlīdzināms ar

17samaksu atbilstoši tai noteiktajai stundas algas likmei ar

18piemaksu 100 procentu apmērā no tās. Arī Iekšlietu ministrija

19norāda, ka šāda dienesta pienākumu izpildes laika plānošana

20liecina par amatpersonu virsstundu darba nepieciešamību

21nepārtrauktas dienesta pienākumu izpildes nodrošināšanai.

22Tātad Saeima uzskata, ka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

23noteikto pamattiesību aizskārumu personai konkrētajā gadījumā

24radījusi nevis apstrīdētā norma pati par sevi, bet gan tās

25interpretācija un piemērošana. Proti, Saeima pēc būtības ir

26izteikusi apsvērumus par iespējamu pamatu tiesvedības izbeigšanai

27lietā.

28Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai procesuāla rakstura

29jautājumi ir skatāmi pirms tiesību normu konstitucionalitātes

30izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas

312017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016‑06‑01 17.

32punktu). Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.1

33panta pirmās daļas 2. punktu tiesa, kas izskata administratīvo

34lietu pirmajā instancē, var iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai

35tikai par tādas normas satversmību, ko iestāde ir piemērojusi vai

36kas būtu jāpiemēro šajā lietā administratīvajā procesā tiesā.

37Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesas pieteikums Satversmes

38tiesai nevar būt abstrakts, proti, tāds, kas nav saistīts ar

39konkrēto lietu, un tiesai jāpamato tas, ka attiecīgā norma ir

40nepieciešama lietas izspriešanai (sk., piemēram, Satversmes

41tiesas 2008. gada 9. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

42lietā Nr. 2008‑10‑01 8. punktu).

43No pieteikuma izriet, ka Pārvalde ir piemērojusi apstrīdēto

44normu pieteicējam administratīvajā lietā. Pieteikuma iesniedzēja,

45izvērtējot administratīvajā lietā paustos Pārvaldes argumentus,

46lēmumā par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai secinājusi,

47ka konkrēto situāciju, kas tai jāizvērtē administratīvās lietas

48ietvaros, aptver un regulē tieši apstrīdētā norma.

49Tātad Pieteikuma iesniedzēja ir sniegusi pamatojumu tam, kādēļ

50apstrīdētā norma ir nepieciešama tās lietvedībā esošās

51administratīvās lietas izspriešanai. Satversmes tiesa ir

52atzinusi, ka tiesas pieteikuma gadījumā jeb tā dēvētās konkrētās

53kontroles ietvaros lietas izlemšanai nozīmīgi ir konkrētās lietas

54apstākļi (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 11. oktobra

55sprieduma lietā Nr. 2017‑30‑01 10. punktu). Taču Satversmes

56tiesas uzdevums nav stāties vispārējās jurisdikcijas tiesas vai

57administratīvās tiesas vietā un izlemt, kuras normas tai

58nepieciešamas kādas lietas izspriešanai (sal. sk.

59Satversmes tiesas 2010. gada 7. janvāra sprieduma lietā Nr.

602009-12-03 9.3. punktu). Konkrētajā gadījumā, ņemot vērā

61pieteikumā norādīto pamatojumu, Satversmes tiesai nav pamata

62apšaubīt, ka apstrīdētā norma ir nepieciešama konkrētās

63administratīvās lietas izskatīšanai. Tādēļ Satversmes tiesai ir

64jāpārbauda apstrīdētās normas atbilstība Satversmei.

65Līdz ar to tiesvedība lietā ir

66turpināma.