13. pants

Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka:

"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā."

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ir ietverts vienlīdzības

princips, kas garantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšanu. Tā

uzdevums ir nodrošināt normatīvo aktu aptverošu iedarbību uz

visām personām un to piemērošanu bez jebkādām privilēģijām

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

sprieduma lietā Nr. 2005‑02‑0106 9.1. punktu). Satversmes

tiesa, konkretizējot Satversmes 91. pantu, ir atzinusi, ka

vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat

prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs

pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 11.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 18. punktu).

Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai

nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp

izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2017-25-01 25. punktu).

Tādēļ, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam,

Satversmes tiesai jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām (personu grupām);

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017‑28‑0306 11. punktu un 2018. gada 18.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑35‑03 9. punktu).