5. pants

Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija -

piekrīt Saeimas atbildes rakstā sniegtajam viedoklim un uzskata,

ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam.

Papildus Iekšlietu ministrija norāda, ka saskaņā ar Atlīdzības

likuma normām virsstundu darbs var tikt atlīdzināts divējādi: 1)

piešķirot samaksu atbilstoši amatpersonai noteiktajai stundas

algas likmei un piemaksu 100 procentu apmērā vai 2) piešķirot

apmaksātu atpūtas laiku atbilstoši nostrādātajām virsstundām.

Virsstundu darba atlīdzināšana ar apmaksātu atpūtas laiku pēc

būtības esot pielīdzināma tā atlīdzināšanai atbilstoši

amatpersonai noteiktajai stundas algas likmei bez piemaksas. Arī

Darba laika direktīva pieļaujot virsstundu darba kompensēšanu ar

apmaksātu atpūtas laiku. Tādējādi arī saskaņā ar Darba laika

direktīvu esot pieļaujama virsstundu darba atlīdzināšana

atbilstoši amatpersonai noteiktajai darba algas likmei bez

piemaksas.

Saskaņā ar Darba likumu darba devējam esot rīcības brīvība

izvēlēties darbinieka veiktā virsstundu darba atlīdzības formu.

Saskaņā ar Atlīdzības likuma normām virsstundu darbs, ko veic

amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, vispār esot

atlīdzināms ar apmaksātu atpūtas laiku, bet naudā varot tikt

atlīdzināts tikai izņēmuma kārtā - tad, ja amatpersona tiek

iesaistīta konkrētu uzdevumu veikšanā. Šāds regulējums Atlīdzības

likumā paredzēts tādēļ, ka amatpersonas ar speciālajām dienesta

pakāpēm veicot specifiskas funkcijas un varot tikt iesaistītas

dienesta pienākumu pildīšanā arī ārpus tām noteiktā dienesta

pienākumu izpildes laika. Atlīdzības likuma 14. panta

7.1 daļa nosakot izņēmumu no šajā likumā noteiktās

vispārējās virsstundu darba atlīdzināšanas kārtības. Proti,

apstrīdētajā normā esot paredzēta kārtība, kādā amatpersonai ar

speciālo dienesta pakāpi piešķiramo atpūtas laiku aizstāj ar

kompensāciju naudā gadījumos, kad atpūtas laika piešķiršana

apdraudētu attiecīgās iestādes funkcionēšanu. Šis regulējums esot

pieņemts sakarā ar Augstākās tiesas 2016. gada 16. jūnija

spriedumu lietā Nr. SKA‑347/2016, lai novērstu cilvēkresursu

trūkumu, kas būtu radies, ja pārtraukuma laikā veiktais

virsstundu darbs tiktu atlīdzināts ar atpūtas laiku.

Attiecībā uz to, vai amatpersonas ar speciālajām dienesta

pakāpēm, kas veic virsstundu darbu tām nepiešķirta pārtraukuma

laikā, un citi nodarbinātie, kuri veic virsstundu darbu, atrodas

salīdzināmos apstākļos, Iekšlietu ministrija norāda, ka saskaņā

ar Darba likumu darba devējs varot noteikt par virsstundu darbu

piemaksu, kas pārsniedz 100 procentus no tai noteiktās darba

algas, bet piemaksas faktiskais apmērs esot atkarīgs no

attiecīgās personas darba algas lieluma. Turklāt atšķirībā no

Atlīdzības likuma regulējuma, kas attiecas uz amatpersonām ar

speciālajām dienesta pakāpēm, Darba likuma un uz citām

amatpersonām un darbiniekiem attiecināmais Atlīdzības likuma

regulējums piešķirot darba devējam rīcības brīvību, nosakot

virsstundu darba atlīdzības formu. Tādējādi dažādām nodarbināto

grupām esot paredzēta savstarpēji atšķirīga virsstundu darba

atlīdzināšanas kārtība un attiecīgās samaksas apmērs. Satversme

negarantējot noteiktu virsstundu darba atlīdzības formu vai

apmēru. Turklāt arī Satversmes tiesa esot atzinusi: tas vien, ka

persona nebauda konkrētas sociālās tiesības, pats par sevi nerada

pamattiesību pārkāpumu, bet tādējādi radusies atšķirīgā attieksme

pārkāpj personas tiesības tikai tad, ja tai nav pamatota iemesla.

Pēc Iekšlietu ministrijas ieskata, minētās Satversmes tiesas

atziņas attiecināmas arī uz virsstundu darba atlīdzināšanu

naudā.

Atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļas 2. punktā

esot noteikta paaugstināta atlīdzība par virsstundu darbu. Proti,

šī norma apmaksāto atpūtas laiku, kas pielīdzināms virsstundu

darba apmaksai atbilstoši amatpersonai noteiktajai stundas algas

likmei, aizstājot ar dubultu darba samaksu. Savukārt apstrīdētā

norma paredzot samaksu atbilstoši amatpersonai noteiktajai

stundas algas likmei, un šī samaksa esot līdzvērtīga atbilstoša

ilguma apmaksātam atpūtas laikam. Iekšlietu ministrija piekrīt

Saeimas viedoklim, ka atrašanās dienesta vietā, faktiski neveicot

dienesta pienākumus, neprasa no amatpersonas tādu piepūli, kas

būtu kompensējama līdzvērtīgi aktīvai dienesta pienākumu

veikšanai, jo šajā laikā amatpersonai vajagot tikai atrasties

dienesta pienākumu izpildes vietā un tai tiekot nodrošināta

iespēja paēst.. Apstrīdētā norma esot vērtējama arī garantētā

sociālā nodrošinājuma kontekstā, jo amatpersonas ar speciālajām

dienesta pakāpēm esot tiesīgas saņemt izdienas pensiju. Tas, ka

arī citas nodarbināto grupas saņem līdzīga rakstura sociālo

nodrošinājumu, piemēram, izdienas pensiju, un faktiski lielāku

atlīdzību par virsstundu darbu, pats par sevi nenozīmējot to, ka

būtu pārkāpts vienlīdzības princips.

Iekšlietu ministrija piekrīt Saeimas viedoklim, ka Pārvalde

konkrētajā gadījumā ir kļūdaini piemērojusi apstrīdēto normu.