8. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam.

Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 3. panta otro daļu darba

tiesiskās attiecības reglamentējošu normatīvo aktu normas uz

amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm attiecoties tikai

noteiktos gadījumos. Apstrīdētā norma specifiski nosakot

atšķirīgu regulējumu attiecībā uz amatpersonām ar speciālajām

dienesta pakāpēm. Amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm

noteiktie dienesta pienākumi esot saistīti ar valsts drošības un

aizsardzības funkcijām. Valsts dienests atšķiroties no

nodarbinātības privātajā sektorā gan pēc attiecīgo tiesisko

attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem, gan pēc veicamā

darba specifikas. Amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm

esot noteikti sevišķi tiesību ierobežojumi un īpaši pienākumi.

Tādēļ amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm nevarot

salīdzināt ar citiem nodarbinātajiem, kuriem piemērojamas Darba

likuma normas vai citas Atlīdzības likuma normas.

Vienlaikus tiesībsargs norāda, ka viedokļa iesniegšanas brīdī

vēl nebija noslēgusies viņa ierosinātā pārbaudes lieta par

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 107. pantam. Izvērtējot

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 107. pantam, tiesībsargs

secinājis, ka jebkurš laiks, kas nav atpūtas laiks, ir uzskatāms

par darba laiku Ar apstrīdēto normu pēc būtības esot pagarināts

normālais amatpersonas pienākumu izpildes laiks. Nevarot

uzskatīt, ka amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas

tiek ilgstoši nodarbinātas bez atbilstošas atpūtas, ir

nodrošināta pienācīga aizsardzība. Virsstundu darbs amatpersonām

ar speciālajām dienesta pakāpēm būtu nosakāms tikai izņēmuma

kārtā, nevis regulāri. No Iekšlietu ministrijas sniegtā attiecīgo

Atlīdzības likuma grozījumu pamatojuma izrietot, ka apstrīdētā

norma tika pieņemta, lai ietaupītu finanšu līdzekļus un nebūtu

nepieciešams meklēt papildu cilvēkresursus. Tiesībsargs vērš

Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka saskaņā ar Pārskatītās

Eiropas Sociālās hartas 4. panta 2. punktu Latvija apņēmusies

atzīt strādājošo tiesības uz paaugstinātu atalgojumu par

virsstundu darbu ar izņēmumiem, kas piemērojami atsevišķos

gadījumos. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja esot

norādījusi, ka pamats izņēmuma noteikšanai atsevišķos gadījumos

var būt amatpersonas statuss. Tomēr tā uzsvērusi, ka liegt

tiesības uz paaugstinātu virsstundu apmaksu var tikai vadošus

amatus ieņemošām amatpersonām. Tādēļ tiesībsargs uzskata, ka

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 107. pantam.