3. pants

Lai noskaidrotu, vai un kādas Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā ietvertās tiesas objektivitātes garantijas ir

attiecināmas uz kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadiju

civilprocesā, visupirms nepieciešams izvērtēt, pirmkārt, vai

konkrētās lietas dalībniekiem bija paredzētas tiesības pārsūdzēt

apelācijas instances tiesas spriedumu kasācijas kārtībā un,

otrkārt, kāda ir tiesnešu kolēģijas kompetence rīcības sēdē.

3.1. Aksiomātiska ir tēze, ka nedz Satversmes 92. panta

pirmais teikums, nedz Konvencijas 6. pants neparedz valstij

pienākumu visu kategoriju civillietās noteikt personai tiesības

pārsūdzēt spriedumu kasācijas kārtībā. Taču tad, ja likumdevējs

paredz personai šādas tiesības noteiktas kategorijas lietās,

likumdevējam jānodrošina tas, ka pārsūdzības process atbilst

tiesas pieejamības, taisnīgas procedūras un citām taisnīgas

tiesas prasībām.

Civilprocesa likuma 450. pantā Pieteikuma iesniedzējai kā

lietas dalībniecei ir paredzētas tiesības pārsūdzēt apelācijas

instances tiesas spriedumu civillietā kasācijas kārtībā. Līdz ar

to gan Satversmes 92. pants, gan Konvencijas 6. pants ir

piemērojami tiesvedības procesa stadijā, kurā tiek izlemts

jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu.

3.2. Piekrītu Spriedumā secinātajam, ka konkrētās

tiesvedības procesa stadijas raksturs ietekmē tiesas

objektivitātes nodrošināšanai izmantojamo līdzekļu klāstu. Šā

mērķa sasniegšanai likumdevējam no Satversmes 92. panta un

Konvencijas 6. panta neizriet pienākums ikvienā tiesvedības

procesa stadijā paredzēt tieši noraidījuma institūtu.

3.2.1. Pēc tam, kad apelācijas instances tiesas

spriedums ir pārsūdzēts kasācijas kārtībā un Augstākajā tiesā ir

saņemta kasācijas sūdzība, tiesnešu kolēģija rīcības sēdē izvērtē

šīs sūdzības atbilstību kasācijas principam.

Civilprocesa likums nosaka vairākus pamatus atteikumam

ierosināt kasācijas tiesvedību. Saskaņā ar Civilprocesa likuma

464.1 panta pirmo daļu tiesnešu kolēģija atsakās

ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība neatbilst šā

likuma 450.-454. pantā noteiktajām formālajām prasībām. Tātad

tiesnešu kolēģijai visupirms jāpārbauda iesniegtās kasācijas

sūdzības formālā atbilstība Civilprocesa likuma 464.1

panta pirmās daļas prasībām.

Ja kasācijas sūdzība atbilst tai likumā noteiktajām formālajām

prasībām un tiesa, kura taisījusi pārsūdzēto spriedumu, nav

pārkāpusi Civilprocesa likuma 452. panta trešajā daļā paredzētos

tiesvedības noteikumus, tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, vai ir

pamats atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, balstoties uz

Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 1. punktu.

Proti, saskaņā ar šo normu tiesnešu kolēģija var atteikties

ierosināt kasācijas tiesvedību tad, ja tā konstatē, ka

attiecīgajos tiesību jautājumos ir izveidojusies judikatūra, un

secina, ka pārsūdzētais spriedums tai atbilst.

Pēc tam tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, vai ir pamats

atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, balstoties uz tā paša

panta otrās daļas 2. punktu. Atbilstoši šai normai tiesnešu

kolēģija visupirms pārbauda, vai Augstākajai tiesai būtu

nepieciešams vienotas tiesu prakses nodrošināšanas vai tiesību

tālākveidošanas nolūkā izteikties par kasācijas sūdzībā

norādītajiem un pārsūdzētajā spriedumā risinātajiem tiesību

jautājumiem. Ja tiesnešu kolēģija secina, ka tas nav

nepieciešams, tā saskaņā ar šo normu var atteikties ierosināt

kasācijas tiesvedību, ja vien tai nav acīmredzama pamata

uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir

nepareizs.

Tātad tiesneši, kas lemj par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu civilprocesā, ne tikai pārbauda atbilstību formāliem

nosacījumiem, bet arī vērtē pārsūdzētajā tiesas spriedumā veikto

tiesību normu piemērošanu un spriedumā ietverto lietas risinājumu

pēc būtības. Pretējā gadījumā tiesnešu kolēģijai nebūtu iespējams

pārliecināties par iesniegtās sūdzības atbilstību kasācijas

principam.

Jāņem vērā, ka salīdzinoši nesen Satversmes tiesa ir vērtējusi

arī to Civilprocesa likuma normu atbilstību Satversmei, kuras

paredz, ka lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību

civillietā var sastādīt rezolūcijas veidā. Attiecīgajā lietā

Satversmes tiesa ir atzinusi: kad tiesnešu kolēģija savas

novērtējuma brīvības ietvaros pārliecinās par judikatūras esību

vai tiesu prakses vienotību un tiesību tālākveidošanas

nepieciešamību konkrētajos tiesību jautājumos, tā pēc būtības

izvērtē šo tiesību jautājumu nozīmi kasācijas instances tiesas

publiskās funkcijas īstenošanā un nepieciešamību kasācijas

instances tiesai izteikties par šiem jautājumiem. Tiesnešu

kolēģijas vērtējums par pārsūdzētā sprieduma atbilstību

judikatūrai vai par tajā ietvertā lietas iznākuma pareizību pēc

būtības ir vērtējums par to, vai kasācijas sūdzībā norādītie

argumenti varētu būt par pamatu pārsūdzētā sprieduma atcelšanai

pilnībā vai vismaz daļā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12.

marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 16.4. punktu). Vēl jo

vairāk, citā lietā Satversmes tiesa ir norādījusi, ka saņemto

kasācijas sūdzību izvērtē tiesnešu kolēģija, citstarp

iepazīstoties arī ar kasācijas sūdzības saturu, tiesas spriedumu

un lietas materiāliem. Tiesnešu kolēģija izvērtē ne vien

kasācijas sūdzības atbilstību tai izvirzītajām formālajām

prasībām, bet arī tās saturu. Pēc būtības šāda procedūra ir

pielīdzināma lietas izskatīšanai rakstveida procesā (sal. sk.

Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.

2013-02-01 12. punktu).

Satversmes tiesa Spriedumā norādīja, ka tiesneši, kas lemj par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu civilprocesā, pārbauda

atbilstību formāliem nosacījumiem un kasācijas sūdzību vērtē

vienīgi tiktāl, ciktāl tā atbilst kasācijas principam (sk.

Sprieduma 14. un 14.1. punktu). Uzskatu, ka Spriedumā

izdarītie secinājumi par tiesnešu kolēģijas kompetenci kasācijas

tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā ir pretrunā ar

minēto Satversmes tiesas judikatūru.

3.2.2. Lai labāk izprastu tiesnešu kolēģijas kompetenci

kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā,

nepieciešams aplūkot arī Civilprocesa likuma 464.1

panta pirmās daļas vēsturisko attīstību.

Ar 2008. gada 22. maija likumu "Grozījumi Civilprocesa

likumā" Civilprocesa likums tika papildināts ar

464.1 pantu, paredzot, ka tiesnešu kolēģijai ir

tiesības atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību ne vien

gadījumos, kad kasācijas sūdzība neatbilst likumā paredzētajām

formālajām prasībām, bet arī gadījumos: 1) kad kasācijas sūdzības

iesniedzēja viedoklis par tiesību normu piemērošanu un

interpretāciju ir pretrunā ar Augstākās tiesas judikatūru, kurai

atbilst apstrīdētais spriedums; 2) kad nerodas šaubas par

apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai

lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā.

Pirms šiem grozījumiem spēkā bijušais regulējums paredzēja, ka

visas Augstākajai tiesai iesniegtās kasācijas sūdzības izskata

rīcības sēdē, lai izlemtu, vai tās atbilst šā likuma 450.-454.

pantā noteiktajām formālajām prasībām. Atbilstoši Civilprocesa

likuma 464. pantam tiesnešu kolēģija gadījumos, kad tā

vienbalsīgi atzina, ka sūdzība neatbilst likuma prasībām, pieņēma

lēmumu par kasācijas tiesvedības izbeigšanu. Savukārt gadījumos,

kad sūdzība bija sastādīta atbilstoši likumā noteiktajām

prasībām, tostarp tajā bija norādīts, kādas materiālo tiesību

normas tiesa piemērojusi nepareizi vai kādas procesuālo tiesību

normas tiesa pārkāpusi un kā tas ir ietekmējis lietas pareizu

izspriešanu, tiesnešu kolēģijai bija jāierosina kasācijas

tiesvedība (sk. Civilprocesa likuma 450.-464. pantu redakcijā,

kas bija spēkā līdz 2008. gada 30. jūnijam). Manuprāt, taisni

tāpēc, ka tiesnešu kolēģijai rīcības sēdē bija kompetence vērtēt

tikai kasācijas sūdzības atbilstību likumā noteiktajām formālajām

prasībām, Civilprocesa likuma desmitajā sadaļā, kas regulē

tiesvedības procesu kasācijas instances tiesā, pamatoti nebija

paredzētas lietas dalībnieku tiesības pieteikt tiesnešiem

noraidījumu.

Papildinot Civilprocesa likumu ar 464.1 pantu, kas

regulē tā saucamos kasācijas filtrus, likumdevējs ir izveidojis

tādu tiesisku mehānismu, pateicoties kuram tiesnešu kolēģija

rīcības sēdē vairs nepilda tikai formālu funkciju, pārbaudot

iesniegtās kasācijas sūdzības atbilstību formālajām likuma

prasībām. Komentējot šos grozījumus, zvērināts advokāts Gvido

Zemrībo ir norādījis: ja sākotnēji Augstākās tiesas rīcības sēdes

uzdevums bija tikai no formālām pozīcijām izvērtēt kasācijas

sūdzības kā atsevišķa procesuāla dokumenta atbilstību

Civilprocesa likuma 450.-454. panta prasībām, tad tagad rīcības

sēdei uzlikts par pienākumu izvērtēt apelācijas instances tiesas

sprieduma tiesiskumu vai, citiem vārdiem, likumību (sk.: G.

Zemrībo. Kasācijas instances regulējums civilprocesuālajā

likumdošanā un no tā izrietošās problēmas. Latvijas Republikas

Augstākās tiesas biļetens Nr. 6/2013). Uz to, ka tiesnešu

kolēģijas kompetence kopš 2008. gada ir kļuvusi daudz plašāka,

norāda arī Civilprocesa likuma 464. panta sestā daļa, kas noteic,

ka Augstākās tiesas rīcības sēdē tiesnešu kolēģija var pieņemt

arī lēmumu uzdot Eiropas Savienības Tiesai jautājumu prejudiciāla

nolēmuma pieņemšanai vai iesniegt Satversmes tiesai pieteikumu

par tiesību normu atbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību

normai (aktam).

3.2.3. Līdz 2012. gada 1. aprīlim Augstākās tiesas

rīcības sēdes lēmums bija jāsastāda atsevišķa procesuālā

dokumenta veidā, ietverot tajā izvērstu argumentāciju. Lēmumi,

kas sastādīti pēc 2008. gadā veiktajiem grozījumiem, uzskatāmi

atklāj tiesnešu kolēģijas kompetences apjomu. Piemēram, rīcības

sēdes lēmumos lietotie formulējumi - "tiesnešu kolēģija

nekonstatē Civilprocesa likuma 5., 97., 192. panta

pārkāpumu"; "nav pamatoti kasācijas sūdzības argumenti

par Civillikuma 2042. panta nepareizu piemērošanu" -

nepārprotami liecina, ka tiesnešu kolēģija rīcības sēdē pēc

būtības izvērtē kasācijas sūdzībā ietvertos argumentus (sk.,

piemēram, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2012. gada 24.

janvāra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-347/2012 un 2012. gada

28. marta rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-256/2012).

Kasācijas sūdzība, kurā ietvertie argumenti nav pamatoti,

neatbilst kasācijas principam, un tāpēc, lai kasācijas instances

tiesa netiktu noslogota nelietderīgi, tiesnešu kolēģijai, kā to

paredz Civilprocesa likuma 464.1 panta otrā daļa, ir

pamats atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību. Taču, lai

izprastu, kādām tiesas objektivitātes garantijām jābūt

nodrošinātām lietas dalībniekiem kasācijas tiesvedības

ierosināšanas stadijā, ir būtiski uzsvērt, ka tiesnešu kolēģija

neaprobežojas vienīgi ar formālu nosacījumu ievērošanas pārbaudi,

bet arī vērtē pārsūdzēto spriedumu, lietas materiālus un sniedz

savu vērtējumu par kasācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem pēc

būtības.