Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-23-01 "Par Civilprocesa likuma 464. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam"

1Satversmes tiesa 2020. gada 16. jūlijā pasludināja

2spriedumu lietā Nr. 2019-23-01 "Par Civilprocesa likuma 464.

3panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.

4panta pirmajam teikumam" (turpmāk - Spriedums), ar kuru

5atzina apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmes 92. panta

6pirmajam teikumam.

7Nevaru piekrist vairākiem Satversmes

8tiesas secinājumiem un uzskatu, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā

9neparedz tiesības pieteikt noraidījumu Augstākās tiesas

10tiesnešiem, kas lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu,

11neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

12Argumentējot savu viedokli, izmantošu Spriedumā lietotos

13saīsinājumus.

1Satversmes tiesa, vērtējot, vai kasācijas

2tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā ir paredzēti

3pietiekami līdzekļi tiesas objektivitātes nodrošināšanai,

4Sprieduma 14. punktā ir secinājusi, ka: 1) tiesneša neatkarības

5princips, 2) tiesneša pienākums atstatīties no lietas

6izskatīšanas, 3) koleģialitātes princips pietiekami un efektīvi

7nodrošina tiesas objektivitāti kasācijas tiesvedības

8ierosināšanas stadijā civilprocesā un Satversmes 92. panta

9pirmais teikums neprasa, lai kasācijas tiesvedības ierosināšanas

10stadijā civilprocesā lietas dalībniekiem tiktu nodrošinātas

11tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem.

12Uzskatu, ka minētais secinājums par Satversmes 92. panta pirmā

13teikuma tvērumu nav saskanīgs ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas

14judikatūrā paustajām atziņām par Konvencijas 6. pantu un tiesas

15objektivitāti. Konvencija paredz cilvēka tiesību un pamatbrīvību

16minimālo standartu. Tādēļ, konkretizējot Satversmes 92. panta

17pirmajā teikumā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu saturu,

18nedrīkst paredzēt zemāku pamattiesību aizsardzības līmeni, kā to

19nosaka Konvencija.

1Lai noskaidrotu, vai un kādas Satversmes 92. panta

2pirmajā teikumā ietvertās tiesas objektivitātes garantijas ir

3attiecināmas uz kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadiju

4civilprocesā, visupirms nepieciešams izvērtēt, pirmkārt, vai

5konkrētās lietas dalībniekiem bija paredzētas tiesības pārsūdzēt

6apelācijas instances tiesas spriedumu kasācijas kārtībā un,

7otrkārt, kāda ir tiesnešu kolēģijas kompetence rīcības sēdē.

83.1. Aksiomātiska ir tēze, ka nedz Satversmes 92. panta

9pirmais teikums, nedz Konvencijas 6. pants neparedz valstij

10pienākumu visu kategoriju civillietās noteikt personai tiesības

11pārsūdzēt spriedumu kasācijas kārtībā. Taču tad, ja likumdevējs

12paredz personai šādas tiesības noteiktas kategorijas lietās,

13likumdevējam jānodrošina tas, ka pārsūdzības process atbilst

14tiesas pieejamības, taisnīgas procedūras un citām taisnīgas

15tiesas prasībām.

16Civilprocesa likuma 450. pantā Pieteikuma iesniedzējai kā

17lietas dalībniecei ir paredzētas tiesības pārsūdzēt apelācijas

18instances tiesas spriedumu civillietā kasācijas kārtībā. Līdz ar

19to gan Satversmes 92. pants, gan Konvencijas 6. pants ir

20piemērojami tiesvedības procesa stadijā, kurā tiek izlemts

21jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu.

223.2. Piekrītu Spriedumā secinātajam, ka konkrētās

23tiesvedības procesa stadijas raksturs ietekmē tiesas

24objektivitātes nodrošināšanai izmantojamo līdzekļu klāstu. Šā

25mērķa sasniegšanai likumdevējam no Satversmes 92. panta un

26Konvencijas 6. panta neizriet pienākums ikvienā tiesvedības

27procesa stadijā paredzēt tieši noraidījuma institūtu.

283.2.1. Pēc tam, kad apelācijas instances tiesas

29spriedums ir pārsūdzēts kasācijas kārtībā un Augstākajā tiesā ir

30saņemta kasācijas sūdzība, tiesnešu kolēģija rīcības sēdē izvērtē

31šīs sūdzības atbilstību kasācijas principam.

32Civilprocesa likums nosaka vairākus pamatus atteikumam

33ierosināt kasācijas tiesvedību. Saskaņā ar Civilprocesa likuma

34464.1 panta pirmo daļu tiesnešu kolēģija atsakās

35ierosināt kasācijas tiesvedību, ja kasācijas sūdzība neatbilst šā

36likuma 450.-454. pantā noteiktajām formālajām prasībām. Tātad

37tiesnešu kolēģijai visupirms jāpārbauda iesniegtās kasācijas

38sūdzības formālā atbilstība Civilprocesa likuma 464.1

39panta pirmās daļas prasībām.

40Ja kasācijas sūdzība atbilst tai likumā noteiktajām formālajām

41prasībām un tiesa, kura taisījusi pārsūdzēto spriedumu, nav

42pārkāpusi Civilprocesa likuma 452. panta trešajā daļā paredzētos

43tiesvedības noteikumus, tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, vai ir

44pamats atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, balstoties uz

45Civilprocesa likuma 464.1 panta otrās daļas 1. punktu.

46Proti, saskaņā ar šo normu tiesnešu kolēģija var atteikties

47ierosināt kasācijas tiesvedību tad, ja tā konstatē, ka

48attiecīgajos tiesību jautājumos ir izveidojusies judikatūra, un

49secina, ka pārsūdzētais spriedums tai atbilst.

50Pēc tam tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, vai ir pamats

51atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību, balstoties uz tā paša

52panta otrās daļas 2. punktu. Atbilstoši šai normai tiesnešu

53kolēģija visupirms pārbauda, vai Augstākajai tiesai būtu

54nepieciešams vienotas tiesu prakses nodrošināšanas vai tiesību

55tālākveidošanas nolūkā izteikties par kasācijas sūdzībā

56norādītajiem un pārsūdzētajā spriedumā risinātajiem tiesību

57jautājumiem. Ja tiesnešu kolēģija secina, ka tas nav

58nepieciešams, tā saskaņā ar šo normu var atteikties ierosināt

59kasācijas tiesvedību, ja vien tai nav acīmredzama pamata

60uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir

61nepareizs.

62Tātad tiesneši, kas lemj par kasācijas tiesvedības

63ierosināšanu civilprocesā, ne tikai pārbauda atbilstību formāliem

64nosacījumiem, bet arī vērtē pārsūdzētajā tiesas spriedumā veikto

65tiesību normu piemērošanu un spriedumā ietverto lietas risinājumu

66pēc būtības. Pretējā gadījumā tiesnešu kolēģijai nebūtu iespējams

67pārliecināties par iesniegtās sūdzības atbilstību kasācijas

68principam.

69Jāņem vērā, ka salīdzinoši nesen Satversmes tiesa ir vērtējusi

70arī to Civilprocesa likuma normu atbilstību Satversmei, kuras

71paredz, ka lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību

72civillietā var sastādīt rezolūcijas veidā. Attiecīgajā lietā

73Satversmes tiesa ir atzinusi: kad tiesnešu kolēģija savas

74novērtējuma brīvības ietvaros pārliecinās par judikatūras esību

75vai tiesu prakses vienotību un tiesību tālākveidošanas

76nepieciešamību konkrētajos tiesību jautājumos, tā pēc būtības

77izvērtē šo tiesību jautājumu nozīmi kasācijas instances tiesas

78publiskās funkcijas īstenošanā un nepieciešamību kasācijas

79instances tiesai izteikties par šiem jautājumiem. Tiesnešu

80kolēģijas vērtējums par pārsūdzētā sprieduma atbilstību

81judikatūrai vai par tajā ietvertā lietas iznākuma pareizību pēc

82būtības ir vērtējums par to, vai kasācijas sūdzībā norādītie

83argumenti varētu būt par pamatu pārsūdzētā sprieduma atcelšanai

84pilnībā vai vismaz daļā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12.

85marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 16.4. punktu). Vēl jo

86vairāk, citā lietā Satversmes tiesa ir norādījusi, ka saņemto

87kasācijas sūdzību izvērtē tiesnešu kolēģija, citstarp

88iepazīstoties arī ar kasācijas sūdzības saturu, tiesas spriedumu

89un lietas materiāliem. Tiesnešu kolēģija izvērtē ne vien

90kasācijas sūdzības atbilstību tai izvirzītajām formālajām

91prasībām, bet arī tās saturu. Pēc būtības šāda procedūra ir

92pielīdzināma lietas izskatīšanai rakstveida procesā (sal. sk.

93Satversmes tiesas 2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.

942013-02-01 12. punktu).

95Satversmes tiesa Spriedumā norādīja, ka tiesneši, kas lemj par

96kasācijas tiesvedības ierosināšanu civilprocesā, pārbauda

97atbilstību formāliem nosacījumiem un kasācijas sūdzību vērtē

98vienīgi tiktāl, ciktāl tā atbilst kasācijas principam (sk.

99Sprieduma 14. un 14.1. punktu). Uzskatu, ka Spriedumā

100izdarītie secinājumi par tiesnešu kolēģijas kompetenci kasācijas

101tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā ir pretrunā ar

102minēto Satversmes tiesas judikatūru.

1033.2.2. Lai labāk izprastu tiesnešu kolēģijas kompetenci

104kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā,

105nepieciešams aplūkot arī Civilprocesa likuma 464.1

106panta pirmās daļas vēsturisko attīstību.

107Ar 2008. gada 22. maija likumu "Grozījumi Civilprocesa

108likumā" Civilprocesa likums tika papildināts ar

109464.1 pantu, paredzot, ka tiesnešu kolēģijai ir

110tiesības atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību ne vien

111gadījumos, kad kasācijas sūdzība neatbilst likumā paredzētajām

112formālajām prasībām, bet arī gadījumos: 1) kad kasācijas sūdzības

113iesniedzēja viedoklis par tiesību normu piemērošanu un

114interpretāciju ir pretrunā ar Augstākās tiesas judikatūru, kurai

115atbilst apstrīdētais spriedums; 2) kad nerodas šaubas par

116apelācijas instances tiesas sprieduma tiesiskumu un izskatāmajai

117lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā.

118Pirms šiem grozījumiem spēkā bijušais regulējums paredzēja, ka

119visas Augstākajai tiesai iesniegtās kasācijas sūdzības izskata

120rīcības sēdē, lai izlemtu, vai tās atbilst šā likuma 450.-454.

121pantā noteiktajām formālajām prasībām. Atbilstoši Civilprocesa

122likuma 464. pantam tiesnešu kolēģija gadījumos, kad tā

123vienbalsīgi atzina, ka sūdzība neatbilst likuma prasībām, pieņēma

124lēmumu par kasācijas tiesvedības izbeigšanu. Savukārt gadījumos,

125kad sūdzība bija sastādīta atbilstoši likumā noteiktajām

126prasībām, tostarp tajā bija norādīts, kādas materiālo tiesību

127normas tiesa piemērojusi nepareizi vai kādas procesuālo tiesību

128normas tiesa pārkāpusi un kā tas ir ietekmējis lietas pareizu

129izspriešanu, tiesnešu kolēģijai bija jāierosina kasācijas

130tiesvedība (sk. Civilprocesa likuma 450.-464. pantu redakcijā,

131kas bija spēkā līdz 2008. gada 30. jūnijam). Manuprāt, taisni

132tāpēc, ka tiesnešu kolēģijai rīcības sēdē bija kompetence vērtēt

133tikai kasācijas sūdzības atbilstību likumā noteiktajām formālajām

134prasībām, Civilprocesa likuma desmitajā sadaļā, kas regulē

135tiesvedības procesu kasācijas instances tiesā, pamatoti nebija

136paredzētas lietas dalībnieku tiesības pieteikt tiesnešiem

137noraidījumu.

138Papildinot Civilprocesa likumu ar 464.1 pantu, kas

139regulē tā saucamos kasācijas filtrus, likumdevējs ir izveidojis

140tādu tiesisku mehānismu, pateicoties kuram tiesnešu kolēģija

141rīcības sēdē vairs nepilda tikai formālu funkciju, pārbaudot

142iesniegtās kasācijas sūdzības atbilstību formālajām likuma

143prasībām. Komentējot šos grozījumus, zvērināts advokāts Gvido

144Zemrībo ir norādījis: ja sākotnēji Augstākās tiesas rīcības sēdes

145uzdevums bija tikai no formālām pozīcijām izvērtēt kasācijas

146sūdzības kā atsevišķa procesuāla dokumenta atbilstību

147Civilprocesa likuma 450.-454. panta prasībām, tad tagad rīcības

148sēdei uzlikts par pienākumu izvērtēt apelācijas instances tiesas

149sprieduma tiesiskumu vai, citiem vārdiem, likumību (sk.: G.

150Zemrībo. Kasācijas instances regulējums civilprocesuālajā

151likumdošanā un no tā izrietošās problēmas. Latvijas Republikas

152Augstākās tiesas biļetens Nr. 6/2013). Uz to, ka tiesnešu

153kolēģijas kompetence kopš 2008. gada ir kļuvusi daudz plašāka,

154norāda arī Civilprocesa likuma 464. panta sestā daļa, kas noteic,

155ka Augstākās tiesas rīcības sēdē tiesnešu kolēģija var pieņemt

156arī lēmumu uzdot Eiropas Savienības Tiesai jautājumu prejudiciāla

157nolēmuma pieņemšanai vai iesniegt Satversmes tiesai pieteikumu

158par tiesību normu atbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību

159normai (aktam).

1603.2.3. Līdz 2012. gada 1. aprīlim Augstākās tiesas

161rīcības sēdes lēmums bija jāsastāda atsevišķa procesuālā

162dokumenta veidā, ietverot tajā izvērstu argumentāciju. Lēmumi,

163kas sastādīti pēc 2008. gadā veiktajiem grozījumiem, uzskatāmi

164atklāj tiesnešu kolēģijas kompetences apjomu. Piemēram, rīcības

165sēdes lēmumos lietotie formulējumi - "tiesnešu kolēģija

166nekonstatē Civilprocesa likuma 5., 97., 192. panta

167pārkāpumu"; "nav pamatoti kasācijas sūdzības argumenti

168par Civillikuma 2042. panta nepareizu piemērošanu" -

169nepārprotami liecina, ka tiesnešu kolēģija rīcības sēdē pēc

170būtības izvērtē kasācijas sūdzībā ietvertos argumentus (sk.,

171piemēram, Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2012. gada 24.

172janvāra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-347/2012 un 2012. gada

17328. marta rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKC-256/2012).

174Kasācijas sūdzība, kurā ietvertie argumenti nav pamatoti,

175neatbilst kasācijas principam, un tāpēc, lai kasācijas instances

176tiesa netiktu noslogota nelietderīgi, tiesnešu kolēģijai, kā to

177paredz Civilprocesa likuma 464.1 panta otrā daļa, ir

178pamats atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību. Taču, lai

179izprastu, kādām tiesas objektivitātes garantijām jābūt

180nodrošinātām lietas dalībniekiem kasācijas tiesvedības

181ierosināšanas stadijā, ir būtiski uzsvērt, ka tiesnešu kolēģija

182neaprobežojas vienīgi ar formālu nosacījumu ievērošanas pārbaudi,

183bet arī vērtē pārsūdzēto spriedumu, lietas materiālus un sniedz

184savu vērtējumu par kasācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem pēc

185būtības.

1Šo atsevišķo domu turpinājumā tiks pārbaudīts tas,

2kādas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesas

3objektivitātes garantijas ir attiecināmas uz to tiesvedības

4procesa stadiju, kurā tiesneši izvērtē lietas dalībnieka

5iesniegtos argumentus pēc būtības, proti, vērtē, vai kasācijas

6sūdzībā norādītie argumenti var būt par pamatu pārsūdzētā

7apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai un vai tāpēc

8kasācijas tiesvedība būtu ierosināma.

9Konkretizējot Satversmes 92. panta pirmo teikumu, jāņem vērā

10Konvencijas 6. pants un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra,

11tostarp Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2009. gada

1215. oktobra spriedums lietā "Micallef v. Malta", 2018.

13gada 16. oktobra spriedums lietā "Daineliené v.

14Lithuania", kā arī 2005. gada 15. jūlija spriedums lietā

15"Mežnarić v. Croatia". Šajos nolēmumos ietvertās

16atziņas, manuprāt, ir būtiskas un bija jāņem vērā, vērtējot to,

17vai konkrētajā tiesvedības procesa stadijā ir paredzētas

18pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu jebkādas pamatotas

19lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubas par tiesas

20objektivitāti.

214.1. Visupirms atgādināšu lietas "Micallef v.

22Malta" faktiskos apstākļus. Proti, daudzstāvu namā dzīvojošo

23kaimiņu starpā izcēlās domstarpības sakarā ar to, ka augšējā

24stāva kaimiņiene izkāra uz balkona veļu un ūdens no tās pilēja uz

25apakšstāvā dzīvojošā kaimiņa balkona. Šis kaimiņš, uzskatot, ka

26tiek nepamatoti aizskartas viņa tiesības uz īpašumu, vērsās tiesā

27ar pieteikumu par tāda pagaidu noregulējuma pieņemšanu, kas

28aizliegtu augšējā stāvā dzīvojošajai kaimiņienei veikt konkrētas

29darbības. Pieteikums tika izskatīts pirmās instances un

30apelācijas instances tiesā. Zīmīgi, ka apelācijas instances

31tiesas sēdē sūdzības iesniedzēju pārstāvēja advokāts, kas bija

32tiesas sēdes priekšsēdētāja brāļa dēls. Pārsūdzības izskatīšanas

33laikā otras puses pārstāvis nepieteica noraidījumu tiesas sēdes

34priekšsēdētājam, citstarp tāpēc, ka saskaņā ar Maltas

35Civilprocesa likuma 734. pantu noraidījumu varēja pieteikt tikai

36tad, ja advokāts ir tiesneša laulātais, māte/tēvs vai

37dēls/meita.

384.1.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, izskatot pieteikumu

39par Konvencijas 6. panta pārkāpumu pagaidu noregulējuma

40izskatīšanas procesā, sprieduma 74.-86. punktā visupirms

41analizēja, vai Konvencijas 6. pants ir piemērojams gadījumos, kad

42tiek izskatīts pagaidu noregulējuma jautājums. Tiesa atzina, ka

43ir nepieciešams attīstīt tās judikatūru un atzīt, ka Konvencijas

446. panta garantijas ir piemērojamas arī gadījumos, kad tiek

45izskatīti pagaidu noregulējuma (prasības nodrošināšanas)

46jautājumi civillietā.

47Ievērojot to, ka pagaidu noregulējuma jautājums pamatā ir

48procesuāla rakstura jautājums, šajā spriedumā minētās atziņas par

49tiesas objektivitāti vēl jo vairāk ir piemērojamas tajā

50tiesvedības procesa stadijā, kurā tiesnešu kolēģija rīcības sēdē

51vērtē, vai kasācijas sūdzībā norādītie argumenti var būt par

52pamatu pārsūdzētā apelācijas instances tiesas sprieduma

53atcelšanai un vai tāpēc kasācijas tiesvedība būtu ierosināma.

544.1.2. Eiropas Cilvēktiesību tiesa attiecīgā sprieduma

5593.-99. punktā atgādināja, ka tiesas objektivitātes jeb

56neitralitātes prasībai ir divi aspekti - subjektīvais un

57objektīvais. Pirmkārt, tiesai jābūt subjektīvi neitrālai, proti,

58nevienam tiesnesim nedrīkst būt personiski aizspriedumi, izlemjot

59lietu. Otrkārt, tiesai jābūt neitrālai arī objektīvajā aspektā.

60Analizējot tiesas neitralitāti objektīvajā aspektā, nozīme var

61būt pat pieņēmumam. Turklāt pieņēmuma pamatotību nevar pārbaudīt,

62raugoties tikai no konkrēta tiesas procesa dalībnieka viedokļa.

63Ir jāvērtē arī tas, vai šaubas par tiesas neitralitāti varētu būt

64objektīvi pamatotas, jo demokrātiskā valstī tiesām ir jābauda gan

65iztiesājamās lietas dalībnieku, gan visas sabiedrības

66uzticēšanās. Lai konstatētu objektīvās neitralitātes pārkāpumu,

67pietiek ar to, ka pastāv apstākļi, kas norāda uz iespējamu tiesas

68objektīvās neitralitātes apdraudējumu. Tas nozīmē, ka ir jāsniedz

69pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu jebkādas pamatotas

70lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubas par tiesas

71objektivitāti.

72Šā sprieduma 99. punktā Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja,

73ka noraidījuma institūts ir viens no būtiskākajiem tiesas

74objektivitātes izvērtēšanas objektīvā testa elementiem.

75Noraidījums ir procesuāls līdzeklis, ar kuru lietas dalībniekiem

76tiek sniegta iespēja novērst šaubas par iespējamu tiesas

77neobjektivitāti un tādējādi tiek sekmēta lietas dalībnieku un

78sabiedrības uzticēšanās tiesai.

79Analizējot konkrētās lietas apstākļus, tiesa nonāca pie

80uzskata, ka ģimenes saites starp pretējās puses advokātu un

81tiesnesi ir pietiekams pamats šaubām par tiesneša objektivitāti.

82Taču situācijā, kad starp tiesnesi un advokātu pastāv attālākas

83ģimenes saites, proti, advokāts ir nevis tiesneša laulātais,

84dēls/meita, bet gan brālis/māsa vai brāļadēls/brāļameita, Maltas

85Civilprocesa likums neparedzēja iespēju pieteikt tiesnesim

86noraidījumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka tieši

87normatīvā regulējuma dēļ nepastāv pietiekamas garantijas tam, lai

88izslēgtu jebkādas pamatotas lietas dalībnieku šaubas par tiesas

89objektivitāti.

904.1.3. Iepriekš minētajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas

91spriedumā paustās atziņas liecina, ka tiesas objektivitātes

92vērtējumā nozīme ir ne tikai tiesneša iekšējai pārliecībai par

93savu objektivitāti un neitralitāti, bet arī lietas dalībnieku un

94sabiedrības pamatotām šaubām par to.

95Tiesnešiem izvirzītās augstās izglītības un profesionālās

96kvalifikācijas prasības, kā arī augstie ētikas un godīguma

97standarti neapšaubāmi stiprina tiesas objektivitāti, veicinot arī

98lietas dalībnieku un visas sabiedrības uzticēšanos tiesu varai.

99Tomēr gadījumā, kad tiesnesim, kurš pieņēmis nepārsūdzamu lēmumu,

100vajadzēja atstatīties no lietas izskatīšanas, bet viņš to nav

101izdarījis, personai vairs nav tādu procesuālu līdzekļu, ar kuriem

102tā varētu aizsargāt savas pamattiesības uz lietas izskatīšanu

103objektīvā tiesā.

104Turklāt, kā to apstiprina tiesu prakses piemēri, pastāv arī

105tāda iespējamība, ka tiesnesis ir aizmirsis apstākļus, kas varētu

106radīt šaubas par viņa objektivitāti, un tādēļ pat neapsver

107iespēju atstatīties no lietas izskatīšanas. Eiropas Cilvēktiesību

108tiesas lietā "Daineliené v. Lithuania" Lietuvas

109Augstākās tiesas tiesnesis bija lēmis par kasācijas tiesvedības

110ierosināšanu krimināllietā, lai gan šajā lietā prokurors bija

111tiesneša dēls. Tiesnesis šajā lietā argumentēja, ka viņš šo faktu

112neesot ievērojis. Turklāt normatīvais regulējums arī neparedzēja

113prasību, ka sūdzībā norādāms prokurora vārds un uzvārds.

114Citā Eiropas Cilvēktiesību tiesā izskatītā lietā -

115"Mežnarič v. Croatia" - Horvātijas Konstitucionālās

116tiesas tiesnesis nebija pamanījis faktu, ka konstitucionālā

117sūdzība iesniegta saistībā ar tādas civillietas izskatīšanu, kurā

118viņš pats pirms deviņiem gadiem noteiktu laiku bija prasītāja

119pārstāvis.

120Abos piemēra labad minētajos gadījumos Eiropas Cilvēktiesību

121tiesa konstatēja, ka pastāvēja pamatotas šaubas par viena

122tiesneša objektivitāti, un atzina, ka, izskatot konkrēto lietu,

123netika nodrošinātas tiesības uz objektīvu tiesu un tādējādi ir

124pārkāpts Konvencijas 6. pants.

125Īpaši jāuzsver, ka visas minētās lietas nacionālajās tiesās

126tika izskatītas koleģiāli. Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa

127atzina: pietiek ar to, ka šaubas par tiesas objektivitāti pastāv

128kaut vai tikai attiecībā uz vienu tiesnesi. Līdz ar to Satversmes

129tiesas arguments, ka abi pārējie kolēģijas sastāvā ietilpstošie

130tiesneši nodrošinās tiesas objektivitāti, nav juridiski nozīmīgs,

131jo pietiekamā līmenī nenovērš tiesas objektivitātes apdraudējumu

132Konvencijas 6. panta izpratnē.

133Satversmes tiesa Spriedumā norādījusi, ka noraidījuma

134institūts ir viens no tiesas objektivitātes nodrošināšanas

135līdzekļiem. Tomēr Spriedumā tā nav analizējusi no minētajos

136Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos ietvertajiem secinājumiem

137izrietošo būtisko aspektu - noraidījuma institūta mijiedarbību ar

138citiem tiesas objektivitātes nodrošināšanas līdzekļiem - nolūkā

139izslēgt jebkādas pamatotas lietas dalībnieku vai sabiedrības

140šaubas par tiesas objektivitāti. No lietas dalībniekiem nav

141atkarīgs tas, vai tiesnesis atstatīsies, tāpēc normatīvajos aktos

142lietas dalībniekiem ir paredzētas procesuālās tiesības pamatotu

143šaubu gadījumā pieteikt noraidījumu tiesnesim. Noraidījuma

144institūts ir līdzeklis tiesas objektivitātes nodrošināšanai

145situācijā, kad tiesnesis nav sevi atstatījis no lietas

146izskatīšanas, kaut arī viņam tas bija jādara.

1474.2. Ņemot vērā šajā punktā minēto, secinu, ka tajā

148tiesvedības procesa stadijā, kurā lietas dalībnieku argumenti

149tiek izvērtēti pēc būtības, no Konvencijas 6. panta izriet

150prasība tiesas objektivitātes nodrošināšanai paredzēt arī

151noraidījuma institūtu. Tātad arī no Satversmes 92. panta pirmā

152teikuma izriet likumdevēja pienākums paredzēt lietas dalībniekiem

153tiesības pieteikt noraidījumu Augstākās tiesas tiesnešiem, kas

154lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Uzskatu, ka

155Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 92. pantu kopsakarā ar

156Konvencijas 6. pantu, noteikusi zemāku pamattiesību aizsardzības

157līmeni, nekā to paredz Konvencija.

1Kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadija

2civilprocesā neapšaubāmi nav pielīdzināma lietas izskatīšanai pēc

3būtības kasācijas instances tiesā. Tomēr, kā jau tika secināts šo

4atsevišķo domu 3. punktā, šī procesuālā stadija ir īpaša ar to,

5ka tiesnešu kolēģija, kas lemj par kasācijas tiesvedības

6ierosināšanu civilprocesā, ne tikai pārbauda atbilstību formāliem

7nosacījumiem, bet arī vērtē pārsūdzēto spriedumu, lietas

8materiālus un kasācijas sūdzībā ietvertos argumentus pēc būtības.

9Ar to tiesvedības ierosināšanas stadija kasācijas instances tiesā

10atšķiras no tiesvedības ierosināšanas stadijas pirmās instances

11vai apelācijas instances tiesā, kad tiesnesis, lemjot par

12tiesvedības ierosināšanu, pārbauda vienīgi atbilstību formāliem

13kritērijiem (sk., piemēram, Civilprocesa likuma 131.

14pantu).

15Ņemot vērā tiesnešu kolēģijas kompetenci kasācijas tiesvedības

16ierosināšanas stadijā, kā arī to, ka tiesnešu kolēģijas lēmums

17par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību ir galīgais

18nolēmums civillietā, uzskatu, ka šobrīd normatīvajos aktos

19paredzētie līdzekļi nav pietiekami tiesas objektivitātes

20nodrošināšanai. Ja tiesnesim, kurš pieņēmis šādu lēmumu,

21vajadzēja atstatīties no lietas izskatīšanas, bet viņš to nav

22izdarījis, tad personai vairs nav procesuālu līdzekļu, ar kuriem

23tā varētu aizsargāt savas pamattiesības uz lietas izskatīšanu

24objektīvā tiesā. Tādā gadījumā tiesneša pienākums atstatīties no

25lietas izskatīšanas nav pietiekama garantija tam, ka tiek

26izslēgtas jebkādas pamatotas lietas dalībnieku un visas

27sabiedrības šaubas par viņa objektivitāti. Savukārt tam, ka

28lēmums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu tiek pieņemts

29koleģiāli, pretēji Spriedumā secinātajam nav izšķirošas

30nozīmes.

31Tieši tādēļ, lai nodrošinātu tiesas neitralitāti objektīvajā

32aspektā, šajā tiesvedības procesa stadijā likumdevējam no

33Satversmes 92. panta izriet pienākums nodrošināt lietas

34dalībniekiem tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri

35izlems jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Uz to,

36ka šādas tiesības lietas dalībniekiem būtu nodrošināmas, norāda

37arī Spriedumā izklāstītā Augstākās tiesas prakse, atbilstoši

38kurai tiesnešu kolēģija kasācijas tiesvedības ierosināšanas

39stadijā tomēr pēc būtības izlemj civilprocesā lietas dalībnieku

40pieteiktos noraidījumus tiesnešiem (sk. Sprieduma 15.

41punktu).

425.1. Nevaru piekrist Sprieduma 14. punktā norādītajam,

43ka gadījumā, ja lietas dalībniekiem kasācijas tiesvedības

44ierosināšanas stadijā civilprocesā tiktu piešķirtas tiesības

45pieteikt noraidījumu tiesnesim, tiktu izjaukta Civilprocesa

46likuma sistēma, atbilstoši kurai lietas dalībniekiem tiesības

47pieteikt noraidījumu ir noteiktas tikai lietas izskatīšanas

48stadijā un nav paredzētas tiesvedības ierosināšanas stadijā

49pirmās instances vai apelācijas instances tiesā.

50Kā jau tika secināts iepriekš, kasācijas tiesvedības

51ierosināšanas stadija civilprocesā būtiski atšķiras no

52tiesvedības ierosināšanas stadijas pirmās instances vai

53apelācijas instances tiesā. Šīs atšķirības pamato kasācijas

54instances tiesas īpašā nozīme demokrātiskā tiesiskā valstī -

55kasācijas instances tiesā nozīme ir vienlaikus gan publiski

56tiesiskajām, gan lietas dalībnieku interesēm un tās ir

57nepieciešams savstarpēji līdzsvarot. Proti, kasācijas instances

58tiesa līdzsvaro indivīda un sabiedrības intereses, lai

59nodrošinātu tiesiskuma un taisnīguma principu īstenošanu

60demokrātiskā tiesiskā valstī (sal. sk. Satversmes tiesas 2020.

61gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 14. punktu).

62Ņemot vērā kasācijas instances tiesas nozīmi demokrātiskā

63tiesiskā valstī, likumdevējs ir paredzējis tiesnešu kolēģijai

64tiesības pieņemt lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas

65tiesvedību, ja sūdzība neatbilst kasācijas principam, lai

66tādējādi atslogotu kasācijas instances tiesu no nepamatotu

67sūdzību izskatīšanas un nebūtisku uzdevumu veikšanas (sal. sk.

68Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr.

692019-13-01 16.1. punktu).

705.2. Spriedumā norādīts arī tas, ka noraidījuma

71institūta paredzēšana kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā

72civilprocesā apgrūtinātu tiesnešu kolēģiju darbu, prasot

73neadekvātu darba un laika resursu ieguldījumu. Taču šāds

74apgalvojums ir pārspīlēts. Kā tiesas sēdē skaidroja Tieslietu

75ministrijas pārstāves, ir iespējams nodrošināt izņēmumu no

76vispārējās noraidījuma pieteikšanas kārtības, Augstākās tiesas

77mājaslapā norādot informāciju par tiesnešu kolēģiju, kura izlems

78jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Tādējādi lietas

79dalībniekiem tiktu nodrošināta iespēja uzzināt, kuri tiesneši

80vērtēs iesniegto kasācijas sūdzību (sk. 2020. gada 16. jūnija

81tiesas sēdes stenogrammu).

82Jānorāda, ka šāda kārtība attiecībā uz noraidījuma pieteikšanu

83kasācijas sūdzības pieņemamības vērtēšanas stadijā tiek piemērota

84gan Lietuvā, gan Igaunijā. Kaimiņvalstīs Augstākās tiesas darbs,

85lai gan lietas dalībniekiem ir paredzētas tiesības pieteikt

86noraidījumu tiesnešiem, kuri lemj par kasācijas tiesvedības

87ierosināšanu, nav nedz apgrūtināts, nedz paralizēts. Kaimiņvalstu

88paraugs apliecina to, ka, pārskatot Augstākās tiesas darba

89organizācijas principus un ieviešot tajā moderno tehnoloģiju

90sniegtās iespējas, ir iespējams bez lielām pūlēm nodrošināt gan

91sekmīgu tiesnešu kolēģiju darbu, gan arī to, ka lietas dalībnieki

92var uzzināt, kuri tiesneši lems par kasācijas tiesvedības

93ierosināšanu, lai, pastāvot pamatotām šaubām par kāda tiesneša

94objektivitāti, varētu izmantot tiesības pieteikt viņam

95noraidījumu.

96Satversmes tiesa Sprieduma 15. punktā ir norādījusi, ka, pēc

97tam, kad saņemts lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas

98tiesvedību un lietas dalībnieks konstatē, ka lēmumu pieņēmis

99tiesnesis, par kura objektivitāti viņam ir šaubas, lietas

100dalībnieka iebildumi pret konkrēto tiesnesi tiek izlemti,

101izskatot lietu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Manuprāt,

102tieši šāda kārtība gan apgrūtina tiesas darbu, gan rada papildu

103izdevumus lietas dalībniekiem. Tiesai noteiktā procesuālā kārtībā

104kā jauna lieta ir jāizskata pieteikums par lietas izskatīšanu

105sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Tas prasa nozīmīgus tiesas

106resursus un bez likumā tieši paredzēta tiesiska pamata ierobežo

107res judicata principu. Savukārt pieteikuma iesniedzējam

108atbilstoši Civilprocesa likuma 478. panta septītajai daļai ir

109jāiemaksā ievērojama drošības nauda - 300 euro. Tā vietā

110acīmredzami procesuāli ekonomiskāk būtu paredzēt lietas

111dalībniekiem tiesības pieteikt noraidījumu, bet tiesai - tiesības

112to izlemt un atrisināt lietā iespējamu tiesas objektīvās

113neitralitātes apdraudējumu. Turklāt, lai novērstu iespējamību, ka

114tiesības pieteikt noraidījumu tiesnesim tiks izmantotas

115ļaunprātīgi, Civilprocesa likumā varētu paredzēt mērķētas

116procesuālās sankcijas.

117Ņemot vērā visu iepriekš minēto,

118uzskatu, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz tiesības

119pieteikt noraidījumu Augstākās tiesas tiesnešiem, kas lems par

120kasācijas tiesvedības ierosināšanu, neatbilst Satversmes 92.

121panta pirmajam teikumam.

1Ievērojot šajās atsevišķajās domās paustos

2apsvērumus, jo īpaši vēlos uzteikt Augstākās tiesas Civillietu

3departamenta praksi jautājumā par to, vai tiesnešu kolēģijai

4rīcības sēdē ir jāizskata pēc būtības lietas dalībnieka

5pieteiktais noraidījums tiesnesim.

6Pretēji Satversmes tiesas spriedumā secinātajam, uzskatu, ka

7Satversmes 83. pantā ietvertais tiesnešu neatkarības princips

8nevar noteikt to, kurus lietas dalībnieku procesuālos dokumentus

9Augstākā tiesa izskatīs. To nosaka procesuālie likumi. Augstākās

10tiesas tiesneši, piemērojot Civilprocesa pamatnoteikumu normas,

11kurās regulēti tiesneša atstatīšanas un noraidījuma institūti,

12nodrošina to, lai tiesvedībā kasācijas instances tiesā

13civilprocesā tiktu nodrošinātas no Satversmes 92. panta pirmā

14teikuma, kā arī Konvencijas 6. panta izrietošās lietas dalībnieku

15tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā.

16Pēc Satversmes tiesas sprieduma, kurā atzīts, ka Civilprocesa

17likums neparedz lietas dalībniekiem procesuālās tiesības pieteikt

18noraidījumu tiesnešiem, Augstākās tiesas tiesnešiem pieteiktie

19noraidījumi būtu jāatstāj bez izskatīšanas. Taču šāda prakse var

20radīt tādu risku, ka gadījumā, kad pastāv pamatotas šaubas par

21kaut viena rīcības sēdē esoša tiesneša objektivitāti, varētu

22iestāties Latvijas valsts atbildība par Konvencijas 6. panta

23pārkāpumu. Tādēļ aicinu likumdevēju apsvērt to, vai Civilprocesa

24likumu nav nepieciešams papildināt ar kasācijas tiesvedības

25procesam atbilstošu kārtību, kādā tiek pieteikts un izskatīts

26noraidījums tiesnešiem, kuri rīcības sēdē izlemj jautājumu par

27kasācijas tiesvedības ierosināšanu civillietās. Turklāt atgādinu,

28ka relatīvi nesen likumdevējs jau ir izdarījis grozījumus

29Kriminālprocesa likumā, paredzot īpašu kārtību, kādā var pieteikt

30noraidījumu tiesnešiem, kuri rīcības sēdē izskata jautājumu par

31kasācijas tiesvedības ierosināšanu krimināllietās.

32Satversmes tiesas tiesnesis A.

33Laviņš

34Rīgā 2020. gada 30. jūlijā