3. pants

Piekrītu Spriedumā norādītajam: izskatāmajā lietā

būtiski ir tas, ka Satversmes tiesa jau vērtējusi vairāku

piespiedu nomas tiesiskās attiecības regulējošu tiesību normu

satversmību (sk. Sprieduma 21. punktu). Vienlaikus

uzskatu, ka būtiski ir arī tas, kādu metodoloģiju tiesa iepriekš

ir izmantojusi, vērtējot zemes īpašniekiem noteikto īpašuma

tiesību ierobežojumu piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās

satversmību.

Pirmo reizi tiesību normas, kas noteica piespiedu nomas maksas

apmēru, Satversmes tiesā tika vērtētas spriedumā lietā Nr.

2008-36-01. Šajā spriedumā izmantots jau pieminētais pamattiesību

ierobežojuma satversmības tests un atzīts, ka apstrīdētās normas

neatbilst samērīguma principam un tādēļ arī Satversmes 105.

pantam. Satversmes tiesa arī deva likumdevējam laiku spriedumā

konstatēto pamattiesību pārkāpumu novēršanai (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.3.

un 18. punktu).

Nākamā lieta, kurā Satversmes tiesa vērtēja tiesību normas par

piespiedu nomas maksas apmēru, bija lieta Nr. 2010-22-01. Tajā

Satversmes tiesa visupirms izvērtēja, vai apstrīdētajās normās ir

ietverts pamattiesību ierobežojums, vai šāds ierobežojums

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, vai tam ir

leģitīms mērķis un vai apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā

mērķa sasniegšanai. Tomēr, noskaidrojot, vai apstrīdētajās normās

noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, tiesa atzina, ka

konkrētajā gadījumā ir izvērtējams jautājums, vai likumdevējs

ievērojis spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 noteikto un pieņēmis

tādu tiesisko regulējumu, kas mazāk ierobežotu zemes īpašnieku

īpašuma tiesības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 12. un 12.4.2. punktu). Proti,

spriedumā lietā Nr. 2010-22-01 jautājums par to, vai likumdevējs,

pieņemot apstrīdētās normas, ir ņēmis vērā Satversmes tiesas

spriedumā ietvertās atziņas, tika vērtēts samērīguma principa

kontekstā.

Turpretī izskatāmajā lietā Satversmes tiesa, atsaucoties uz

Satversmes tiesas likuma 32. panta otro daļu, kas noteic tiesas

sprieduma vispārsaistošo spēku, secināja: lai izvērtētu, vai

apstrīdētās normas ir pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai likumdevējs

ir pienācīgi analizējis un pamatojis apstrīdētajās normās

ietvertā pamattiesību ierobežojuma satversmību kontekstā ar

tiesas nodibināto judikatūru piespiedu nomas jautājumos (sk.

Sprieduma 21.3. punktu).

Nav šaubu, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā

tiesību normas interpretācija likumdevējam ir obligāta. Tomēr

spriedums konkrētā lietā neaptver izmaiņas, kas var notikt pēc tā

spēkā stāšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 10.1. punktu). Satversmes

tiesas spriedums nenozīmē, ka nepieciešamības gadījumā nav

iespējams izdarīt grozījumus tiesiskajā regulējumā. Proti,

likumdevējs arī pēc Satversmes tiesas sprieduma, ja nepieciešams,

ir tiesīgs ātri reaģēt uz situācijas izmaiņām un pieņemt tādas

tiesību normas, kas, pēc likumdevēja ieskata, varētu atrisināt

radušās problēmas. Arī tiesību zinātnē ir norādīts uz gadījumiem,

kad likumdevējs varētu atkārtoti pieņemt pat tādas tiesību

normas, kas jau tikušas atzītas par Satversmei neatbilstošām

(sk.: Rodiņa A., Spale A. 85. panta komentārs. Grām.: Balodis

R. (zin. red.). Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI

nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2013, 142. lpp.). Turklāt, ja Satversmes tiesa jau

ir vērtējusi apstrīdētajām normām līdzīgu normu, tai ir pienākums

ievērot savos nolēmumos paustās atziņas tiesiskās sistēmas

stabilitātes, kontinuitātes, tiesiskuma un vienlīdzības prasību

dēļ (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma

lietā Nr. 2011-03-01 14. punktu).

Uzskatu, ka izskatāmā lieta ir līdzīga lietai Nr. 2010-22-01,

jo pirms apstrīdēto normu pieņemšanas gan vienā, gan otrā

gadījumā Satversmes tiesa jau bija izteikusies par zemes

īpašniekiem piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās noteikto

ierobežojumu satversmību. Tādējādi izskatāmajā lietā bija

jāizmanto tāda pati metodoloģija, kā spriedumā lietā Nr.

2010-22-01, vai arī jānorāda, kādēļ šī metodoloģija konkrētajā

gadījumā nebūtu piemērojama. Tomēr Spriedumā tas nav

izdarīts.