3. punkts

1Piekrītu Spriedumā norādītajam: izskatāmajā lietā

2būtiski ir tas, ka Satversmes tiesa jau vērtējusi vairāku

3piespiedu nomas tiesiskās attiecības regulējošu tiesību normu

4satversmību (sk. Sprieduma 21. punktu). Vienlaikus

5uzskatu, ka būtiski ir arī tas, kādu metodoloģiju tiesa iepriekš

6ir izmantojusi, vērtējot zemes īpašniekiem noteikto īpašuma

7tiesību ierobežojumu piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās

8satversmību.

9Pirmo reizi tiesību normas, kas noteica piespiedu nomas maksas

10apmēru, Satversmes tiesā tika vērtētas spriedumā lietā Nr.

112008-36-01. Šajā spriedumā izmantots jau pieminētais pamattiesību

12ierobežojuma satversmības tests un atzīts, ka apstrīdētās normas

13neatbilst samērīguma principam un tādēļ arī Satversmes 105.

14pantam. Satversmes tiesa arī deva likumdevējam laiku spriedumā

15konstatēto pamattiesību pārkāpumu novēršanai (sk. Satversmes

16tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.3.

17un 18. punktu).

18Nākamā lieta, kurā Satversmes tiesa vērtēja tiesību normas par

19piespiedu nomas maksas apmēru, bija lieta Nr. 2010-22-01. Tajā

20Satversmes tiesa visupirms izvērtēja, vai apstrīdētajās normās ir

21ietverts pamattiesību ierobežojums, vai šāds ierobežojums

22noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, vai tam ir

23leģitīms mērķis un vai apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā

24mērķa sasniegšanai. Tomēr, noskaidrojot, vai apstrīdētajās normās

25noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, tiesa atzina, ka

26konkrētajā gadījumā ir izvērtējams jautājums, vai likumdevējs

27ievērojis spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 noteikto un pieņēmis

28tādu tiesisko regulējumu, kas mazāk ierobežotu zemes īpašnieku

29īpašuma tiesības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra

30sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 12. un 12.4.2. punktu). Proti,

31spriedumā lietā Nr. 2010-22-01 jautājums par to, vai likumdevējs,

32pieņemot apstrīdētās normas, ir ņēmis vērā Satversmes tiesas

33spriedumā ietvertās atziņas, tika vērtēts samērīguma principa

34kontekstā.

35Turpretī izskatāmajā lietā Satversmes tiesa, atsaucoties uz

36Satversmes tiesas likuma 32. panta otro daļu, kas noteic tiesas

37sprieduma vispārsaistošo spēku, secināja: lai izvērtētu, vai

38apstrīdētās normas ir pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos

39paredzēto kārtību, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai likumdevējs

40ir pienācīgi analizējis un pamatojis apstrīdētajās normās

41ietvertā pamattiesību ierobežojuma satversmību kontekstā ar

42tiesas nodibināto judikatūru piespiedu nomas jautājumos (sk.

43Sprieduma 21.3. punktu).

44Nav šaubu, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā

45tiesību normas interpretācija likumdevējam ir obligāta. Tomēr

46spriedums konkrētā lietā neaptver izmaiņas, kas var notikt pēc tā

47spēkā stāšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija

48sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 10.1. punktu). Satversmes

49tiesas spriedums nenozīmē, ka nepieciešamības gadījumā nav

50iespējams izdarīt grozījumus tiesiskajā regulējumā. Proti,

51likumdevējs arī pēc Satversmes tiesas sprieduma, ja nepieciešams,

52ir tiesīgs ātri reaģēt uz situācijas izmaiņām un pieņemt tādas

53tiesību normas, kas, pēc likumdevēja ieskata, varētu atrisināt

54radušās problēmas. Arī tiesību zinātnē ir norādīts uz gadījumiem,

55kad likumdevējs varētu atkārtoti pieņemt pat tādas tiesību

56normas, kas jau tikušas atzītas par Satversmei neatbilstošām

57(sk.: Rodiņa A., Spale A. 85. panta komentārs. Grām.: Balodis

58R. (zin. red.). Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI

59nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Rīga: Latvijas

60Vēstnesis, 2013, 142. lpp.). Turklāt, ja Satversmes tiesa jau

61ir vērtējusi apstrīdētajām normām līdzīgu normu, tai ir pienākums

62ievērot savos nolēmumos paustās atziņas tiesiskās sistēmas

63stabilitātes, kontinuitātes, tiesiskuma un vienlīdzības prasību

64dēļ (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma

65lietā Nr. 2011-03-01 14. punktu).

66Uzskatu, ka izskatāmā lieta ir līdzīga lietai Nr. 2010-22-01,

67jo pirms apstrīdēto normu pieņemšanas gan vienā, gan otrā

68gadījumā Satversmes tiesa jau bija izteikusies par zemes

69īpašniekiem piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās noteikto

70ierobežojumu satversmību. Tādējādi izskatāmajā lietā bija

71jāizmanto tāda pati metodoloģija, kā spriedumā lietā Nr.

722010-22-01, vai arī jānorāda, kādēļ šī metodoloģija konkrētajā

73gadījumā nebūtu piemērojama. Tomēr Spriedumā tas nav

74izdarīts.