4. pants

Spriedumā pēc būtības ir ieviesta jauna pieeja

jautājumā par to, kā noskaidrot, vai apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir pieņemts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu. Šai pieejai nevaru piekrist vairāku

iemeslu dēļ.

4.1. Līdz šim Satversmes tiesas nolēmumos bija

nostiprināta atziņa, ka tas, vai likums pieņemts pienācīgā

kārtībā, izvērtējams saskaņā ar Satversmes 21. pantu. Tajā ir

ietverts princips, ka Saeima pati nosaka sev darbības kārtību

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā

Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 5. punktu un 2017. gada 19.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.1. punktu). Proti,

Satversme un Saeimas kārtības rullis izvirza noteiktas prasības

procesam, kādā tiek izstrādāti un pieņemti normatīvie akti. Tomēr

gan Satversme, gan Saeimas kārtības rullis atsevišķos gadījumos

piešķir likumdevējam rīcības brīvību lemt par kārtību, kādā

izskatīt vienu vai otru likumprojektu.

4.2. Satversmes tiesas process ir balstīts uz

objektīvās izmeklēšanas principu (sk. Satversmes tiesas 2017.

gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 12.2.

punktu). Minētais princips noteic pašai tiesai vairākus

pienākumus - citstarp objektīvi izvērtēt visus lietas apstākļus.

Turklāt tiesa izmanto ne vien lietas dalībnieku iesniegtos

argumentus un pierādījumus, bet šādus argumentus un pierādījumus

meklē arī pati (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 23. punktu).

Spriedumā atzīts, ka, atkārtoti nosakot zemes īpašnieku

īpašuma tiesību ierobežojumu piespiedu nomas tiesiskajās

attiecībās, likumdevēja rīcībā vajadzēja būt šāda lēmuma

pieņemšanai nepieciešamajai informācijai (sk. Sprieduma 22.

punktu). Spriedumā ietverta arī vispārīga informācija par

apstrīdēto normu pieņemšanas gaitu Saeimā (sk. Sprieduma 22.1.

un 22.2. punktu). Tomēr Spriedums nesatur pilnīgu lietas

materiālos esošo un tiesas sēdē noskaidroto faktisko apstākļu

atspoguļojumu par apstrīdēto normu pieņemšanas gaitu. Faktiskās

situācijas pilnvērtīgs atspoguļojums ir obligāts priekšnoteikums

tam, lai spriedumā būtu iespējams noskaidrot, vai likumdevēja

rīcībā bijis viss nepieciešamais un vai likumdevējs ir pienācīgi

analizējis un pamatojis apstrīdētajās normās ietvertā

pamattiesību ierobežojuma satversmību.

Ne vien Satversmes tiesa, bet arī pats likumdevējs jau

vairākas reizes ir vērtējis piespiedu nomas tiesisko attiecību

regulējumu. Tādējādi pirms apstrīdēto normu pieņemšanas

likumdevēja rīcībā ir bijusi noteikta informācija gan par

problēmām piespiedu nomas maksas tiesiskajā regulējumā, gan par

Satversmes tiesas judikatūru šajā jautājumā. Arī no lietas

materiāliem un tiesas sēdē norādītā izriet, ka likumdevēja rīcībā

bijusi gan citu valsts iestāžu un institūciju, gan arī Saeimas

deputātu sniegtā informācija. Piemēram, Zemes dienesta 2015. gada

pārskats "Dalītais īpašums un piespiedu noma daudzdzīvokļu

mājās Latvijā", likumprojekta "Piespiedu dalītā īpašuma

tiesisko attiecību privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas

likums" anotācija un ar to saistītā informācija. Vērtējot

priekšlikumu samazināt nomas maksas apmēru, Atbildīgā komisija un

Apakškomisija savās sēdēs uzklausīja Finanšu ministrijas,

Tieslietu ministrijas, Ekonomikas ministrijas un Latvijas

Pašvaldību savienības sniegto informāciju. Tika uzklausīti arī

vairāki dzīvokļu īpašnieku un īrnieku biedrības "Tauta pret

zemes baroniem" pārstāvji, kā arī akciju sabiedrības

"Pilsētas zemes dienests" pārstāvis zvērināts advokāts

N. Šlitke. Pēc minēto personu uzklausīšanas deputāti vienojušies

par 2017. gada 1. jūnija Grozījumu 1. panta redakciju. Tomēr pat

pie šādiem apstākļiem Spriedumā atzīts, ka no diskusijām, kas

notikušas apstrīdēto normu izstrādes laikā, nav izsecināms

pamatojums tam, kādēļ konkrētajos ekonomiskajos un tiesiskajos

apstākļos apstrīdētajās normās bija nepieciešams noteikt tieši

šādu piespiedu nomas maksas regulējumu (sk. Sprieduma 22.3.

punktu).

Tādējādi uzskatu, ka Spriedumā nav ietverts objektīvās

izmeklēšanas principa tvērumam atbilstošs faktu konstatējums un

vērtējums par to, kādēļ informācija, kas konkrētajā gadījumā bija

likumdevēja rīcībā, pēc Satversmes tiesas ieskata, nav bijusi

pietiekama apstrīdēto normu pieņemšanai.

4.3. Likumdevējs apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā

bija pievērsies arī jautājumam par to, ka apstākļi kopš

spriedumiem lietās Nr. 2008-36-01 un Nr. 2010-22-01 bija

mainījušies un tādēļ nepieciešams pieņemt apstrīdētās normas. Gan

Atbildīgās komisijas, gan Apakškomisijas sēdēs deputāts A.

Elksniņš vairākkārt norādīja, ka šā brīža ekonomiskā situācija

atšķiras no situācijas, kas bijusi 2009. gadā. Depozītu procentu

likmes kredītiestādēs esot samazinājušas līdz 1,3 procentiem vai

pat līdz 0,12 procentiem gadā, bet aizdevumi no valsts kases tiek

izsniegti ar viena procenta likmi (sk. Atbildīgās komisijas

2016. gada 25. maija sēdēs audioierakstu lietas materiālu 2.

sēj.). Minēto informāciju Apakškomisijas sēdē apstiprināja

arī Latvijas bankas pārstāvis G. Bērziņš, kurš norādīja, ka ir

būtiski mainījušās procentu likmes, samazinājušās refinansēšanas

likmes, naudas tirgus likmes un obligāciju likmes. Piemēram,

Latvijas valdības ilgtermiņa obligāciju likmes ir samazinājušas

no 4 līdz 8 procentiem uz 1 līdz 1,5 procentiem (sk.

Apakškomisijas 2016. gada 14. decembra sēdes audioierakstu lietas

materiālu 2. sēj.). Tomēr Spriedumā šie apstākļi pēc būtības

nav vērtēti un līdz ar to nav atspēkots Saeimas arguments par to,

ka gan faktiskā, gan ekonomiskā situācija kopš iepriekšējiem

Satversmes tiesas spriedumiem piespiedu nomas lietās ir

mainījusies.

Uzskatu, ka lietā esošie materiāli un tiesas sēdē noskaidrotie

apstākļi bija pietiekami, lai Spriedumā secinātu, ka situācija

kopš spriedumiem lietās Nr. 2008-36-01 un Nr. 2010-22-01 bija

mainījusies. Attiecīgi konstatējot, ka situācija ir mainījusies,

likumdevējs bija tiesīgs atkārtoti lemt par piespiedu nomas

maksas apmēra ierobežojumiem.

4.4. Ja Satversmes tiesa secināja, ka izskatāmajā lietā

apstrīdēto normu pieņemšanā ir konstatējami procesuāla rakstura

pārkāpumi, tai bija jāvērtē šādu pārkāpumu ietekme uz apstrīdēto

normu tiesiskumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ne katrs parlamentārās

procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka

pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai parlamentārās

procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu,

jābūt pamatotām šaubām, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota,

Saeima pieņemtu atšķirīgu lēmumu (sk. Satversmes tiesas 1998.

gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04 (98) secinājumu daļas

3. punktu). Proti, tikai būtisku procesuālo pārkāpumu dēļ

tiesību norma uzskatāma par prettiesisku.

Tomēr Spriedumā nav vērtēts, vai konkrētie procesuālie

pārkāpumi ir uzskatāmi par tādiem, ka gadījumā, ja procedūra

tiktu ievērota, Saeima pieņemtu citāda satura tiesību normas.

Iztrūkstot šādam izvērtējumam, nav iespējams secināt, ka

apstrīdētās normas nav pieņemtas pienācīgā kārtībā.

4.5. Izskatāmās lietas pamatjautājums bija - vai

Saeimas noteiktais piespiedu nomas maksas apmēra ierobežojums

atbilst Satversmei? Ievērojot objektīvās izmeklēšanas principu un

līdz šim Satversmes tiesas nolēmumos izmantoto pamattiesību

ierobežojuma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, Spriedumā

nebija pamata aprobežoties vienīgi ar vērtējumu par to, vai

apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

pieņemts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Spriedumā bija

jāpārbauda šāda ierobežojuma satversmība pēc būtības. Tomēr

Spriedumā izmantotās pieejas dēļ Satversmes tiesa nesniedz

atbildi uz lietas pamatjautājumu par to, vai šis ierobežojums pēc

satura atbilst Satversmei.

Turklāt Spriedumā izmantotā pieeja vairākus kritērijus, kas

Satversmes tiesas nolēmumos ierasti tiek apskatīti saudzējošāku

līdzekļu kontekstā, pārnes kā kritērijus likumdošanas procesa

analīzē. Tomēr tas, vai likumdevējs ir pienācīgi analizējis un

pamatojis apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

satversmību kontekstā ar tiesas nodibināto judikatūru piespiedu

nomas jautājumos, bija jānoskaidro, izvērtējot šāda ierobežojuma

atbilstību samērīguma principam.

Tādējādi Spriedumā izmantotā pieeja apstrīdēto normu

satversmības izvērtēšanai nav pamatota un tās dēļ Satversmes

tiesa nav sniegusi argumentētu atbildi uz izskatāmās lietas

pamatjautājumu.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, kā

arī lietas materiālos esošo un tiesas sēdē noskaidroto, uzskatu,

ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.