Satversmes tiesas tiesneša Kaspara Baloža atsevišķās domas lietā Nr.2012-20-03 "Par Aizputes novada domes 2012.gada 28.marta saistošo noteikumu Nr.7 "Aizputes novada teritorijas plānojuma 2012.–2023.gadam grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" 407.16.3., 434.23. un 572.6.apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam"

3. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Satversmes tiesas judikatūrā ir atzīts, ka

teritorijas plānojumu var uzskatīt par īpašuma lietošanas tiesību

aprobežojumu, jo ar teritorijas plānojumu tiek ierobežota

nekustamā īpašuma brīva un netraucēta izmantošana

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu). Var

piekrist Satversmes tiesas secinājumam, ka apstrīdētās normas

aizskar Pieteikuma iesniedzēju un ierobežo viņam Satversmes

105. panta pirmajā, otrajā un trešajā teikumā noteiktās

īpašuma tiesības (sk. Sprieduma 7. punktu).

3.1. Lai izvērtētu Satversmes 105. pantā noteikto

pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai

tas ir noteikts ar likumu, vai tas ir noteikts leģitīma mērķa

labad un vai tas atbilst samērīguma principam (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2007-01-01 22. punktu).

Savukārt, lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

jānoskaidro: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai nepastāv personu

pamattiesības mazāk ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai

labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

2010-60-01 23. punktu).

3.2. Var piekrist Spriedumā ietvertajai argumentācijai

par apstrīdēto normu leģitīmo mērķi un piemērotību leģitīmā mērķa

sasniegšanai (sk. Sprieduma 10. un 11.1. punktu).

Savukārt Sprieduma 11.2. punktā pamatoti norādīts uz

Satversmes tiesas judikatūras atziņu, ka apstrīdētajā normā

noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi

līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un ar kuriem personas

pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

Tomēr Sprieduma 11.2. punktā nav izvērtēti Pieteikuma

iesniedzēja argumenti par to, ka likumos "Par

piesārņojumu" un "Par ietekmes uz vidi

novērtējumu" esot paredzēti personas tiesības mazāk

ierobežojoši līdzekļi. Pēc Satversmes tiesas domām, Pieteikuma

iesniedzējs neesot norādījis, ka pastāvētu kaut vai viens

iedarbīgs alternatīvs līdzeklis, ar kuru apstrīdētajās normās

noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt

tikpat efektīvi. No Satversmes tiesas argumentiem izriet, ka

saudzējošu attieksmi pret personu jau nodrošina tāda tiesiskā

regulējuma pastāvēšana, kurš detālplānojuma izstrādes laikā

personai ļauj nelabvēlīgus lēmumus apstrīdēt administratīvā

procesa kārtībā. Tāpat Sprieduma 11.2. punktā nav sniegts

pārliecinošs pamatojums tam, ka tieši apstrīdētās normas ir

nepieciešamas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Satversmes tiesa nav pietiekami

izvērtējusi argumentus par tādu saudzējošāku līdzekļu esamību,

kuri Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības ierobežotu mazāk nekā

apstrīdētās normas.

3.3. Spriedumā secināts, ka sabiedrības labums no

apstrīdētajām normām esot lielāks par atsevišķa nekustamā īpašuma

īpašnieka tiesībām nodarīto kaitējumu. Satversmes tiesa norāda,

ka minētais regulējums neliedz nekustamo īpašumu īpašniekiem

baudīt tiesības uz īpašumu, bet tikai paredz priekšnoteikumu šo

tiesību līdzsvarošanai ar citu personu tiesībām. Apstrīdētās

normas esot nepieciešamas, lai iespēju robežās nodrošinātu

līdzsvaru starp vietējās pašvaldības, valsts, ieinteresētās

sabiedrības un atsevišķu nekustamo īpašumu īpašnieku interesēm

(sk. Sprieduma 12. punktu).

Lai pamatotu minētos secinājumus, Satversmes tiesa Sprieduma

11.3. punktā pārbaudījusi, vai Aizputes novada dome,

izstrādājot un pieņemot teritorijas plānojumu, ir ievērojusi

vairākus teritorijas attīstības plānošanas principus (turpmāk arī

- teritorijas plānošanas principi). Spriedumā aplūkoti

pēctecības, vienlīdzīgu iespēju un savstarpējās saskaņotības

principi.

Noskaidrojot, vai sabiedrības

ieguvums ir lielāks nekā indivīdam nodarītais zaudējums,

Satversmes tiesa ir aprobežojusies ar atsevišķu teritorijas

attīstības plānošanas principu izvērtēšanu.